Ilustrācija: Marija Luīze Meļķe
 
Proza
10.05.2019

Vienīgais cilvēks pludmalē

Komentē
3
Saglabā

"Es biju vienīgais cilvēks pludmalē," nodomāja vienīgais cilvēks pludmalē. "Nē, nav pareizi mūždien par šobrīd notiekošo spriest pagātnes formā. Tā skatīšanās atpakaļ – tā ir esošā brīža un, kas vēl ļaunāk, arī sevis paša apmelošana. Es domāju par to, kas ar mani notiek, it kā tas jau būtu bijis, un uzreiz jūtos vecāks, nekā esmu – tas ir slikti, jo arī gudrāks, un tā noteikti nav taisnība, varbūt es vienu brīdi esmu gluži vecs un nākamajā pavisam jauns, mūžam briedumā vai tieši nekad, tieši vienmēr pirmsbriedumā – manas dziņas ir kvēlas, mans augums pārmēru stiprs, mans prāts sevi vai nu cildina, vai noliedz, ir modrs vai kļuvis apātisks, bet tas nekad nenogurst, un nekad to neķer migrēna, mans nāves brīdis ir ideāli izgaismots un skumjš, skatītājs to negrib atzīt, tomēr arī baudpilns –, bet gudrs gan katrs ir tieši tik, cik ir, un gadījumā, kurā uzlūkoju sevi šeit no kādas citas, visu redzošas vietas, es spēlēju teātri, nevis izmantoju to saprašanu un jutību, kas man patiešām ir. Es esmu vienīgais cilvēks pludmalē."

Saliecis muguru pretī brāzmai, vienīgais cilvēks pludmalē gāja šūpoties šūpolēs, kas turpat netālu klusi čīkstēja, un smēķēt cigaretes. Drēgnajā gaisā vēdīja sāļa smarža no ūdens, bet tikai mazliet. Tā bija tāda pievakare, kurā nekas neuzspiež sev pievērst uzmanību, un, ja neskaita vēju, kas tramdīja viņa sērkociņu liesmu, vienīgais cilvēks pludmalē bez kavēkļiem brida arvien dziļāk savā domas laukā. "Bet varbūt es esmu ne tikai vienīgais cilvēks pludmalē – varbūt es esmu vienīgais vispār! Ja jau biju tā aizprātojies, ka neatšķīru esošo brīdi no kāda pagātnes apcerējuma, tāpat, vienkārši tāpēc, ka te nav nekā cita, ko darīt, metas krēsla, drīz arī redzēt neko nevarēs, jā, tas ir gluži ticams, ka līdzšinējai dzīvei pārējos cilvēkus esmu vienkārši piedomājis. Un kuģus pie apvāršņa. Nekā tur nav. Viss aizslaucīts – sētnieks, kurš vienmēr sveicināja pirmais, asaras, kas bez mitas skaloja seju tai sievietei, kura vienmēr sēdēja starp dažādu krāsu baložiem pie tirgus, pilnīgi vienādiem baložiem dažādās krāsās, vienmēr raudāja, tajā pašā vietā, kur zaļš soliņš, gaļas pārdevēja zilā matu tīkliņā. Vai arī tas bija zaļš, nevis soliņš? Re, sāku jau aizmirst."

Vienīgais cilvēks pludmalē raustīti svilpoja melodiju un prātoja, kur viņš to varētu būt dzirdējis. Tikmēr viņa cigarete bija nodzisusi, un vējā to piedegt no jauna šķita teju neiespējami. Arī šūpoties nebija ērti, jo zemā sēdeklīša dēļ kājas nācās turēt, pievilktas pie sevis. Tas tāpēc, ka spēļlaukumi ir būvēti bērniem, nevis vienīgajam cilvēkam pludmalē, bet viņš, pieķēries domai par būšanu vienīgajam vispār, to neiedomājās. "JŪS NEPAREIZI NOMĒRĪJĀT – ES ESMU METRS SEPTIŅDESMIT SEPTIŅI, KOMATS, PIECI!" vienīgais cilvēks pludmalē pēkšņi skaļā balsī sauca. "Tas ir tā, ka, pavisam kārtīgi iztaisnojoties, ir septiņdesmit astoņi, bet tā nav ērti," viņa balss mazliet pieklusa skaidrojot, "bet īsti septiņdesmit septiņi arī nav."

