Redzējumi
16.08.2016

Vēstījumi par sargāšanu

Komentē
2
Saglabā

"1931. gadā Buntikos risinājās notikums, par kuru tālaika avīzē "Ventas Balss" rakstīts sevišķi skanīgi: "Lībiešu ķēniņš Uldriķis ar dēliem, bruņojušies rungām, atsit latviešu uzbrukumu," lasāms Valdas Marijas Šuvcānes grāmatā "Lībiešu ciems, kura vairs nav" [1]. "Īsumā apstākļi bija šādi. Andrejam jau rudenī vajadzēja ierasties karadienestā, bet viņš visu laiku izvairījās. Tāpēc īsi pirms Ziemassvētkiem Buntikos ieradās policijas kārtībnieks Mitenbergs kopā ar Ances pagasta valdes locekli Didriķi Pētersonu, lai izpildītu Ventspils apriņķa priekšnieka rīkojumu un nogādātu Andreju Kāpbergu Ventspilī. Tēvs lika Andrejam bēgt, bet viņu tomēr sagūstīja. To redzēdams, Uldriķis pagalmā ar savu nūju metās virsū policijas kārtībniekam, sitot pa galvu, un sauca pārējiem dēliem, lai nāk palīgā Andreju atbrīvot. Pēteris un Fricis piesteidzās ar kokiem rokās un sita kārtībniekam un Pētersonam, kuri bija spiesti Andreju atlaist un atkāpties. Vecais Kāpbergs pēc tam sajūdzis zirgu un ar dēliem Andreju un Pēteri nozuduši mežā."

Aprakstītais notikums bija pēdējais cēliens ķēniņa Uldriķa nepakļaušanās cīņā, jo tā paša gada vasarā no Ventspils cietuma kameras viņš aizgāja mūžībā. Bet vēl pirms gadiem desmit viņš bija deklarējis: "Es esmu lībiešu vīrs, bet latvieši varmācīgi grib mani pataisīt par latvieti." Un arī vēl pirms gada ķēniņš tika administratīvi sodīts ar 3 mēnešiem cietumā "par aģitācijas veikšanu pret Latvijas valsti un tās iekārtu un apvainojošu izturēšanos pret valsts ierēdņiem [..]" [2].

Lielu piekrišanu Uldriķa radikālisms gan nebija guvis arī pašu lībiešu vidū, un daudzi uzskatīja, ka viņš ceļ neslavu Līvu savienībai un kaitē "kopējai lībiešu lietai". Taču viņa izteiktie pārmetumi, ka lībieši sākuši pārāk mīlēt latviešu valodu, pakļauties Latvijas valstij un pārlatviskoties, izrādījās pravietiski. Kā zināms, 2013. gada 2. jūnijā Kanādā 103 gadu vecumā no šīs saules aizgāja Grizelda Kristiņa, kas bija pēdējais cilvēks, kas lībiešu valodu kā dzimto un pirmo bija apguvusi vēl mazotnē.

Šos stāstus atminējos, nesen lasot rakstu par centieniem pasargāt no civilizācijas kaitīgās ietekmes un asimilācijas Brazīlijas mūža mežos mītošas ciltis. "Dažas iezemiešu grupas no visām pusēm ir ielenkuši legāli un nelegāli derīgo izrakteņu ieguves un meža ciršanas uzņēmumi. Viena no Brazīlijas ciltīm – akuntsu – ir sarukusi līdz četriem cilvēkiem. Turpat netālu dzīvo vīrs, kas antropologiem pazīstams vienīgi kā Alas cilvēks, jo viņš mājo mežā izraktā seklā bedrē un atgaiņājas no ienācējiem, šaudams bultas. Kā uzskata, viņš savā ciltī ir palicis pēdējais." Vārdu sakot, pasaulē viss turpinās gluži tāpat kā vecajā un nebūt ne smieklīgajā angļu jokā par pēdējo korniešu valodā sarunāties pratēju Dolliju Pentreitu, kas nomira 1777. gadā: "Nezin gan, ar ko tad viņa sarunājās?"

Pieminētais raksts sākas ar kriminālintrigu. No Peru džungļiem izšauta bulta nogalina cilvēku, kurš puslīdz regulāri mēdzis tikties ar tropisko mežu dziļumos mītošo cilšu pārstāvjiem. Lai gan aizdomas krīt uz konkrētu personu, neko atklāt vai pierādīt tā arī neizdodas, un noslēpumā tīti beigu beigās paliek arī nozieguma (mūsu, ārpus mūžamežiem mītošo izpratnē) izdarīšanas motīvi – tiek gan izteikts minējums, ka nogalinātais, iespējams, ir pārstājis ciltij piegādāt mūsu pasaulē pieejamas, bet viņiem citādi nepieejamas lietas. Taču atšķirībā no parasta kriminālromāna, kurā nepārprotama atrisinājuma trūkums varētu pamatīgi kaitināt, šī publikācija šķiet aizraujoša ar kaut ko pavisam citu, proti, ar vairākiem jautājumiem, uz kuriem mums dīvainā kārtā – pat ņemot vērā mūsu gadu simtiem un tūkstošiem ilgo kolonizatoru, kolonizējamo, pakļaujamo, pasargājamo, izmiršanas un izdzīvošanas vēsturi un pieredzi – vēl arvien nav jēdzīgas atbildes.

