Attēlā - Huana Adkoka
 
Atdzeja
26.05.2017

Vienroce

Komentē
0

Dzejniece un tulkotāja Huana Adkoka (Juana Adcock, 1982) dzimusi un augusi Meksikā, bet 2009. gadā pārcēlusies uz Skotiju, kur dzīvo joprojām. Viņa raksta angļu un spāņu valodā, bieži abas valodas sapludinot kopā. Pērn viņa iekļauta literāro organizāciju tīkla "Literature Across Frontiers" ("Literatūra pāri robežām") sastādītajā atlasē "Ten New Voices from Europe" ("Desmit Eiropas jaunās balsis"), kurā šogad savukārt iekļuvis latviešu dzejnieks Arvis Viguls. Jaunākajos darbos Adkoka vairāk pievērsusies ar valodu un identitāti saistītiem jautājumiem, bet savā debijas krājumā "Manca" (2014) viņa daudzos dzejoļos metaforiski skata savas dzimtenes pilsētu augsto noziedzības līmeni. Vārdā nenosaukta, bet klātesoša ir arī literatūrā un televīzijas seriālos plaši apspriestā Huaresa, kas, pēc viņas pašas stāstītā, ir pilsēta, kura "pati sev mēģina nogriezt roku".

Latviski Huanas Adkokas dzejoļus atdzejojis Ivars Šteinbergs. Atdzejojumi tapuši 2016. gada vasarā Budapeštā, kur norisinājās starptautiska atdzejas darbnīca, piedaloties arī pašai autorei.

Vienroce

Pagājušo ceturtdien es pamodos un nolēmu nogriezt savu roku. Es to redzēju ļoti skaidri, un, kad es kaut ko redzu ļoti skaidri, es neminstinos ne mirkli. The Ultimate Work of Art vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai gan es, šķiet, domāju, ka tā ataugs atpakaļ. Kā mati. Es sāku ar kreiso zeltnesi. Iegriezu taisni zem kauliņa, locīdama pirkstu, lai labāk redzētu, kur griezt. Kā griežot vistu. Asinis neizšļācās. Nazis bija robots, un tam īsti nebija laba asmens, bet tādu nemaz nevajadzēja. Tad vidējo pirkstu. Tad – mazo. Kauls mazliet līda ārā. Darbu pametot pusratā, es pārdomāju: atcerējos, ka pirksti neataug atpakaļ, tādēļ atstāju īkšķi un rādītājpirkstu, lai vismaz mazliet saglābtu rokas spēju funkcionēt. Apsējs, ar ko paslēpt brūci. Cik ilgā laikā uzaugs rēta? Intervija ar tēvu: kā tu domā strādāt, rakstīt? Es gandrīz vienmēr rakstu blociņā, vai varbūt varu izmantot Voice-recognition software. Apjaušu – ja es iemācītos spēlēt klavieres, man sanāktu daudz labāk. Ar pēdām. Es varētu izgudrot pedāļus…

Kopš tā laika ik dienu manas dūres mani dzen izmisumā. Manas kaulu rokas. Tikmēr strādāju par viesmīli kafejnīcā ar trim stāviem. Man jāiemācās sevi organizēt atbilstoši spējām un jāiegaumē lietas, un jānes paplātes augšā pareizā secībā, lai izvairītos no pārlieku liela šurpu turpu.

Tapšana

Mēs satikāmies stacijā.
Tu tikko no darba, uzvalks, platmale.
Garie melnie mati saņemti astē, saulenes.
Pie manis tu teici:
vai tu gribi mani redzēt? Pavēri
somu, lai parādītu materiālus,
un es vēroju, kā tu
noņem kārtu pēc kārtas,
      siksna, mezgls, klipsis, apzeltītās
      aproču pogas, precīzais locījums
atklāj visu tavu ādu, lai uzreiz
to atkal
aizsegtu cits slānis,
stringbiksītes,
zeķbikses,
korsete,
krūšturis,
šādi, tu sacīji,
satīna augšiņa, ar spīguļiem, minisvārki,
lainera glāsts,
skropstu tuša,
jo vairāk tu pievienoji,
      papēdis, auskars, spalva, vaigu sārtums,
      spīdums,
tavi pleci vērtās drošāki,
tavi žesti – smalkāki,
tu sevi nesi saulaināk un vieglāk,
līdz tu kļuvi
pilnībā
tu

