Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
22.05.2019

Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku Nr. 2

Komentē
3
Saglabā

Vēroju pamatskolas bērneļus – kā šiem iet zinību druvas pļaušanā. Nu ļoti laba tā jaunā paaudze, patiesi! Pat huligānos ir kas interesants.

Taču es gribētu palūkoties uz to, kurš izdomājis, ka jau 6. klasē bērniem jākaļ galvā atšķirības starp paleolīta un neolīta apmetņu iekārtojumu, krama apstrādes tehnoloģijām, keramikas tipiem un migrējošo sencilšu valodu grupām. Pie tam – tas viss tikai Latvijas vēstures programmā. Pasaules vēsturē šiem jāburas cauri seno hellēņu polisu politiskajai struktūrai, filosofu skolām un pamatkoncepcijām, pa virsu vēl paķerot arī Perikla un Aleksandra aktivitātes. Un tad, kad divu mēnešu laikā bērni izgājuši cauri šai putrai, kurā neorientējas pat pieaugušie, tad jau klāt Senā Roma ar visiem Tarkvīnijiem un Augustiem, vilkumātēm, Senātu un tautas tribūniem, tad vesela sadaļa par Spartaku, marta īdām, akveduktiem un arkām, imperatoriem un visām austrumu un rietumu impērijām. Viss vienā semestrī! Papildus tam, protams, krietni lielāka slodze ir citos, svarīgākos mācību priekšmetos, kuriem atvēlēts krietni lielāks mācību stundu skaits.

Jau pēc pāris nedēļām iemācītais jauki samaisījies "putrā" – galvā uzradušies savstarpēji nesaistīti informācijas mozaīkas fragmenti. Kad tā pati mācību viela nāk 10. klasē, tad, protams, viss jāsāk no nulles, jo pamatskolā mācītais sen aizmirsts.

Žēl jauniešu. Cik daudz laika velti tiek šķiests! Vienīgais, kā varam sevi mierināt, – tas viss tomēr nāk par labu smadzeņu treniņam, nu gluži kā hokejistam netieši tomēr noder krosa skriešana vai bokserim – lēkāšana ar lecamauklu. Citādi no vēstures zaurēšanas pamatskolā labuma nekāda.

Uzvaicājiet jebkuram vecūkšņu slavētās klasiskās jeb t.s. "padomju" izglītības sistēmas produktam, ko šis domā par žirondistu un jakobīņu nesaskaņām, – iekala taču no galvas dižgaru biogrāfijas skolā kā dzejoļus. Redzēsiet, ka neko vairs neatceras. Smadzenēm piemīt tāda īpašība, ka nevajadzīgo tās visai ātri aizmirst.

Pēdējā laikā man šķiet, ka problēma ir pašā didaktikā kā tādā.

Sākotnējā skolu tīklā, kas centralizētajās valstīs sāka veidoties jaunajos laikos, dominēja t.s. jezuītu skolu sholastiskā pieeja, kurā pamatakcents bija antīko tekstu studijas, un zināšanas par vēsturi tika iegūtas no tiem tikai kā fona materiāls. Jo, analizējot, teiksim, argumentāciju un loģiku Cicerona tekstos, neizbēgami nākas iepazīt arī Seno Romu. 17. gadsimtā mācības skolās un universitātēs mainījās, jo mainījās sociālās struktūras, radās jaunas profesijas, jaunas prasības, taču lielākā nozīme šajās pārmaiņās bija konkurencei ar aristokrātijas atvasēm domātajām bruņniecības akadēmijām.

Proti, tā kā senā "zobena aristokrātija" mantiskā un politiskā ziņā pamazām zaudēja savu sociālo dominanti, aktuāls kļuva jautājums: kā demonstrēt, ka esam "sabiedrības krējums", ja buržuā par mums bagātāki, bet to bērni čaklāk mācās latīņu tekstus, kas tiem kā topošajiem juristiem, aptiekāriem un valsts ierēdņiem ir nepieciešami? Bruņniecības akadēmijās mainījās mācību priekšmetu saturs un to mācīšanas metodes, uzsvaru liekot uz sportu, manierēm, ģenealoģiju un dzimto valodu (kuru līdz tam nekur neviens nemācīja). Kardināli jauna bija arī lineāri hronoloģiskā pieeja, jo, izzinot dzimtas izcelsmi un senču varoņdarbus, jāsāk no senākā, virzoties uz mūsdienām. Ja ģenealoģijā tas ir pašsaprotami, tad vēstures kā zinātnes apgūšanā ne visai. Bet tajos laikos šāda zinātne nepastāvēja – vēsture bija tikai stāsti par pagātni, senču varoņdarbiem, varas leģitimizācijas avotiem utt. Bet buržuā, kas jau bija kļuvuši par ietekmīgāko kārtu, tik un tā apskauda aristokrātiju un par varītēm centās to kopēt. Tā nu arī buržuā skolās pārņēma šo hronoloģisko pieeju, piemērojot tai apgūstamo mācību programmu. Tādējādi mūsdienu didaktikai līdzīga mācību sistēma veidojās 17. un 18. gadsimtā, sākotnēji "buržuā" skolās, bet vēlāk tā tika vienkāršota un adaptēta "masu" izglītošanas vajadzībām.