Raksta autors savu un lasītāju uzmanību galvenokārt vērš uz jautājumu par nosargāšanu izolējot. Daudzi pētnieki un sabiedriskās organizācijas (zināmākā droši vien ir "Survival International") sludina pārliecību, ka mūsu jeb, atvainojos, "civilizētās" jeb "ārpasaules" iemītnieku pienākums ir neuzmākties šīm ciltīm ar savu klātbūtni, zināšanām, vajadzībām un lietām, ļaujot tām turpināt savu gadu simtiem vai varbūt pat tūkstošiem ierasto dzīvesveidu tā, it kā Amerika vēl nemaz nebūtu atklāta un tādu mūsu nemaz nebūtu. Starp šīm ciltīm esot gan tādas, kas vēl arvien vispār nekad nav kontaktējušās ar pārējās pasaules iemītniekiem, gan tādas, kas pēdējoreiz to darījušas pirms gadiem 500. "Bezkontakta politikas" piekritējus var labi saprast – vēsture ir pilna ar piemēriem, kad kolonizatori ar līdzi atnestām lipīgām slimībām, jaudīgākiem ieročiem, savu valodu, rūpniecības precēm un vēl visu ko ātri vien iznīcinājuši, pakļāvuši vai asimilējuši mazākas kultūras.

Taču ne pārāk sen ir parādījušies arī sargātāji, kas šādai bezkontakta politikai iebilst un uzskata, ka tā ir aplama. Pērn žurnālā "Science" publicētā rakstā antropologi Kims Hils un Roberts Vokers norādīja, ka centieni izolēt šīs pamatiedzīvotāju ciltis nevar būt "dzīvotspējīgi ilgtermiņā", jo viņu apdzīvotās teritorijas jau šobrīd ir pārāk trauslas vai degradētas, lai spētu nodrošināt izolētu eksistenci – īpaši, ja pastāv risks, ka agrāk vai vēlāk viņiem vienalga var iznākt darīšana ar nebūt ne vienmēr godprātīgajiem pārējās pasaules iemītniekiem. Abi zinātnieki mudināja bezkontakta pieeju aizstāt ar "labi organizētiem kontaktiem" un tūdaļ pat tika apsūdzēti tropisko lietus mežu izcirtēju un zemes dzīlēs apslēpto bagātību izlaupītāju atbalstīšanā. Taču, lai kā tas patiktu vai nepatiktu vienas vai otras antropologu nometnes piekritējiem, šādi "labi organizēti kontakti" ar daudzām ciltīm notiek jau sen. Kamēr zinātnieki un valstu valdības cenšas atrast labāko veidu, kā ciltis norobežot no pārējās pasaules, kristīgie misionāri, nereti atsaucoties uz gadsimtiem senu pieredzi, turpina tikties ar cilšu pārstāvjiem un piegādāt viņiem dažādas "civilizācijas kontrabandas" preces.

Pat ja nedomā par misionāru rīcības patiesajiem motīviem, gan viņu pieeja, gan atšķirīgie antropologu uzskati par sargāšanu uz to visu mudina palūkoties arī, tā teikt, no pretējās puses. Pat pieņemot, ka sargātājus vada viscēlākie nodomi, man nudien ir grūti saprotams, ar kādām gan tiesībām kādam tepat blakus mītošajam mēs varam liegt potēšanos, viedtālruņus, lielveikalus, popmūziku, ātrās ēdināšanas restorānos un visu ko citu, ko mēs nez kāpēc uzskatām par pašsaprotamu, mums nez kāda Dieva dotu un mums pienākošos. Jā, piekrītu, daudzus no civilizācijas "labumiem" var uzskatīt par muļķīgiem, degradējošiem, nonivelējošiem un vēl visvisādiem. Taču mums tie ir. Un, kā liecina ne viens vien piemērs, arī izolētu cilšu pārstāvji visai ātri novērtē šo lietu pievilcību. Ja kādu no labumiem it kā viņu pašu labuma vārdā viņiem pēkšņi pārstāj piegādāt, kāds varbūt ir gatavs pat nogalināt, citi, piemēram, izkopj tādu vai citādu "kravas kultu", bet viņu pasaule jau pilnīgi noteikti vairs nespēj būtu tāda pati kā pirms 100 vai 500 gadiem.

Arī aizbildnieciskās rūpēs var slēpties liekulīga augstprātība, kas nez kāpēc mums bieži vien liedz izprast tos, kas varbūt izmisīgi cenšas pasargāt sevi paši (skat. mazo nāciju likteņus lielāku valstu paspārnē tepat Eiropā), bet mudina sargāt no mums pašiem tos, kas nevienam nekad to nav lūguši.

 

[1] Šuvcāne, Valda Marija. Lībiešu ciems, kura nav. Rīga: Jumava, 2002, 77. lpp.

[2] Ibid. 74.–75. lpp.


 

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!