Foto - Laura Elcere
 
Eseja
23.02.2018

Vēstules nākotnei jeb par attēlu, kas ļauj saredzēt vairāk, nekā aptverams ar prātu

Komentē
0
Saglabā

Feisbukā aizšķirstījos vecāku galerijas ar pazīstamiem bērniem. Bieži viņi izskatās kā kaķēni šampanieša glāzēs vai smaidīgas krūzes, pilnas līdz malām. Kam paredzēts tāds attēls, kurš noslēpj vairāk, nekā atklāj? Pēc kādām pazīmēm vispār mēs, vecāki, izvēlamies fotoattēlus, ko saglabāt? Vai jāiemūžina brīži, kad bērns jūtas slikti, bet bilde ir skaista?

Atcerējos, ka biju apņēmusies dalīties ar savu pieredzi tieši par to, kā attēls vai trofeja no pagātnes var būt arī dokuments, kas atkailina un ārstē, nevis piesedz. No šāda aspekta esmu domājusi arī par minētajiem jautājumiem. To, kas ar mums notiek, ne vienmēr varam ietekmēt, bet to, kā mēs to redzam un kā uz to atskatāmies, varam.

Pirmie iespaidi

Bērni izaugs, mums paliks dažādi sentimentāli krāmi, rokdarbi un, protams, fotogrāfijas. Pēc daudziem, daudziem gadiem es nevarēšu vien aptvert, ka manā meitā un dēlā, šajos pieaugušajos cilvēkos, ietilpst šie visi mazie un vidējie bēbīši, bērniņi un dažādie pusaudži. Iztēlojos, ka apskatu uzņēmumu no ultrasonogrāfijas – saraustīto balto līniju raksts skaidri izzīmē saliektus augšstibus apakšskatā un vietu, pēc kuras nosaka, ka bērniņš būs puisītis. Attēls ļoti atgādina uzņēmumus, kurus birojnieki brīvbrīžos rada ar kopējamo aparātu.

"Lai tēvs var palepoties radiem", atceros, ārste iespieda attēlu apmulsušajam rokā, smaidīdama kā fotateljē darbinieks pēc jautras ģimenes sesijas kartona dekorācijās.

Otrs attēls no šīs pašas sesijas – pieres līnija kā kaligrāfisks otas vilciens pāri melnai tumsai izliecas nedaudz uzrautā sīkā deguna spicumiņā. Blakus vietai, kur vajadzētu būt mutei, – kaut kas līdzīgs tukšam tiešās runas "burbulim" no komiksa.

Zīlēšana

Kad es savu dēlu Timoteju sāku uztvert kā melanholisku vientuļnieku?

Varbūt, tieši uzlūkojot "Sigur Ros" albuma vāciņam līdzīgo ultrasonogrāfijas attēlu?

Nevar jau īsti zināt: pasaules pirmo rakstu tēlos un notikumos nav iespējams izšķirt, kur beidzas mītiskā un sākas vēsturiskā realitāte. Kā vissenākie teksti paši arī ir vēsturiskās realitātes kontrukcijas avoti, tā arī pirmsdzimšanas attēli itin kā ataino īsta bērna tapšanas procesu, bet ir tik abstrakti! Redzēt gribošais neizbēgami aizlāpa iztrūkstošos posmus ar nojautām, kā zīlējot pēc nejauši sakritušiem kociņiem.

Izvēle

Man ir paradums regulāri izskatīt cauri milzīgu informācijas apjomu un ar stingru apņēmību dzēst visu lieko – es runāju par savu bērnu fotoarhīvu.

Saprotu, ka pāris bildīšu izdzēšana reizi mēnesī neko būtiski nemaina kopējā apjoma samazināšanā, taču tas ir darbs ar sevi. Domājot par attēliem, kas uzņemti pagātnē, un izvēloties, kurus saglabāt, kurus izdzēst, es pētu, dekonstruēju un iztīru savu savu veco skatījumu. Mācos izdzīvot to, ko nepaspēju vai nevarēju tad, kad tas notika, un pēc tam – kad pārkosta šī emocionālā aizsērējuma kapsula – novērtēju to, kas paliek. Formēju uztveri turpmāko attēlu uzņemšanai nākotnē, izdzīvoju attiecības ar pagājušu laiku atgriezumiem un soli pa solim pietuvojos stāvoklim, kurā varu būt pilnīgi klātesoša. Tāpēc es priecājos katru reizi, kad man izdodas izdzēst vairāk attēlu, nekā radīt. Atskatoties taču mums ir privilēģija mācīties un mainīties! Vai tad dzīve nebūtu viens vienīgs mirklis, ja ne vajadzība pamanīt un izcelt kaut ko vienu, atmest kaut ko citu – tas pats stāsts, secīga plānu maiņa, cita gaisma, jauni uzsvari.

Readymade

Esmu noglabājusi plastmasas karotīti, kuras kāts sakusa spirālē, maisot cukuru karstā tējā, kad sēdēju blakus dēlam ātrās palīdzības uzņemšanas nodaļā. Stāvoklis beidzot bija stabils. Es negribētu glabāt attēlu ar viņa bālo seju. Tā uzlūkošana mani tikai pārbiedētu, taču karotīte ir kaut kas cits – tā ir viss notikums, kopums: gan izmisums un bailes, gan atviegojums. Gan apliecinājums, ka mēs – Timoteja tētis un mamma – varam būt vienoti tad, kad to vajag.

Atskaites punkts

Pārskatot bildes no 2014. gada vasaras – tā man bija īpaši smaga –, domāju par to, cik daudz es varēju izdarīt un ieraudzīt pat tad, kad jutos kā dzīva zivs uz karstas pannas. Ir bijuši brīži, kad spēju nofotografēt tik daudz ko redzēšanas vērtu, lai arī nevarēju būt pilnvērtīgi klātesoša. Jau toreiz pazinu nelūgto viesi, melno suni, depresiju, tāpēc centos ticēt, ka vēlāk uz notikušo atskatīšos ar lepnumu, līdzjūtību, prieku, skumjām, dusmām – sajūtām. Pieļāvu domu – ja arī zaudēšu, paliks vismaz liecības no izcīnītā laika, tāpēc daudzas bildes ir patiesi ekstātiski skaistā un mūžīgā tvērumi ikdienā no nebūtībā krītoša cilvēka perespektīvas.

Kopskats

Kāpēc labi mākslinieki tik bieži ir depresijas slimnieki? Es domāju, tāpēc, ka darbi, kas radīti "tumšajos" posmos, ir izdzīvošanas jautājums. Tie satur precīzas norādes tāda sajūtu kopuma restaurācijai, kurš šobrīd nav pieejams (NSRD), jo radītājs nav "pie sevis" (God's away on business). Tie ir tāda kā "ārējā atmiņa" vai vēstules citam "sev" nākotnē. Tieši tāpēc vēstījums var būt tik personīgs, dzīvs, ka atdalās no autora, sāk elpot patstāvīgi un atrod vēl daudzus citus skatītājus.

Esmu laimīga, pateicīga, un man ir tik ļoti paveicies, ka attēla uzņemšanas laika uzslāņojumus tagad varu itin viegli uzraut, izmantojot atpakaļejošas mīlestības visu atsedzošo un dziedējošo dzeloni. Dažkārt atklāju kādu aizķēpātu šedevru. Un šedevram ir mana bērna seja.

Laura Elcere

Laura Elcere ieguvusi Teoloģijas un reliģiju zinātnes bakalaura grādu LU Teoloģijas fakultātē. Stāsta. Raksta. Uzstājas. Strādā par audzinātāju Marijas Bērnu mājā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!