Par grāmatām
23.05.2018

Vēsture vēl nav galā

Komentē
0
Saglabā

Par grāmatu "LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados"

Iespējams, daudzi atceras 2015. gada lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) pasākumu "Europride". Pasākums bija izdevies vairākos aspektos – tajā pulcējās neredzēti liels dalībnieku skaits, aptuveni pieci tūkstoši, kas to padarīja par lielāko LGBT pasākumu Austrumeiropā, tajā piedalījās vairāki politiķi, kā arī kultūras darbinieki ar kampaņu "Kultūra iet praidā". Gājiens noteikti bija krāšņākais un redzamākais "Europride" notikums, tomēr tas nebija vienīgais – nedēļas garumā norisinājās vairāk nekā 50 dažādi kultūras, izklaides un izglītojoši pasākumi, filmu festivāls, konference, kā arī izstāde "LGBTI Latvijā no 20. gadsimta sākuma", kuru veidoja vēsturnieces Ineta Lipša un Inese Runce.

Ineta Lipša šobrīd ir LU Vēstures institūta vadošā pētniece. Jau strādājot pie 2015. gada izstādes, viņa izmantoja iestrādes, kas radušās darbā pie monogrāfijas "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1918–1939", un arī šobrīd viņas darbība ir saistīta ar seksualitāti un tās sociālo kontroli padomju Latvijā. Turpinot darbu pie 2015. gada  izstādei veiktā pētījuma, Ineta Lipša kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka" ierobežotā 500 eksemplāru metienā nesen izdeva grāmatu "LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados". Grāmatai ir negaidīti liels pieprasījums, tādēļ tiek rīkota līdzekļu vākšanas kampaņa otrā izdevuma publicēšanai. Tikmēr es esmu viens no dažiem, kas jau šobrīd var lasīt un recenzēt grāmatu.

Parādot grāmatu dažiem paziņām, dzirdēju komentārus, ka tā gan esot paplāna un atšķaidīta ar vizuālu saturu. Protams, ne visām vēstures grāmatām jābūt apjomīgām un smagām, tomēr, iespējams, šādu reakciju izsauc kontrasts starp vieglo formātu un nopietno nosaukumu, kurā pieminēta arī monumentālā simtgade. Teksta autore Ineta Lipša savā priekšvārdā gan pašā sākumā raksta, ka grāmata ir "īss ceļvedis vairāk nekā 100 gadus senā pagātnē", un īsa ceļveža formātam tā patiešām atbilst pilnībā. Šis ir populārzinātnisks izdevums, un, ja vārdi "īss ceļvedis" būtu redzami arī uz vāka, iespējams, rastos mazāk pārpratumu. Tekstā minētajiem faktiem nav pievienotas atsauces, bet tekstu bagātīgi papildina fotogrāfijas, avīžu rakstu fragmenti, laikabiedru citāti, tipogrāfiski izcelti saistoši fakti, pastkartes, grāmatu un žurnālu vāki, tekstā pieminēto personu portreti, karikatūras, infografiki, tabulas, kartes, kā arī dažos atvērumos shematiski atainota notikumu hronoloģija. Šie daudzveidīgie materiāli ļauj iejusties katra aprakstītā laika posma noskaņā un rosina gan lasītāja iztēli, gan interesi.

Gan grāmatas vāks, gan dažādi teksta izcēlumi un vizuāli akcenti grāmatas lapās ir neona oranžā krāsā, un šāda drosmīga izvēle grāmatai piešķir atmiņā paliekošu vizuālu identitāti, kas lielākoties arī labi izskatās kopā ar citādi tradicionālo melnbalto tekstu un ilustrācijām. Tikai vietām spilgti oranžā krāsa nedaudz apgrūtina teksta lasāmību, jo sevišķi tad, kad spilgtie laikabiedru citāti ir drukāti ar liela izmēra, burtiski spilgtu tipogrāfiju. Tomēr tas nav pārlieku liels apgrūtinājums, un stila vārdā to var pieciest. Varavīksnes karogs ir spēcīgs un atpazīstams LGBT kustības simbols, tomēr jāatzīst, ka varavīksnes krāsu lietojums dažādos ar LGBT saistītos materiālos ir kļuvis par vizuālu klišeju, un savā ziņā ir atsvaidzinoši, ka šīs grāmatas noformējumā tas nav sastopams. Runājot par varavīksnes karogu, grāmatā ir paskaidrota katras krāsas simboliskā nozīme, un oranžā krāsa pārstāv dziedināšanu. Iespējams, dziedināšana piestāv grāmatai, kas stāsta par dažādiem veidiem, kā 20. gadsimtā ir apspiestas seksuālās minoritātes.

