Redzējumi
02.04.2008

Versija par versiju

Komentē
0
Saglabā

Intriģējoši un svaigi

Turu rokās grāmatu, no kuras vāka manī noraugās visredzīga acs*. Acs atspulga dziļumos saskatu tās redzoklī nofiksētu un iemūžinātu kāda rakstnieka (-u), kritiķa (-u), literatūrzinātnieka (-u) melnrakstu fragmentus no agrākiem. Acs samirkšķina plakstiņu. Garajās skropstās ierakstītie jēdzieni: proza, dzeja, dramaturģija grāmatas uztverei paredzētajā smadzeņu nišā izveido konkrētu paradigmu – atbilstošus plauktiņus tālākai grāmatas teksta uztverei. Līdzīgi raitam verlibram vertikālā rindā no grāmatas vāka pirmās lappuses uzrunā arī daudzsološi literatūrpētnieku vārdi, viņu nopietnie pētnieciskie uzstādījumi un Kārļa Vērdiņa nemiernieciskais sauklis.

Latviešu literārajā telpumā tāda parādība kā literatūras vēstures grāmata ir neikdienišķs notikums. Šis apstāklis viegli skaidrojams ar mūsu valsts kvantitatīvajiem rādītājiem. Ne ģeogrāfiski vai iedzīvotāju skaita ziņā, ne arī – proporcionāli – literārās iedvesmas pārņemtu personību ziņā neesam daudzskaitlīgi. Tādēļ nav tik daudz literāro notikumu, lai par tiem atkal un atkal varētu rakstīt atšķirīgas variācijas. Neliels izņēmums ir laiks pēc trešās atmodas, kas iezīmējas ar diviem principiāli dažādiem panorāmiskiem literatūrvēstures iztirzājumiem. Trīs sējumu Literatūras, folkloras un mākslas institūta „Latviešu literatūras vēsturē” (1998 – 2001) par  pamatprincipu izmantots literāro posmu raksturojums, tam pakārtojot rakstnieku devumu, viņu daiļrades novitātes apskatus. Otrā literatūras vēstures izdevuma autors ir Guntis Berelis (1999). Viņa veidoto grāmatu var uztvert kā tikko minētā izdevuma alternatīvu. Tajā sniegts vispārīgo literāro tendenču ieskicējums, izceļot atsevišķus spilgtus literāros fenomenus. G. Berelis izmantojis specifiski aranžētu fenomenoloģisko pieeju. Literatūras vēstures žanram atbilst arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotais, Lita Silovas sastādītais rakstu krājums „Versija par … Latviešu literatūra 2000 – 2006” (izdevniecība Valters un Rapa, 2008). Tā faktūrā izmantota kultūroloģiskās, literatūrvēsturiskās un strukturālās pieejas sintēze.

Literatūras vēstures rakstīšana, sastādīšana ilgākam vai īsākam laika posmam ir viens no grūtākajiem literatūrpētniecības uzstādījumiem. Īpaši, ja šāds pētījums veidots, lai aplūkotu analīzei tik grūti piemērojamu posmu kā jaunākie/ mūsdienu literārie procesi. (Pastāv pieņēmums, ka objektīviem literatūras izvērtējumiem ir vajadzīga vismaz piecdesmit gadu distance un vispateicīgākais literatūras pētniecībai ir simts gadu noilgums, kas dzēš lielāko daļu subjektivitātes nosacījumu (personīga pazīšanās, rakstnieku tuvinieku intereses, vēsturiskās situācijas nomaiņa u.c.). Ar minētajiem apstākļiem skaidrojama šī brīža literatūrzinātnieku lielā interese par 20. gadsimta sākuma literārajiem procesiem Latvijā. Tāpat varētu tikt attaisnoti arī „Versijas par…” lappusēs vietumis sastopamie subjektivitātes iespaidā tapušie/ netapušie vērtējumi,- neapšaubāmi nav viegli rakstīt par autoru, ar kuru stāvi plecu pie pleca. Bet arī šādas attieksmes kļūst par literārās pētniecības faktu, par vēstījumu latviešu literatūras vēsturē un kritikā.

