Par grāmatām
17.08.2018

#vidusšķira #matulis #viedoklis #problēmas #vuārisms

Komentē
0
Saglabā

Par Haralda Matuļa grāmatu "Vidusšķiras problēmas", apgāds "Mansards", 2018

Nojaušu, ka šāds grāmatplaukts ir atrodams daudzos dzīvokļos – pārsvarā tualetē, bet mans ir iekārtots uz virtuves palodzes. Tur starp dažādiem žurnāliem, no kuriem vairums ir "Rīgas Laika" numuri, glabājas tādas pērles kā Silvijas Šneideres "Perfekta meitene", Jāņa Niedres un Jāņa Ozola sakārtotā "Latviešu sakāmvārdi un parunas", Vladimira Ļisovska "Ko nozīmē būt mūsdienīgam?", Riharda Bargā "Tenkas", Ilmāra Šlāpina "Anekdotes par vidējo latvieti un Raini" u.c. Tagad plauktā savu vietu atradušas arī Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmas". Šīs grāmatas vieno centieni izglītot lasītāju, lakoniskā, tiešā un uzjautrinošā veidā atsedzot kādu sabiedrības fenomenu vai domāšanas veidu, bet izdevumu aforistiskā un anekdotiskā iedaba ir ļoti demokrātiska, jo ļauj pie domugraudiem tikt, arī neizlasot visu no vāka līdz vākam. Bonuspunktus šīm grāmatām piešķiru par spēju izklaidēt viesus un būt par ierosmi arvien jauniem sarunu tematiem.

"Vidusšķiras problēmas" saņem vēl papildu bonuspunktu par glītu vāku (un Alekseja Muraško dizainu kopumā), kurā attapīgi vizualizēts attiecību modelis, kas veidojas starp lasītāju un grāmatas galveno varoni – vidusšķiru. Proti, baltajā vākā izgrieztie trīs caurumiņi atklāj sievietes seju, krūtis un kājstarpi, nostādot lasītāju vuārista pozīcijā. Uzspiestais vuārisms vienlaikus gan intriģē, gan liek justies drusku neveikli, turklāt sākotnēji nav skaidrs, kas īsti iegūstams no šādas slapstīgas lūrēšanas. Tomēr uz brīdi pieņemsim, ka plikās sievietes ir vidusšķira, ko Matulis tekstā prasmīgi izģērbj. Ja tā, lietas kļūst skaidrākas, jo vidusšķira ir ne tikai grāmatas galvenā varone, bet arī lasītāja: pēc Matuļa domām, pie vidusšķiras pieder visi, kas nav vai nu stāvus bagāti, vai pavisam nabagi. Labi zinot, ka aiz kokiem nereti grūti pamanīt mežu, Matulis mākslīgi tekstā rada distanci, liek vidusšķirai lasītājai ieņemt neērtāku, neierastāku pozīciju un (svarīgi) apzināties to, lai varētu vieglāk palūkoties uz vidusšķiru grāmatas varoni un saskatīt absurdo, uzjautrinošo, skumjo un svešādo labi pazīstamajā.

Šis fakts jāpatur prātā, atceroties, ka Haralds Matulis līdztekus daudzām citām uz "Vidusšķiras problēmu" ceturtā vāka uzskaitītajām nodarbēm ir arī antropologs, un (es atzīstu, šis ir ļoti vulgārs veids, kā to pateikt) antropologi būtībā nodarbojas ar vuārismu, novērojot un ar baudu preparējot sabiedrību ap sevi. "Vidusšķiras problēmas" ir grāmata, kuru būtu varējis uzrakstīt tikai antropologs.

Atgriezīšos pie distances kā galvenā rīka, ko grāmatā izmanto Matulis. Ir skaidrs, ka "Vidusšķiras problēmas" nav dzejas krājums, lai gan vizuāli (arī strukturāli) tādu atgādina, tomēr tas nav arī klasisks prozas teksts: plāno grāmatu veido piecas nodaļas, kuru tematika konkretizēta ar mirkļbirkām, savukārt katru no piecām nodaļām veido īsi prozas fragmetni. Dažos no tiem ir lasāma kāda apzināti līdz banalitātei vienkāršota sižeta sinopse, kas izvērstā veidā būtu kalpojusi par labu pamatu filmai vai romānam; daži prozas fragmenti ir kādas situācijas vai attiecību apraksti, bet daži ir, šķiet, paša Matuļa tieši novērojumi par sabiedrību. Rotaļājoties izdomāju divus nosaukumus, kas būtu piemēroti "Vidusšķiras problēmu" žanra apzīmējumam: antropologu anekdotes vai sociālekonomiskas epifānijas.

