Recenzija
27.05.2015

Vēsums pūš no durvju puses

Komentē
0
Saglabā

Par Gilda Aleksas iestudējumu "No zirga līdz personībai" pēc Raiņa lugas "Zelta zirgs" motīviem Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā "Zirgu pasts"

Šogad, pateicoties Aspazijas un Raiņa gadam, abu dižgaru daiļrade mums tiek grūsta virsū agresīvos apjomos, taču pārsteidzošā kārtā viņu oriģināldramaturģija palikusi otrajā plānā. Var jau spriest par to, cik šie darbi ir aktuāli un vai vispār ir nepieciešams iestudēt tādus darbus kā "Sidraba šķidrauts", "Vaidelote" vai "Zelta zirgs". Nepieciešams nav, nav jau spiesta lieta. Turklāt sarežģīta. Tā kā Aspazijas un Raiņa darbi ir apauguši ar biezu kultūrslāni, ir gandrīz neiespējami tos attīrīt līdz to dramaturģiskajam kodolam, lai varētu brīvi radīt jaunu mākslas darbu uz teātra skatuves. Turklāt šis arī ir tas gadījums, kad visi zina, kā pareizi šie darbi būtu jāsaprot, jāizmanto un jāiestudē. Tāpēc iestudēt Raiņa vai Aspazijas lugu ir milzīgs izaicinājums ikvienam režisoram. Lietuviešu režisors Gilds Aleksa sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem iestudējumā "No zirga līdz personībai" šo problēmu centies apiet līdzīgi Kirilam Serebreņņikovam, mēģinot atdalīt Raini no kādas mistiskas un nenodefinējamas latvietības un paskatīties uz "Zelta zirgu" ar jaunām acīm.

Mana saskarsme ar Lietuvas teātri ir bijusi minimāla – Jona Vaitkus iestudētā izrāde "Meitene, no kuras bijās Dievs" un daži Eimunta Nekrošus darbi uz projektora ekrāna Kultūras akadēmijā studiju laikā. Atmiņas par Jona Vaitkus izrādi – visi šausmīgi kliedz, un neko nevar saprast. Arī, skatoties "No zirga līdz personībai", brīžiem rodas vēlme vaicāt – vai tiešām skatītāji ir kurli, ka uz viņiem ir tā jākliedz? Taču šajā gadījumā viss uzbrūkošais, uzmācīgais, acī bakstošais, pārspīlētais un it kā haotiski sadrumstalotais beigu beigās izveido vienotu kopumu, kas liek aizdomāties par indivīdu kā vienību iepretim sabiedrībai kā vienībai. Mazāk gan rodas pārdomas par Raini un viņa "Zelta zirgu", jo visi lugas varoņi un tajos ietvertie simboli kļūst sekundāri. Izrādes laikā sajutu aizkaitinājumu un skepsi – pateicoties skolā ieborētajam priekšstatam par Raiņa ģenialitāti (kuru gan reti kurš spēj izskaidrot vai argumentēt, drīzāk to pieņem kā neapgāžamu patiesību), rodas iekšēja pretestība, kad kāds parāda to, ka Raiņa simboli un tajos ietvertais mūsdienu cilvēkam vairs nespēj sniegt neko nozīmīgu. Aleksas un LKA izrādē varoņi ir kļuvuši par pārspīlētām, groteskām teju karikatūrām, jo reālajā pasaulē un vidē viņiem vairs nav iespējas iederēties. Viņu ideāli un viņu vienpusīgums pārāk spēcīgi kontrastē ar laikmetu, kurā viss ir jāapskata no visām pusēm, jāizķidā, jādekonstruē un jāinterpretē.

Tas, ka Antiņš ir viens no kaitinošākajiem tēliem latviešu literatūrā (šo titulu dalot ar Laimdotu), nav nekāds jaunums. Tāpēc priecē, ka Emīla Krūmiņa atveidotais Antiņš nerada sajūtu, ka sirdsšķīstums vienādojams ar naivumu un mūžam grūstāmu pakļāvību. Ilvas Centeres Saulcerīte pat vēršas pie skatītājiem ar jautājumu: "Tieši kā lai es nospēlēju brīvību?" Kā gan lai dotajos apstākļos darbojas aktieris, ja nav iespējams definēt nedz uzdevumus, nedz virsuzdevumus? Režisors apzināti nav radījis vidi, kurā var rasties līdzpārdzīvojums kādam no tēliem, jo nav iespējams just līdzi idejai un simbolam, kas sevī neietver neko no cilvēcīguma.

