Godājamie lasītāji, jūsu uzmanībai šī gada Prozas lasījumos godalgotais stāsts! ¼ Satori.
Vienreiz biju aizgājis uz klubu. Mūsu pilsētā faktiski tikai viens ir tāds, kurā spēlē normālu mūziku. Es neesmu klubu gājējs. Man nevajag par katru cenu kaut kur iet ārā un meklēt nepatikšanas. Tāds priekšstats man ir radies, esmu dzirdējis nostāstus, kā jaunieši vienā vai otrā klubā sakāvušies, ka tirgojot narkotikas un ko tik vēl visu nedarot. Par klubu, kas pie Lauktehnikas, vispār runā, ka patiesībā klubs esot aizsegs zināmai mājai – tur esot meičas, kas apšmauc vīriešus, līdzīgi kā Rīgā ārzemju tūristus. Neviens aptīrītais, saprotams, pats neatzīstas, bet runā, ka daži esot diezgan pamatīgi norāvušies. Pilsēta neliela, nekas nepaliek nepamanīts, runas izplatās ātri. Mani tas neskar, man tie klubi ne pārāk, ir gana daudz citu interešu, kā pavadīt brīvo laiku.
Piektdien beidzot līdz klubam aizgāju. Ne jau speciāli. Darbā drusku paņēmām, mūsu datoriķim Arnītim jubileja. Arnītis tā neko džeks, normālais. Datoriķi parasti domā, ka tas, ko viņi zina, ir baigi kruta, un, ja tev cilvēkam noplīst kompis, jāiet datoriķi kā Dievu lūgties, drusku tāda pazemojoša sajūta. Protams, neviens pie viņiem neiet, mēģina saviem spēkiem padarboties, čakarē, čakarē, un beigās viss ir tā sačakarēts, ka iedomīgais datoriķis jāsauc. Viņš atnāk, nopūšas – un šajā nopūtā ir dzirdams „ko tu, stulbeni, atkal esi sadarījis”. Arnītis nav tāds, viņš ir sakarīgs džeks, viņam ir filmas un softi, ja ko vajag, viņš internetā lejupielādē pareizās versijas. Es vienreiz pamēģināju, man vajadzēja fotoapstrādes programmu, novilku, bet tā bija demonstrācijas versija, kaut kas īsti nefunkcionēja. Pīppauzē Arnītim šito izstāstīju, viņš neko – no problem, nes šurp kompi. Es aiznesu kasti uz darbu, Arnītis sainstalēja un kārtībnieks. Kaut kā tas sakrita ar viņa dzimšanas dienu, un mēs paņēmām. Pusdienlaikā aizskrēju līdz lielveikalam, nopirku viskiju ar simpātisku etiķeti, ar briedi vai alni, kas pacēlis galvu kliedzienam. Solīda pudele. Kolēģei pateicu, ka izeju uz objektu, un aizgāju līdz Arnītim. Viņš sēdēja viens pats, kaut kādas puķītes sadāvinātas, sabēris konfektes diskešu kastītē un nolicis uz galda. Tā mēs sēdējām, iešķaidījām viskiju ar ābolu sulu, pudele aiz monitora, lai nevajadzīgas acis neredz. Pamazām bimbinājām – viens, otrs, trešais kokčiks. Un visu laiku viņam zvana telefons – Arnītis māca darboties ekselī – jā, tad ieklikšķini tur, tad tur, tad nospied to – darbojas? Nu, re. Nepaiet pāris minūtes, zvana atkal, kaut kāds uzraksts parādījies, bet Arnītis neko – nospied to, nospied šito, uzklikšķini tur un tagad pārstartē.
– Ir ko turēt, – es teicu.
Arnītis pamāja ar galvu, idiotiskie jautājumi ir ikdiena. Arnīša miers man patīk, es jau sen visus būtu pasūtījis.
– Vot, – viņš teica, – visi domā, man tikai kompji un kompji, ka man nekas cits neinteresē kā programmēt vai instalēt, satiec kādu paziņu uz ielas, domā tāpat parunāt par dzīvi, bet šis uzreiz bliež – man ir tāda un tāda programma, bet nevar dabūt skaņu.
No viskija un Arnīša vārdiem baigi sagruzījos:
– Arni, davai, izdarām kaut ko foršu, ko tu tagad gribētu, atmetot darbu un visu šito?
Arnītis brīdi aizdomājās, iemalkoja kokteili:
– Normāli pasēdēt gribētos, parunāties, foršu mūziku paklausīties, mierīgi bez stresa.
