Par Dmitrija Petrenko izrādi "Zēni" Dailes teātrī
Izrādes sižets vēsta par tikko studijas beigušiem četriem draugiem, kuri apmetušies vienā dzīvoklī, dzīvo nepārtrauktā ballīšu un paģiru apburtajā lokā, kurā ik pa laikam iespraucas kāds apskaidrības mirklis, kāda trauma, kāds konflikts, kāda meitene. Katrs zēns it kā pārstāv kādu ikdienā sastopamu tipāžu – Kems ir pienākuma nomocīts talants, Benijs grib būt pasaules glābējs, Maks ir vientulīgs, nedaudz brutāls un skeptisks, Timps ir pārāk ilgi ballītē aizkavējies atkarīgais, kurš atsakās izvākties no studentu dzīvokļa (lasi – pieaugt). Jau šāds lakonisks personu raksturojums konkrētajā kombinācijā liek saprast, ka konflikti un nesaskaņas ir neizbēgamas. Vēl jo vairāk to pastiprina arī Lauras (Timpa glābējas) un Sofijas (Makā iemīlējušās sapņotājas) parādīšanās zēnu dzīvoklī. Sižetiski jaukas paralēles veidojas starp katra indivīda iekšējo pasauli un scenogrāfijā redzamajiem atkritumu maisiem – paralēli galvenajai sižeta līnijai dzīvoklī krājas atkritumi. Jau no pirmajām izrādes minūtēm top skaidrs, ka Benija tēls tiks pretstatīts pārējiem, kā arī notiek. Viņš ir vienīgais, kurš ik pa laikam vēro notiekošo no malas, viņš ir vienīgais, kuram ir kaut vai viens intīms dialogs ar katru no pārējiem tēliem. Benijs ir arī vienīgais, kas nezina konkrētos apstākļus, kuros gājis bojā viņa brālis, turpretī visus pārējos vieno šis notikums. Benija pretstatījums pārējiem arī veido dramaturģisku konfliktu virkni, kas virza sižeta attīstību. Ik pa laikam līdzīga Benijam kļūst arī Laura, taču viņas glābšanas objekts nav visa pasaule, bet gan viens Timps.
Savāds šķiet lomu sadalījums, kas pastiprina kontrastu, bet arī veido sava veido alegoriju par teātra dabu, t.i., Niklāvs Kurpnieks un Anete Krasovska Dailes teātra trupai pievienojušies pavisam nesen, savukārt gan Dārta Daneviča, gan Mārtiņš Počs, gan Gints Andžāns, gan Artūrs Dīcis ir jau pieredzes bagāti Dailes teātra aktieri. Sižetiskais glābēju (Benija un Lauras) pretnostatījums pārējiem varoņiem redzams arī lomu sadalījumā. Nolasāma (šķiet, netīša) ideja par aktieru degsmi, cīņassparu, sevis nesaudzēšanu karjeras sākumā un pakāpenisku pāreju uz vēršanos sevī, paškritiku un pašanalīzi, kas nav ne labi, ne slikti, bet gan saprotami. Sižetiski tā nav alegorija konkrēti par teātri, bet gan par profesionalitāti, cilvēcību un pieaugšanu vispār, bet lomu sadalījums šajā izrādē alegoriju padara konkrētāk attiecināmu uz teātra dabu. Atsaucoties uz dramaturģes Justīnes Kļavas sarunu ar iestudējuma režisoru, kas atrodama Dailes teātra mājaslapā, gribētos piekrist režisora teiktajam: "Ja cilvēks sāk kārtot pats sevi, līdz ar to sakārtojas arī viss pārējais." Tas arī ir redzams izrādē – katrs tēls pakāpeniski pieņem to, kas katram pašam personīgi ir nepieciešams. Bet negribētos teikt, ka ar savu pasaules glābēja sindromu Benijs būtu sliktāks par pārējiem, ka viņš nemēģinātu sakārtot sevi, jo tieši konfliktā ar Beniju un viņa aizrautību pārējie rod sevī iespēju turpināt dzīvot savā subjektīvajā kārtībā. Tas nozīmē – kaut kādā mērā Benijam izdodas uz skatuves redzamo pasaules modeli glābt, liekot katram ieskatīties savā centrā. Kas varētu pamudināt Beniju skatīties pašam uz sevi? Varbūt sastapšanās ar kādu citu pasaules glābēju, nezinu.
