Komentē
0
Saglabā

Prelūdija

Es negribētu, lai raucat degunu par manu idiotismu, tāpēc, ka ne jau par sevi es grasos stāstīt, bet par savu tēva tēvu, kurš, izrādās, bija cēlies no Latvijas. Ap 1944. gadu viņa māmiņa un tētis bija laidušies lapās no krievu okupētās dzimtenes, ķerot līdzi arī piecpadsmitgadīgo Jēkabu, kurš vēlāk, dažādu apstākļu iespaidots, kļūs par manu vectēvu. Jēkabs apņēma par sievu kādu žīdieti, kuru nebija ķērusi Hitlera platā roka. Stāsta, ka viņa esot bijusi gandrīz vai brīnumskaista, un mana māte arvienu pārdzīvo to, ka sejā padevusies gluži kā tēvs, no mātes ne vēsts. Tā mēs te esam iedzīvojušies Vācijā un nekur citur mums nudien negribas. Savu vecmāmiņu es neredzēju, jo viņa mira no kādas žīdu slimības (tā esot raksturīga tikai žīdiem un nēģeriem - tā teica mans brālēns, kad pie mums viesojās. Viņš bija neonacists un mira tieši pusgadu pēc tam, kad sāka savā gultas galā karināt Hitlera ģīmetni. To pasludināja par pašnāvību, kaut arī vairāk kā skaidra esot bijusi mana vectēva līdzdalība tajā.)

Basta par ciltskoku. Es biju trīspadsmitgadīgs vientuļnieks un pamatīgi apslapinājos ar visiem spirituālajiem avotiem, kas aktuāli virmoja gaisā. (To tik tiešām nevajag darīt dumjam 13 gadīgam Vācijas Federatīvās Republikas pilsonim, kuram ir visdīvainākais vectētiņš pasaulē. Es uzzināju makten daudz ne tikai par Padomju Savienību un žīdiem, bet arī par Tadžmahalu, Adisabebu un cilvēku tirdzniecību, un tomēr es nebiju kļuvis dīvaināks kā vectēvs. Mani izglāba vien tas, ka es faktiski nebiju vecāks par trīspadsmit reiz trīssimti trīsdesmit sešām dienām. Kļūt par apsēsto izdevīgi ir sākt jau no bērnu kājas. Tad to tik ātri nepamana. Kaut arī, patiesību sakot, ja ir tāds vectēvs kā man, tad, lai ko es arī nedarītu, radiem es nespēju kļūt par fenomenu. 1994. gadā man bija 13 un skaidrība par to, ka galvenais ir nevis cilvēks, bet gan tas, ko tu jūti pret viņu. Un tam, kāds ir cilvēks, nav nekāda sakara ar potenciālajām jūtām, ko tu lolosi pret viņu. Jūtas ir kā bezkrāsaina gāze, kas ielaista tavā sirds balonā kopš tava dzimšanas brīža, un nekas un neviens nespēj apturēt neizbēgamību tajā brīžiem ietriekties asai, smailai adatai. Nav svarīgi, vai pretī tev stāv pastniece, kumeļš vai sienas pulkstenis. Citi var vispār neko nedarīt, viņi gandrīz vai var nebūt. Pats galvenais ir tajā balonā un adatā, kurai neinteresē blakus apstākļi. Tā ir ierakstīta zvaigznēs un nezin nekādu atkāpšanās ceļu. No tā visa es, būdams 13 gadus vecs, izsecināju to, ka mīlestība ir nekaunīga nejaušība. Ar to attaisnojot savas dīvainās, bet liktenīgās iemīlēšanās - tad kara veterānā, klasesbiedra tēvā, paša mātē galu galā. Un man nebija bail par to, jo man bija pašam sava teorija, kuru apstrīdēt varēju tikai es, jo neviens cits to nezināja.

Atzīšos, ka nekas no šīs teorijas neattiecas uz... nu jā, manu vectēvu. Jo viņu nevar mīlēt nejaušības pēc. Es nešaubos, ka viņu vispār nav iespējams mīlēt, nu labi... šaubos.