Pētījuma ievadā sastādītāja komentē tā tapšanas iemeslus, literāro situāciju, stratēģiju, pamato aplūkojamo laika posmu, kas ir visnotaļ organisks nogrieznis, lai vēsturiskotu nedaudzu iepriekšējo gadu latviešu literatūras notikumus. Gan objektīvie, gan subjektīvie argumenti ir pārliecinoši. Vēl jo vairāk, grāmatas korektumu apliecina pētnieku praktiskā pieeja – aplūkojot konkrētu 2000. – 2006. gada literāro tekstu, vedināt lasītāju uz analizējamā autora daiļrades sākumposmu, nepieciešamības gadījumā ieskicēt viņa sākotnējā literārā rokraksta savdabību un transformācijas.

Mēdz teikt, ka grāmatai veiksmīgs nosaukums nereti ir panākumu garants. Literatūrvēsturisks pētījums nav daiļliteratūra. Tas ir objektīvs vēstījums ar analītisku raksturu. Tomēr iebilžu pret tā kompozicionālajiem elementiem – pētnieciskajiem rakstiem var rasties krietni vairāk nekā pret literāru tekstu. Lai apvienotu daudzos viedokļus, krājuma autoru piedāvātais literatūras vēstures vienojošais koncepts „Versija par…” ir nozīmīgs atradums un veiksme, kas ļauj autoriem darboties atšķirīgās stilistiskās (piemēram, ja „vēstures” žanra teksta lasītāju sāk mulsināt publicistiskās pasāžas, vai tas, ka reizumis pārklājas līdzīgas atziņas, vajag tikai atcerēties, ka tā taču ir „Versija par…”, un nemiernieciskais gars spiests pierimt). Arī šis viedoklis ir vien „Versija par..”.

 

Versija par Versiju

Grāmatas struktūru veido žanriskais princips un aizsāk lirikas pārskati. Dzejas sadaļu pētījumā rakstījuši Māris Salējs un Kārlis Vērdiņš. Gan tās kopskats, gan detaļas ir svaigu ideju, oriģinālu interpretāciju piestrāvotas. Viens no, iespējams, noteicošajiem iemesliem – par dzeju rakstījuši dzejnieki. M. Salējs un K. Vērdiņš labāk par rūdītiem literatūrzinātniekiem (kaut gan arī šīs jomas zināšanas abu rakstu autoriem bagātīgi ieaustas pieredzē) uztver dzejas autoru meklējumu mokas, niansētāk novērtē atraduma saldmi vai, tieši pretēji, šķitumus par atradumiem – literārās neveiksmes.

M. Salējs „Versijas par…” pirmajā nodaļā „Dzejas ainas ieskicējums”, strukturējot grāmatā pieteiktā laika posma literāros procesus, izmanto vērtējumu pretmetu „tradīcija – novatorisms”, ko viņš tēlaini raksturo kā „divus spārnus, ar kuriem dzejas process vēzējas uz priekšu” (1; 11). Taču tāds dalījums, par laimi, izmantots, vienīgi lai parādītu tā bezjēdzību jaunākās literatūras kontekstā un tālāk rakstā attīstītu domu par jelkāda jaunākās dzejas dalījuma nosacītību. Tā vietā M. Salējs pievēršas dzejas procesa galvenajām tendencēm: tiecību uz liroepiku, „mazā cilvēka” un ikdienas dzīves tēlojumiem, urbānās mentalitātes klātesmi un daudziem citiem aspektiem, katru no tendencēm ilustrējot ar garām dzejnieku vārdu uzskaitījuma virtenēm, kas bez attiecīgo motīvu invariantu demonstrējumiem vai līdzīgu asociatīvu tēlu izvilkumiem nespētu neko vēstīt.

