Vējonis ieskrienas

Jaunievēlētām amatpersonām to attiecībās ar publiku dažkārt vērojams kaut kas līdzīgs neoficiālam saudzēšanas periodam. Cilvēkam jāiestrādājas, jāapgūst jaunie pienākumi utt. Ņemot vērā jaunievēlētā Valsts prezidenta iepriekš daudz piesaukto (arī paša izpildījumā) iekšpolitisko pieredzi, uz Vējoni šāda pretimnākšana it kā neattiecas. Lai kā arī būtu, tālāk dažas pārdomas par draudzīgas murdoņas fonā darbu sākušā Vējoņa tuvākās nākotnes uzdevumiem un riskiem.

Vējonis pēdējo nedēļu laikā sniegtajās intervijās un teiktajās runās deklarējis savu gatavību nevairīties no t.s. nepopulārajām tēmām un risinājumu apspriešanas un virzīšanas. Šķiet, ka viņam jau tuvāko nedēļu laikā būs visas iespējas sevi parādīt. Turklāt runa nav par tradicionālo stīvēšanos saistībā ar izglītības, veselības aprūpes vai reģionālās politikas reformu saturu un tempu. Vai tikpat ierasto atgādinājumu, ka sabiedriskajā sektorā izdevumiem jāatbilst ienākumiem. Šajos jautājumos lielākā daļa no iespējami "nepopulārā" ir jau skaļi izrunāta – cita lieta, ka ne izdarīta.

Runa ir par tādām ievērojamai sabiedrības daļai būtiskām tēmām kā bēgļu uzņemšana un potenciāli finansiālas palīdzības sniegšana Grieķijai. Neiztirzājot iemeslus, kāpēc šie jautājumi tiek uztverti tik emocionāli un bažīgi, to nozīmīgums paģēr, ka valsts augstākā amatpersona nāk ar skaidrojumu, kāpēc valsts izlēmusi rīkoties tieši šādi. Respektīvi, tā būtu vājuma pazīme, ja Vējonis te mēģinātu izlikties par beigtu, politisko lēmumu skaidrošanu atstājot Straujumas, Reira un Rinkēviča ziņā.

Vēl kāda ne tik jūtīga, tomēr arī delikāta tēma. Vējonim, kurš vairākkārtīgi deklarējis nodokļu sistēmas stabilitātes nepieciešamību, nāksies – ja vien viņš uztur pašradīto tēlu – izteikties par vēl viena "zaļā", veselības ministra, rosināto akcīzes nodokli cukuram, sālim u.c. produktiem. Vējoņa piederība "zaļās domāšanas – veselīga dzīvesveida" piekritēju nometnei sadursies ar paša tikpat uzstājīgi pausto atbalstu uzņēmējiem.

Šajā jautājumu blokā, ja vien Vējonis nelaipos, kādas sabiedrības daļas nepatiku viņš iemantos jau savas prezidentūras sākumposmā. Neko nepadarīsi.

Gaišākās krāsās viņam vīd deklarētā apņemšanās veidot aktīvāku dialogu ar Saeimā pārstāvētajām partijām, to skaitā – opozīcijas. Proti, te Vējonim ir reālas iespējas dekoratīvu parunāšanos pārvērst politiskās vides, ja tā var teikt, taustāmā uzlabojumā. Piemēram, Latvijas iekšpolitikā ir nelāgs paradums ignorēt arī racionālus un potenciāli noderīgus opozīcijas priekšlikumus vai kritiku. Diez vai pozīcija šo ieradumu mainīs, tomēr tas, ka Valsts prezidents kādas opozīcijas izpausmes publiski atzīmētu kā jēdzīgas un, izmantojot savu "tribīni", palīdzētu tām nepazust starp parlamenta sēžu stenogrammu rindiņām, būtu pozitīvi vairāku iemeslu dēļ. Gan tāpēc, ka dažkārt šādas idejas patiešām ir apspriežamas, gan tāpēc, ka tas palīdzētu opozīcijas darbu padarīt publiski novērtētāku, kas savukārt varbūt mazinātu šīs opozīcijas populismu un destrukciju.

Iespējams, ka koalīcijas partijas šādu Valsts prezidenta rīcību ņemtu ļaunā, tomēr Vējonim no tā nevajadzētu baidīties – ja tiek uzturēts līdzsvars starp visu partiju darba kritiku un atzinīgu vērtējumu.

