Neatkarīgā krievu literatūra Baltkrievijā nonākusi diezgan neviennozīmīgā situācijā, jo pašlaik valsts diktatūras gaisotnē baltkrievu valoda kļuvusi par galveno pilsoniskās pretošanās vienojošo faktoru. Taņa Skarinkina šajā situācijā izvēlējās savu īpašo trajektoriju. Viņas nacionālā un starptautiskā atpazīstamība visupirms saistīta ar baltkrieviski rakstītajām esejām: tostarp grāmatas "Daudz Česlava Miloša un mazliet Elvisa Preslija" tulkojums angļu mēlē ieguva Anglijas PEN kluba balvu. Skarinkinas eseju pamattēma – vienkāršais cilvēks nacionālās kultūras meklējumos. Arī viņas trīs krieviski sarakstītie dzejoļu krājumi iepazīstina mūs ar šī vienkāršā cilvēka ikdienu, kur liriskā varone jūtas tikpat apmaldījusies kā valsts vēstures labirintos. Taču Skarinkinas absurdajā sadzīves telpā (tā nedaudz līdzinās Eduarda Aivara un Krišjāņa Zelģa pasaulēm) nav nedz draudu, nedz naidīguma: lai kur tas būtu (dzejnieces pilsētiņā Smarhoņā vai tālajā Portugālē, kur aizvadīti vairāki gadi) – sirsnīgas attiecības (radniecīgas vai draudzīgas) un ierastu darbību virkne pasargā cilvēku no valstiskā spiediena un sociālajām perturbācijām, un šis princips kļūst par spilgtāko baltkrievu nacionālā rakstura iezīmi.
Trešdien, 18. septembrī, dzejniece uzstāsies Rīgā.
Dmitrijs Kuzmins
Aukstā vīna vēstījums
sēžam
tādas
striptīzā
pirmoreiz mūžā
oficiante
tāda
prasa:
– Drīkst es jums piesēdināšu interesantu čalīti?
– Nu piesēdiniet
ja jau viņš
jūsu čalītis tik interesants
te
es tāda
zeltainā jakā
ķiķinot
pieliecos tuvāk lūreksa sudrabotajai L.:
– Iedomājies durvis tādas atveras un ienāk O.
mēs
rēcam kā trakas
te
atveras sāndurvis
un patiešām ienāk O.
turku kreklā no Polijas
mēs ar L. tādas vienā balsī:
– Bļāāā!
starp ziediem pinās skatieni un dega vārdi versmaini
un visas sākām lamāties kad ieraudzījām Oļegu
ir Oļegam jau trīsdesmit uz svešiem krastiem sapņi skrien
te mājīguma – it nemaz bet citur iespējams – cik lien
uz visām pusēm metāmies
no zāles mēs kur kurā
Putndomas
Agrāk pasaule mani mierināja
bet nu mudina uz noziegumu
es importa bloknotu nesaudzēju
un pasaulei pasauli nosūdzēju
taču ne visu sarakstīto
kādreiz vēl pārlasīšu
dzejnieki apskauž viens otru tai galvenajā
bet nāktos sīkumu dēļ
kas ar mani notiek
pēdējos 20 gadus?
nebeidzama žūpošana
un nepārtraukta nolaidība
es nezinu
Aļoša arī neizpratnē
sadzēries Aļoša knapi burtoja
dzejoli "Pionieru nometnē"
bet tur tak ir lieliskas īstas rindiņas
piemēram "par dzīvo pionieri un mirušo atspulgu ezerā"
vai tiešām vairs neuztrīšu savu slepeno dzeloni
kā agrāk?
vairs "pionierim" nesaņemšos?
apņēmības trūkums
plešas plašumā
kā nekopts plūškoks
dzejnieka loma nav gara
taču neturas prātā
burtu rožukroni skaitot
tuvojos nezināmām durvīm
varbūt nāves
varbūt kara
Ceptas olas
Man nākas konstatēt
ka mūsu kompānijā
es atkal klusēju
nu vai nav gana bļa
es cilvēks pieaudzis
vai kāda sūdu pika
uz koka kājām
vāri trīcoša
pār Smarhoņu uz mākonīša
slīd projām straujais februāris
un mana mamma
pamazītēm mirst
es bāžu rokas piedurknēs
sen laiks jau mazgāt mēteli
bet saltums neatlaižas
un nav ko vietā vilkt
es vakar redzēju
kā pienotavas ļaudis
ar apbružātām pasēm
uz krīta iepirkās
sīkie vīreļi
pa abiem paņēma lielu saldētu vistu
vienu augļu un ogu vīneli "Krustcelēs"
litru džina ar toniku
par džinu ar toniku mazliet pastrīdējās
var?
