"I follow the Moskva
Down to Gorky Park
Listening to the wind of change"
1991. gada 20. janvārī pirmo reizi izskanēja dziesma, kas vēlākajos gados vairākkārt tika atzīta par vienu no ietekmīgākajiem pagājušā gadsimta singliem, – grupas "The Scorpions" dziesma "Wind of Change". Tagad, ceturtdaļgadsimtu vēlāk, šķiet, ka pārmaiņu vējš, kas tik ļoti sajūsmināja sabiedrību, padarot mūs "tuvus kā brāļus" ir izrādījusies mirklīga vēsma, divdesmitā gadsimta atvasara, pēc kuras jāgaida kārtējais rudens un pēc tam varbūt arī ziema.
Pēc Otrā pasaules kara sabiedriskā doma atgriezās pusotra līdz divus gadu tūkstošus senā pagātnē, apokaliptiskumam kļūstot par tikpat ierastu dzīves sastāvdaļu kā kārtējās vēlēšanas. Laikā, kad gan komunistiskā, gan demokrātiskā pasaules sfēra bija apbruņojusies līdz zobiem un potenciāla konflikta gadījumā gatavojās sev līdzi paraut arī visu pasauli, tika uzskatīts, ka agri vai vēlu tam vadzim vajadzēs lūzt. Tas, kāpēc karš neizcēlās, ir saistāms ar virkni iemeslu, sākot no vienkāršas veiksmes līdz tam, ka starp abām spēka asīm valdīja relatīvs līdzsvars, kas līdz galam neļāva būt drošam par savu uzvaru nākamajā konfliktā. [1] Beigu beigās abpusējā stīvēšanās vienkārši izkūpēja reizē ar Padomju Savienības sabrukumu, kam sekojošās Aukstā kara beigas arī deva impulsu "pārmaiņu vējiem".
Divus gadu desmitus pasaule, laimīgi malā nobīdījusi reālismu kā novecojušu skatījumu uz pasaules kārtību, ļāvās liberālisma un ekonomiskā uzplaukuma sniegtajai brīvībai. Tā kā pasaules drošību šķietami liela mēroga konflikts vairs neapdraudēja, lēnām notika pāreja uz jaunu drošības modeli, kurā lielvalstu savstarpējās attiecības regulēja līgumi un vienošanās, savukārt atlikušos militāros konfliktus aizvien biežāk risināja modernas, profesionālas ceturtās paaudzes armijas. Šīs situācijas dēļ pēdējo ceturtdaļgadsimtu var saukt par vēl vienu savdabīgu "zelta laikmetu", kad iekšējā drošības izjūta sniedza iespēju milzīgu resursu daļu novirzīt sociālam, zinātnes un ekonomikas progresam.
Deviņdesmito gadu sākumā radās ideja par ceturto modernā kara paaudzi, tika pieņemts, ka nākamie kari būs nevis starp valstīm, bet gan starp valsti un nevalstisku grupējumu, piemēram, teroristiem. Karu aizstāja asimetriska cīņa, kur ne tik daudz ir nepieciešama militāra varenība, cik spēja pēc spožas militārās operācijas darīt pievilcīgu savu dzīves modeli [2]. Šo iemeslu dēļ mūsdienu konfliktus vairs neraksturoja tādas totāla kara pazīmes kā vispārēja iedzīvotāju mobilizācija, pāreja uz kara laika ekonomiku utt. Karš kļuva par valsts, nevis sabiedrības lietu, jo tas notika "kaut kur tālu", piemēram, Irākas vai Afganistānas karš tieši neskāra gandrīz nevienu Londonā, Ņujorkā vai Rīgā.
Pēdējo gadu laikā kaut kas ir mainījies, ir noticis savdabīgs lūzums, kura sekas vēl joprojām ir miglā tītas. Krievijas agresija Gruzijā un pēc tam arī Ukrainā parādīja, ka pasaule vēl nav gatava tam ideālistiskajam modelim, ko Rietumu dominance bija radījusi. Fenomens slēpjas tajā, ka, neraugoties uz Krievijas, Ķīnas u.c. valstu izaugsmi, ģeopolitiski nekas arī varētu nebūt mainījies – Rietumu, it īpaši ASV, militārais un ekonomiskais potenciāls varbūt ir iedragāts, taču vēl joprojām nav apšaubāms. Šis lūzums, kas pasauli ved jauna Aukstā kara virzienā, ir vairāk morāls, nevis materiāls.