Nodaļas „Dzejas ainas ieskicējums” apakšnodaļā „Īsumā par 20. gadsimta 90. gadu dzejas situāciju un tendencēm, kas turpinās arī jaunā gadsimta sākuma dzejā” sastopami vairāki ietilpīgi secinājumi par izmaiņām dzejas objekta un subjekta attiecībās, piemēram: „Dzejai vajadzēja pilnībā atteikties no sava iepriekšējā statusa, pieredzēt savu nevajadzību jaunajā sociālpolitiskajā situācijā un atrast jaunu pamatojumu savai pastāvēšanai. Likumsakarīgi, ka tā pievērsās pati sev.” (1; 16). Apakšnodaļā „2000. – 2006. gada dzejas aina un autori” Māris Salējs nav izmantojis kādu noteiktu shēmu, bet gan pievērsies rakstnieku un viņu grāmatu spilgtākajiem atradumiem: tēmām, motīviem, tēliem, valodas savdabībai, kulturoloģiskajam diskursam. Nevar nepamanīt, ka ar īpašu azartu aprakstīti tie dzejnieki, kuru estētiskais kodekss M. Salējam šķiet īpaši valdzinošs; piemēram, spriedumi par Liānas Langas dzeju dzirksteļo īpašā pētnieciskā azartā. Nodaļas saturisko kontekstu veiksmīgi paplašina krievu dzejnieku aktivitāšu raksturojums, kas latviešu literatūras terminoloģiskās robežās paplašina līdz izpratnes veidošanai par Latvijas literatūru. Nodaļā „Dzejas ainas ieskicējums” pētnieks bieži izmanto vārdu „precīzi”. Neraugoties uz grāmatas uzstādījumu „Versija par…”, kas teorētiski pieļauj subjektivitāti un aptuvenību dažādās proporcijās ar empīrisko materiālu, rakstu autori neizmanto šo konceptuālo bonusu, bet gan atbildīgi šķetina literāro tekstu raisītās asociācijas, lasītāju uztverē veidojot priekšstatu par 2000. – 2006. gada literatūras prezentēto personības apziņu, kas ir 20. – 21. gadsimta cilvēka apziņas modelis. Jāatzīmē arī, ka Mārim Salējam ir izdevušies vairāki pētnieciski un valodnieciski tīkamu nojēgumu veidojumi, piemēram, „autora privātais kosmoss” (1; 44).

Nevaru pievienoties M. Salēja lietotajam jēdzienam „gramatiskās kroplības”, kas lietots, runājot par Rūtas Mežavilkas dzejoļiem. Drīzāk šis dzejnieces paņēmiens būtu saistāms ar valodas paradoksiem vai sarunvalodas, vienkāršrunas, barbarismu lietojumu. Kroplība ir pataloģija vai destrukcijas rezultāts. Dzejnieces lirikā valodas saistība ar neglītā kategoriju drīzāk nolasāma kā neglītā estētikas izmantojuma princips, un vairāku R. Mežavilkas izmantoto leksēmu pataloģiskuma konotācija izskan kā sauciens pēc skaistā, „veselīgā”. Tas ir process (ārstēšanās), nevis diagnoze (kroplība). Tāpat strīdīgs ir literārā virziena apzīmējumu lietojums, interpretējot Aivara Neibarta dzeju: „.. tā ir tikai Neibarta stila konsekventa novešana līdz absurdam, resp., dekadencei.” (1; 44). Neraugoties uz to, ka gan absurda literatūra, gan dekadence „ierakstās” modernisma literārajā tipā, vienādības zīme starp tiem nav liekama, kā arī jārespektē, ka abu šo modernisma literatūras virzienu izpausmes jaunākajā literatūrā ir ieguvušas daudz modifikāciju, zināmā mērā mainījušas savus sākotnējos vaibstus, tādēļ šo terminu izmantojums būtu pamatojums, saistot ar Eiropas literāro tradīciju kopumā.

„Versijā par…” asprātīgi atrisināts jautājums par „Dzejas” nodaļas autora Māra Salēja lirikas analīzi – par viņu kā autoru nodaļā „P.S. Māris Salējs” raksta Kārlis Vērdiņš. Izkristalizējot M. Salēja dzejas mākslinieciskuma devīzi – „meklēt pasauli sevī” (1; 59) un raksturojot dzejnieka abu krājumu poētikas savdabīguma iezīmes, K. Vērdiņš velk paralēles ar M. Salēja „gara radiniekiem” iepriekšējo paaudžu latviešu dzejā.

