Foto: Valsts kanceleja.
 
Komentārs
26.08.2019

Vienlaicīgi ir labāk un sliktāk, nekā domājam

Komentē
2
Saglabā

Domāju, ka nav jāpārstāsta apzīmējumi un vērtējumi, kādus vairums no mums lieto, runājot par pašmāju politisko varu. Neapgalvoju, ka kritika vienmēr ir pavirša un emocionāla, toties apgalvošu, ka šie vispārinājumi it kā atbrīvo mūs no nepieciešamības par varu patiešām interesēties un to analizēt. "Kas tur ko analizēt – tāpat viss skaidrs…"

Mans subjektīvais viedoklis izpaužas šī teksta virsrakstā. No vienas puses, politiskās varas pārstāvju kompetences līmenis nereti ir augstāks un viņu nodomi labāki, nekā mēs domājam. No otras puses, varas mašinērijā ir nelāgi elementi, par kuriem, iespējams, nereflektē pat paši varas pārstāvji. Citiem vārdiem sakot, mašinērijā ir elementi, kas lietpratīgas un godprātīgas politikas īstenošanu pat traucē.

Lai apgalvojums nebūtu abstrakts, kā analīzes objektu esmu izvēlējies Ministru kabineta sēdi pagājušajā nedēļā, 20. augustā. Teksta uzbūve: a) elementa īss apraksts, b) konteksts, c) elementa plašāks apraksts.

Savstarpēja aizdomās turēšana – Tieslietu ministrijas ierosinājums veidot specializētu ekonomisko lietu tiesu.

Šādas tiesas izveides nepieciešamību neviens it kā neapstrīd – ekonomisko noziegumu un strīdu profesionāla iztiesāšana (turklāt saprātīgos termiņos) ir pareiza iecere. Tomēr iesaistītajām pusēm rodas jautājumi – mājienu formā – par to, vai tikai šādas tiesas izveidei nav kādi slēpti mērķi. Piemēram, "garšīgo" lietu koncentrēšana vienā struktūrā, kas palielinātu gan korupcijas riskus, gan (tas, tiesa, sēdē paliek skaļi nepateikts) kādas politiskās grupas ietekmi uz biznesa vidi. Es nevaru apgalvot, ka bažas ir pilnīgi nepamatotas, jo nezinu jautājuma aizkulises, tomēr šajā gadījumā runa ir par zināmu tendenci. Vulgarizētā formā to varētu aprakstīt šādi: ņemot vērā sliktu iepriekšējo pieredzi (kāds grupējums uzurpējis kādas sfēras pārraudzību, kāds labi iecerēts darbs izvērties "kā vienmēr šajā valstī"), ērtāk ir jebkuru jutīgo jautājumu skarošo iniciatīvu a priori uztvert ar aizdomām, jo "vai nu tā varētu būt, ka aiz piedāvātā risinājuma kāds nestāv". Iespējams, ka virknē gadījumu tiešām "stāv". Un tomēr: ja lēmumu izstrādātāju un pieņēmēju vidē savstarpējas aizdomas automātiski rada izstrādātāju reakciju, nekur tālu mēs netiksim.

Sistēma nepārtraukti sevi atražo – Valsts kancelejas izstrādātie priekšlikumi par birokrātijas samazināšanu.

