Attēlā - Rietumu mediji ziņo par Krievijas jauno ieroču kampaņu
 
Komentārs
08.04.2018

Vēl viena Ziemeļkoreja

Komentē
3
Saglabā

Nepārstāstīšu jaunās ASV un drīzumā iespējamās Lielbritānijas sankcijas pret Krievijas elites pārstāvjiem, kā arī biznesa struktūrām – ikviens informāciju var atrast pats. Pirms pāreju pie šī teksta galvenās tēmas, nevaru tomēr ignorēt jautājumu, vai šie jaunie ierobežojumi kaut kā atsauksies arī Latvijā. Paturot prātā, ka vismaz dažiem jaunajā sarakstā iekļautajiem Krievijas t.s. oligarhiem pastarpināti ir bijušas (piemēram, Viktoram Vekselbergam) vai joprojām ir intereses Latvijas biznesā. Loģiski domājot, kaut kādas sekas būs. Ja Latvijas varas iestādes – formulēsim tā – tik ātri saprata, ko ASV vēlas panākt Latvijas finanšu sektorā, grūti iedomāties, ka netiks saprasti mājieni situācijās, kad runa būs par sankciju sarakstā iekļuvušajiem personāžiem un ar viņiem saistītajām struktūrām. Kādas savukārt būs sekas jauno mājienu saprašanai un īstenošanai, grūti prognozēt, jo, manuprāt, trūkst objektīva priekšstata par šo kapitālu (kas galu galā ir ne tikai nauda banku kontos, bet arī investīcijas) reālo klātbūtni Latvijā. Paveroties uz mūsu amatpersonu un ekspertu vērtējumiem, rodas kārdinājums teikt, ka apmēri tiek novērtēti vai nu kā pārspīlēti lieli, vai pārspīlēti mazi.

Lai kādi būtu amerikāņu jauno sankciju deklarētie un slēptie motīvi (piemēram, ir viedoklis, ka vēršanās pret miljardieri Oļegu Deripasku paver iespēju samazināt Deripaskas kontrolēto metalurģijas uzņēmumu produkcijas noietu ASV tirgū), ASV, protams, ir visas tiesības rīkoties savu interešu vārdā. Tāpat Lielbritānijai. Turklāt es nebūšu tas, kas Kremļa politikas vērtējumos aicinās nepārspīlēt, nesabiezināt krāsas utt. Es drīzāk teiktu: par spīti jaunajām un it kā pietiekami skarbajām sankcijām, Rietumi joprojām nesaprot, ar ko viņiem ir darīšana.

Rietumu loģiku, nedaudz vienkāršojot, varētu aprakstīt tā: ja Kremlis nesaprot aicinājumus pārtraukt savu agresīvo ārpolitiku, tad jāatņem režīmu veidojošiem personāžiem iespēja baudīt Krievijas elites vārdos tik ļoti nicināto Rietumu komfortu. Vienalga, vai runa ir par villām, bērnu izglītību, ceļošanu privātās lidmašīnās pa visu pasauli vai vēl kaut ko citu. Un tad, lūk, bez ierastā komforta palikušās elites pārstāvji sāks arī apsvērt, vai patiešām ir vērts tik ļoti atbalstīt Putinu & Co. Svētā vientiesība!

Rietumi turpina uzlūkot Krieviju kā, ja tā var teikt, normālu, tā vai citādi bet Rietumu priekšstatu un cēloņsakarību sistēmai piederīgu valsti. Jā, ar autoritārisma iezīmēm, jā, ar salīdzinoši augstu korupcijas līmeni, tomēr kopumā pieskaitāmu tādu "rūpju bērnu" grupai kā pēdējo gadu laikā Brazīlija, Turcija un Ungārija. Tā ir kļūda.