"Kas notiek vienreiz, nenotiek otrreiz, kas notiek otrreiz, notiks arī trešo reizi," šī gudrība no Paulu Koelju "Alķīmiķa" jau ir ieguvusi gluži vai parunas statusu. Pēc Gruzijas kara pasaule notrīcēja, taču šoks bija par īsu, lai kāds šo pirmo atsalumu ievērotu, tāpēc par to veiksmīgi aizmirsa. Ukrainas konfliktu jau vairs nevarēja saukt par izņēmumu, tā bija likumsakarība, pēc kuras uzsākt vēl vienu "restartu" vairs nav iespējams. Neskatoties uz to, ka šķietami vēl joprojām turpina darboties visas pārnacionālās institūcijas un mehānismi, kas regulēja mieru pasaulē, ir mainījies kas cits – pārmaiņas piedzīvojusi ir ne tik daudz starptautiskā sistēma, cik skatījums uz to.
Pasaulē pēc Aukstā kara nebija ienaidnieku; lai to saprastu, pietiek pārlasīt "Latvijas aizsardzības koncepcijas" pēc iestāšanās NATO un salīdzināt tās ar 1995. gada versijām. Konkrēta ienaidnieka vietā tika minēti dažādi draudi, kuru avots bija nevis valsts, bet gan indivīds vai organizācija. Tā vietā pašlaik pasaule ir atgriezusies pie skaidras retorikas, kurā Krievija sauc NATO par savu draudu, savukārt NATO valstis aktīvi spriež par iespējamību atgriezt Baltiju no pārējās alianses, īstenojot uzbrukumu Kaļiņingradas telpā, publiski tiek atzīta Rietumu atpalicība elektroniskās karadarbības lomā un tā tālāk. Būtiski ir atzīmēt, ka tā vairs nav saruna par zemas intensitātes konfliktu ar "zaļajiem cilvēciņiem", tās ir diskusijas par to, kā varētu norisināties nākamais augstas intensitātes konflikts starp pasaules spēcīgākajām lielvarām, apziņa, ka pasaules varenākās armijas var satikties kaujas laukā.
Tieši šī morālā pārmaiņa, ienaidnieka tēla atzīšana, ir galvenais vēstnesis jaunā Aukstā kara sākumam. Šajā brīdī der atcerēties, ka abu pasaules karu sākums un beigas vēl joprojām nav jautājums, par kuru gūta skaidra atbilde, ne velti pastāv termins "Lielais karš", kas sevī ietver laikmetu no 1914. līdz 1945. vai pat 1991. gadam. Bīstamākais ir tas, ka reizē ar apziņu par to, ka karš var izcelties, notiek arī savdabīga morāla gatavošanās tam, un tas jau ir pirmais solis uz šīs idejas realizēšanos.
Ja Aukstais karš būtu tapis "karsts", tad tā fināls (ja tāds būtu) tā vai citādi beigtos ar uzvaras parādi nopostītā galvaspilsētā. Pašreizējais konflikts, atšķirībā no Otrā pasaules kara vai Aukstā kara, nebalstās stingrās ideoloģiskās pozīcijās, tas ir izteikti politisks. Starp konfliktējošajām pusēm nepastāv nepārvaramas ideoloģiskas atšķirības, konflikts balstās nevienprātībā par ietekmes sadalījumu un revanšismā. Šādi skatoties uz transformāciju, kurā starplielvaru konflikts zaudē savu totalitāti, tā vietā atkal kļūstot par "politikas turpinājumu citādiem līdzekļiem", prātā nāk nevis Otrais, bet Pirmais pasaules karš.
Vilciens ir uzsācis kustību. Kā mācīja fizikas stundās, lai to iekustinātu, lokomotīve no sākuma pabrauc atpakaļ, lai varētu sākt vilkt vagonus citu pēc cita (nevis visus uzreiz). Tās pašas fizikas stundas arī iemācīja, ka visi vagoni ir jābremzē uzreiz, lai apstātos, – un tad šķīst dzirksteles. Gluži tāpat, lai apstādinātu pasaules morālo skrējienu pretim jaunam konfliktam, nu būs jāiegulda vēl nepieredzēti milzīgs darbs. Deviņdesmito gadu pārmaiņu vējš ir pieklusis, tā vietā ir stājies draudīgs klusums, un mums atliek tikai cerēt, ka tas ir nevis klusums pirms vētras, kuru diktētu iznīcinošs Austrumvējš, bet gan parasts dabas untums, pēc kura dzīve turpinās tāpat kā parasti.
[1] Viens no būtiskākajiem kodollīdzsvara saglabāšanas noteikumiem bija abu pretinieku šaubas par savu spēju vai nu nodrošināt nesagraujamu kodolvairogu, vai arī neitralizēt visu ienaidnieka kodolarsenālu ar vienu preventīvu triecienu. Sīkāk: Johnson, Dominic D. P. Overconfidence and war : the havoc and glory of positive illusions.
[2] Viens no piemēriem varētu būt tādas tā sauktā "agresīvā liberālisma" izpausmes kā Persijas līča karš, Irākas karš, konflikti Balkānos.
1