Par praktiskākiem aspektiem runājot, scenogrāfija raisa ļoti konkrētas asociācijas ar studentu dzīvi: lielajā dzīvokļa istabā redzams skapis, kura piecas durvis slēpj piecu dažādu cilvēku mantas, galds, matracis, dažādi sporta atribūti, gulta. Scenogrāfijas maiņas parāda arī citu istabu esamību, rada iespaidu, ka viss dzīvoklis ir darbības telpa. Reālistiskais gaismas izmantojums rada ilūziju par istabas apgaismojumu, logos ik pa laikam redzama notiekošā atblāzma. Kostīmi veidoti atbilstoši katram tēlam, t.i., Sofija vienmēr ir eleganta un trausla, Laura ir praktiska, par ko liecina kaut vai tikai apavi (Sofija nēsā augstpapēžu puszābaciņus, Laura – baltas botas). Kema tērpā kontrastē klasisks uzvalks un kepons, kas liecina par neapmierinātību ar nodarbošanos (vijoļspēli), Maka tērpā manāma noslēgtība (saulesbriļļu izmantojums, gandrīz nepārtrauktais dūmu mākonis no elektriskās cigaretes), Timpa tērpā redzama bezrūpība un vienaldzība, pārsvarā viņš uz skatuves parādās apakšveļā, Benija tērpā redzams biklums (krekls ir iebāzts biksēs) un apņēmība (nopietnību raisošā ķermeņa augšdaļa (brilles, melna bītlene) kontrastē ar īsajiem šortiem un baltajām zeķēm). Mūzika un dialogi veido milzīgu kontrastu starp ikdienas realitāti un ballīti, t.i., nospiedošais rimtums, nopietnība, kas nolasāma gan dialogu tempā, gan mūzikas izmantojumā, kontrastē ar trokšņa un teksta pārpildītajiem ballīšu brīžiem. Šķiet, arī skatītājs vienā brīdī sāk kļūt tikpat nepacietīgs kā Timps, kurš nespēj sagaidīt jautrību, skaļumu, reibumu, jo dialogi, kas norisinās skaidrības brīžos, ir nedaudz didaktiski, lēni, nogurdinoši, t.i., tie kļūst tādi paši, kāda ir ikdiena Timpa redzējumā. Ja tā ir apzināta darbība, tas ir asprātīgs risinājums, kas liek just līdzi acīmredzami viskaitinošākajam tēlam vai arī liek apzināties, ka teātris arī ir sava veida narkotiku reibums, kurā neko didaktisku vai nopietni ikdienišķu negribas redzēt. Es runāju par nepacietību, kāda ir gan narkotiku atkarīgajam, gan skatītājam, kuru mēģina pamācīt. Taču izrādē pienāk arī otra galējība – augstākajos ballīšu punktos vairs nav iespējams nošķirt mūziku no sarunām, nav skaidri dzirdams teksts, viss pārtop vienā milzīgā troksnī, kas atkal skatītāju neapmierina, jo vairs nav iespējas uztvert informāciju. Gan saturiski, gan uz skatuves vizuāli un audiāli nolasāms, ka šajā pasaules modelī viss ir vai nu melns, vai balts, kā to parasti attiecina uz jaunību un tās maksimālismu. Tātad par virsuzdevumu šīs izrādes varoņu turpmākajā attīstībā kļūst pelēkā (kompromisa/vidusceļa) meklēšana.
Iestudējumā visi līmeņi mērķtiecīgi virzās uz saturiskā kontrasta atklāšanu, tie ir pakļauti sižeta loģikai, tādēļ šī izrāde īpaši būtu jāredz pusaudžiem un jauniešiem – tā arī ir pateicīga teātra kā sintētiskas mākslas iepazīšanai, mēģinot analizēt tās dažādos līmeņus. Man gan šķiet, ka lugā risinātās problēmas patiesībā ir aktuālākas nedaudz jaunākiem cilvēkiem (vismaz manā pieredzē pasaules glābšanas sindroms beidzas jau pirmajā kursā vai pat divpadsmitajā klasē), ar to es gribu pateikt, ka izrāde būtu vairāk aktuāla tieši vidusskolēniem, varbūt pat pamatskolas pēdējām klasēm un pirmkursniekiem. Prieks, ka Latvijas repertuārteātros parādās izrādes konkrēti šai auditorijai, kuras neizpušķo un necenzē reālo vidi, attiecības, leksiku un vecumposma īpatnības.
Projekts "Latvija dažādās valodās" īstenots sadarbībā ar biedrību "Latvijas Pilsoniskā alianse" un Kultūras ministriju projekta "Par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu pilsoniskās sabiedrības attīstības un starpkultūru dialogu jomā" ietvaros. Projekta finansējuma avots ir Latvijas Republikas valsts budžets.
0