Tajā dienā, kad nomira mans tēvs, es biju izgājis no Zvelecku cietokšņa un dzenāju žurkas trīs kvartālus no mūsu mājas. Man māte nekad nebūtu ļāvusi tādu gaisa gabalu nojoņot vienam pašam. Vectēvs ieteica man iet pastaigāties. Tā bija trešdiena. To es atceros tā iemesla dēļ, ka vectēvs mani uzrunāja labi ja divas reizes gadā. Es tēvu atceros kā allažiņ klusējošu un piezemētu konservatīvu uzskatu piekritēju, kuram par manu audzināšanu sirdsapziņai bija jāatskaitās ar trim, viņaprāt, stipriem un visuvarošiem vārdiem - Pilsonis. Darbs. Liktenis. Ak, Dievs, neviens nevarēja būt pašsaprotamāks par manu tēvu. Viņš bija īsts bueatiful people pārstāvis, sastāvot no pamatšķiedrām, kuras daudz neatšķīrās no laba datora vai mobilā telefona sastāvdaļām. Dažbrīd man likās - kā mamma ir ļāvusi viņam kāpt sev virsū un uztaisīt mani. Tomēr sieviešu laikraksti vēsta, ka pie šādiem tipiem ir jāķeras kā magnētam. Tomēr tajos nav ne vārda par īpatnējiem vīra tēviem, kas nāk līdzi pūrā. Un es saprotu, kāpēc.

Trešdien, žurku nomocīts, devos mājup, kad atklāju nesimpātiskāko skatu manā tīrradņa mūžā - mans tēvs gulēja šūpuļkrēslā ar šautu brūci kreisajā pakrūtē, rokās viņš bija sažņaudzis savu pistoli. Te viss vilka uz vectēvu.

Es lieliski apzinājos, ka pret tēvu un nāvi ir jāizturas ar visdziļāko pietāti, kāda pasaulē vispār ir iespējama, tomēr jau tad, būdams ne īsti bērns, ne īsti pieaugušais, es zināju, ka savu pietāti izmantošu tikai tam, kam vēlēšos. Un, kolīdz es to biju sev atļāvis, es, godavārds, vairs nekad netiku dzirdējis pārmetumus par savu bezatbildīgo, antikristisko attieksmi. Manī pilnīgi aizvērās psihes orgāni, kuri tos spētu uztvert un analizēt. Jo mazāk tev ir gadu, kad sāc veidot savu reliģiju, jo lielākas iespējas tam, ka tā inspirēs tevi visu atlikušo mūžu. Vieglāk mācīties būt imūnam pret visādiem mietpilsoņu piedāvātiem eksistences veidiem ir tieši bērnībā. Padomājiet par to, ja vien nav par vēlu.

Manai vācu mammiņai bija nervu sabrukums. Un es aprūpēju savu slimo (ne jau fiziski) vectētiņu. Cik noprotu, šie bija ārkārtas apstākļi, kādēļ māte, vairāk kā divus mēnešus vārtīdamās slimnīcā, ne reizi nelikās interesēties, vai es jau neesmu atstiepis savas tievās kājiņas, piemēram, četrus kvartālus no mūsu mājām. Tagad man bija jābūt stipram. Un, jāteic, šie mēneši bija tīrā svētība manā tizlajā līdzšinējajā mūžā. Es satikos ar kādu bezsejas dievieti - marihuānu. Mans tēvs bija līķis, māte garā bišku vāja, bet vectēvs plānprātīgs slepkava. Vai varbūt vēl piemērotāki laikapstākļi, kad baudīt šo prieku? Jāteic, tā bija grandiozākā pīpēšnas reize visā manā dzīvē. Notupies pie tēva kumodes, apakšbiksēs, ar vienu kāju pieturēdams logu, lai tas stāvētu vaļā. Vēlāk es šo kaifa pasaulīti atklāju arī Ullai - protams, daudz estētiskākā veidā, uz mirkli iedvesdams viņā pārliecību tam, ka es esmu īsts bohēmas nerrs šajā ierobežotajā toreizējo vācu bērnu spēļlaukumā. Bet tam, lai es tāds skaitītos, man nekas nebija jādara. Nekas prominents. Tikai jāneaizmirst domāt.

Kamuflāža, lai nejustu karu

Man patika ieņemt naiva bērna pozu it visā ko jautāju, jo tā varēja cerēt uz nedalītu patiesību.

1994. gads 3. jūnijs - 10. augusts jeb trakie mēneši vienam zem viena jumta ar vectētiņu.

Izraksti no dienasgrāmatas.

