Recenzija
01.10.2007

Vienkārši Marija

Komentē
0

Tas ir sarežģīts uzdevums - vērtēt grāmatu, kura savu vērtējumu jau ir saņēmusi: atgādināsim, Ingas Gailes trešais dzejas krājums Kūku Marija (Orbīta, 2007) šogad ieguva Dzejas Dienu Lielo balvu. Arī pirmās grāmatas ir apbalvotas ar dažādām prēmijām. Tā 1999. gadā izdevniecībā Pētergailis izdotais Laiks bija iemīlējies ir viena no dažām debijām, kas saņēmušas Klāva Elsberga prēmiju. Savukārt trīs gadus vecākā Kūku Marijas māsa raudāt nedrīkst smieties (Nordik) var lepoties ar Annas Dagdas fonda balvu. Tātad dzejnieces ceļš literatūrā ir novērtēts, un katra viņas grāmata ir ar nepacietību gaidīts notikums.

No skolas kladei līdzīgās grāmatas vāka uz lasītāju lūkojas daiļš radījums vakarkleitā ar pērļu krellēm ap kaklu. Būtnei vienā rokā ir kūka sirds formā, taču otrā iegūlies liels virtuves nazis. Un šeit kļūst skaidrs, ka Kūku Marijas (ja pieņemam, ka viņa arī ir uz vāka redzamā dāmīte) pieklājīgais izskats var izrādīties maldinošs. Tas it kā brīdina, ka lasītājs negaidot var attapties guļam uz grīdas, ar asmeni ietriektu starp lāpstiņām. Protams, negribu teikt, ka grāmatas izlasīšana varētu beigties ar letālu iznākumu, tomēr labākie dzejoļi spētu samulsināt arī izvirtušu dzejas patērētāju. Domāju, labā nozīmē - izvirtušu un labā nozīmē - samulsināt.

Taču ne tik labā nozīmē mulsinoša kādam varētu likties, piemēram, dzejoļa „Atkal ir mūsu zemē ziema” (11. lpp) pēdējā rinda: „cik banāls šis dzejolīt’s.” Man šķiet, šis ir diezgan neveiksmīgs mēģinājums tekstu novest līdz punktam. Bet varbūt tā ir autores drosme - neatteikties arī no mazāk oriģinālām rindām. Jāatzīst brīžiem autoru dzīšanās pēc pārliekas oriģinalitātes kļūst uzjautrinoša. Varbūt Inga Gaile cenšas graut mītu par banālo kā par bubuli, kas noder vien jauno autoru baidīšanai.

 

Līdzība

Krājums, salīdzinot ar iepriekšējiem, noskaņu ziņā ir smagāks, netrūkst depresīvu toņu: „es pamostos pelēkā istabā, man šķiet - visur citur mirdz saule, man / šķiet - es vairs neesmu cilvēks, man liekas - nekad nav bijis tik grūti; / ir klusums, trūkst elpas, neviena nav, caur mani lien čūska...” (8. lpp). To līdzsvaro rindas, kas apstiprina mīlestības dzīvotspēju, un mīlestība, kā jau izsenis mums galvo jūtu pārņemti dzejnieki, ir labākais, kas cilvēkā ir, un tā ir stiprāka par nāvi: „Nekas nav tik neiespējams kā mīlestība šai pasaulē kuru esot radījis sprādziens.” (25. lpp) Protams, autore par to mēdz arī pasmīkņāt: „mīlestība šļūkā pāri ledum / ar neļķēm un ar motorzāģi rokā” (51. lpp).

Atceroties tos laikus, kad nostiprinājās latīņamerikas seriālu popularitāte (diemžēl uz palikšanu, spriežot pēc televīziju piedāvājuma), apziņā uzpeld kāda seriāla nosaukums: Prosto Marija jeb Vienkārši Marija. Protams, pati daudz-daudz-daudzsēriju sviesta opera oriģinalitātes un dziļuma ziņā ne ar ko neatpaliek no sava žanra līdziniecēm: mežonīgajām rozēm, bagātajiem, kas arī raud, un tā līdz nelabumam... Taču ir kas būtisks, kas vieno šīs varones - Kūku Mariju un Vienkārši Mariju. Viņas abas cieš no pasaules nežēlības, tomēr saglabājot ticību dvēselei. Šāda situācija smalki aprakstīta krājuma pirmspēdējā dzejolī - pasakā ar eksotisku vai drīzāk teiksmainu nosaukumu „ibiorio” (72. - 73. lpp).

