Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Komentārs
25.06.2018

Vērtīgas 30 minūtes

Komentē
0
Saglabā

Lai gan mani mulsina VVF glorifikācija Latvijas sabiedrībā, nevar noliegt, ka eksprezidentes sniegums Ceturtajā pasaules latviešu zinātnieku paneļdiskusijā bija izcils. Tiesa, publiskajā telpā lielāku vērību izpelnījās Vairas Vīķes-Freibergas viedokļu sadursme ar citu paneļa dalībnieku, katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, bet a) viedokļu atšķirīguma pakāpes novērtējums bija pārspīlēts, b) abu pašmērķīgā konfrontēšana aizklāja tēzes, kas ir būtiskākas.

Kā piemēru var minēt eksprezidentes aizrādījumu: profesionālā piederība zinātnieku lokam automātiski nenozīmē, ka cilvēks lieto pierādījumos balstītu domāšanas veidu (tika pieminēta kāda ar plazmas fizikas jautājumiem strādājoša dāma Krievijā, kas vienlaikus izvirza ļoti savdabīgas tēzes saistībā ar t.s. maiju kalendāra pareģojumiem). Šī ir ļoti nopietna problēma zinātnes attiecībās ar sabiedrību kopumā. Proti, domāju, liela daļa sabiedrības pieņem, ka cilvēks ar, piemēram, doktora grādu ķīmijā nerunās taču blēņas, pat ja runa nav par viņa specialitāti, jo viņš taču ir… zinātnieks. Citiem vārdiem sakot, ir kāds teju vai automātisks uzticēšanās līmenis ļaudīm, kuri tiek aprakstīti kā zinātnē strādājoši, tātad ar šo ļaužu starpniecību nejēdzīgiem, pat bīstamiem apgalvojumiem ir lielākas iespējas nogulsnēties citu cilvēku apziņā žanrā "pat zinātnieki atzīst, ka…". Te kā izlasīšanas vērtu gribu minēt nesenu publikāciju par to, kas notiek, kad publiskajā telpā atzītu zinātnieku, konkrētajā gadījumā Noama Čomska, klātbūtne leģitimizē, teiksim saudzīgi, ekstravagantus tipāžus, kuri apgalvo, ka nodarbojas ar cilvēka apziņas jautājumiem. Tāpat vietā bija eksprezidentes piezīme: ir aplami apgalvot, ka zinātniekiem apriori nepiemīt dogmatisks domāšanas veids. Jāsecina – lai cik cilvēciski saprotama būtu zinātnieku "cunftes" dalībnieku nevēlēšanās publiski kritizēt kolēģus, gadījumos, kad zinātnieks izmanto savu sociālo kapitālu un statusu prātu saduļķošanai, viņa kolēģiem ir jāspēj ne tikai pasmīkņāt pašu lokā, bet arī publiski norādīt uz "cunftes" biedra kļūdām.

Tāpat pieminēšanas vērta ir eksprezidentes skepse par "taustāmu rezultātu" kā attaisnojumu zinātnei, pieklājīgā veidā oponējot citam paneļa dalībniekam, uzņēmējam Uldim Pīlēnam, kurš gari runāja par "gala produkta" nepieciešamību zinātnes procesā. Negrasos kā atskaites punktu lietot Pīlēna tēzes, kura domāšanas dziļuma līmeni vislabāk raksturo apgalvojums, ka Stīvs Džobss esot mainījis visas pasaules domāšanas veidu. Tomēr jautājums par zinātnes procesa satura paskaidrošanu ir aktuāls. Tieši satura paskaidrošanu, nevis lietderības pierādīšanu, jo, kā nesen kādā publikācijā par humanitārajām zinātnēm, norādīja šīs publikācijas autors, lietderības pierādīšana nereti nozīmē mēģinājumu pielāgoties zinātnei neraksturīgiem kritērijiem.

Mēģināšu tēzi ilustrēt ar diviem piemēriem. Ja cilvēks lasa par mēģinājumiem pielietot nanomehāniku medikamentu precīzākā nogādāšanā līdz vajadzīgajai daļai cilvēka ķermenī (atvainojos par vulgarizāciju), tad viņš, pat nebūdams jomā sevišķi zinošs, nojauš šo mēģinājumu rezultātu un to noderīgo ietekmi. Savukārt ziņa par to, ka zinātnieku grupa atklājusi papildu elementus delfīnu savstarpējā saziņā, var likties "interesanta", bet var arī rasties jautājums par tās nozīmi, Pīlēna vārdiem runājot, "gala produktā".