Kārļa Vērdiņa nodaļa „Postmodernā laikmeta latviešu dzeja” raisīja prieku. Prieku, kāds mēdz būt par izsmalcinātiem (labi izdomātiem, profesionāli argumentētiem) literatūrvēsturiskiem atradumiem, saaudumā ar literatūrzinātniskiem argumentiem. Šajā gadījumā tie attiecas uz latviešu lirikas procesu ieskicējumu pasaules literāro procesu kontekstu, gan teorētiskā, gan literārā materiāla sastatījuma ziņā, kas īpaši uzrunā salīdzināmās literatūrpētniecības pārstāvju sirdis, piemēram, pasāža par tā dēvēto grafisko jeb konkrēto dzeju (1; 70).

Ar apbrīnojamu vieglumu, nereti uz kādas detaļas pamata, operējot ar plašām zināšanām par dažādu laikmetu un personību dzeju un meistarīgi uzlūkojot to kā vienotas sistēmas dažādus (nereti pat pretrunīgus) fenomenus, tiek sniegti vispārinājumi par latviešu dzejas procesiem. Piemēram, kolorītais Vizmas Belševicas un konceptuālās dzejas attiecību raksturojums, par kuru secināts, ka: „Paradoksālā kārtā V. Belševica būtībā noliedz pašas reiz izmantotu paņēmienu – viņas slavenajā poēmā „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” (sarakstīta 1967. – 1968. gadā) teksta kreisajā pusē taču arī ievietoti „norakstīti” citāti no Indriķa hronikas, protams, kalpojot tikai par vēsturisku fonu labajai pusei – spraigajām, emocionālajām vārsmām.” (1; 63).

K. Vērdiņš ne vien apraksta procesu, bet arī, pārstāvot gan autoru, gan literatūrvēsturnieku intereses, ar pilnām tiesībām secina, ka jaunākajā dzejā, īpaši pēdējo gadu jauno autoru pirmajās publikācijās, pastiprinās atsvešinātība starp autoru un lasītāju. Vērdiņš norāda arī uz pašreizējās dzejas ainas trūkumiem, proti, formas meklējumu nepieciešamību mūsdienu dzejā.

Prozas apskatam grāmatā veltītas trīs nodaļas. Ieva Dubiņa nodaļā „Stāsta un dzīves mijiedarbība” norāda, ka kvantitatīvi īsprozas pienesums 2000. – 2006. gadā bijis neliels, vienlaikus iepriecinoši, ka šajā pienesumā „..tikpat kā nav zemsvītras atlikuma, kam izputēt pelavām vējā..” (1; 73)