Manuprāt, Kūku Marijā un arī Ingas Gailes daiļradē kopumā virsotnes ir nevis tie teksti, kas no pirmā skata ar ritma un atskaņu palīdzību rada iespaidu par dzejiskumu. Piemēram, pieklājīgās četrrindes dzejolī „Viņa gāja pa rudens dārzu...” (34. lpp). Gailes patiesais talants slēpjas apbrīnojamajā prasmē no ikdienas detaļām un frāzēm, kuras mēs varam dzirdēt jebkur - uz ielas, tramvajā - uzburt dzīvu, tā teikt, īstu dzejoli. Daži piemēri krājumā: „Nu, ko es jums varu pateikt?!” (70. lpp); „Kad mēs visi esam bēdu apzīmogoti...” (69. lpp), kurā uzskaitītas dažādas ikdienas problēmas: bankomāti, kas norij kartes, blaugznas uz apģērba, paģiraini rīti; pozitīvais „Receptes” (62. lpp), kuru neveiksmīgi centos uziet iepriekšējās Ingas Gailes grāmatās, jo gadījās to dzirdēt pirms kādiem trīs gadiem televīzijā autores lasījumā, un iepatikās. Savukārt divrinde 50. lapaspusē ir īsts šedevrs, kas varētu iemantot tādu popularitāti kā Riharda Bargā „Meitenes nelasiet pasakas / Meitenes dzeriet šņabi / Šai dzīvē laimīgs ir tikai tas / Kuram nekad nav labi” vai Marta Pujāta „kā man gribas ēst / ja jūs to zinātu / jūs badā nomirtu”:

 

***
dziļāk par ādu jau netikt,
bet es tevi tik un tā gribu.

 

Tagad neliela atkāpe. Franču dzejnieka Šarla Bodlēra mūža darba Ļaunuma puķes izdevumā latviešu valodā komentāros minēts, ka, pēc pētnieku domām, ne visi Ļaunuma puķu dzejoļi literārās kvalitātes ziņā ir līdzvērtīgi. Viedoklis, kas centās attaisnot šādu situāciju, skanēja apmēram šādi: uz mazāk veiksmīgo fona spilgtāk izceļas labākie teksti.

Man radās jautājums, ne tikai Kūku Marijas sakarā, bet arī attiecībā pret dzejas krājumu sastādīšanu kā tādu: vai, ziedojot tos komponentus, kas salīdzinājumā ar augstākajām virsotnēm izskatās blāvi, krājuma kopaina tikai neiegūtu? Vai dzejas krājuma galvenais mērķis ir lasītāju priekšā atskaitīties par to, ko autors noteiktajā laika posmā ir uzrakstījis? Vai tomēr galvenais, uz ko tiekties, ir ideāls mākslas darbs? Šos mērķus apvienot izdodas reti.

Ja pirmā grāmata vienmēr ir sauciens, kas pasaulei paziņo par autora dzimšanu, tad otrā rāda autora dzīvotspēju, vai viņš nav izrakstījies, vai ir veicis soli uz priekšu savā attīstībā. Bet ko lasītājs gaida no trešās grāmatas? Tā ir liela atbildība pārsteigt lasītāju, ienesot ko jaunu, nesniedzot priekšnesumu, kas būtu identisks pirmajiem diviem. Šoreiz par pārsteiguma elementu rūpējas dzejoļi, kas rakstīti krievu mēlē. Dzejnieces balss tajā iejūtas diezgan veiksmīgi. Bet kas sekos pēc tam? Kā izskatīsies Ingas Gailes ceturtais dzejas krājums? Varbūt tas būs krievu valodā?

 

„ŗedz, tāda kūkaina pasaka bez morāles un bez nodoma. ja jums tagad vēderā mazliet urkšķ, tad izdevies ir mans kūkojums.” („ibiorio”, 73. lpp)

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!