Labāk vai sliktāk, tomēr "rūpju bērni", pareizāk sakot, to vietējās elites, vairāku desmitgažu laikā ir zaudējušas patiešām totalitāru iekārtu pārvaldītāju instinktus, savukārt Krievijā, atļaušos apgalvot, nekas šajā ziņā nav mainījies kopš boļševiku sarīkotā apvērsuma 1917. gadā. Tieši tādēļ, ka vara ir absolūta, pie varas pīrāga tikušie spēj nodrošināt sev (par 99% pārējo iedzīvotāju taču nospļauties!) visu labai dzīvei nepieciešamo. Iedomāties, ka pašreizējā Krievijas elite sāk pinkšķēt, ja zaudēs iespēju kārtīgi patērēties savos Rietumu īpašumos, nozīmē iedomāties, ka komunistiskās elites (daļa no tās, starp citu, gana "pasauli redzējusi") komforta līmenis, teiksim, Staļina laikos bija apmēram tāds pats kā rūpnīcas inženierim. Absolūtas varas priekšrocība – no šīs varas turētāju viedokļa – ir tā, ka nelielajai grupai piederīgie var organizēt sev pilnīgu (pilnīgu!) autonomiju. Multimiljonārs Rietumos, protams, arī var savam daudzu hektāru plašajam īpašumam apkārt uzsliet nevainojumi efektīvu nožogojumu, īpašumā ierīkot autonomu elektroapgādi, ūdens ieguvi, helikoptera nolaišanās laukumu un velns zina, ko vēl. Bet – policistam vai tiesnesim Rietumos šis miljonārs kopumā ir tāds pats pilsonis kā viņa dārznieks. Savukārt totalitārā iekārtā represīvās institūcijas apkalpo tieši eliti, primāri gādā par tās drošību. Pavisam "kā ar cirvi" ilustrācija domai: ja es mūsu samērā draņķīgajā demokrātijā sadomāšu nesankcionēti un naidīgi aurot pie kāda no pašmāju labiešu īpašumiem, atbrauks policija un, iespējams, es dabūšu administratīvo sodu. Savukārt totalitārā iekārtā es vienkārši dabūšu lodi pierē, jo izrādīsies, ka es esmu ne tikai sakodis policistam pirkstu (reminiscence par kādu apsūdzību opozīcijas mītiņa dalībniekam Krievijā), bet arī metis granātas. Es apgalvoju, ka Krievijā spēka struktūras ir gatavas izrēķināties ar protestētājiem, elitei neērtajiem, izmantojot, lietosim šo eifēmismu, jebkādus līdzekļus. Turklāt ir taču vēl kāds paraugs – Ziemeļkoreja. Nebūsim tik banāli un nerunāsim par izcilas pārtikas, cigāru vai spirtotā piegādi sevi iesprostojušai elitei – skaidrs, ka nekā netrūkst. Totalitārisma daile ir tajā, ka īstenojamas ir jebkuras iegribas – pat ja tās nozīmē, piemēram, citas valsts kinoaktieru nolaupīšanu (reāls notikums).

Šādos apstākļos, manuprāt, ir naivi iedomāties, ka Krievijas elitei dzīves baudīšanas Rietumos zudums būs milzu problēma.

Jā, bet sankcijas ietekmēšot ne tikai dzīves baudīšanu, bet arī elites finanses (peļņas, aizņemšanās iespējas utt.). Neietekmēs, jo totalitārā iekārtā zudušās ārējās iespējas var kompensēt ar iekšējo resursu pastiprinātu izlaupīšanu. Piemēram, Putinam pietuvinātajai Rotenbergu ģimenei problēmas Rietumos sākās jau pirms dažiem gadiem – rezultātā viņi saņēma jaunas iespējas pašā Krievijā. Un dzīve turpinās. Nevarēs aizņemties nepieciešamos miljonus Londonā vai Ņujorkā, saņems no pašu valsts, t.i., elites šaurā loka rokām, un kāda tam nozīme, ka šī nauda būs atņemta 99% valsts iedzīvotāju, kuriem ir daudz būtiskākas vajadzības.

Citiem vārdiem sakot, asāka Rietumu attieksme pret Kremli ir pareiza, bet velti iedomāties, ka tā liks kādam Krievijā kaut ko "aizdomāties", "mainīt viedokli" utt.

Zinu viedokli, ka – labi, tam bija nepieciešams laiks, bet tomēr – Rietumi panāca (kaut ievelkot ekonomiski "nepaceļamā bruņošanās sacensībā) PSRS sabrukumu. Tā ir pārāk plaša tēma šim tekstam, tomēr piekrītu ekspertiem, kuri šo viedokli apšauba un apgalvo, ka sistēmas pakāpenisku deģenerēšanos vairāk veicināja tas, ka apsīka pašas komunistiskās elites atjaunināšanās, sāka buksēt t.s. sociālo liftu funkcija, un rezultātā radās visnotaļ plašs un ar savām neskaidri sērīgajām izredzēm neapmierināts zemākās un vidējās nomenklatūras slānis. Totalitāru sistēmu – ja, protams, nerunājam par tiešu militāru konfliktu ar citām valstīm – var sagraut tikai pašas sistēmas izpūšana. Tāda nenotiek desmit, piecpadsmit vai, baidos, pat divdesmit gadu laikā.

Ja Krievijā kaut kas mainīsies, tad vienīgi pašas Krievijas iekšējo procesu rezultātā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!