Kadrs no filmas
 
Kino
04.04.2019

Veselais saprāts ir mūsu pusē

Komentē
2
Saglabā

Pārdomas pēc filmas "Behind The Curve" ("Izliekuma otrā pusē") noskatīšanās (filma skatāma "Netflix", 2019)

Man bija, šķiet, nepilni pieci gadi, kad labākais draugs man pavēstīja – zeme ir apaļa un griežas. Šī doma šķita ārkārtīgi biedējoša un mazliet apšaubāma, tāpēc, redzēdams skepsi manās acīs, viņš mani pieaicināja tuvāk logam un lika uzmanīgi vērot zemi. "Redzi, kustas!" viņš teica ar tādu pārliecību, ka pēc apmēram divu minūšu cītīgas skatīšanās vienā punktā skaidri ieraudzīju, kā asfalts lēni slīd un attiecīgi – zeme patiešām griežas. Jutos nobijusies, šis fakts bija burtiski sašķobījis pamatu man zem kājām, savukārt zēns spontāni nolēma izmantot savu psiholoģisko pārsvaru un aizslēdza istabas durvis. "Apsoli, ka tu mani precēsi, kad mēs izaugsim, citādi es nelaidīšu tevi ārā." Varbūt fizika nebija mana stiprā puse, toties citās jomās man piemita jau diezgan izkopta racionalitāte, es visu ātri pārdomāju, un nolēmu: lai arī pret savu draugu jūtu nenoliedzamas simpātijas, nevaru garantēt šo jūtu stabilitāti gadu gaitā. "Es nevaru," atteicu, "varbūt es izaugšu un tu man vairs nepatiksi!" Tad apņēmīgi sāku dauzīties pret durvīm, līdz kāds pieaugušais atnāca un pajautāja, kas te notiek. "Kaspars grib mani precēt, un zeme ir apaļa," es paziņoju un izplūdu asarās.

Pieņemu, ka tā ir daļa no pieaugšanas procesa – pārbaudīt kaut kur dzirdētu informāciju un atsijāt mītus. Laikam visiem ir tā viena lieta, ko viņi uzzina vēlāk par visiem citiem – un saprot, ka visu mūžu ticējuši kaut kam, kas nav patiesība. Vienalga, vai tās ir neefektīvas un pat kaitīgas tautas dziedniecības metodes, dziesmu vārdi, kuriem dziedāts līdzi skaļi un nepareizi visu apzināto mūžu, vai, teiksim, apgalvojums, ka strausi bailēs slēpj galvu smiltīs. Iespējams, jūs esat bijuši klāt brīdī, kad kāds cits uzzina, ka viņa patiesība nav objektīva patiesība. Acīs pazibošās emocijas atgādina manu sajūtu toreiz, kad uzzināju par zemes griešanos. Tiklīdz mēs savā pasaules izzināšanas ceļā esam nonākuši pie tā, ko lepni varam pieņemt par faktu, ir grūti pretoties kārdinājumam sajusties gudrākam par kādu citu, it sevišķi, ja šim kādam var piegādāt argumentus ar avotiem un atsaucēm. Reizēm gan viņš vai viņa tik un tā spītīgi turas pie savas, iespējams, krietni vien aizraujošākās, oriģinālākās un krāšņākās patiesības. Un tad, protams, ir tādi patiesību izstrādājumi, kas norauj jumtu, proti, sazvērestību teorijas. Veicu ātru aptauju internetā, jautājot cilvēkiem, kas ir vissavdabīgākās sazvērestību teorijas, ar kurām viņi personiski ir saskārušies – personiski, nevis internetā, jo internetā var saskarties ar pilnīgi visu, ko vien iespējams iztēloties. Internets neskaitās.