Iepazīstoties ar grāmatas pamattekstu, pavisam drīz kļūst skaidrs, ka populārzinātniskais formāts nebūt nenozīmē, ka seksuālo minoritāšu vēsture būtu atspoguļota virspusēji vai kādi no vēstures posmiem būtu aprakstīti steidzīgi un pavirši. Neskatoties uz šogad aktuālo Latvijas valsts simtgadi un to, ka simtgade figurē nosaukumā, grāmata par atskaites punktu nepieņem 1918. gadu. Tā vietā grāmatas pirmā nodaļa hronoloģiski sākas ar seksuālo minoritāšu vēsturi Baltijas provincēs Krievijas impērijā, konkrēti ar 1832. gadu, kad Krievijas impērijā tika ieviests likums, kas aizliedz anālo dzimumaktu vīriešu starpā. Grāmata gan tikai īsu brīdi uzkavējas 19. gadsimtā, likums tiek pieminēts vienīgi tādēļ, lai sniegtu kontekstu vēlākām likuma izmaiņām un tā pielietošanai. Arī turpmākais grāmatas teksts ir bagāts ar kontekstu, fakti netiek pasniegti tikai paši par sevi, lasītājam tiek piedāvāts salīdzinājums ar situāciju citās valstīs attiecīgajā periodā, kā arī tiek analizētas notikumu likumsakarības. Autore demonstrē, ka pārzina aplūkojamajā laikmetā pastāvošo priekšstatu par seksualitāti, piemēram, viņa skaidro, ka divdesmitā gadsimta sākuma liecībās pat pašu homoseksuāļu rakstītais nav interpretējams nepārprotami, jo trūkst savas seksuālās identitātes definīcijas. Būtiska daļa no izmantotajiem vēstures avotiem ir laikraksti, un autore apraksta ne tikai to, kā attiecīgā laika posma strāvojumi Latvijā un citur pasaulē atspoguļoti laikrakstos, bet arī to, kādi nozīmīgi apstākļi un notikumi tiek noklusēti. Tāpat autore neslēpj to, ka vietām vēstures avoti sniedz ierobežotu ieskatu par attiecīgo laika posmu, vai arī to, ka vēstures avotu pagaidām nav vispār. Izklāstā izmantoti arī materiāli no homoseksuāļu dienasgrāmatām un vēstulēm, kas starp sabiedrības vispārējā priekšstata un likumu aprakstiem sniedz cilvēcisku ieskatu tajā, kāda bija dzīve no seksuālo minoritāšu individuālās perspektīvas.

Grāmata ir strukturēta hronoloģiski, dažādos aspektos apskatot noteiktus vēstures posmus. Vispirms varam lasīt par 20. gadsimta sākumu, Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības cīņu laiku, Latvijas parlamentārās demokrātijas un autoritārā režīma laiku, pirmo padomju okupāciju, vācu okupāciju un ilgstošo pēckara padomju okupācijas periodu. Visbeidzot tiek aprakstīts atjaunotās Latvijas Republikas laiks līdz pat mūsdienām.