Varbūt tāpēc, ka nebija daudz variantu, varbūt tāpēc, ka mums abiem bija pa ceļam uz mājām, aizgājām uz vienīgo normālo klubu, kurā šad tad vēl spēlē dzīvo mūziku. Pabrīdināju sievu, ka būšu vēlu, Arnītis piezvanīja savējai.
– Mums ir veču vakars, – viņš teica.
– Sieva neko, ka tu savā dzimenē vazājies apkārt?
– Nē, mēs rīt brauksim pie maniem senčiem, tur arī pasēdēsim, pasvinēsim.
Pie kluba stāvēja daži smēķētāji, no sintētiskās gaismās mirdzošās tumsas pulsēja mūzika. Uz plakāta pie ieejas kantrīgrupa „Neona lietus”. Astotajā septembrī uzstāšoties klubā. Redzēs, kā patiks, tad jau varētu atnākt arī astotajā.
– Klau, bet astotais taču šodien! Nu, lūk, Arnītim par godu klubs noorganizējis grupu!
Klubiņš mājīgs, pie galdiņiem kompānijas pārīšos un lielākos bariņos, mēs ar Arnīti paņēmām pa dzērienam – akcija, lats piecdesmit par kokteili – un gājām uz nomaļus galdiņu. Mūziku lika baigi redzēts džeks, – īsa auguma, tādām mazliet mehāniskām kustībām, līdzīgs robotiņam:
– Nezini, kā to dīdžeju sauc? – es jautāju Arnītim.
– Ā, tas ir Dzenis!
Pareizi, slavenais dīdžejs Dzenis, viņš agrāk taisīja savus gabalus. Daži vietējā radio gāja pa pirmajām vietām. Populāri bija tādi gabali, kur džeks repo un meitene piedziedājumā iedūdo lipīgu meldiņu. Dzenim labi sanāca, viņam bija tas gabals:
Meitenes kad pretī nāk
Sarunu man gribas sākt
Jaukus vārdus viņām teikt:
Meitēn vai tu gribi tā
Būt ar mani divatā?
Tādi pastulbi vārdi, bet mūziciņa forša virsū, un piedziedājumā meitene atbild:
Puisēn, tu man prātu jauc,
Bet mana sirds pie tevis sauc.
Arī nekas īpašs, bet sirdi uzrunā.
Un tagad Dzenis spēlē disenes klubā. Viņš lika dziesmu pēc dziesmas un īstenībā ļoti labi, visām gaumēm – kādus gabalus no Paula, tad kaut ko no krieviem, no roka klasikas, un var saprast, kāpēc cilvēki uz klubu nāk – nevajag ne narkotikas, ne vieglas uzvedības meitenes. Vienkārši atnāk, pasēž, padejo. Un publika cienījama, prot civilizēti atpūsties.
Arnītis ar sievu reizēm atnākot. Kādu stundiņu pasēž, padejo, pabauda mūziku, un neviens nemācās virsū ar pārinstalēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es biju iedomājies, ka iešana uz klubiem saistīta ar vēlmi pāroties – tie, kam nav pāra, iet uz klubu, lai to atrastu, bet tie, kuriem ir otra puse, uz klubiem iet, lai dejojot stimulētu pāroties dziņu, un pēc kluba dodas mājās, un viss turpinās nākamajā līmenī. Tādas rievas manī ieskrāpējuši studiju gadi, kad kursa draiskās aitiņas caurām naktīm dzīvojās pa klubiņiem.
„Neona lietus” uz skatuves kāpa ap desmitiem. Aparatūra bija salikta, vīriem vajadzēja vien pieštepselēties.
– Jou, jou, jou, kā mēs jūtamies? – dīdžejs Dzenis uzrunāja publiku, un publika uzgavilēja. Šodien pie mums ir viesi no Rīgas – grupa „Neona lietus”. Viņš pieteica mūziķus un dzeņa gaitā, asiem stūrainiem soļiem aizgāja līdz bāram, sejā bija grimase – nu, kā ir, man šķiet, ka labi.
Uz „Neona lietu” publikas bija padaudz, pie galdiņiem sēdošie pievienojās dejotājiem, ar pirmajiem akordiem visi plaudēja un dejoja. Kungi gados grieza savas omulīgās kundzītes, ne jau ātri vai samāksloti, nē, viņi dejoja, jo vēlējās būt kustībā. Brīžiem gan tā savērpa cienīto, ka viņa ar grūtībām noturējās kājās. Tad abi sasmaidījās, un dejoja tālāk. Turpat blakus jaunie, pārīši ap gadiem divdesmit, viens otram cieši piespiedušies kaut ko bubina, tā pavisam sirsnīgi.