Kad 19. gadsimtā parādījās tautas un nācijas koncepcijas, uzvaras gājienu Eiropā uzsāka nacionālromantisms un dzima politiskais nacionālisms,  izglītības struktūrās ieviesa vēstures apgūšanu kā veidu iepazīt savas valsts un tautas dižo un romantisma apdvesto pagātni. Ja pagātne nebija tik diža, šo to varēja piepušķot, padarīt to skaistāku vai vismaz ciešanām bagātāku. Protams, ar vēsturi kā topošu zinātni šim mācību priekšmetam kopīgs bija vien nosaukums un aplūkojamā tēma.

Interesanti, ka kopš tā laika te, Austrumeiropā, vēstures didaktika skolās gandrīz nav mainījusies. Vēsture tiek mācīta nevis kā zinātne, bet gan kā stāsti par pagātnes notikumiem, kuri jāapgūst hronoloģiskā secībā: no cilvēka rašanās cauri aizvēsturei, senvēsturei, viduslaikiem, jaunajiem un jaunākajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Kāpēc? Grūti atbildēt. Kaut kā pašsaprotami, ka ikvienam cilvēkam noteikti jāzina, kas bijuši Ramzess, Nebukadnecars, Cēzars, Napoleons un visi daudzie Henriji, Anrī un Vilhelmi, kuriem katram savs inventarizācijas numurs. Kāpēc tas noteikti jāapgūst topošajam galdniekam, šoferim, menedžerim vai klerkam, tā konkrēti neviens atbildēt nespēj. Vajag, un viss. Tā nu iegājies.

Nevienu nemulsina tas, ka tradīcija nestrādā. Cilvēces attīstības ceļu no akmens laikmeta līdz mūsdienām bērni apgūst pamatskolā, sākot no 6. klases. Tālāk, vidusskolā, tas viss tiek mācīts atkal no jauna, jo pamatskolā apgūtais veiksmīgi aizmirsts. Esmu pārliecināts: kādus 5 gadus pēc vidusskolas absolvēšanas gandrīz neviens nespētu nokārtot vēstures eksāmenu (pat pamatskolas, nerunājot par vidusskolas gala pārbaudījumiem). Par Napoleonu atceras vien to, ka tas bijis mazs, apaļš vīriņš Francijā un diži karojis Krievijā, Hektors nu jau pārtapis lēta brendija šķirnē, bet no visiem daudzajiem Henrijiem atminas vien astoto, jo tam tās daudzās sievas bijušas. Manuprāt, tas liecina par to, ka daudzās stundas, kas pavadītas skolā, mācoties vēsturi, ir nosēdētas lieki. Tik vien labuma, ka mazliet vingrinātas smadzenes, lai rezultātā tās izmantotu pilnīgi citās jomās. Taču šķiet, ka universālam domāšanas treniņam ir arī citas, labākas metodes, kas nav tik laikietilpīgas.

Tā nu ņemoties ar pamatskolas bērneļiem, man radās ideja, kā mācīt vēsturi skolā, lai mācīšanās gan celtu kultūras līmeni, mācītu domāt un analizēt, gan dotu priekšstatu par zinātnisko domu. Rudens semestrī ar 6. klasēm mācījāmies par to, kas ir muzejs un arhīvs, kā tie darbojas, kam domāti, ko dod, – šiem tas viss interesēja. Tad mācījāmies par arheoloģijas metodēm, atradumiem, to analīzi. Mani izbrīnīja neviltotā interese – bija pat reizes, kad mazos bargā balsī vajadzēja sēdināt atpakaļ solos, jo viņi jau lēca kājās, lai skrietu uz mājām pagalmā veikt izrakumus. Nevar salīdzināt ar to attieksmi, kāda ir nākamajā semestrī, kad mēģinu viņiem iemācīt no grāmatas par kaut kādiem tur Peloponesas vai pūniešu kariem.

Ja es būtu šīs zemes kungs un ķeizars, tad dotu izglītības ministrijai apzieģelētu pavēli uz pergamenta to visu mainīt. Pamatskolā vēsturi kā priekšmetu es atceltu vispār. Nu labi, ja urrāpatrioti neliktos mierā, tad šiem par prieku varētu būt mācību priekšmets "patriotiskā audzināšana" jeb "mūsu zemes pagātne". Tikai nesauciet to par vēsturi, lai nejauc ar attiecīgo zinātņu nozari! Bērniem galu galā jāzina valsts svinamās dienas, nacionālie mīti un simboli, jo tas stiprina politisko pašapziņu. Tas pat ir nepieciešams – ja nebūs savu mītu, to vietā nāks sveši.

