Kadrs no Stīva Makvīna filmas "12 gadi verdzībā"
 
Komentārs
07.05.2014

Verga dvēsele

Komentē
15
Saglabā

Skatoties godalgoto Stīva Makvīna filmu "12 gadi verdzībā", es ievēroju, cik dīvaina un neticama man tobrīd šķita galvenā varoņa uzvedība – pēkšņi un negaidīti kļūstot par beztiesīgu vergu, viņš, kas vēl pirms brīža bijis brīvs un godājams sabiedrības loceklis, visai ātri samierinās ar jauno situāciju un pieņem tās noteikumus. Nē, protams, visa filma ir par to, kā viņš ilgojas kļūt atkal brīvs un kā viņš cieš visus šos divpadsmit gadus. Taču tik un tā – pāris mēnešu laikā viņš psiholoģiski ātri no brīva cilvēka kļūst par vergu un sāk pildīt viņam dotās pavēles.

Veselais saprāts man saka priekšā, ka vajadzētu būt otrādi – ka brīvība ir dabisks cilvēka stāvoklis, ko tas pieņem uzreiz un neatgriezeniski, savukārt verdzība ir nedabiska, pie tās nevajadzētu spēt pierast, tai vajadzētu pretoties ilgi un nepieņemt verdzību vajadzētu gluži instinktīvi. Taču tā nav. Cilvēks, it īpaši – cilvēks pūlī – ļoti ātri pieņem verga domāšanas veidu.

Es to atcerējos, skatoties vēsturiskas fotogrāfijas, kurās redzama "tauta, kas sveic atbrīvotājus". Šādu fotogrāfiju ir daudz, lielu daļu to, protams, var norakstīt uz kara propagandas rēķina, taču neviena propaganda nespēj falsificēt vēsturi tik plašā un ilgstošā mērogā. Līksmā Latvijas "tauta" ātri vien devās sveikt padomju karavīrus 1940. gadā, tikpat līksmi tā sagaidīja vācu "atbrīvotājus", taču runa nav tikai par Latviju. Šādu fotogrāfiju ir daudz – Francijā, Ukrainā, pat Krievijā 1941. gadā nacistu karaspēks tika sagaidīts ar svaigi izslauktu pienu, ziediem un dziesmām. Tikai dažus gadus vēlāk tikpat līksmi tika sveikti krievu vai amerikāņu karavīri. Priecāties par atbrīvotājiem vienmēr ir vienkāršāk, nekā kļūt brīvam pašam. Taču ne jau "atbalsta mītiņi" vien liecināja par ātru un mērķtiecīgu pārmaiņu procesu sabiedriskajā apziņā – ļoti daudzi varas maiņas pasākumi tika veikti lielā ātrumā un nekļūdīgi pareizi. Pārņemt varas struktūras, atlaist neuzticamos, izsūtīt bīstamos, nošaut nelabojami brīvos – to visu jaunas varas apstākļos jaunie "izpildorgāni" dara ļoti ātri.

Es atcerējos šo fenomenu, vērojot, kā "Krimas iedzīvotāji" priecājas par "zaļajiem cilvēciņiem", bet jo īpaši – cik neticamā ātrumā Krievijas "tauta" un "mediji" ir sapratuši un pieņēmuši Putina jauno ideoloģiju, cik ātri un padevīgi ir pieņemti jaunie lozungi un jaunā "patiesība". Propagandas ministrijai pat nav nekas jāsaka priekšā, verdziskā padevībā ierindā jau nostājušās strādnieku un zinātnieku, mākslinieku un armijas oficieru masas, kuras skaidri zina, kas tagad ir jāsaka un kā tagad ir jādomā. Tie, kas nespēj saprast un pieņemt, vienmēr ir daži un vienmēr individuāli.

Es domāju par šo procesu ātrumu, vērojot to, cik lēni un grūti Latvijas sabiedrība mācās dzīvot salīdzinoši liberālā un brīvā režīmā. Jau pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, un mēs vēl joprojām neesam tā pa īstam pieraduši un sapratuši, ko tagad drīkst un ko – nedrīkst. Taču pietiek atskanēt kādai svilpei vai šāvienam, un mēs ātri vien atgriežamies pie vecā labā "drošā" uzvedības modeļa – aizliegt, tiesāt, sodīt, slēgt, nodedzināt. Nojaukt "spaisa" būdiņas ir vieglāk un saprotamāk, nekā atļaut homoseksuālās laulības. Slēgt nepareizu televīzijas kanālu ir drošāk, nekā atļaut augstskolas pasniedzējam runāt krievu valodā. Pieņemt jaunu likumu, kas aizliedz, ir vieglāk, nekā atteikties no kāda likuma pavisam. Domājot par valsti, mēs visbiežāk to saprotam kā aizliedzošu likumu sistēmu, nevis mehānismu, kas nodrošina mūsu brīvību.

Ātrums, ar kādu pūļa cilvēks atsakās no savas brīvības, ir biedējošs. Un man nav īsti cita izskaidrojuma šim mehānismam, izņemot to, ka būt vergam ir vienkāršāk, automātiskāk un vieglāk. Tas ir kaut kāds mentāls gravitācijas spēks, kas velk mūs lejup – pie ķēdēm – un liedz novērtēt iespēju būt brīvam. Verga dvēselei vienmēr atradīsies argumenti par labu jaunai un stiprākai pātagai – kārtībai taču jābūt, drošība man ir svarīgāka, par labklājību ir jārūpējas, ideāli un vērtības ir jāsargā. Brīvībai praktiski nav nekādu attaisnojumu – beigu galā tā vienmēr ir pašmērķīga vērtība. Brīvība nav nepieciešama, lai izdzīvotu un pat ne lai dzīvotu. Brīvība nemaz tā īsti nepalīdz dzīvot labāk, bieži vien – gluži otrādi. Ja godīgi – brīvība nevienam nav vajadzīga. Varbūt tieši tāpēc mēs to tik izmisīgi un tik grūti cenšamies sasniegt.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
15

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!