Mēs ar Arnīti atstājām dzērienus uz galdiņa un nostājāmies tā, lai visu var redzēt, Arnītim vislabāk, ja ir kur pakāpties, viņš ir, kā saka, metru piecdesmit uz slidām, bet to arī īpaši nepārdzīvo, barā nelien.
„Neona lietus” solists Alvis samtainā baritonā pastāstīja kādus jokus, pieteica dziesmas un džeki spēlēja. „Neona lietus” principā ir labākā kantrī mūzikas blice, spēcīgs sastāvs. Labākie no „Pusnakts dziedoņiem”, „Līdzsvara melodijām” plus jauns un talantīgs bundzinieks. Tāda forša sajūta, parasti festivālos mēģina izspiest skaņas maksimumu, bet no tīrās melodijas, pavadījuma, nekas pāri nepaliek, ir tikai pulsējoša debilitāte. Tā klubiņa noskaņa ir forša, bundzinieks uzsit pa lielo bungu, skaņa līdz tevīm atnāk pa tiešo, vai ģitāras soliņi, katra nots dur tieši sirdī.
Džeki stundu norukāja un paņēma pauzi, gāja iedzert kādu aliņu. Dīdžejs Dzenis atgriezās pultī un mikrofonā nodeva sveicienus „Neona lietus” cienītājiem.
Patīkami noguruši, dejotāji drūzmējās uz bāra pusi. Mēs spraucāmies cauri uz savu galdiņu. Dzērienu tur vairs nebija. Mūsu vietā pie galdiņa sēdēja kompānija, viens puisis un divas meitenes – balinātiem matiem, apspīlētās kleitiņās, no kurām apaļumi lien ārā, nekādas lielpilsētas modesdāmas, vairāk taisās pakaļ dzeltenās preses princesēm. Džeks pa tādai pašai modei – seja akmens cieta, kā granītā kalta, mugurā sporta krekliņš dažus izmērus par mazu un „D&G” emblēmu uz krūtīm. Kompānija čalo, un nezinu, kas Arnim saslēdzās vai nesaslēdzās, viņš gāja pie kompānijas klāt – man uzreiz bija skaidrs, ka nevajag jaukties – un prasa, vai šeit nebija palikuši dzērieni. Tas džeks paskatās lielām acīm, un Arnītis uzreiz – nē, ka nav, nav, mēs vienkārši… un mēs gājām projām, dzirdējām meičas sačukstas, iesmejas, droši vien mūs aprunā. Rinda pie bāra pamazām šķīda, un mēs tikām pie jauniem dzērieniem.
Uz skatuves atgriezās „Neona lietus”. Otro daļu viņi sāka ar slavenāko gabalu: „Saldi, saldi tavi meli, salta, salta tava sirds", kas mazliet atgādina Geriju Mūru, tas ir lēnais, ar ievelkošu noskaņu un reti izdevušos ģitāras solo.
Publika no bāra stūmās uz deju zāli. Mēs iekļuvām sastrēgumā un lavierējām uz skatuves pusi. Mazais Arnītis nokļuva starp vairākiem garajiem, un kāds nejauši uzsita pa Arnīša rokām. Akcijas kokčiks par latu piecdesmit izšļācās uz glītas muguras – tieši starp lāpstiņām. Vēso dzērienu sajutusi, mugura acumirklī izslējās, izpleta rokas, un meitene pagriezās. Dažas akcijas kokteiļa šļakatas trāpīja spēcīgai rokai – sajūtot slapjumu, tās muskuļu stiegras saspringa un uz mums paskatījās granīta seja. Tālāko es īpaši negribētu atcerēties. Arnītim prasīja divsimt latu par samaitāto kleitu. Arnītis mēģināja iestāstīt, ka to ir iespējams izmazgāt, bet blondā meiča pateica par Arnīti daudz ko tādu, kam es nepiekritu tovakar un nepiekrītu joprojām. Tad uzradās vēl viena meitene. Tā apskatījās nolaistīto kleitu un eksperta nopietnībā piekrita, ka šie traipi nav mazgājami. Cietusī meitene bija ļoti dusmīga un runāja arvien skaļāk, līdz sāka kliegt.
Granīta D&G klusēja un piekrītoši māja ar galvu, un skatījās uz Arnīti. Konfliktu pamanīja apsargs, nesteidzīgi pienāca un teica, lai mēs ejam skaidroties ārā. Aplietā meitene histērijā kliedza uz apsargu – kas tu galīgi debils esi, gribi, lai es plaušu karsoni dabūju. D&G paskatījās uz apsargu, kurš gribēja kaut ko bilst, bet parēķinājis, ka ir divreiz vieglāks par pretinieku, padevās bez cīņas:
– Labi, labi,– viņš noteica, tikai nevajag kliegt.