Vienīgais cilvēks pludmalē izdzirdēja smieklus un satrūkās. Viņam blakus šūpolēs sēdēja vēl kāds – tā bija jauna, savāda paskata sieviete. Mugurā viņai bija rūsgans, pusgarš mētelis ar izšūtiem zīmējumiem un galvā nesamērīgi liela baltas kažokādas cepure, kas viņas kopējam siluetam piešķīra tādu kā sēnes formu. "Kas jūs tāda?" vienīgais cilvēks pludmalē uzbrūkoši jautāja. "Justīne Tīna," dāma laipni atbildēja, un nu iesmējās viņš pats: "Tas gan ir muļķīgs vārds!" – un atkal kļuva nopietns. "Bet kas jūs esat? Jo cilvēks jūs nevarat būt, es esmu tāds vienīgais, un izdomājis jūs noteikti arī neesmu, jo, pirmkārt, es katrā ziņā saviem tēliem piešķiru jēdzīgākus vārdus, otrkārt, man nav kam tādam noskaņojuma. Īstenībā jūs man iztraucējāt kārtot praktiskas lietas, tāpēc sakiet vai nesakiet, man nerūp, vai esat zīdītājs vai ķērpis, labāk atbildiet, kā te uzradāties un kad iesit prom!"

"Ar mani tik rupji neviens iepriekš nav runājis, bet tas ir interesanti, ko jūs sakāt par to, ka es varētu būt ķērpis, tāpēc piedošu. Domāju, man patiktu vismaz jūsu klātbūtnē pabūt kam citam, nevis Justīnei Tīnai, kas es esmu. Bet Justīnei Tīnai, kas ir, piemēram, ķērpis. Kas attiecas uz manu tā saukto uzrašanos, es šeit biju pirms jums – jūs tikai pārņemtībā ar sevi mani neievērojāt." Tā bija taisnība – jaunā sieviete, vārdā Justīne Tīna, kura dotajā brīdī bija pieņēmusi ķērpja statusu, šūpojās šūpolēs jau tad, kad vienīgais cilvēks pludmalē vēl no tās vietas nebija saredzams. Viņa pat kādā brīdī piedāvāja viņam šķiltavas, kamēr šis noņēmās ar jaunu un jaunu sērkociņu aizdegšanu, bet to, protams, vienīgais cilvēks pludmalē arī nebija manījis.

"Ha, cik nesaprātīgi jūs izsakāties!" viņš smējās. "Ja tāds vārds neder iedomātam tēlam, tad ķērpjiem jau ne tik!" – un atkal nogrima pārdomās. "Un kā gan jūs pašu godāt?" Justīne Tīna aizvainoti jautāja, bet vienīgais cilvēks pludmalē sastindzis skatījās viņai pāri un uzskatāmi klusēja. "Vai viss labi? Es jautāju, kāds ir jūsu vārds." Par atbildi no vienīgā cilvēka pludmalē lūpām pēkšņi atskanēja murdoņa, gandrīz īdēšana. "Ko?" viņa nelikās mierā. "Es neatceros!" vienīgais cilvēks pludmalē, kurš neatcerējās, kā viņu sauc, atcirta, pagriezās sāņus un ar strauju rokas vēzienu piespieda plaukstas delnu pierei, tādējādi atsitot elkoni pret dāmas degunu. "Ak, es lūdzu jūsu piedošanu!" viņš izsaucās. Justīne Tīna apstulbusi smaidīja, it kā aiz pieklājības, bet galvu netīši pielieca skatam uz savu zābaku purngaliem.

