Kad jūs pēdējoreiz nopērāt savu bērnu? Vai vismaz kārtīgi sarāvāt aiz auss? Kad jūsu bērns pēdējoreiz pērienu dabūja skolā? Vai tika kārtīgi sapurināts, izplūkāts aiz matiem, izgrūsts no klases? Kad jūsu bērns pēdējoreiz skolā vai savas mājas pagalmā kāvās? Un jūs pats? Kad jūsu bērns pēdējoreiz laiku no skolas stundu beigām līdz pat vakariņām un krēslai pavadīja, dauzoties pilsētas daudzdzīvokļu namu pagalmā? Cik jūsu bērnam ir īstu draugu, ar to saprotot ne jau draugus internetā, bet tos, ar kuriem uz visu pēcpusdienu paslēpties no pieaugušajiem štābiņā? Kad jūsu bērns slims vairākas dienas pēc kārtas palika viens pats mājās, kamēr jūs bijāt darbā? Kad jūsu bērnam pēdējoreiz bija laiks nedarīt neko pieaugušo izpratnē svarīgu vai derīgu? Cik pulciņus nedēļā apmeklē jūsu bērns? Un cik skolās viņš vai viņa iet bez obligātās izglītības iestādes – uz mūzikas skolu, mākslas skoliņu, svētdienas skolu, varbūt kur vēl? Kad jūs savam bērnam pēdējoreiz pateicāt "nē", kas patiešām to arī nozīmē? Bērns un viņa pasaule taču ir tikai bērnu darīšana – viņi vēl nav pieauguši un tātad arī vēl nav tiesīgi jaukties tik svarīgajās cilvēku ikdienas lietās.
Ja šādi jautājumi jums šķiet nākam no kādas nebūt tālas "mežoņu" pasaules, visticamāk, jums nav vairāk par 30 gadiem, nekad mūžā neko neesat lasījuši vai arī sirgstat ar amnēziju.
Ja lielākā daļa šo jautājumu izraisa sašutumu un neizpratni, jūs nespējat uz tiem atbildēt vai nespējat saprast, kā gan ko tādu var ienākt prātā pavaicāt, un tomēr jums ir gadījušies pašiem savi bērni, varat būt priecīgi un laimīgi – jūsu bērniem ir gadījusies apbrīnojami viegla un bezrūpīga bērnība.
No visām malām uzglūnoši pedofili, legālas un tomēr it kā nelegālas narkotikas – nu jau tie ir bezmaz vai nepieciešami riski, lai šajos laimīgajos bērnos un viņu vecākos vispār uzturētu kaut jelkādu nepieciešamību mocīties neziņā un raizēties par attiecībām starp labo un ļauno, atļauto un aizliegto, saprotamo un nesaprotamo. Vai, ja ne citādi, kaut kādā dzīves posmā radītu vismaz iemeslu baidīties no tumsas.
Jā, un vēl, protams, kā realitātes atskaites punktu un enkuru var izmantot daiļliteratūru. Taču arī ar to tagad laikam jāuzmanās.
Vai jūs būtu ar mieru uzticēt savus bērnus nezināmas izcelsmes pieaugušam vīrietim ar neskaidriem nolūkiem, ienākumu avotiem, ģimenes stāvokli un seksuālo orientāciju? Un iztēlojieties, šī šauboņas sabiedrībā (atzīmēsim, reizēm viņam tīk pārģērbties par sievieti vai "spoku"), pārsvarā jūs pat neinformējot, jūsu bērni lodātu pa lielpilsētas ēku jumtiem, turklāt netiktu izmantotas nedz drošības sasaites vai ievērotas kādas citas piesardzības normas – bezatbildīgais pieaugušais pašpārliecināti allaž paļautos uz savām avioamatiera prasmēm un gan jūsu bērnus, gan vairāk pat sevi pašu mierinātu ar frāzi: "Mieru, tikai mieru!"
Un kā būtu, ja jūsu mazgadīgā atvase kaut kāda sava vecuma nejēgas sabiedrībā bez pieaugušo ziņas un uzraudzības sadomātu doties lejup pa upi ar plostu? Nē, protams, ja esat ciema dzērājs, jums sava lolojuma liktenis uz upes varbūt arī būtu pilnīgi vienaldzīgs, taču te nu būtu īstais brīdis iejaukties sabiedrībai un iestādēm, sacelt ļembastu, nocelt abus nelaimīgos no nedrošā peldlīdzekļa, nodot atbilstošām institūcijām un ierosināt vecāku tiesību atņemšanu visiem tiem, kam tādas šajā stāstā vēl varētu būt.
"Bērnudārzā sakostā zēna tuvinieki ceļ trauksmi" – tas ir tikai viens no ne pārāk senā pagātnē nacionālas nozīmes notikuma vai reģionāla svarīguma līmenī paceltu ziņu virsrakstiem. "Bērnudārza teritorijas nolaistības dēļ smagi savainojas bērns", "Pamatskolā sakaujas pusaudži", "Sakaujas klasesbiedri". Tas viss, lai arī gadījies realitātē un ikdienā, protams, ir kas ārkārtējs, tāpēc – atpakaļ pie literatūras.