Problēma, iespējams, ir tā, ka zinātnes jēga tiek pašsaprotami saistīta ar vārdu savienojumu "cilvēces attīstība", ar to savukārt saprotot jaunus, noderīgākus mehānismus, materiālus utt. Šāda jēga tiešām ir, un var tikai ar nepacietību gaidīt, kad zinātnieku darbs, piemēram, ar bakteriālo nanocelulozi rezultēsies plašākā pielietojumā. Bet zinātnes jēga ir arī parādīt apkārtējās pasaules sarežģītību vispār, mūsu priekšstatu nepilnīgumu. Jo labāk mēs izprotam savu zināšanu līmeņa robežas – vienalga, vai runa būtu par kukaiņu dzīvi vai cilvēku senvēsturi –, jo mazāks (ceru!) ir pašpārliecinātības, agresivitātes līmenis mūsu attiecībās ar apkārtējo.

Par Stankeviča tēzēm. Nav grūti nojaust, kādēļ tās vismaz daļu klausītāju vai lasītāju nedaudz nokaitināja. No savas puses es negribētu, kā saka, piekasīties vairākiem arhibīskapa apgalvojumiem, šajā tekstā pieminēšu vien to, ka tieši judeokristīgā atklāsme esot padarījusi iespējamu zinātni, jo tā (atklāsme) ļāvusi izveidot distanci ar apkārtējo dabu un attiecīgi likt lietā kritisko domāšanu. Kur Stankevičam "pa ceļam pazudusi" vesela antīkās Grieķijas un Romas domātāju un zinātnieku tradīcija, nezinu.

Svarīgākais viņa teiktajā ir apgalvojums, ka zinātnei mūsdienās esot "liels humānās dimensijas deficīts" vai, formulējot citādi, ka zinātne dod cilvēku rokās rīkus, iespējas, neuzņemoties atbildību par to, kā šie rīki tiks izmantoti. To pašu gan varētu teikt par reliģiju, un arhibīskaps, šķiet, to apzinās, uzsverot, ka, piemēram, teoloģijai ir jābūt "neinficētai ar ideoloģijām". Tomēr galvenā problēma, šķiet, ir tā, ka dažādu iemeslu dēļ sabiedrībai ir izveidojies tāds priekšstats par reliģijas un zinātnes attiecībām, kas vedina vismaz skeptiski vērtēt institucionalizētās reliģijas pārstāvjus vēlmi izteikties par zinātni. Ja par biotētikas problēmām runā sociālo vai dabaszinātņu pārstāvji, tas liekas pašsaprotami, savukārt institucionalizētās reliģijas pārstāvju gadījumā ir aizdomas, ka agri vai vēlu tie tāpat "sāks dzīt savu līniju". Nav runa par to, cik pamatotas ir šādas aizdomas: šiem pārstāvjiem vienkārši jārēķinās ar tādām un nav jāpozicionējas kā draudzīgiem "vecākiem", kuri taču grib tikai labu saviem "bērniem" (arhibīskapa vārdu izvēle), nedz jāmēģina atšķirības starp zinātni un reliģiju kaut kā mazināt (Stankevičs mēģināja to darīt). Manuprāt, var vienoties, ka abas puses var izteikties viena par otru bez šņācieniem par "līšanu ne savā lauciņā", un tas arī viss. Pārfrāzējot eksprezidenti, dzīves jēgas jautājumi ir pārāk saistīti ar indivīda izvēli un izpratni, lai tajos būtu lietojami kādas visiem vienlīdz noderīgas atbildes.

Atgriežoties pie arhibīskapa aizrādījuma zinātniekiem rūpīgāk pārdomāt viņu darba tālāko izlietojumu, te viegli atkrist nodeldētajā pretargumentā par nazi, ar ko var gan maizi griezt, gan cilvēku nogalināt (t.i., "nazis nav vainīgs"). Tā ir pavirša atbilde, jo tas, ka izgudrojumu var dažādi izmantot, neatbrīvo izgudrotāju no nepieciešamības vismaz izteikties par, viņaprāt, kļūdainām izmantošanas formām. Bet – tieši tādēļ, ka zinātnes process nenotiek lepnā intelektuālā atrautībā, Stankeviča jautājumi par naža izmantošanas formām neattiecas tikai uz zinātni. Ja, piemēram, izskan bažas par mākslīgā intelekta (izplūdis jēdziens…) pielietojuma formām nākotnē, tā ir ne tikai zinātnes, bet arī pasūtītāju plašā nozīmē (privātie investori, publiskās naudas dalītāji, sabiedrība ar tās kā patērētāja vēlmēm) atbildība.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!