Lūk – Latvijas Mobilais telefons sadarbojas ar citplanētiešiem, tāpēc tur nav ieteicams strādāt, jo visiem darbiniekiem izskalo smadzenes, savukārt Nacionālās bibliotēkas devītajā stāvā meklējams NATO radars. Rīgas metro patiesībā jau sen izrakts, un Bolderājā tajā iespējams iekļūt. Ādažos mīt stiegraini tārpi, kuri iekļūst cilvēka ķermenī, izaug un eksplodē. Dietologi un uztura speciālisti ir uzpirkti, tādēļ nestāsta patiesību par palmu eļļu. Norvēģijā ģimenēm atņem bērnus, lai atdotu audzināšanā gejiem. Pie Somālijas atrodas citplanētiešu zemūdens bāze, kuru aizsargā pirāti, kas algoti par ASV finansējumu. Putni patiesībā ir valdības noklausīšanās ierīces, kas uzlādējas, sēžot uz elektrības vadiem. Un tā tālāk. Kāda mana draudzene regulāri rīko folijas cepurīšu ballīti, kas tematiski veltīta kādai no sazvērestību teorijām. Tajās ir kaut kas absolūti fascinējošs, jo sazvērestību teoriju piekritējus var vērot kā tādu eksotisku parādību – tiesa, parasti no attāluma, jo ilgstoša saruna ar jebkuru cilvēku, kas stāsta, ka mani par lielu naudu algo Džordžs Soross, ārkārtīgi nogurdina.

Par to, ka plakanās zemes (flat earth) teorijas piekritēji ASV ir nopietni savairojušies, esam informēti, taču Latvijā esmu dzirdējusi tikai "par to vienu draugu, kas galīgi safanojies", un pēc vairākām pazīmēm esmu izdarījusi secinājumus, ka, iespējams, tas ir viens un tas pats cilvēks. Vēl klīst baumas par kādu konkrētu slavenību. Ātri izpētot interneta resursus, secinu, ka šie divi raksti (šis un šis), šķiet, domāti nopietni, un vēl ir pāris "Facebook" grupu, no kurām divas ir slēgtas. Sajūtu patīkamas trīsas, kad mani vienā apstiprina – tādā, kur ir vairāk nekā 600 biedru, taču vīlusies secinu, ka grupa pārsvarā sastāv no tās pašas kompānijas, kas visur nāk vai nu pētīt cilvēkus vai brutāli uzjautrināties, bet aktīvie satura papildinātāji ar mēmēm un "Youtube" video ir tikai daži.

Tikmēr ASV lielākās plakanās zemes entuziastu interneta komūnas ietver simtiem tūkstošu cilvēku, un, pat ja daļa no tiem tur atrodas tāpēc, lai notiekošo vērotu ar neticīgu uzjautrinājumu, tas nemaina fenomena mērogu.

Izvēloties "flatearthers" (plakanzemjotājus?) par savu izpētes objektu, režisors Daniels Dž. Klārks atradis vieglu mērķi, par kuru gandrīz bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu uzjautrināties, un tomēr viņa debijas pilnmetrāžas dokumentālā filma "Behind The Curve" izrādās daudz smalkāka un daudzdimensionāla. Varētu pat apgalvot – tā  izvairās no plakanības. Nekādas nepieciešamības pierādīt, ka šo cilvēku uzskati ir kļūdaini, nudien nav, tā vietā tiek pētīta šo cilvēku motivācija, veidi, kā viņi būvē savu argumentāciju, un gluži vienkārši cilvēciskā vajadzība būt par daļu no kādas kustības – šajā gadījumā tās, kura popularizē uzskatu, kas ir pretrunā ar zinātni. Jā, pa ceļam gadīsies ne vien viens absurds apgalvojums, kā arī izskanēs neapzināti komēdijas elementi no galvenajiem varoņiem, un festivālā kinozālē, kur šo darbu skatījos pirmoreiz, ik pa brīdim skanēja līksmi spurdzieni, taču tas sireālais humors drīzāk funkcionēja kā filmas blakusefekts. Kad pašam autoram kādā intervijā jautā, kāds varētu būt skatītāju ieguvums no filmas skatīšanās, viņš izsaka cerību par to, ka plakanās zemes teorija var kalpot kā analoģija kaut kam, kam tic pats filmas skatītājs. Filmā ainas ar galvenajiem varoņiem papildina zinātnieku un psihiatra komentāri, kuri ik pa brīdim skaidro šo sazvērestības teoriju piekritēju domu gājienu, atgādina par Daninga-Krīgera efektu un savās runās apzināti vai neapzināti meklē argumentus, kas pastiprina un atbalsta savu jau esošo uzskatu sistēmu, nevis uzdod jautājumus.