Vienkāršoti – kad vara kādam sektoram rada jaunu birokrātisko slogu (informācijas sniegšana, nepieciešamās izziņas, kas jāsaņem, lai strādātu utt.), tas var notikt, tikai puslīdz līdzvērtīgā apjomā samazinot sektoru jau skarošo birokrātiju. Jaunus slogus var radīt tikai ar nosacījumu, ka kaut ko likvidē esošajos. Ļoti laba doma, iebildumu nav. Problēma toties ir tā, ka – cik var noprast no sēdē paustā – birokrātiskā sloga mazināšana praksē var nozīmēt… birokrātiskā aparāta palielināšanos. Jo šis process – piemēram, ko no "vecā" normatīvā regulējuma var likvidēt, lai pavērtu ceļu nepieciešamākiem jauninājumiem, – taču ir jākoordinē, jāsaskaņo, respektīvi, iesaistītajām pusēm procesa gaitā rodas jauni pienākumi un iespējas pastīvēties par savu vietu zem saules birokrātiskajā sistēmā. Ja izklausās, ka es ņirgājos, tad tā gluži nav, jo, iespējams, mēs te saskaramies ar kādu dziļāku varas pazīmi, kas nav atkarīga no personālijām. Proti, varas mašinērijas – atļaušos šādu tēlainu, akadēmiski nekorektu apzīmējumu – samudžinājums ir tāds, ka jebkurš lēmums tajā sapinas. Nebūdams jurists, nevaru apgalvot, ka runa ir par pārspīlētu cenšanos aprakstīt jebkuru rīcību juridiskā valodā, kuras rezultātā procesā iesaistītie ar tīru profesionālo sirdsapziņu var teikt, ka viņi "tikai rīkojas atbilstoši normatīvajam regulējumam". Varbūt tā ir, varbūt nav, tomēr mans iespaids ir, ka sistēma sevi atražo, veselajam saprātam un iniciatīvai uzspiežot savu normatīvi glīti noformulēto loģiku.

Kompetence kā instruments savas vietas hierarhijas saglabāšanā – Finanšu ministrijas priekšlikumi par t. s. Eiropas fondu izlietojumu 2021.2027. gadā.

Finanšu ministrijas ietekmes laukā strādājošie eksperti objektīvi ir krietni zinošāki "Eiropas naudas" jautājumos nekā viņu kolēģi citās ministrijās. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu, turklāt, cik varu spriest, šo ekspertu piekasīgā – labā nozīmē – attieksme mums kā valstij ir nākusi par labu (skandāli Eiropas finansējuma apguvē ir, tomēr, ja salīdzina ar virkni citu dalībvalstu, varētu būt krietni sliktāk). Jautājums ir par to, kad un kādā apmērā lielākai pieredzei un zināšanām klāt nāk pārākuma izjūta. Ja runa būtu tikai par to, ka pārākuma izjūtu uz savas ādas izbauda citu ministriju ierēdņi (piemēram, cik varēja noprast, Izglītības un zinātnes ministrijas), tā būtu pusbēda. Lielāka problēma, manuprāt, ir cita. Latvijā, šķiet, ir, kā dažkārt saka, uz abu roku pirkstiem saskaitāmi eksperti, kas patiešām "izkoduši" Eiropas Savienības fondu jautājumus. Starp citu, līdzīga situācija ir valsts budžeta gadījumā. Attiecīgi arī politiķi, tostarp ministri, zināmā mērā ir atkarīgi no ekspertu atzinumiem. Nevis tāpēc, ka viņi (politiķi) vienmēr būtu kaut kā slinkāki un stulbāki, bet tāpēc, ka viņiem nav jābūt ekspertiem daudzos specifiskos jautājumos. Tātad jautājums ir par to, kā eksperti savu ekskluzīvo stāvokli izmanto. Nebūt neapgalvoju, ka šāds stāvoklis nozīmē, ka tas neizbēgami tiks izmantots savtīgos nolūkos, tomēr loģika saka, ka šāda iespēja pastāv. Šī dilemma pastāv arī citās valstīs (savulaik pat Rietumos radās jēdziens "ekspertu diktatūra"), bet mēs redzam, ar ko tas var beigties, piemēram, diskusijās par Brexit. Proti, ekspertu pašapzinīguma un pretenziju nokaitinātie politiķi un vēlētāji krīt otrā galējībā un rīkojas gandrīz vai pretēji tam, ko rekomendē eksperti.

Rezumējums. Mēs Latvijā, manuprāt, varu pārlieku personalizējam. Respektīvi, ar varu mēs saprotam ministru X, kurš esot muļķis, augstu ierēdni Y, kurš esot kukuļņēmējs, utt. Ar varas personalizētajām izpausmēm lai nodarbojas vēlētāji un tiesībsargājošās iestādes! Vienlaicīgi nevajadzētu aiz krāšņajiem, kaitinošajiem un uzjautrinošajiem individuālajiem gadījumiem neredzēt sistēmu per se. Huligāniski sakot: mazāk lasiet medijus, vairāk socioloģijas un politiskās domas klasiku!

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!