Saki, vai mīlestība uzvar visu?

Nu, jā... jā!

Kāpēc tu atbildi tā it kā tev patiesībā neliktos, ka mīlestība uzvar visu?

Tāpēc, ka neliekas.

Tev liekas, ka mīlestība neuzvar visu?

Es neesmu par to domājis. Viss.

Kāpēc tu nedomā par to?

Tāpēc, ka, līdzko sākšu domāt par to, tā vairs nespēšu mīlēt.

Tātad tu esi nobijies?

Es esmu nobijies visu laiku, kaut arī nekad nebaidos.

3.06.

Ko tu gribi redzēt?

Cik ilgi tu izturēsi tikai gleznojot vien?

To es varu ilgi.

Kāpēc?

Jo, redzi, gleznošana ir stagnātisma kulminācija. Bezemociju tīrradnis.

Man liekas, tu glezno jūtot.

Manu, dēliņ, kad glezno, atbrīvojas no visām likumsakarīgajām un mokošajām jūtām. Gleznotājs ir tikai un vienīgi aprēķinātājs. Nedrīkst sevi izlikt. Tas nudien neatmaksājas.

Es tev neticu.

Tas tāpēc, ka neproti gleznot. Eh, paliec jel šāds un tāds, bet nedari neko tādu, ko cilvēki novērtēs kā debesīgu. Nauda ir viņu pasaule un visu, kas atkāpjas no tās, viņi sauc par debesīgu. Ja tu noticēsi šiem kritiķiem, tad arī tev sajuks robeža starp pasaulīgo un virszemi, un tu nekad vairs nepratīsi izšķirt īsteni skaisto.

6.06.

Kad es būšu liels, tu būsi jau ļoti, ļoti vecs...

Es nebūšu vecs, es būšu miris!

16.06.

Mamma man aizliedza ar tevi runāties. Viņa teica, ka tu esot traks un tevi vedīšot uz traķeni. Tas esot tikai laika jautājums.

(Smiekli caur ūsām).

Kur tad tagad ir tava mamma?

Tev esot kaut kāda tur iemiesošanās Dalī. Tev liekoties, ka tu esi Dalī.

Tiesa. Es esmu Salvadors Dalī.

Nē. Tu esi mans vectēvs.

Es esmu tavs vectēvs - Salvadors Dalī.

17.06. (Pēc telefonsarunas ar māti)

Vai tu nogalināji manu tēti un brālēnu?

Jā, ja tas tevi iedvesmo.

Tas mani neiedvesmo, tas mani biedē.

Bailes vienmēr vajag pārvērst iedvesmā. Tāpēc es nebaidos.

Iedvesmā gleznot?

Iedvesmā dzīvot!

23.06.

Vai tev patīk nogalināt?

Protams - ne, protams - ne, bet, kas jādara - jādara.

24.06.

Kāpēc tu man nestāsti par karu?

O! Par karu... tas bija lielisks!

Tev patika karš?

Visiem patīk karš.

Tā nav taisnība. Tad taču bojā gāja miljoniem cilvēku, tika izpostītas zemes, nošķirtas ģimenes.

Kara laikā cilvēki kļuva īsti. Viņi ticēja, ka dzīvo pēdējo dienu, pēdējo stundu, varbūt pat sekundi. Vai nav lieliska sajūta! Viņi atklājās. Plēsa no savas dvēseles pa spalviņai un laida prom. Ne tā kā tagad.

Tagad?

Tagad mēs ieraujam savu dvēseli un kļūstam slimi. Mums šķiet, ka mums pieder mūžība.

Tas ir slikti?

Tas ir ļoti slikti, tāpēc visiem patika karš.

28.06.

Būdams paradīzē, es atklāju, ka skaistais ne vienmēr ir laime. Un laime ne vienmēr ir skaista. Mēs daudz ko satinam vienā kamolā, kaut gan patiesībā tam ir pavisam paralēla nozīme.

Tu esi bijis paradīzē?

Bet, protams.

Vai tad pirms tam nav jānomirst?

Var arī pēc tam.

01.07.

Kaut arī no otras puses naiva bērna poza vienmēr berza kā apakšbikses dibenā. Man neviens nevarēja ieskaidrot savu versiju par Dievu. Un vectēvs bija vienīgais, kuram es kaut drusciņ ticēju, taču tikai tāpēc, ka biju sasodīti nogarlaikojies. Nu, jā. Tas bija vēl pirms es satiku Ullu. Pirms es visos maņu orgānos sajutu lidojošo matēriju viņas vārdā. Un pirms es atklāju, ka tas var arī stāvēt.

