Vieglas smiltis vasarai

Tāds nu reiz ir mūsu sūrais liktenis. Katram pienāk kārta noplaukt no šīs viesmīlīgās pasaules uz neatgriešanos. Mēs, palicēji, tad sanākam kopā un tukšojam kādu kausu uz aizgājēja labklājību. Un ļoti labi, ka tā darām. Tāpēc jau arī nav dzirdēts, ka kādam aizgājējam pēcāk būtu slikti klājies.
Nelaiķi vasaru mēs draugu pulciņā bērējam jau nez kuro gadu. Tā ir iegājies, un tā tam būs būt. Katra septembra pirmajā sestdienā, un katru gadu citā vietā. Tradīcija taču ir tas spēks, kas satur tautu kopā. Ķīniešiem esot ļoti stipras tradīcijas, tāpēc nekādi iekarotāji nav spējuši viņus asimilēt. Paši ņēmuši un asimilējušies. Bet latvieši nacionālā mērogā bērē tikai veselu gadu, kad tas dodas uz mūža mājām. Mūsu mazais pulciņš ar siltiem vārdiem gulda zemes klēpī arī aiztecējušo vasaru. Iespējams, ka ar laiku rūpēs par tautas nākotni sāksim iedzert uz vieglām smiltīm pēc katra gadalaika izdzišanas, tālāk metīsimies norakt aizgājušo mēnesi, tad nedēļu, un visbeidzot ik rītu teiksim "dusi saldi!" iepriekšējās dienas metienam. Bet šobrīd, pilnībā abstrahējies no diženajām nākotnes iecerēm, es blisinu acis uz vientulīga lauku ceļa un nesaprotu, kur varētu būt Jaundzērvnieki. Pārskatāmā apkārtnē samanāma viena pati skumīga lauku sēta. Tālumā putekļu mākonis iezīmē aizbraucošo autobusu, kurā Jaundzērvnieku vārdu neviens nebija dzirdējis. Nekas arī nesola, ka tuvākās nedēļas laikā uz ceļa būtu sagaidāms kāds susaņins. Būs vien jākājo uz pelēko mājiņu omulīgajā ozolu pudurītī. Īstā gan nebūs, bet varbūt dažs bāleliņš zinās ierādīt ceļu.

Taciņa uz durvīm ved tieši gar suņa būdu. Tās pārvaldnieks, visai cienījams dzīvnieks, aizgūdamies ārdās un rausta apšaubāmo ķēdi. Ko tur slēpt: man ir pilsētnieciski godbijīga attieksme pret šādiem pinkainiem, dusmīgiem ļaudīm. Bažīgi metu ap viņu lielu loku un ar acīm taustos pēc saimnieka.
Te pēkšņi no kūts izmetas veca dāma pārgrieztām acīm. Sirmie mati izspūruši, lakats atslīdējis pakausī un teju, teju nokritīs, mēsliem apķepušais virssvārks plandās ap tikpat noķēzītiem gumijniekiem, virs kuriem melnē mezglainas kājas. Es jau veru muti sveicienam...
- Dēliņ! Vai... – viņai aizraujas elpa. – Jaunskungs...
Vecās kājas teciņiem vien šķin lekno zāli. Kundze traucas pie manis pa taisnāko ceļu, nebaudot taciņas ērtības.
- Dēliņ! Ak dievs! Kā tu te gadījies...
Es mulsi kāpjos atpakaļ. Vai cienītā izkūkojusi prātu? Varbūt kādreiz iemetusi nevēlamu bērnu miskastē un visu mūžu gaidījusi viņu atgriežamies? Neveiksmīgā atvase tagad gan drīzāk būtu mana tēva vecumā.
- Nāciet ātri! – saimniece jau satver manu roku. – Teļš iekrita silē! Nāciet palīgā! Ir taču Dievs debesīs...
Par sili sauc tādu lielu trauku, no kura četrkājaini ļautiņi ēd. Teļš – tas ir neliels, brūns lopiņš. Ja laikus nenokaujat tādu, tad ļoti riskējat: tas var pārtapt par govi. Ja no siles paredzēts ēst govij, tad tā varētu būt gana plaša, lai tur pietiktu vietas teļam visā augumā. Ja teļam tur vietas pietiek, viņš silē, protams, var arī iekrist. Tas man būtu skaidrs. Kādā veidā šāds sīks starpgadījums ietekmētu govsbērna veselību – tā, savukārt, paliek mīkla. Tomēr lēkšoju vecajai dāmai līdzi. Laikam taču gadījusies sīka neraža, kurā es varētu sniegt palīdzīgu roku.