Ieva Dubiņa citu pēc cita analizē izdotos stāstu krājumus. Viņa cenšas „atkodēt” stāstu autoru stratēģiju, īpaši pievēršoties intertekstualitātes īpatsvaram īsprozas darbos, meklējot un uzrādot mitoloģijas, folkloras, latviešu un cittautu, mūsdienu un klasiskās literatūras citējumus, alūzijas, paralēles. I. Dubiņas atziņās ir ļoti respektēts un tādēļ bagātīgi iekausēts kritikas viedoklis. Viens no veiksmīgākajiem ir Ingas Ābeles stāstu krājuma „Sniega laika piezīmes” (2004) apskats, jo pētniecei izdevies ne vien pievērsties kolorītam atsevišķu stātu tēlu un ideju raksturojumam, bet arī izveidot vienotu skatījumu par krājumā iedzīvināto „autorprogrammu”, tās sasaisti ar pasaules literatūras procesiem: „Ingas Ābeles proza akceptē nonstopa rakstīšanas metodi, alternatīvo dzīvesveidu – nonkomformismu. Viņas varoņi pastāvīgi alkst blandīties pa pasauli un ķert brīvdabas atklāsmes, tomēr ne vienmēr gatavi riskēt ar dzīves stabilitāti, tāpēc mokās pastāvīgās pretrunās.” (1; 95) Atsevišķu I. Ābeles stāstu varoņu gaitu analīze nobriedināta līdz precīziem un emocionāliem vispārinājumiem par rakstnieces iedzīvināto personāžu sistēmu kopumā: „Viņas varoņi pastāvīgi alkst blandīties pa pasauli un ķert brīvdabas atklāsmes, tomēr ne vienmēr gatavi riskēt ar dzīves stabilitāti, tāpēc mokās pastāvīgās pretrunās.” (1; 95) Noras Ikstenas stāstu analīzē savukārt dominē atsevišķu stāstu sižeta interpretācija. Ir arī apkopojoši vērojumi, bet to vispārinājuma pakāpe būtu funkcionālāka, ja tiktu veidota līdzībā ar I. Ābeles stāstu raksturojuma principiem. Šajā nodaļā sastopama arī literāro virzienu vai to paveidu piesaukšana, bez atrunas par to modifikāciju jaunākajā literatūrā, t.i. bez nepietiekama teorētiskā diskursa. Noras Ikstenas daiļrades neobaroka tendences raksturojošais iezīmju uzskaitījums – tēlu dvēseles dīvainības, iedomu izpriecas, uzmācīgu sapņu un jūtu atstatījumi, dekorētais vētījums tikpat labi var būt attiecināms gan uz dekadences, gan estētisma, arī sirreālisma literatūru.

Grāmatā vairakkārt epizodiski rakstīts par spilgto un savdabīgo Ingas Ābeles dienasgrāmatu „Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” (2005). Tomēr šo darbu kultūrkriticisma pieejas ietvaros iespējams uzlūkot arī krietni plašākā diskursā, aktualizējot mentālās ģeogrāfijas un mentālo karšu jēdzienus, ko īsi ieskicēšu turpmākajās rindkopās: mentālā ģeogrāfija ir individuālu, subjektīvu priekšstatu veidošanās par kādas ģeogrāfiskas telpas atrašanās vietu, orientieriem, nozīmi, ainavu. Mentālās ģeogrāfijas priekšstati veidojas gan ar ceļojumu un braucienu starpniecību – no tiešas indivīda vai indivīdu kopuma pieredzes, kā arī pastarpināti ar nostāstu starpniecību par to, ko citi pieredzējuši svešās zemēs. Stāstītājs redzēto un izjusto vērtē pēc saviem kritērijiem, mainot un pielāgojot to saviem uzskatiem, izceļot savai pieredzei būtisko, atsakoties no, viņaprāt, mazsvarīgā, tādēļ klausītājs iegūst kāda subjekta vai subjektu grupas cenzētas ģeogrāfiskās zināšanas un saskaņo tās ar savām iepriekšējām zināšanām un savu iekšējo „cenzūru”. Mentālās kartes – subjektīvi interpretēti priekšstati par ģeogrāfiskajiem orientieriem. Mentālajās kartēs iespējami ļoti detalizēti un precīzi atsevišķu telpu apraksti, un tajā pašā laikā arī apjomīgi „baltie plankumi” atkarībā no cilvēka ģeogrāfiskās pieredzes – ceļojumiem, savas apkārtnes pastiprinātas izzināšanas, citu ceļotāju, aculiecinieku sniegtajām zināšanām.

Šī jēdziena funkcionalitāte Ingas Ābeles ceļojuma piezīmju kontekstā spilgti izpaužas Sibīrijas iespaidu dienasgrāmatā. Autore viesojas vietā, kas saistās ar vissāpīgākajiem latviešu vēstures likteņstāstiem, taču autore it kā pavelk svītru zem līdzšinējiem pagātnes atskatā sakņotajiem darbiem un piedāvā savas pieredzes – redzētā, dzirdētā, justā sakņotu vēstījumu. Viņa neignorē vēsturisko atmiņu, tā ir klātesoša Sibīrijas iespaidiem veltītajā dienasgrāmatas nodaļā, tomēr rakstniece neuztiepj lasītājam pagātnes ēnas iezīmētu tagadnes Sibīrijas ainu. Tā ir tādā, kāda izveidojusies daudzu likumību un nejaušību iespaidā, ar savu mūsdienu seju, kurā mēs ne vienmēr atpazīstam tos vaibstus, ko no sava skata punkta vēlamies redzēt. Zīmīga ir Līgo vakara epizode. Lai saprastu Ingas Ābeles stratēģiju, tā sastatāma ar Sandras Kalnietes atmiņu tēlojumā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” atainoto Līgo vakara epizodi. Atšķirības skaidro abu rakstnieču stratēģijas Kalnietei – pagātnes vektora dominante, Ābelei – mūsdienu Sibīrijas latviešu dzīves telpas un dzīves ritmu raksturojums.