Vējonis vispār ir solījis lielāku ieklausīšanos dažādu NVO un ekspertu viedoklī. Tas ir jauki, bet šajā virzienā būtu nepieciešamas zināmas korekcijas amatpersonas komunikācijā. Proti, tradicionālais preses relīžu stils "tikās – pārrunāja nozarei būtiskus jautājumus – vienojās par tālāku sadarbību" ir kaitinoši tukšs. Ja prezidents vēlas, lai viņa aktivitātes tiek novērtētas, viņa komandai ir jāspēj no šādām kafijas dzeršanas reizēm izvilkt jēdzīgu "sauso atlikumu".

Un te nonākam vēl līdz kādam riskam Vējoņa komunikācijā. Objektīvi viņam ir priekšnosacījumi kļūt par "savējo" daudzām grupām Latvijas sabiedrībā. Mazliet ironiski izsakoties, Vējonis var ne tikai kā viņa priekšgājējs pozēt ar koka stādu un lāpstu, bet arī pats piedalīties kādās sporta spēlēs vai kāpt uz skatuves koncertā. Proti, tas, kas izskatītos dīvaini Bērziņa gadījumā, nebūtu dīvaini Vējoņa izpildījumā. Problēma ir tā, ka prezidentam jājūt smalkā robeža, kad cilvēciski saprotamā vēlme iepatikties un būt "savējam" agri vai vēlu kļūst par vīpsnas izraisošu šīs sadaļas dominanti viņa dienaskārtībā. Jo vairāk Vējonis parādīsies šādā ampluā, jo izdevīgāk tas ir dažādiem "smalko aprindu" dzīves atspoguļotājiem, savukārt jo īdzīgāki kļūs tie, kuri prezidenta lomu uztver – iespējams, nepamatoti – ļoti nopietni.

Piemēram, Rīgas mērs, šķiet, šīs robežas pārkāpšanai ir bīstami pietuvojies.

Ja nu Vējonis savu vēlmi būt "tuvu pie tautas" ierobežot nespēj, tad jēdzīgāk būtu, ja viņš to īstenotu, piedaloties dažādos novadu pasākumos. Tad mazāks būtu "zīmēšanās" elements, ko slāpētu daudziem simpātiska vēlme akcentēt Kuldīgas, Alūksnes, Preiļu u.c. pilsētu vietu Latvijā.

Vējonim jāņem vērā, ka kāpumam karjerā ir arī savas ēnas puses. Kamēr viņš bija aizsardzības ministrs, arī tai sabiedrības daļai, kura viebās par viņa atbalstu "tradicionālajām ģimenes vērtībām" un karsti iestājās par Levitu kā labāku kandidātu Valsts prezidenta postenim, nebija ērti klupt krāgā aizsardzības ministram, jo, paši saprotiet, ģeopolitiskā situācija utt. Nu šādu šķēršļu vairs nav, Vējonis vairs nav mūsu "Mr. Nato", līdz ar to attieksme pret viņu būs prasīgāka.

Vējonim jārēķinās arī ar zināmām problēmām, kuru iemesls ir viņa priekšteča izteikšanās stils. Proti, nu medijiem un tos patērējošajai sabiedrības daļai ir labi saprotams kārdinājums prasīt no Valsts prezidenta komentārus, kā mēdz teikt, par visu. "Šitas vismaz izsakās saprotamāk...", līdz ar to... Te nu būtiski šo "izsalkumu" bremzēt – ne tādēļ, ka valsts pirmā amatpersona izvairās, bet tādēļ, ka, pārāk aktīvi iesaistoties ikdienas komentāru, komentāru par komentāru plūsmā, Vējonis riskē ar to, ka viņa balss pazudīs šajā troksnī.

Visbeidzot jaunajam Valsts prezidentam jārēķinās ar tādu kreņķīgu padarīšanu kā būtiskas izmaiņas pašreizējās valdības personālsastāvā, to skaitā ministru kabineta vadītāja līmenī. Šai situācijai ir vairāki aspekti. Pirmkārt, tās grupas koalīcijā, kas cenšas stumdīt Straujumu "Exit" virzienā, droši vien sagaidīs arī Vējoņa pozīciju šajā procesā. Otrkārt, Vējonim, kurš solījies būt aktīvs un tiešu runu piekopjošs, varētu būt zināms, kā mūsdienās ir modē teikt, izaicinājums pamatot Straujumas pēcteča izvēli plašākai publikai (tēlam nepiestāvēs izvairīgs komentārs "partijas tā ir vienojušās").