Savukārt priekšstatus par zinātni varētu mācīt vidusskolā, kuras vienīgais uzdevums ir gatavot jauniešus augstskolām. Precīzāk sakot, mācītu palīgdisciplīnas un metodes, caur kurām papildus varētu nākt arī sapratne par to rezultātu. Piemēram, vienu gadu tikai arheoloģiju. Sākot ar skeletkapiem, krama lauskām, apģērba driskām, ar uzsvaru uz to, kā atrasto analizēt, kā tas veido izpratni par pagātnes ainu. Un tad jau zināšanas par medniekiem vācējiem un pirmajiem zemkopjiem varētu nākt pašas no sevis, nevis kā no galvas iekaļami stāsti par kaut ko nesaprotami senu. Arheologu izrakumi Divupē, Ēģiptē, Trojā un Harapā – metožu aplūkošana, iegūto zināšanu un secinājumu analīze – un priekšstats par bronzas laikmetu, seno cilvēku sadzīvi un sociālajām struktūrām. Nākamajā gadā palīgdisciplīnas: heraldika, sfragistika, apģērba un tehnoloģiju vēsture, kurai fonā automātiski nāk izpratne par viduslaikiem un jaunajiem laikiem. Un kā sarežģītākais, abiturientu klasē rakstītie avoti: pirmajā semestrī antīkais mantojums, otrajā – viduslaiku (protams, tulkots mūsdienu valodā). Lasīt, analizēt, meklēt pretrunas, atrast kopsaucēju: kā no avotiem, attīstot kritisko domāšanu, veidojas pagātnes aina, cilvēku dzīve tajā.

Tikai obligātā kārtā ilustratīvajā materiālā blakus tradicionāli izmantotajām ne pārāk mākslinieciskajām arheologu skicēm un atradumu fotoattēliem būtu jāliek arī mūsdienu replikas no eksperimentālās arheoloģijas klāsta. Lai saprotams, ka tā jocīgā krama šķemba, par ko skolotājs nezin kāpēc stāsta, dabā izskatījusies kā īsts nazis ar kaula rokturi, savukārt tas sarūsējušais dzelzis, kam pagalmā paietu garām, "i ne kāju nepaspēris", oriģinālā bijis spožs un lieliski izstrādāts cirvis vai zobens, ko tā vien gribas rokā paturēt.

Protams, tās ir tikai manas iedomas, taču tas, ka līdzšinējā didaktika nedod gaidīto rezultātu, ir fakts. Un šķiet, ka es neesmu vienīgais, kas to ir pamanījis.

Daudzviet vecajā Eiropā no šīs hronoloģiskās pieejas atteikušies. Tā, piemēram, Tallinā, kādā skolā, kuru lielākoties apmeklē diplomātu un vietējās elites atvases, vēsturi māca nevis hronoloģiski, ar dižo personu vārdu, gadaskaitļu un darbu iekalšanu, bet gan blokos, lai vienkārši būtu priekšstats par cilvēci pagātnē kā tādu. Pasaules vēsturē pēc skolotāja izvēles jāapgūst divas no šādām tēmām: Sabiedrība un ekonomika (750–1400); Viduslaiku karu cēloņi un sekas (750–1500); Dinastijas un valdnieki (750–1500); Pārmaiņas sabiedrībā (1400–1700); Pirmās mūsdienu tipa valstis (1450–1789); Jauno laiku karu cēloņi un sekas (1500–1750); Industrializācijas iemesli, attīstība un ietekme (1750–2005); Neatkarības kustības (1800–2000); Demokrātisko valstu attīstība (1848–2000); Autoritārās valstis (20. gs.); 20. gadsimta karu cēloņi un sekas; Aukstais karš: lielvaru sāncensība (20. gs.). Bērni tēmu apgūšanai tiek dalīti divās grupās pēc intelektuālajām spējām: standarta līmenis un augstāks līmenis. Viss. Un tikai tiem jauniešiem, kuri izrāda vēlmi padziļināti apgūt vēstures jautājumus, lai to studētu pēc vidusskolas absolvēšanas, tiek piedāvāta viena no četrām tēmām, kuras tiek studētas hronoloģiski, kā pie mums pierasts, – Āfrikas un Tuvo Austrumu vēsture; Amerikas vēsture; Āzijas un Okeānijas vēsture; Eiropas vēsture un Vēstures analīze. Man patīk.

Pie tam, atšķirībā no manām fantāzijām, šī metode jau ir aprobēta kā strādājoša. Vai tā ir labāk, nudien nezinu. Taču varbūt ir vērts, izmantojot īslaicīgo atkusni un iekšējās jukas mūsu vietējā izglītības sistēmā, padomāt par ko līdzīgu?

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!