Gilds Aleksa ir radījis neglaimojošu un asi ironisku skatījumu uz to, kas mūsdienu sabiedrībai ir svarīgi, kādas ir tās vērtības, un uzdod nepatīkamu jautājumu – vai vispār vēl pastāv kādas vērtības? Bierna un Lipsta mantkārība un aprobežotība nemaz tik spēcīgi nekontrastē ar Antiņa naivumu un labestību, vai Nabaga/Baltā tēva mesiānismu. Šķiet, režisors mēģinājis parādīt skatītājiem to, ka arī Raiņa radītajiem ideāliem ir savs derīguma termiņš un ka, tiecoties pēc kādas nesasniedzamas un neeksistējošas pilnības, nav iespējams dzīvot, nekļūstot par izsmieklu. Izrāde ironizē (un pat izsmej) visu – varu, garīgos līderus, ksenofobiju, homofobiju, feminismu, atkarību no tehnoloģijām, arī cilvēku vēlmes un sapņus. Tieši šī iemesla dēļ brīžiem rodas jautājums – vai tiešām mēs visi esam idioti vai arī režisors mūs visus par tādiem uzskata? Bet tur jau tā sāls – neviens negrib sevi pieskaitīt pie tiem pārējiem, katrs grib būt individualitāte, katrs grib būt īpašs. Visi gribētu būt tie, kuriem lemts uzjāt Stikla kalnā, nevis palikt par tiem, vārdā nenosauktajiem, kuriem tas neizdodas. Tāpēc nav patīkami, bet ir svētīgi palūkoties uz visu to sliktāko, kas katrā mīt, lai saprastu to, kas ir jāmaina.

Aktieriem un režisoriem, kuri joprojām studē Latvijas Kultūras akadēmijā, šis iestudējums neapšaubāmi ir liels pārbaudījums. Lai arī neviens no viņiem vēl nav profesionālis, visi ar saviem uzdevumiem tiek galā teicami, saglabājot formas tīrību un neatslābstošu skatuvisko enerģiju. Tiesa, kā jau visos kursa darbos un diplomdarbos, kur jāpiedalās veselam aktieru kursam, ir aktieri, kuriem ir iespēja paspīdēt vairāk, un tie, kuriem šī iespēja netiek dota. Brīžiem šķiet, ka Gilds Aleksa īsti nav zinājis, ko tieši iesākt ar meitenēm, kurām arī Raiņa darbā nav pārāk daudz darāmā. Taču, par spīti visam, priecē fakts, ka ir radīta situācija, kurā topošajiem aktieriem jau studiju laikā ir iespējams gan gūt pieredzi sadarbībā ar režisoru no citas valsts, gan iemēģināt roku cita veida aktiermeistarībā.

Izrādes stils, it īpaši muzikālais noformējums, kuru vēlos īpaši uzteikt, atgādina vācu režisora Tomasa Ostermeiera darbus, kuros groteska un visiem zināmu varoņu dekonstrukcija tiek savīta ar skaistu un aizkustinošu skaņu celiņu, tādējādi radot emocionālu sasaisti ar skatuvisko darbību. Rodas sirreāla un pat baisa vide, kuru ir aizraujoši vērot, bet kurā pašam piedalīties negribētos. Taču arī "Zelta zirga" radītajā pasaulē dzīvot nebūtu iespējams – kura mūsdienu meitene vēlētos gulēt Stikla kalna virsotnē un gaidīt, kad kāds svešinieks viņu pamodinās, tādējādi automātiski iegūstot tiesības uz viņas roku? Un vai kāds puisis gribētu paciest pazemojumus un izsmieklu tikai tādēļ, lai pēc tam kalpotu par simbolu neatlaidībai un šķīstumam? Raiņa simboli spēj dzīvot viņa daiļradē, bet reālajā pasaulē tiem dzīve nav iespējama.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!