 

Vēstule, 1942

Ja mēs varētu atgriezties!
Pastaigāt pa stāvo taciņu.
Tur šobrīd noteikti sadrūzmējušās prīmulas
un vijolītes.
karš bijis nebijis

 

Par mīlestību un mirstošām valodām

Mūsu lauzītajā mātesmēlē,
mūsu parastajā angļu valodā,
mūsu īrētajā istabiņā,
mums svešajā zemē,
ar mūsu migrantu draugiem,
mazpamazām mēs izveidojam
vien mums zināmu vārdu krājumu

Piemēram:

kamilo, atvasināts no mana vārda staigāšanai un tava vārda kamielim, ar nozīmi

"tuksnesī izvēlētais ceļš"

pardo, "radzenē iedegušie punktiņi pēc blenšanas saulē",

arī "novakars" vai "ruds kaķis"

bet kamilopardo, "mīlīgs" vai "taisām bērniņus"

thalassa, no tava vārda jūrai un mana vārda koku izciršanai,

lietojams, lai pateiktu "man sāp vēdera dobumā" vai "es saprotu",

vai "mēs to mīlam, jo tas ir nesasniedzams kā varavīksnes gals vai

tāluma zilgme".

Mēs izstrādājām paši savu sintaksi.

Pabeigtā tagadne ir zaudēta.

Prievārdi tika izslēgti.

Sapņi mums nevis bija, bet mēs tos skatījāmies.

Vairs nebija netiešo objektu.

Nākotne bija tīras gribas akts. Piemēram:

shlixá, vārds, kas apzīmē "atvainojiet", tika lietots ar nozīmi "varbūt tev ir

cigarete?", vārdam "varbūt" darbojoties kā īpašai pieklājības zīmei, kā

reizēs, kad valdība piezvana, lai pateiktu, ka tavu māju nojauks

pēc 10 minūtēm, nevis pēkšņi uzrodas pie namdurvīm.

Bija arī lietas, ko nedrīkstēja minēt:

vārds sarūgtinājums

vai vārds piedod, kad tiec kritizēts.

*

Kādu dienu man bija jādodas. Mani izsauca uz darbu, dienēt armijā, raudzīt
par nomirušo vectēvu.
Tev bija jāpaliek. Jāpabeidz grāmata vai skola, jātaisa kurkumas tēja mātei.
Otrā okeāna krastā es ļāvu saules adatām urbties
sev acīs, liedzot sejas muskuļiem savilkties.
Es iedomājos zīda pavedienu, kas savieno manu asaru kanālu ar tavējo. Es nosaucu pavedienu
par pardo un dziedāju dziesmas pie sava vectēva nāves gultas. "Para es
esmu radīta," es sev sacīju. Para šeit lietots kā vēl viens jaunvārds, kas nozīmē
gan "no šī", gan "šim", apzīmējot gan izcelsmi, gan galamērķi. Tam bija papildu
priekšrocība, jo tev vārds para vienlaicīgi nozīmēja "līdzās" un "aiz",
tāpat kā cilvēki turas kopā gan priekos, gan bēdās.
Ik nakti es iemigu, atkārtodama vārdu thalassa katrā izelpā,
kā viļņi, kas šķiežas pret klinti, kur stāv tava māja. Es
domāju, ka tas tev palīdz iemigt.
Tu uzrakstīji vēstuli, sakot, ka mēnešiem neesi ne mirkli gulējis.
Ka viļņi saasina tavas maņas.

 

Eglīte

Pirms dažiem mēnešiem manu ādu ķirurģiski noņēma un aizvietoja ar krāsainu lampiņu tīklu, līdzīgi Ziemassvētku eglītei. Ar katru ieelpu gaismiņas piebriest un mazliet izplešas, atsedzot arī atstarpes. Esmu apņēmusies likt gaismiņām stiepties arvien tālāk, lai redzētu, cik tālu varu pavilkt.