Iedomājieties, ka jūs savu nākamo mantinieku un pēcteci tā vienkārši vienu pašu ar sabiedrisko transportu sūtāt uz svešu lielpilsētu, bet galapunktā nav nodrošināts pat nepilngadīgo pavadonis un sagaidīšana, lai mazais ceļotājs droši un bez stresa nonāktu, kur nu viņam jānonāk. Piedevām ceļojuma laikā jūsu bērns, iespējams, tiek sazāļots ar saindētu šokolādi un viņam tiek nolaupīta visa viņa rīcībā esošā naudas summa. Bet tas vēl nav viss! Jūsu bērns nemeklē palīdzību pie likumsargiem (vai tiešām jūs to viņam nebūtu mācījuši?), bet ātri vien sabiedrotos atrod pie "ielu bērniem", kas caurām dienām bez pieaugušo pieskatīšanas drīkst dauzīties apkārt pa lielpilsētu. Kopā šī "banda" tad nu ķeras pie lietas izmeklēšanas un mēģina potenciāli bīstamo kriminālnoziedznieku atmaskot un notvert.
Bet ja jūs būtu Baltijas jūras piekrastē mītošs zvejnieks, jūs vai nu vienkārši ietu jūrā, bet savu mazgadīgo bērnu bez pieskatīšanas atstātu vienu mājās kaķa sabiedrībā, vai savā bezatbildībā pat laistu līdzi pieaugušajiem zvejot uz ledus. Vai iedotu par mācekli kaut kādam idiotam skroderim, kas jūsu bērna radošumu censtos nokaut jau pašā saknē.
Šādu piemēru ir bez sava gala, un tie mūs – daiļliteratūras lasītājus – itin krāšņi apgaismo par to, ka ne vienmēr un ne visur bērnība mēdz būt droša, pieaugušo kontrolēta, jā, arī laimīga. Atšķirībā no tās bērnības, kādu te un tagad bauda mūsu bērni.
Nupat notikušajā "Satori" grāmatiņas "Nepareizie stāsti" atvēršanas pasākumā "Rīgas Biržā", kurā pārsvarā piedalījās vai nu pavisam mazi bērni, vai tādi bērni, kas jau kļuvuši par pieaugušajiem, klātesošajiem pavaicāju, vai pēdējā mēneša laikā kāds no viņiem skolā vai mājās ir ticis pērts un vai kāds pēdējā laikā ir kāvies. Uz otro jautājumu ar blaksus sēdošā pieaugušā gādību augšup tika pastiepta kāda pavisam maza roķele (tas laikam bija kāds iekšējs ģimenes joks), uz pirmo starp visiem klātesošajiem augšup vainīgi pastiepās viena roka.
Bija skaidrs, ka te pie mums augošajiem bērniem ir pamatīgi paveicies, jo, palūk, pat ASV miesas sodi skolā (pēršana, kas tiek dēvēta par "licks" vai "paddlings") vēl arvien ir atļauti 21 no 50 štatiem. Nē, nepārprotiet, es negrasos ierosināt, ka tagad mums šī "pieredze" no 21 Amerikas Savienoto Valstu štata būtu jāpārņem. Daudzi amerikāņi mēdz nodarboties ar visādām muļķībām – tic, ka Bībelē rakstītais jāuztver burtiski, spēlē beisbolu u.tml. –, taču neba tas nozīmē, ka mums to visu būtu viņiem jādara pakaļ.
"Bērnam ir jāmāca labais, tikai tā var cerēt, ka no viņa izaugs labs cilvēks. Man šis vēstījums nelikās ne labs, ne kaut ko pozitīvu raisošs, ja godīgi – pat ne interesants," komentārā pie šepat publicētā Ilmāra Šlāpina "Nepareizā stāsta" raksta kāda lasītāja.
Es teiktu – ejiet ieskrieties! Mēs to vien darām, kā bērniem cenšamies iemācīt, cik viss ir nevainojami, labi, gludi, patīkami, izklaidējoši, garšīgi, nesāpīgi. Un nedod Dievs – viņi tam patiesi kādudien noticēs. Katrā ziņā, kā šķiet, pat vismaz viena vecāku paaudze jau puslīdz kam tādam sākusi ticēt – tāds iespaids vismaz radies no reizēm, kad pašam tādās gadījies piedalīties vai dzirdēt atsauksmes par to, kas tiek apspriests un par ko ļaudis mēdz uztraukties skolu vecāku sapulcēs.
Taču pasaule tāda nav. Sunīti, ko tev tik ļoti gribas saņemt dāvanā, pieaugušie kaut kā tomēr negrib dāvināt, pamāte izrādās ļauna ragana, kura ir pelnījusi nokaitētas dzelzs kurpes, bet Maksu un Moricu par viņu palaidnībām vienkārši samaļ miltos. Un nevis kaut kādā pārnestā nozīmē, bet tā vienkārši – pa īstam.
Un tāpēc savu pilno šķīvīti labāk izēst rūpīgi. Ne jau to hipotētisko "Āfrikas bērnu" dēļ, kas par tavu sašmurgāto porciju – pēc pieaugušo teiktā – it kā varētu priecāties. Nē, mīļumiņ, viņi nepriecātos, jo redzi, mazais draudziņ, tavs neizēstais šķīvītis līdz viņiem nekad nenonāks, bet badā cilvēki un arī bērni vēl arvien mirst visā pasaulē. Bet tu, tu gan esi laimīgs.
7