Lai ilustrētu mūsdienu attieksmi pret seksuālajām minoritātēm salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, izmantota Starptautiskās lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un interseksuāļu asociācijas (ILGA) karte par homofobijas izplatību, tomēr tas ir vairāk informatīvs avots nekā autentiska vēstures liecība, kā, piemēram, attēli ar 20. gadsimta sākuma publikācijām citās valodās, tādēļ šķiet, ka būtu bijis atbilstoši kartes leģendu pārtulkot latviski. Uzmanību piesaista arī tas, ka tekstā atkāroti tiek lietots saīsinājums LGBT, lai gan grāmata sola stāstīt par LGBTI vēsturi. Zināms, ka nav īsti atrasta vienprātība par to, vai un kā vajag paplašināt ierasto saīsinājumu, lai iekļautu tajā visas seksuālās, dzimuma un dzimtes minoritātes, tādēļ arī ir problemātiski visos gadījumos lietot vienu saīsinājumu. Piemēram, arī organizācija "Mozaīka" joprojām ir "LGBT un viņu draugu apvienība", bet citur nākas redzēt arī saīsinājumu LGBTQ+. Lasot grāmatu, citu jautājumu par terminu lietošanu man nebija, un es arī novērtēju, ka tiek lietots latviskais termins "kvīrs" (no angļu queer).

Grāmata ar tās pieejamo formātu un daudzveidīgajām vēstures liecībām un vienlaikus rūpīgo un dziļo analīzi var būt saistoša ikvienam lasītājam, ne tikai tiem, kuri īpaši interesējas par seksuālo minoritāšu tiesību jautājumiem. Iespējams, tā varētu būt arī stratēģiska dāvana kādam vēstures entuziastam, kurš joprojām uzskata, ka seksuālo minoritāšu tiesības nav svarīgs jautājums. Runājot par jebkuru apspiestu minoritāšu vēsturi, stāstījumā nenovēršami prevalē dažādi veidi, kā tās cauri dažādiem vēstures posmiem saskārušās ar tiesību ierobežojumiem un vajāšanu, tātad būtībā tā ir apspiestības vēsture. Šī grāmata ļauj novērtēt to, ka 20. gadsimta laikā ir norisinājies progress gan vispārējā attieksmē pret seksuālajām minoritātēm, gan likumos, lai arī mūsdienu Latvijā seksuālo minoritāšu tiesību jomā joprojām pastāv būtiskas problēmas. Mēs esam nonākuši tik tālu, ka pat vidējais homofobs apgalvos, ka viņam nav iebildumu pret to, ko citi pieaugušie savā starpā dara savā guļamistabā, un, kā to demonstrē šī grāmata, 20. gadsimta sākumā tas būtu salīdzinoši progresīvs un seksuālajām minoritātēm labvēlīgs viedoklis. Tāpat grāmatā apkopotā informācija ir arī liecība tam, ka seksuālās minoritātes nav "importētas" Latvijā līdz izmaiņām pašā nesenākajā vēsturē un ka tās ir bijušas daļa no Latvijas sabiedrības jau daudz senāk, tikai bez tiesībām un redzamības.

Līdzīgi kā lasot citu literatūru par jaunāko vēsturi, pašās beigās rodas sajūta, ka stāstījums it kā apraujas, iestājoties tagadnei. Pēdējais ir apraksts par 2015. gada "Europride" pasākumu Rīgā, kas savā ziņā ir bijis cēlonis grāmatas publicēšanai, kā arī divi noslēguma citāti. Ja vien tā nav tipogrāfijas kļūda, kas tiks labota nākamajā izdevumā, grāmatas pēdējās trīs lapas ir atstātas tukšas. Iespējams, tās var izmantot pierakstiem, bet kopā ar cilvēktiesību aktīvista un grāmatas projekta vadītāja Kaspara Zālīša citātu par to, ka Latvijas sabiedrība mainās un Latvijas LGBT kopiena kļūst arvien redzamāka, šīs tukšās lapas liek domāt par šajā vasarā paredzēto Baltijas praidu un vēsturi, kura vēl tiks pierakstīta.

Ingmārs Freimanis

Ingmārs Freimanis ir absolvējis LU VFF, bet tagad strādā darbā, kas saistīts ar migrācijas jomu. Interesējas par zinātni, politiku, internetu, kultūru, cilvēktiesībām. Audzina bērnus un brīvajā laikā ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!