Es tātad varu sēdēt šai mazajā krēsliņā, bet mana āda reizēm var stiepties līdz pat Brazīlijai. Tā ir savāda sajūta, mani muskuļi un visas tās lietas uz āru, ņirbdamas no gaismas. Es īsti nevaru saprast, vai tas ir sāpīgi vai tomēr patīkami. Vēja pūsmas viegli savelk manus orgānus.

Man gan nepatīk skatīties uz savu ķermeni. Man bail, ka paliks slikti, skatoties uz saviem izgāztajiem orgāniem. Vai arī man būs pārāk liels kārdinājums paplest spraugas un redzēt ķermeņa noslēpumainās iekšējās darbības. Nē. Tas, ko gribu, ir sūtīt krāsainas un mirgojošas gaismiņas, cik vien tālu iespējams. Vai jūs zinājāt, ka Brazīlijā favelas jau ir sakrāsotas spilgtās krāsās? Es biju redzējusi bildes, bet viņas tiešām ir neaprakstāmi spilgtas. Tādējādi manas Ziemassvētku lampiņas tur ir kā oļi oļainas upes gultnē, bet tik un tā – tas ir tas, ko es daru.

Šis dzejolis ir apzināti provokatīvs un neatspoguļo autora uzskatus

Tu nevari mani noķert, esmu bez sintakses.

Kima Gordona

Pārāk ilgi mani ir apspiedusi verbālās valodas tirānija, kas nespēj neko citu kā vien mūs objektivizēt, iespiežot mūs lineārā laika dimensijā un konstruējot maldīgo priekšstatu, ka lietas vai personas var piederēt izteikumu izsakošajam subjektam. Līdz ar to esmu nolēmusi iziet ārpus šī necivilizētā stāvokļa.

No šī brīža es pieprasīšu, lai mani draugi un sekotāji, vēršoties pie manis, atsakās no vietniekvārdiem. Es neesmu nedz tu, nedz viņš, nedz viņa, nedz viņi, nedz tas. Šādi saīsinājumi ir aizvainojums manai esmei. Es atsakos būt reducēta līdz šādai dzimtes un skaitļa pamatkategorijai.

Mans vārds tagad būs nevis burtu virkne, izsacīta noteiktā veidā, bet gan – neliela deja, kas jāizpilda, graciozi paceļot labo roku, pagriežot iekšupvērsto plaukstu uz ārpasauli – atvēršanās žestā –, vienlaicīgi saliecot kreiso kāju celī, izgriežot to mazliet uz ārpusi un paceļot labo pēdu, nostieptiem kāju pirkstiem zīmējot ceturtdaļapli 45 grādu leņķī no sirds centra no kreisās uz labo – arī atvēršanās žests. Nedejotāji visdrīzāk pārteiksies, tāpēc ir ārkārtīgi būtiski, ka viņi negurstoši vingrinās, ja nevēlas aizvainot. Šīs kustības turpmāk lietojamas kā mans vārds, un mans vārds aizvietos visus vietniekvārdus, kas attiecināti uz mani.

Persona var sacīt, piemēram, šādu teikumu (aizvietojiet vārdu kvadrātiekavās ar augstāk aprakstītajām kustībām):

Es saskrējos ar [deja] šodien. [Deja] sacīja, ka iepriekšējā vakarā [deja] redzēja sliktu sapni, kurā [deja] sastapa cunami-veidīgu dēmonu, kas grasījās nojaukt māju, kurā [deja] dzīvo.

Ievērojiet – tāpat kā piemērā, piederību norādošās galotnes arī vairs nebūs pieņemamas. Tā nebūs [dejas] māja vai tava māja, vai viņa vai viņas māja, bet gan māja, kurā [deja] dzīvo. Es atsakos būt īpašniece kādam un kaut kam vai pati kādam un kaut kam piederēt. Mana nodošanās brīvībai aptver visus pieredzes laukus.

 

Huana Adkoka

Dzejniece un tulkotāja Huana Adkoka (Juana Adcock, 1982) dzimusi un augusi Meksikā, bet 2009. gadā pārcēlusies uz Skotiju, kur dzīvo joprojām. Viņa raksta angļu un spāņu valodā, bieži abas valodas sap...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!