Kopumā Ingas Dubiņas pārskats par 2000. – 2006. gada īsprozu saista ar rūpīgi izstrādāto aplūkoto stāstu krājumu aplūkojumu kontekstā ar to rašanās laikmetu un detalizēti norāda uz stāstu autoru mākslinieciskās izteiksmes īpatnībām.

Savukārt, Rimands Ceplis nodaļā „Romāni par vakardienu” pievēršas diviem būtiskiem mūsdienu romāna veidiem: vēsturiskajam un (auto)biogrāfiskajam romānam, veidojot kopskatu par šiem veidiem piederošo romānu klāstu. Aktuāls ir pētnieka pieteikums par autobiogrāfiskās un biogrāfiskās prozas situāciju mūsdienās (Andras Manfeldes romāna „Adata”, kā arī  Gundegas Repšes romānistikas sakarā). R. Ceplis neaizraujas ar autobiogrāfiskajai literatūrai veltītajiem teorētiskajiem uzstādījumiem, piemēram, par daudzajiem autobiogrāfiskās literatūras paveidiem, vēstījuma specifiku vai tieši pretēji, to uzlūkojumu vienotā „ego literatūras” veselumā. Galvenokārt autobiogrāfiskas ievirzes tekstu raksturojumā tiek iztirzātas sižeta līnijas un vēstītāja – personāža attiecību problemātika.

Vēsturiskie romāni tiek aplūkoti pēc tajos iedzīvinātās ticamības/neticamības pakāpes, proti, sniegts vērojums, kā autori spēlējas ar vēsturi, ar lasītājiem un paši ar sevi.

Savukārt tie romāni, kas neiederas nevienā no abām grupām, ir aplūkoti no sižeta un personāžu sistēmas analīzes viedokļa. R. Ceplim veiksmīgi izdevušās sasaistes starp R. Dobrovenska, J. Lejiņa un A. Zelča vēsturiskajiem romāniem (1; 120–121), kā arī vairāku romānu kopējo tendenču sastatījumi pēc tematiskajiem u.c. principiem, paralēļu vilkšana starp romānu tekstiem un Latvijas sociālās, politiskās, kultūras dzīves aktualitātēm. Nodaļas autors meistarīgi pārvalda romānu kompozīcijas un struktūras analīzes metodoloģiju.

Lita Silova nodaļā „Kā izteikt savu laiku romānos” veido literāri kulturoloģisku pārskatu par laikmeta un literatūras attiecībām, projicējot to uz 20. – 21. gadsimtu mijas situāciju. Pozitīvi, ka ārpus literatūras vēstures redzesloka nav palikusi internetā publicētā literatūra, norādes uz tās neviendabīgo raksturu. Lita Silova daudz uzmanības velta eksperimentiem un dažāda veida jaunatradumiem jaunākajā literatūrā: „.. lapaspuse, kur ierastā kārtā romānā tiek norādīta izdevēja sniegtā informācija .., savas šķietamās iepriekšējās paredzamības dēļ kļūst jaunrades eksperimentiem interesanta telpa, kurā ietvertos tekstus iespējams absorbēt un negaidīti transformēt konkrētā romāna tekstā.” (180) L. Silova plaši iztirzā kultūrtēlus un citātus, korekti un terminoloģiski precīzi iezīmējot aplūkotajos darbos sastopamos latviešu un cittautu rakstnieku intertekstus. Vairāku autoru darbos lietoto kultūrtēlu atkārtošanu viņa konceptualizē kā noturīgu daudzu mūsdienu autoru stratēģiju.