Patrīcija Stīra, viena no filmas varonēm, harizmātiska rudmate un, kā pati sevi dēvē – plakanzemiete, vegāne, kaķu mīļotāja un sazvērestību teoriju reāliste – stāsta par cilvēkiem, kas būvē sazvērestības teorijas par viņu, un uz mirkli aizdomājas par to, kā cilvēki nokļūst līdz tik nepatiesām idejām, un par to, vai nepastāv iespēja, ka arī viņa savās domās var kļūdīties tādā līmenī. Šīs aizdomas viņa mirklī aiztrauš tieši tādā pašā veidā, kā to darītu vairums cilvēku, – ar pārliecību, ka veselais saprāts ir mūsu pusē un patiesie dīvaiņi ir tie citi.

Cits filmas varonis – Marks Sārdžents – ik pa brīdim ne pārāk veikli pietušē sajūsmu, ko viņam sagādā atpazīstamība un autoritāte citu teorijas piekritēju vidū. Šo popularitāti radījuši viņa veidotie video. Marks dzīvo kopā ar mammu, kas maigi pieņem sava stipri pieaugušā bērna aizrautību ar sazvērestību teorijām un savu skepsi apvalda, jo redz, ka zēnam prieks. Iespēja sajusties piederīgam un īpašam Marku dzen uz priekšu, pie tam, ja reiz ir izdevies vienreiz izskaidrot, kāpēc visi zinātnieki un izglītotāji ir pretējās domās (sistēma viņus piespiež, nav izvēles), tad nav laika skatīties atpakaļ. Un, ja nu viņš neliekas gana cilvēcisks, Marks pie tam acīmredzami iemīlas Patrīcijā un vēlāk nespēj, lai arī mēģina, noslēpt vilšanos par to, ka jūtas abu starpā nav rezultējušās laimīgā pārī.

Protams, bez viņiem ir arī citi plakanzemieši. Piemēram, vīrs, kurš ar milzīgu rūpību gatavo plakanas zemes modeļus, ko vēlāk tirgot tematam veltītajās konferencēs un sanāksmēs, vai puisis, kurš lepni iepazīstina ar plakanai zemei veltītu hiphopa mūziku vai literatūru. Savādā veidā filmai izdodas vienlaikus skaidri radīt empātiju un izgaismot iemeslus, kādēļ šiem cilvēkiem ir būtiski piederēt konkrētai komūnai, vienlaikus ne mirkli nemīkstinot to, ka šādas domāšanas sistēmas izplatība kaitē sabiedrībai. Jo, protams, plakanā zeme iet roku rokā ar, piemēram, uzskatiem par vakcīnu bīstamību, ķirzakcilvēkiem, gejiem, kas valda pār pasauli, un tamlīdzīgi.

Tad kāpēc būtu vajadzīga empātija? Te atkal filmā iesaistīsies pieaicinātie eksperti, lai atgādinātu it kā kaut ko ļoti pašsaprotamu, bet vienlaikus arī ļoti sarežģītu – smieties par šiem uzskatiem nav produktīvi: jo vairāk izstumti no sabiedrības cilvēki jūtas, jo lielāka iespēja, ka viņi būvēs paši savu alternatīvo sabiedrību ar savu alternatīvo patiesību. Un, kā es iemācījos piecu gadu vecumā, – ja pietiekami ilgi skatās vienā punktā ar konkrētu pārliecību, tad tajā punktā var saredzēt tieši to, ko šī pārliecība diktē. Kritiskā domāšana tomēr nenāk komplektā ar tām mirdzošajām acīm, ko sniedz ticība kaut kam lielākam un būtiskākam par sevi pašu.

Savukārt, ja pietiekami ilgi skatās uz kādu cilvēku, viņš kļūst labāk saprotams. Un tas jau ir sākums sarunai. Tāpēc lieliski, ka mums ir dokumentālais kino, nevis tikai interneta asprāši.

 

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!