Kūts puskrēslā samanu koka stabus, kas balsta ielīkušo jumtu. Starp tiem sanaglotas divas paralēlas dēļu sienas kādu pusmetru viena no otras. Augstumā tā līdz ceļiem. Telpa starp bortiem ar šķērssienām sadalīta četros atsevišķos nodalījumos. Pret trim šādiem nodalījumiem, kurus kundze godā par silēm, stāv pa teliņam. Ceturtajā teļš ir iekšā pats personīgi. Nu arī top skaidrs, kas par ķibeli. Nabaga cilvēks guļ uz sāniem, visas kājas rēgojas pār siles malu, un dibens atduras pret vienu šķērssienu. Kakls pie pretējās sienas izlauzts uz sāniem, un galva slejas virs dēļiem. Sile ir tik īsa, ka teliņš tajā burtiski iesprūdis. Acīmredzot uz sāniem atlauztajā kaklā elpvads ir pārlocīts un aizžņaugts. Dzīvniekam nesokas gāzu apmaiņa. Mute virinās, bet skatiens jau top stiklains un stīvs.
Es pielecu pie siles, satveru mazo zvērēnu ap vidu un ceļu. Ļenganais augums pat nepakustas.
- Tā nesanāks, dēliņ. Tā nepacelsi.
- Kā – nepacelšu? Cik ta' viņš sver?
- Kas to lai zina... Smags!
Taisni neticas. Dzīvnieciņš šķiet ļoti sīks. Laikam taču pamatīgi iesprūdis.
Es atliecos. Gudrās acis stingi veras manī, un es zaudēju savaldību. Šķiet – katru mirkli viņš var izlaist garu. Satveru viņa priekškājas, atsperos pret siles malu un velku.
- Tā ne! – sieviete iesaucas. – Tā jūs viņam izrausiet kājas!
Viņa sniedz man kaut kādu virssvārku.
- Uzvelciet! Jums tik tīras drēbes. Un mēģināsim viņam dabūt dēli apakšā.
Uzmetu ķiteli. Pogāt nav laika. Drēbes jau arī nav vairs tīras. Lopiņš viss nošķīdis ar zaļganīgu šļuru, un tagad tā rotā arī mana krekla piedurknes.
Dzīslainas rokas pasniedz man kādu pusotru metru garu dēļa galu.
- Ja to pabāž teļam apakšā...
Tā gan! Es uzlecu uz siles malām, noliecos un satveru teļa pakaļgalu. Ar pūlēm izdodas to mazliet atraut no zemes. Kundze tūlīt pastumj apakšā sviru. Panākumu skurbulī es ar pārcilvēcisku piepūli paslienu dzīvnieka rumpi vēl sprīdi augšup. Rokas slīd pa karstajiem mēsliem, bet dēlis jau ir krietnu strēķi zem teliņa sāna.
Ko ar to darīt?
Nolecu no siles un ar visu spēku laužu lejup dēļa brīvo galu. Teļa dibens paslienas līdz pašai siles malai. Ko tālāk? Vecā sieviete nespēj palīdzēt nenieka. Zvēra pleci vēl smagāk atduras pretējā šķērssienā, viņa apakšžoklis atkaras un plaksti daļēji nolaižas pār redzokļiem. Brīvie kāju gali sāk vārgi tirināties.
- Ak dievs! Nu ir cauri! – saimniece iestenas un sāk haotiski grābstīties gar dzīvnieka pleciem. – Varbūt pamēģiniet tomēr pacelt priekšu? – Viņa bezmērķīgi svaidās gar teļa galvgali un klusām bubina: – Divsimt rubļu pagalam. Ak, tu tētīt! Divsimt rubļu!
Es atbrīvoju dēļa galu, un teļa dibens smagi nošļūk atpakaļ. Tikai šobrīd apjaušu savas cildenās misijas jēgu. Vajadzētu tā kā pasūtīt veceni uz poda. Bet kur lai pasūta teļu?
Glāžainas acis bezkaislīgi veras man garām, bet kājas vēl trīs...
Lēkšiem izmetos ārā. Tālāk aiz kūts ir kaut kāds šķūnis. Klēts vai kas tamlīdzīgs. Tur durvju priekšā stāv malkas bluķis ar cirvi. Es drāžos kā ārprātīgs. Paķeru cirvi un metos atpakaļ kūtī. Uzlecu uz siles malām un vienā mirklī esmu jau izdauzījis šķērssienas augšējo dēli. Ir vēl trīs, bet tos nevar izsist. Tiem visā platumā pieguļ teļa dibens.
Starp garensienu dēļu malām ir atstarpes. Iegrūžu cirvja asmeni spraugā un laužu. Dēlis atlec no šķērssienas, un līdz ar viņu naglas iznirst no šķērsā dēlīša šķiedrainās miesas, atbrīvojot tā galu. Es ar roku dēlīti atliecu no teļa dibena. Tad nākamais...