– Nevajag gan,– es centos būt asprātīgs,– salta salta, ir baigi foršā dziesma.
Neviens par joku nesmējās. Psihā meiča brīdi pieklusa un deva vaļā atkal – jūs man samaksāsiet, jūs man samaksāsiet, bla, bla, bla, – bla, bla, bla – rokas pa gaisu. Man ieskrēja prātā doma, ko tādas kā viņa dara civilajā dzīvē, kad viņas ir ārpus kluba un nav blondas kuces. Kur viņa strādā? Mūsu pilsētā? Nebrīnītos, ja klubs būtu viņu vienīgā barotne.
– Cik jūs gribat? – es jautāju. – Divsimt, tas nav nopietni. Es pie sevis paskaitīju, cik daudz man ir, septiņi astoņi lati skaidrā naudā un kādi piecdesmit uz kartes.
– Cik, cik! Tā ir no Itālijas kleita, – blondā histēriķe runāja.
– Dizaineru kleita! Divsimt latu, – otra piebilda. D&G piekrītoši pamāja ar galvu.
„Neona lietus” pabeidza dziesmu par salto sirdi. Publika plaudēja, un mūziķi spēlēja „Dzērves dziesmu aizlidojot”.
– Vai divsimt latos ir iekļauts arī minets? Es neapdomīgi mēģināju iedzelt.
Arnītis paskatījās uz mani, blondās mēmi piesarka, un es sajutu, kā mani satver D&G roka. Attapušās blondās atkal kladzināja – kā nav kauna, kā nav kauna, cik pretīgi! Idiots! Stulbenis! D&G mani vilka uz izeju, mazās kucītes riedamas nāca līdzi.
Ārā meiteņu muskuļainais alter ego mani atlaida. Blondīnes ar mākslīgajiem nagiem ieklupa man sejā. Es centos aizsargāties, bet, tiklīdz pieliku rokas sejai, D&G dobermanis tās atlauza un turēja. Arnītis mēģināja palīdzēt, ar mazajām datoriķa dūrītēm dauzīja D&G muguru, bet tas nelīdzēja, tas nebija tik vienkārši, kā kompjūteru pārstartēt.
– Apsargu, – es ar mokām uzsaucu, cerēju, tas būs risinājums, bet tā bija divkārša kļūda.
1) palicis viens pret trijiem, saņēmu spēcīgu ceļgala sitienu pa vēderu;
2) kopā ar Arnīti parādījies apsargs nebija glābējs, man šķiet, D&G kompānija viņam bija labi pazīstama, neko neteicis, viņš pamāja ar galvu.
Es atzinu sakāvi un vairs nepretojos. Mēģināju pa labam. Izlikos nedzirdām kucīšu vaimanāšanu, viņas mēģināja izspiest vēl kādu histērijas pilienu, klaigāšana bija nogurdinājusi viņas pašas. Varbūt vairāk sev nekā kompānijai es taisnojos, stāstīju par Arnīša jubileju, ka darbā drusku paņēmām, ka mums ļoti patīk „Neona lietus”, un „Neona lietus” cienītāji saprotas un divsimt latus viens otram neprasa, ka dīdžejs Dzenis arī ir reāli labs, ka klubā vispār esmu pirmoreiz.
– Piecdesmit, – D&G pirmo reizi ierunājās. Es apklusu, apklusa Arnītis un blondīnes.
– Būs, – Arnītis piekrita piedāvājumam, izvilka no maka banknotes. Lika vienu pie otras, skaitīja, piecu latu pietrūka, paskatījās vēlreiz, izčamdīja kabatas, nekā.
– Sorry, man ir tikai četrdesmit pieci, zin’ kā, algas diena tālu.
– Piecdesmit, – D&G ierunājās otrreiz. Nebūtu brīnums, ja izrādītos, ka viņš prot tikai vienu vārdu.
Kabatā sataustīju atlikušo naudu, sabēru monētas plaukstā, saskaitīju piecus latus un iedevu D&G.
Šodien mazliet raustos, varbūt kāds paziņa redzējis mūs ar Arnīti klubā. Bet, ai, ko nu par to – dzīvosim, redzēsim. Katrā ziņā vienreiz esmu klubā bijis un nedomāju, ka vēl kādreiz sajutīšu vēlmi uz tādiem iestādījumiem doties. Mierīgi varu bez tiem iztikt.
0