nevar?
taču pārdevēja apžēlojās
un cigaretes palūdza
zilo Fortu
zilā nebija
paņēma sarkano
"Dažās minūtēs
mežacūka tiek saplēsta gabalos" –
tātad mamma jau pamodās
man arī jāceļas
cept olas
vienu
un vienu
divas perfektas olas
pie olām atminoties
dzejas svētkus Minskā
un dzejnieku kurā var samīlēties
tomēr viss beidzās kā allaž.
Vienkāršie cilvēki
Parasti kad cilvēks pamana
ka viņu kāds redz skatāmies pa logu
viņš aiziet
bet šis lūr
asinskrāsas šallē
es pati pakāpos aiz aizkara
nost no palodzes ar asiņainajiem tomātiem
Zoja vakar pusdienās pacienāja
viņai kastēs daudz
trīs kastes
bet tomāti salikti tikai pašā apakšā
tā nebojājas un nevajag ledusskapi
tikai sliktāk
sacīja Zoja
es vaicāju
– Kas sliktāk?
kam sliktāk?
– Nāc! – Zoja iesauca virtuvē
un es pagatavoju grieķu salātus
asiņaini tomāti
bulgāru pipari
sīpoli
brinza
melnās olīvas
veikalā pārdevēja skatīja manas preces
šokolādes tāfelīti:
– Meitenei garšo šokolāde.
glazēto sieriņu:
– Sieriņi garšo.
saminstinājās pie olīvām
aizmirsa cenu:
– Vasja apskaties cik olīvas maksā!
Es saku:
– 12.500.
un Vasja kā atbalss no veikala gala:
– 12.500!
– Vasja! tevi tik pēc nāves sūtīt
meitene jau visu man pateica!
vakarā es uzzināju
ka mūsu portugāļu kolonijā
ir pienācēji – jauni un nekaunīgi
pēcāk sapnī redzēju cilvēkveidīgus pērtiķus asiņainām acīm
tieši no kakliņa viņi
dzēra lētu vīnu
brāļojās ar ļaudīm
viens tīšuprāt samina mājas pīlīti
tik mazu kā kanārijputniņš
Pirmatnējā kauna zaudēšana
Es nosapņoju
ka drātējos ar Budu
nevis tāpēc ka tā esmu es
viņam
par mīļāko der
katra
katrs
taču šodien konkrēti man
vieglītēm iebakstīja mugurā:
– Ej! vai neredzi
ka viņš tam pilnīgi gatavs!
nu ja gatavs tad gatavs
lieliski redzu ka gatavs
tas viņam sešpadsmitgadīgam tīrais nieks
buda smejas tualetes durvju spraugā
vasaras rietos iededzis
pa istabām skraida milzīgi
slapji
balti suņi
es kļūstu jauna un viegla kā pūciņa
daru visu ko viņš grib
no viesistabas
skan dzeja un smiekli
dzirdams kā virtuvē
kāds trokšņaini atlej
samazgu
spainī
pēc sapņa cauru dienu
nesu sevī
jautro Gautamas vienkāršību.
Haiku bez kaķa
Re nepaņēmām no šiem kaķi
un šie joprojām dusmojas
nesveicinās.
Kaķis
Nedod dievs gadīsies stulbs kaķis
10 gadus būs jāmokās
varbūt pat ilgāk.
Ņina
Ņina viņu mīlēja
Ņina viņu aizmirsa
Ņina dod priekšroku vēl neapgūtajam.
Haiku par mirušiem rakstniekiem
Mirušie rakstnieki
skatās mums acīs
ja uzskata par vajadzīgu.
(no krievu valodas atdzejoja Einārs Pelšs)
0