Jaunākās literatūras specifiku Lita Silova izgaismo arī no žanra pieteikuma pozīcijām, norādot uz nereti tekstiem raksturīgo starpžanru situāciju un secinot, ka tā nav nekas jauns, tomēr joprojām aktuāla un svarīga latviešu literatūras realitāte. Kopā ar autoriem mērojot literāro ceļu līkločus, autore secina, ka „..iespējams, ka aktuālākais romāna izpausmes veids meklējams un rodams tieši starpposmā no garā stāsta u mazo romānu.” (1; 194)

Noslēdzošā literatūras vēstures nodaļā „Latviešu dramaturģija” Līga Ulberte lasītājam prezentē mūsdienu dramaturģijas neviennozīmīgo, pat problemātisko ainu, ko skaidro ar izplūdušajām robežām starp jēdzieniem „dramaturģija” un „literatūra”. Nodaļas autore iepazīstina ar daudzām dramaturģijas un teātru norisēm, ļauj ielūkoties žanra attīstības aizkulisēs. Mūsdienu latviešu dramaturģijas apskatā par atskaites punktu pētniece izvirza lugu publisko pieejamību (pirmpublicējumu vai pirmiestudējumu) un analizē tikai šāda formāta veikumu no trim skata punktiem: autorība, žanrs, tematika. L. Ulberte turpina L. Silovas domu par postmodernās literatūras kanona iespaidoto formu un žanru saplūšanu, transformāciju un mijiedarbību. Viņa pievēršas gan atsevišķu lugu autoriem un lugu saturam, gan sniedz apkopojošus secinājumus par dramaturģijas kopējām tendencēm.

Analizējot daudzu autoru lugās pārlieku ekspluatēto sadzīviskumu, par veiksmīgi attīstītu sadzīviskās līnijās vispārinājumu L. Ulberte uzskata M. Zālītes lugu „Zemes nodoklis”, jo tajā sadzīve un zināma sociālā publicistika izaug līdz vispārinātam mākslas tēlam (1; 204). Nodaļu īpaši saistošu veido autores sniegtais cittautu dramaturģijas tendenču konteksts un latviešu dramaturģijas iekļaušanās tajā gan idejiskā, gan praktisko norisu ziņā. Īpaši uzrunāja Ingas Ābeles lugas „Tumšie brieži” sastatījums ar Henrika Ibsena lugu „Meža pīle”. Nodaļas autore nebaidās no pieļāvuma izteiksmē izteiktiem vērtējumiem, kas nebija sastopami iepriekšējās nodaļās, piemēram, ka, iespējams, labākā apskatāmā perioda luga ir Ingas Ābeles „Tumšo briežu” pirmais variants (1; 207), Māra Zālīte ir populārākā 20. – 21. gadsimta mijas latviešu dramaturģe (1; 214). L. Ulberte raksta par tēmas un konflikta attiecībām jaunākajās lugās, tēmām – klišejām. Pie svarīgākajiem nodaļas secinājumiem, kas izsaka arī citiem 21. gadsimta literatūras žanriem raksturīgas atziņas, jāmin autores vērojums, ka „tematiski vērtīgākā dramaturģijas daļa ir tā, kuras autori ir izvēlējušies komunikāciju ar savu laikmetu ne tikai ārējas atribūtikas līmenī, bet pēc būtības” (1; 221–222) Arī L. Ulbertes nosauktās mūsdienu lugu tēmas sasaucas ar lirikā un prozā plaši aktualizētajiem tematiskajiem uzstādījumiem: mākslas un dzīves realitātes pārklāšanās, dažādas vēsturiskās pieredzes. Nodaļas vērtību nosaka arī dokumentālisma raksturojums mūsdienu teātra procesos.

Kopumā „Versijas par …” jaunpienesums ir gan augstā līmenī veiktā detalizētā, ar dažādām metodēm veiktā tekstu analīze un interpretācija, gan arī lielais vispārinājumu klāsts, kurā uzrādītas kopsakarības starp laikmetu un literatūru, literatūras attīstības procesu žanriskā, tematiskā, stilistiskā u.c. ziņā.