Tekstu fragmentārisms un ironija neļauj veidoties emocionālai saķerei ar konkrētiem varoņiem arī gadījumos, kad tādi parādās, jo būtisks ir nevis indivīds, bet gan šķiriskā piederība, kas to definē un ierobežo. Teksta forma liek nemitīgi prātot par to, kas īsti ir tas, kas tiek lasīts un kur ir jāmeklē kopsakarības, – tādējādi lasītājs neizšķīst tekstā, bet ietur no tā distanci. Galvu jauc arī smalks maketētāja triks – katram teksta fragmentam ir pievienots skaitlis, kas nav secīgs iepriekšējam. Tas vedina domāt, ka, sekojot skaitļiem, ir iespējams vēl cits lasījums, kurā atklātos papildu jēgas līmeņi. Man reiz bija iespēja Haraldam Matulim par to pajautāt, un es uzzināju, ka skaitļi bija maketētāja ideja, bet pats autors nav izlasījis grāmatu, sekojot skaitļu diktētajai secībai.

"Vidusšķiras problēmas" varētu būt marksistiskās filozofijas iedvesmota, kapitālismu kritizējoša grāmata, tomēr tāda nav. Matulis izceļ dažādus procesus sabiedrībā, nekautrīgi ielūkojoties intīmās domās un uzšķēržot cilvēku attieksmes un attiecības, kas, viņaprāt, ir raksturīgas vidusšķirai, ierobežojošas, apgrūtinošas, taču nav cilvēku izvēļu apzināti radītas. Šī ir grāmata, kura drīzāk saka "kā ir, tā jādzīvo, kur tad liksies" vai, kā vēsta vieds uzraksts uz vienas no Rīgas sienām: "Nav jau tā, ka būtu viegli. Nav viegli, bet pohuj." Matuļa piedāvātais risinājums ir prast saskatīt ironiju, nezaudēt humora izjūtu un mazliet distancēties no notiekošā.

Par "Vidusšķiras problēmu" galveno trūkumu var uzskatīt to, kas nereti piemīt saliktiem un kolāžas principā balstītiem darbiem: kvalitātes nevienmērīgumu. Pat izmantojot grāmatu kopsavelkošo virsrakstu kā skaidrojošu stuti, dažbrīd ir grūti saprast, kādēļ kāds konkrēts fragments bija nepieciešams un ko tieši tas pauž par vidusšķiras problēmām, tomēr vienmēr atliek viena no divām izejām: pieņemt, ka mana un autora ironijas izjūta nesakrīt, vai arī ļauties grāmatas fragmentārās uzbūves piedāvātajai vaļībai un, paņemot sējumu no palodzes, pārlasīt tikai tos prozas gabaliņus, kas šķituši saistošākie.

Matuļa debija literatūrā bija ilgi gaidīta un ir saņēmusi pienācīgu atbildes reakciju, jo "Vidusšķiras problēmas" gan tematiski, gan strukturāli ir kaut kas svaigs un piedāvā konceptuālāku, analītiskāku skatījumu uz tekstu nekā vairums debijas stāstu krājumu. Tos grāmatas tekstus, kuri ir uztverami kā filmu vai romānu sinopses, būtībā var interpretēt kā autora vēršanos pret lielām, pabeigtām prozas formām, tādēļ nešķiet, ka no Matuļa jebkad sagaidīsim romānu. Latviešu literatūrā pēdējos gados aizvien vairāk uzplaukst interese par fragmentāru un īsu prozu, lai gan tā var būt arī tikai šķietamība, jo šī interese strāvo no vairākiem nesaistītiem punktiem un arī tiecas uz atšķirīgiem mērķiem. Kā piemērus var minēt Matuļa pirms pirms pāris gadiem tulkoto krievu avangardista Daniila Harmsa prozas izlasi un Daces Meieres tulkotās Italo Kalvīno "Stikla pilsētas", Riharda Bargā "Tenkas" un "Pliko rukšu" atmiņas fragmentārismu, Andra Kupriša darbus, kas vēl nav nonākuši līdz grāmatai, kā arī "Punctum" festivālā notikušos amerikāņu rakstniecei Lidijai Deivisai veltītos lasījumus. Un tomēr nav izslēgts – kaut kas mazs patiešām briest.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir Latvijas Kultūras akadēmijas students, kas interesējas par literatūru. Brīvajā laikā strādā, risina krustvārdu mīklas un dzer tēju no zagtas krūzes. Četrdesmit otrais kājas izmērs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!