Ielecu silē, satveru teļu aiz ciskām, paceļu virs pēdējā šķērsdēlīša un rauju atpakaļ. Masīvais rumpis nedaudz padodas. Rauju atkal un atkal. Dzīvnieka izlauztais kakls mazliet atliecas, un starp pusdzīvā radījuma lūpām izlaužas gārdzoša elpa. Nu jau viņa pleci ir tik tālu no pretējās šķērssienas, ka atstarpē var iebāzt plaukstu. Pielecu pie dzīvnieka galvas, pabāžu rokas zem viņa un ceļu.
- Dēli! – es nosēcos. Piepūlē izlaužas neglīta skaņa. Šķiet, ka mugura satrūks gabalos.
Vecā naski pabāž dēli teļam zem pleciem. Tālāk jau aizies...

Teļš bezspēkā saļimis pakaišos. Brūnie sāni jau cilājas, un pār izkārto mēli svelpj saraustīta elpa. Acis rādās nedaudz dzīvākas. Viņš kārpās ar priekškājām, lūkodams piecelties.
Mana elpa arī svelpj.
Pieeju pie izmocītā lopiņa un mēģinu stutēt kājās. Nekas mums abiem nesanāk.
- Lai tik guļ! – dzirdu vecenes balsi. – Tagad jau atkopsies.
Spējā īgnumā apgriežos. Varbūt pateikt? Bet krunkainā seja izstaro tādu pazemību, ka man vārdi neveļas pār lūpu.
- Paldies jaunskungs... Dieviņ tētīt, kā jūs te gadījāties! Es... Nē, tiešām nezinu, kā lai jums atlīdzina...
Iestājas idiotisks klusums. Viņa nav ne jausmas, ko ar mani sadarīt. Esmu pilsētnieciņš – acīmredzami no citas pasaules. Tāds, kas varētu nezināt, ka laukos pretimnācēju sveicina.
Izbīstos, ka vecā piedāvās naudu.
- Nekā, paldies! Ja jūs pastāstītu, kā aiziet uz Jaundzērvniekiem, es būtu apmierināts ilgākam laikam.
Pēc brīža es to jau zinu. Vecene, savukārt, zina, ka mums tur tāda alus dzeršana pie dabas krūts.
- Pagaidi, dēliņ! – viņa atgriežas pie familiārās uzrunas, kuru jau lietoja pirmajā pārsteiguma brīdī. – Es tūlīt... Tūlīt kaut ko atnesīšu...
- Nevajag! Nevajag neko! – es iesaucos, bet vecā jau ir rikšiem izmetusies no kūts. – Es ne brīdi neesmu palīdzējis jums! – vēl piemetinu aiz inerces. Neviens manī vairs neklausās. Varbūt tā arī labāk.
Paņemu cirvi un slinki sanagloju atpakaļ izārdīto sili. Tad novelku virssvārku. Krekla piedurknes līdz elkoņiem noķēzītas. Bikses līdz ceļiem – tādas pašas. Pat krūteža – šķīstu sūdu kristīta. Vasaras bēres man sāksies ar pārģērbšanos un veļas iemērkšanu.
Divsimt rubļi jau piecēlušies kājās un ļodzīgi spriņģo pa pakaišiem. Viss ir laimīgi galā. Esmu te kļuvis lieks.
Izeju no kūts saulītē un uzloku piedurknes līdz pleciem. Negribas, ka veča vēl neauglīgi vaimanātu par manām nocūkotajām (jeb noteļotajām, kā smejies) drēbēm. Ietinu mēslus piedurknēs un manos prom norādītajā virzienā.
- Dēliņ! Dēliņ! Pagaidi! – dzirdu saucienu un nīgri pagriežos. Ja viņa piedāvās naudu, tiešām...
- Dēliņ, – sieva aizelsusies pieskrien klāt. – Paņem nu! Šķiņķītis. Pašas cūciņa. Pašas žāvēts. Taisni pie alus!
Červeļainajā rokā zvārojas žāvētas cūkgaļas kancis ar brūnu, sulīgu ādiņu. Tādu varētu pirms miršanas zelēt neatņemdamies!
Protams, vecenei darījums izdevies. Divsimt rubļu jau nu tas nemaksā. Kādus piecus. Vajadzētu viņu pasūtīt d...!
Pats sev par pārsteigumu pastiepju roku, satveru gaļas gabalu un pasmaidu.
- Paldies...
Lai jau! Kundze taču tiešām domā, ka esmu bijis pret viņu labs.
Bet varbūt... Kā nu to ņem. Ja cienītā pati būtu iesvempusies silē, es tak tāpat būtu vilcis viņu ārā. Veča gan ne štrunta nesver. Toties sūdi daudz sūdīgāki. Būtu nojaucies kā pa atejas bedri. Un gan jau viņa pēc tam nepažēlotu arī lielāku šķiņķa gabalu. Lai arī diez vai kaut vienā civilizācijā kopš pasaules radīšanas neauglīga baltā sieviete ar vienu kāju kapā maksājusi vairāk par miežu sauju.