Tieši prozas raksturojumam veltītajās nodaļās saskāros ar varbūt vai vienīgo traucēkli „Literatūras vēstures 2000 – 2006” kā vienota vēstījuma uztveri. To noteica stilistikas ziņā ļoti atšķirīgi pētnieciskie teksti, un vietumis sastopamā pārmērīga aizraušanās ar publicistisku rozīnīšu virtenēm, kas var patīkami pārsteigt atjautīgu recenziju lasīšanas laikā, bet iegūst traucējošu efektu pētnieciskas ievirzes darbā, piemēram, „vampīrisma metodes” pieteikums, runājot par Gunta Bereļa īsprozas krājumu „Mīnotaura medības” (1; 74) vai tādas izteikas kā „nadzīgākais prozaiķis” (1; 117), „autors kuslāks vēstures materiālā” (1; 126), „rakstnieces sievietes, lai arī bieži vien sajūsmīgi elsojot, tomēr ir spējīgas savas grāmatas piedāvāt kā veselumu” (1; 132) u.tml. Pozitīvu ziņkāri raisīja veiksmīgās pētījumu kopas izdevuma tehniskās komandas sastāvs: redaktors, korektors u.c., kas grāmatā nav norādīts.

Grāmatai nav vienota noslēguma. Tā veidošana atstāta lasītāju ziņā, un tās atsevišķas tēzes ietvertas katrā no nodaļām. Trāpīgākais visas nodaļas un jaunākās literatūras žanrus vienojošais vadmotīvs, iespējams, varētu būt Kārļa Vērdiņa redzējums, ka „.. mūsdienu patērētāju sabiedrībā jauneklīgais dumpis ātri noplok – nav modē veltīt savu dzīvi lieliem svētiem mērķiem, daudz svarīgāka ir personiskā labklājība un ērts dzīvesveids. Cilvēku interesē māksla, kas tiecas dublēt dzīves formas, nevis stilizācija un aizšifrēti simboli.” (1; 69) Protams, ir izņēmumi. Par tiem grāmatā runāts. Bet kopējā procesa analīze „Versijā par…” liecina, ka lielākie 21. gadsimta sākuma ieguvumi latviešu literatūrai vēl priekšā.

 

Grāmatas ilustratīvā sadaļa

Tās pirmo segmentu veido kolorītie Māra Salēja veidotie latviešu rakstnieku portretējumi. Tajos ir trīs būtiskas iezīmes: personu sejas vaibsti, nozīmīgi, praktiski neatņemami aksesuāri un raksturs vai noskaņa. Tas ir paralēlteksts materiālam lirikas apskata nodaļās.

Otrais segments, Rimanda Cepļa fotogrāfijas, veido „literatūru bez vārdiem”, - piedāvā vizuālo vēstījumu par rakstnieku noskaņām, emocijām, ir tiešāks vai metaforiskāks, bet vienmēr acumirklīgs rakstnieku atspoguļojums.

 

Pielikumi

Tos veido reģistrs par nozīmīgākajām publikācijām un tematiskajām kopām par 21. gadsimta sākuma literatūru, kā arī 2000. – 2006. gada laikā iznākušos literāro darbu bibliogrāfija, sastādīta pēc žanriskā un hronoloģiskā principa, kā arī grāmatā minēto personu rādītājs.

 

 

LITERATŪRA:

1. Versija par… Latviešu literatūra 2000 – 2006. – R., Valters un Rapa, 2007.

2. Ābele, Inga. Austrumos no saules un ziemeļos no zemes. Dienasgrāmatas un ceļojumu apraksti. – R., Atēna, 2005.


 

* Metafora, ko nesen, 2006. gadā, tik veiksmīgi izmantojis mākslinieks Ilmārs Blumbergs, noformējot Henrika Ibsena lugu trīssējumu izdevumu un Ārnes Tērnkvista darbu „Henriks Ibsens” – Autores piezīme.

Maija Burima

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!