Gling-glang! Zvans pie durvīm nozīmēja neatgriezeniskas epopejas sākumu, kas saucās Mēģināsim vectēvu iesēdināt psihenē jeb divvārdsakot atgriezās mamma. Pa šiem ziedu mēnešiem es biju pārpīpējies zāli, pārskatījies mēmo kino un gandrīz neizgājis no mājas, jo izjutu nepārvaramas bailes atstāt vectēvu vienu pašu. Tas bija sindroms, kas veidojies, pateicoties vectēva milzonīgajai runībai (to visā savā plaukumā variet aplūkot izrakstos no dienasgrāmatas. Un nemulstiet - tas tiešām ir daudz.). Man likās, ka viņš, iespējams, sataisījies mirt. Ui, kā es maldījos! Vectēvs no darbnīcas neizkustējās ne mammas atbraukšanas brīdī, ne vakarā, kad ēdām kūku. (Es centos izgarot bērnišķīgu sajūsmu par visu, sākot no viņas atkalmājāsbūšanas, beidzot ar vīnogu pusītēm uz kūkas, lai tik viņa neierauga manas pārpīpētās, šaudīgās un ļoti jau nu aizdomīgās acu zīlītes.) Vai viegli būt bērnam? Vai viegli tādam nebūt, kad tik izdevīgi tādu tēlot? Un galu galā - vai jūs esat bērns? Nē, klusējiet. Lasiet tālāk. Melot. Piedot. Zināt. Un tagad - vai jūs esat bērns? Es nekultivēju vājprātu vai kādu tā noteiktu, tikai man zināmu, atzarojumu. Man tas pat nevienā vietā nav izdevīgi. Sajukt prātā es varu arī biškucīt vēlāk.

Var jau būt, ka mana cietpaurainā ciniķa galva nekad nav nevienam tā īsti bijusi vajadzīga, un tas, ka es ironizēju par sava mirušā tēva un gandrīz neesošās mātes antimīlestību pret sevi, pierāda tikai to, ka es vienmēr esmu bijis vēl nelaimīgāks nekā izliekos, un tas man devis stimulu žēlot sevi visneiedomākamajos veidos. Un tomēr no lūzera mani atšķir atzīšanās tajā. Un, protams, Ulla. TAS KA ESMU SEV ĻĀVIS SATIKT ULLU. Izjūtu fabriku.

Es biju tepat, savā gultā, kura piesūkusies ar maniem rozā un daļeko ne rozā sapņiem. Man bail, ka tā kādu dienu neiemācās runāt. Savā gultā ar savām postmodernajām domām, nemuskuļainajām rokām, tizlajām kājām, spītīgajiem matiem. Es guļu viens, jau kopš dzimšanas. Man ir tikai piecpadsmit, un es neko nezinu par seksu, meitenēm un attiecībām. Tādā izpratnē, kādā visiem tas būtu jāsaprot. Es nezinu, ka viņas nekož. Es nezinu, ka viņu kakla iedobītes ir makten erogēnas un dzīvas. Es nezinu, ka viņās ir tikpat daudz neirožu un megašaubu kā manī. Es nezinu, ka viņas neguļ ziemas miegu un, ka 90-60-90 nav iemīlēšanās pamatā.

Mana māte ķemmē matus vannasistabā. Es to nedzirdu, jo vannasistaba no manas istabas ir pārāk tālu, bet ne jau viss ir jādzird, jāredz un jāsajūt. Mēs tač’ saprotamies, vai ne? Eksistē arī bieza, necaurredzama, smirdīga masa, ko sauc par rutīnu. Un, ja vien tā kādam būtu vajadzīga, mana māte varētu kļūt par miljonāri, stāvot uz ielas stūra un to pārdodot tik vien kā pāris dienas, jo viņai tās bija pārpārēm. Es izveļos no gultas un dodos iemest aci vectēva guļamistabas atslēgas caurumā. Es zinu, ka guļamistaba ir tukša, viņš atkal būs aizmidzis pie savas gleznas. Viņš glezno mani! Toreiz tas man tik tiešām likās ļoti būtiski un globāli manai samocitajai tīņu dvēselei. Gleznas pusgatavas vectēvs nevienam nerādīja, bet ir skaidrs kā diena, ka es atradu nejauku veidu, kā tur iekļūt, kad viņš gulēja, aplipis otām un krāsām, un ieskatījos savā portretā. Taču tur bija uzgleznots raudošs kaķis ar ragiem. Es ar vectēvu nerunāju divas dienas, kamēr viņš pats pielīda man klāt un jautāja... Nu saruna izskatījās tā.

