Dzeja
20.11.2015

Veltījumi pasteļtoņos

Komentē
1
Saglabā

***
diena, kad iemācīji man pazīt krāsas
agrs vasaras rīts, pēc negulētas nakts
atlaižos tev blakus, aiz loga putekļu vētra
smaržo pēc mitras sūnas, tu nemierīgi grozies miegā
nāsis ieplešas un saraujas, no tevis plūst pasteļtoņi
aizturu elpu, lai nejauši neizdvestu ko lieku
vēroju mūsu atspulgus stiklotajās sekcijas durvīs
zilas acis, oranžīgi bāla miesa, brūna krekla strēmelīte
ir viss, ko spēju piedāvāt pasaules redzei
tevis tur nemaz nav – pie mana sāna piespiedusies
ņirboša varavīksne, silts, kustīgs spektra aplis

***
tāpēc jau tevī var redzēt mēness vaibstus
tāpēc jau tu esi durvis, atstātas pusvirus
zilgans starojums laužas tev cauri –
asmeņi, izspraukušies no rētām uz muguras
apstājas rādītāju elpa ciparnīcās
kā želeja vados sastingst spriegums
rokas iras cauri sekunžu nogriežņiem
un tikai tava ēna uz sienām ļauj noprast –
turpinājums sekos

***
diena izdziest kā svece
šalc cipreses, terasē
iedegas gaisma, naktstauriņu
virpulis kā dievišķa izelpa
tavs augums ir kristāldzidrs  
un tik bailīgi pieskarties
lai tas nesabirztu
man jāiziet no sevis ārā
jāpamet ķermenis, viss smagnējais
jāieplūst tevī liegi bez masas
kā gaismas daļiņām, kas
līst no spuldzes terases jumtā
kā elpai, ko naktstauriņu
spārnu vēzienos iedzīvinājis
kāds nezināms, klātesošs spēks

Svelmē, dienvidū

blīvu skatienu saduršanās, bālu atspulgu pārklāšanās, tava stīvēšanās pārmāc manu mīņāšanos, blāvi garaiņo asfalts, iesūkdams tavas baskājītes, un te nu mums jābēg, iesprūkam kumēdiņu teltī pie kanāla, griežas katamarānu rati, mazi vāverēni tavās acīs bolās, un lūpas solīt sola ko vairāk, un te tu atraujies no manis, viz tavs deguntiņš kā laternīte karuselī, urdz limonādes peļķītes, mazs meitēns pie mātes gurna asaro, un dūju spārni pland palēninājumā – to visu kāds te sarīkojis, lai mēs zinātu pavisam droši: nekas no tā visa nav noticis, bet tu vienalga to atcerēsies.

Ābolu mēnesis

ikdiena ir pārakmeņojies putns, nespējīgs atrauties no ligzdas, varbūt tā šķiet, jo sācies rudens, mutē cementa pēcgarša, nekas neizžūst līdz galam, mājās vairs nav nevienas tavas kleitas, nevienas zeķītes vai krūštura, blakus istabā logu rāmji nikni triecas pret aplodu, nodziest gaismekļi, bet ēnas tā arī neparādās. apkārt rindās slejas jauni pārvadi un viadukti, to metāliskās sijas savelkas ciešāk ap krūtīm, tavi vārdi klausules skaļrunī kļūst arvien tālāki un svešāki, manas klusās lūgšanas izšķīst elektrisko impulsu tīklā, pārējo noslāpē varmācīgi trokšņi, iebrukdami no ielas, caur plaisām un dūmvadiem. balsis kā asmeņi trinas viena pret otru, radot sajūtu, ko nekad nenovēlētu citam.

***
"dažreiz kaķi, kas izlec pa logu, tomēr neizdzīvo"
tu teici otrās atvaļinājuma dienas rītā
smēķējām uz balkona, atlaidušies pītos krēslos
tasēs dzisa slikta kafija, gaidījām solīto lietu
riebums, pēkšņi uznācis, negribēja atkāpties
uz tavām gūžām rotaļājās sauleszaķēni
dūmi kā dakšiņa skrapstēja pret rīkles sieniņām
"dažreiz izgāžas pat vislabākie nodomi"
būtu atbildējis, ja rūgtais malks neaizsistu elpu
iztēlojos, cik viegli būtu padoties un aiziet
kā pusplikam īgņam svešā pasaules malā
neatstājot aiz sevis nevienu satriecošu metaforu
nevienu jēgpilnu sentenci vai dzirkstošu epitetu
ja vien tavas siltās gūžas nekļūtu par rādītāju
kas sakārto lietas un vārdus pareizajā secībā

Piektdienu vakaros mēs atveramies kā ziedlapas

kā aizelsies sprinteris atjoņoja piektdienas vakars
to sagaidījām savā ligzdiņā aiz nolaistiem aizkariem
atlaidāmies uz paklāja, sabužinājāmies kā balodīši
skatoties vakara ziņas, ilgi gaidījām, līdz aiz sienas
pieklusa bēbīša raudas un istabu pārņēma miers
pamazām uzkarsām, jutām, kā dzīslās ieplūst tvaiks
sākām mīlēties, kāpinājām tempu, kaut uz paklāja
tas nebija viegli – slīdēja kājas, spieda un turklāt
brīdi vēlāk kļuva tik karsti, ka sviedri kairināja acis
taču es nepadevos, tu biji tuvu kulminācijai, nebija
šaubu, ka mūsu ģimenes pornofilmai drīz pienāks
laimīgas beigas, gara acīm redzēju, kā veselu mūžību
gulēsim un skatīsimies griestos, sūksim vaniļas cigaretes
un līdz sīkākajām detaļām apspriedīsim kaimiņus –
jaunu pāri, abus mūsu gados, klusus un mierīgus cilvēkus
zināms, ka šiem ir divi sīči, pelēks audi universāls un viņi
ar lielu nepacietību gaida, līdz pienāks piektdienas vakars

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!