"Patiešām, šī ir dīvaina situācija," vienīgais cilvēks pludmalē meklējās pēc vārdiem, "bet neatminos, kā esmu nolēmis tikt saukts, atklāti runājot, pilnīgi viss stāsts par to, kas es esmu, dotajā brīdī ir izkliedējies, jūs nesapratīsit, tas ir sarežģīti, tomēr varbūt jūs varētu man palīdzēt – sakiet: kā mani varētu saukt?" Pēkšņi viņš bija ieguvis pilnīgu viņas uzmanību. Meitene ar vēsumā apsārtušām acīm nopētīja savādo puisi. "Hm, man šķiet, ka Alfrēds," viņa domīgi teica. "Alfrēds?!" vienīgais cilvēks pludmalē, kurš neatcerējās savu vārdu, šausmās izsaucās. "Ak, nē, ne jau Alfrēds!" viņš gaudoja. "Tas pavisam noteikti nevar būt mans vārds – tas man it nemaz nepiestāv. Kā gan lai šādi klīstu, vienīgais cilvēks visā visumā, daiļš, kaut savu skatu neieraugu, redzu tikai krastu, vienīgo, kas pavada mana prāta pastaigas pretim vēja grūdieniem, ja mans vārds ir Alfrēds? Ja tāda ir patiesība par vienīgo cilvēku, stāsta nesēju un mirkļa pieredzētāju, es atsakos tajā piedalīties." Meitene nereaģēja. "Paklausieties, ne jau tiešām Alfrēds!" "Un kādēļ gan ne?" viņa pārtrauca, "Man tas šķiet ļoti glīts vārds." "Glīts! Vārds!" viņš nerimās. "Kam noder glīts vārds? Lai būtu apsveikuma kartīte varbūt. Glīts. Alfrēds varbūt ir uz divriteņa, ar kaķeni pusbikšu aizmugurējā kabatā, mazpilsētas puika vai, pretējā gadījumā, kungs ar biezām, kastaņbrūnām ūsām, ziniet, tāds, kurš vienmēr klepo, kad sāk smieties, bet ne jau es – kaut vai tāpēc, ka esmu nepārprotams gaišmatis!" Katram gadījumam vienīgais cilvēks pludmalē, iespējams, vārdā Alfrēds, izrāva sev no galvas matu un dedzīgi to aplūkoja. Tas tiešām bija blonds. Kādus desmit centimetrus garš, viļņains mats.

"Skaidrs ir tas, ka jūs esat viens liels muldētājs – tas jūs esat," meitene paziņoja. "Es gribētu būt krievs," vienīgais cilvēks pludmalē turpināja, tagad piespiedis nosalušajiem vaigiem tikpat nosalušos pirkstus, starp kuriem vēl arvien rēgojās aizmirsts cigaretes izsmēķis. "Paskatieties vērīgi – vai nevarētu būt, ka es esmu krievs? Man noteikti piemīt kas dižens, kas tāds, kas mijas ar traģismu, varbūt pat aristokrātisks," viņš gandrīz lūdzoši taujāja. Vienīgā cilvēka pludmalē sarunas biedre, jauna sieviete, kuru brīžiem prasās nosaukt par meiteni, ķērpis ar diviem vārdiem, tā, kura pavisam drīz ies prom, viņš to vēl nezina, viņam taisnība, metas krēsla, ir gandrīz jau tumšs, bet viņš to nezina, Justīne Tīna tiešām paskatījās uz vienīgo cilvēku pludmalē vērīgi un priecīgi, kā priecājas tāds, kurš kaut ko sapratis un zina, ka otrs vēl ne, un viņam teica: "Tagad es pavisam droši zinu, ka jūs esat Alfrēds."

Tēmas

Marija Luīze Meļķe

Marija Luīze Meļķe ir dzimusi Cēsīs, pašlaik dzīvo un mācās Rīgā. Zīmē, glezno, fotografē, datorprogrammās veido ilustrācijas, vada bērnu dzimšanas dienu ballītes, lielākoties raksta dzeju. Ļoti patīk...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!