Viņš. Vai tu kaut ko zini par mīlestību?

Es. Liec man mieru. Nē.

Viņš. Brīnišķīgi. Vai tu zini, ka mīlēt tas nozīmē upurēt iemīlēšanās dēļ. Tikai upurējot cilvēks mīl, tāpēc man nepatīk mīlēt.

Es. Vai tad var patikt vai nepatikt mīlēt?

Viņš. Un ko tad tu domāji, ka tā vienkārši notiek, vai?

Es. ...

Viņš. Mazais muļķubāni (tā viņš mani sauca jau no piecu gadu vecuma un lika man iedzīvoties pamatotos kompleksos), viss šajā dzīvītē notiek paralēli. Tāpēc arī cilvēki mirst, jo nekur nav krustpunktu. Ir izgudrota Bībele, atombumba un pat prezervatīvs, bet nevienam nav izdevies atrast krustpunktu, jo, redz, cilvēkam katram pašam tas jāatklāj, bet Dievs laikam nebija rēķinājies ar to, ka cilvēki ir baigi stulbie. Ka viņi nevis mācās, bet notrulinās. Nevis attīrās, bet noveco un piedrazojas. Mēs varam ņemt kuru paralēli gribam, bet tajā pat laikā mums uz citu tiesības vairs nebūs. Nekad nav Viss kopā. Nav krustpunktu, kulminācijas un laimes. Tas viss ir pieņemts, lai būtu jautrāk.

Es. Nav arī mīlestības?

Viņš. Absolūtas nav. Mēs vienkārši nomirstam.

Te nu sākās mūsu pirmās lielās domstarpības par tēmu, kas mani vēl nebūt neskāra. Tā bijīgi kūņojās pa manu sirds balonu, un es to gandrīz jutu starp ribām. Tikai nezināju, kur ir adata. Jeb kuram. Es taču nevarēju iedomāties, ka mana 13 gados radītā teorija cietīs pilnīgu krahu, jo manēja adata neatradās nekur citur kā citā cilvēkā. Vienā un vienīgā.

Mazie tauriņi dzimst uz katra stūra

Es izslēdzu “Nirvanas” kompozīciju, kas mani bija pamodinājusi no mūžamežīgā miega un tipināju uz vectēva guļamistabu. Atslēgas caurumam nebija ne vainas, bet guļamistaba bija tukša. Es devos uz bēniņiem, kur cerēju satikt vectēvu un apjautāties, ko viņš dzers šorīt - baltvīnu vai sarkanvīnu, tomēr darbnīcas durvis bija aizslēgtas, un aiz tām nejuta ne mazāko troksnīti. Iespējams viņš gulēja, bet iespējams viņš jau no paša agra rīta bija kut kur devies. Mana ziņkāre pieauga līdz maksimumam. Tā pārņēma manus deniņus, tad kaklu un mugurkaulu, visbeidzot ieslīdot gurnos un koncentrējoties pēdu locītavās. Es izpurināju kājas.

“Mammu! Kur ir vectēvs?”, es iespiedzos nejaukā puikas balsī. Un nokaunējos. Pabāzusi galvu no savas guļamistabas, māte bažīgi pasmaidīja. Es nojautu, ka rokā, kas nav redzama, viņa tur ķemmi. Fui! “Sveiks, Janek! (Jā, jā, tā mani sauca, nav ko smīnēt un plikšķināt ar acīm. Dodoties bēgļu gaitās cauri Polijai, vectēvs kādreiz šo vārdu bija padzirdējis un ne mirkli nešaubījās, ka tā sauks viņa mazdēlu. Kāpēc tieši mazdēlu, bet ne dēlu? Tāpēc, ka jūs neesat tikušies ar manu tēvu.) Vectēvs aizgāja pie kaimiņiem pieskatīt mazo Demeniju, kamēr Annete aizbrauc pēc savas audžumeitas.” “Pēc kā, lūdzu?” Es centos izprast situāciju, es zināju, ka Annete ir vientuļā māte, kas dzīvo vienistabas dzīvoklī astotajā stāvā, kur tek griesti. Vēl to, ka pirms gada neglīto vecmeitu bija aplaimojis kāds tālbraucējs - caurbraucējs, kurš dāvāja viņai dzīves prieku trīsdesmit deviņos gados - mazo Demeniju. Annete bieži pusdienoja un vakariņoja pie mums, un vectēvs bija pamatīgi iemīlējis mazo, nelaimīgo atvasīti. Viņš neteica - “Par ko tam bērnam tāds sods!” Nē, nebūt nē. Vinš nemitīgi atkārtoja, ka izaudzinās otro Bjorku. “Annte knapi var paēst pati ar savu pastnieces aldziņu, kur nu vēl Demenija un kur nu vēl otrs bērns. Kas tas par bulšitu?” Es biju parliecināts, ka mani nes cauri. “Redzi, ir mirusi viņas māsa, un viņas meita var palikt vienīgi pie Annetes,” māte gaužām līdzjūtīgi murmināja. Tas man riebās, ka viņa tēloja jūtam līdzi svešām sāpēm. Bet visi jau tā dara. “Vai tad bērnu namus aizklapējuši ciet?” es zobgalīgi ieteicos un prom jau biju. Kaut kas mani todien nesa uz Annetes dzīvokli.

Dzīvokļa durvis karājās pusvirus. Es atvēru tās un klusām ieslīdēju iekšā, it kā aiz tām stāvētu brīnums. Es ieraudzīju dzeltenu stāvu. Viņa vilka nost savas brūnās šņorkurpes, un brūnie mati vieglītiņām skāra seju, kad viņa pieliecās. Dzeltenā kleita ar tauriņiem uzslīdēja augstāk, un es ieraudzīju visskaistākās kājas no aizmugures - skaistākas es nespētu iedomāties. Viņa apgriezās ar seju pret mani, lai ieraudzītu to, kas bija atnācis. Neizskatījās, ka viņa sērotu un to jebkad būtu darījusi. “Un viņa nekad nesēros,” es sev teicu un vienlaikus piesolīju. Viņai varēja būt septiņpadsmit, ne gadu vairāk. “Kāpēc tu, mazais, esi pidžammā?” viņa man uzsauca. Es biju aizrijies pats ar savu sapni un izdvesu tikai kaut ko līdzīgu - “Vjī!”. Viņa ķecerīgi smējās. Atsegtajos plecos šaudījās mazas dzirkstelītes. Viņas smiekli bija dobji un nekonkrēti. Viņas smiekli bija harmoniskākais skaņu salikums, kādu es jebkad biju dzirdējis. Man bija bail tos vairs nedzirdēt. “Smejies. Smejies vēl,” es teicu, un viņa apklusa.

Kašmira, netīrbalts

Es mēģināju gleznot ar pirkstiem un guašām. Mana glezna saucas “Bella”, un tas ir apmātības apliecinājums Ullai. Mana mammma manas prombūtmes laikā to savāca un sadedzināja. Bet tas dara manu darbu vēl rezonansiskāku un dievišķāku. Jo fetiši ir ēteriski, t.i., tie ir manā sirdī, you know? Un būtībā. Tiem nemaz nav jāmaterializējas.

Es gaidu Ullu. Es zinu, ka viņa tieši divos šķērsos manas mājas pagalmu, lai ietu uz vakarskolu. Es esmu pielipis pie sava loga, ar marihuānas ļuļķi mutē. Jūs nezināt to, cik viņa ir skaista! Tāpēc smīnat. Es varēt būt Gagarins, tibetiešu abats vai taureņu ķēniņš, es vienalga pārgalvīgi kristu pie viņas kājām un cienātu ar savu būtību. Teorētiski.

Zāle izdziest tā arī neizsmēķēta. Pievilta no uzmanības trūkuma. Man deg visi muskulīši. Es esmu apakšbiksēs, kā vienmēr. Viņa nāk. Viņai mugurā zili džinsi un netīri balts džemperis. Viņas mati nevērīgi savākti uz augšu, tā lai šķipsnas ieskauj iedegušo seju. Es zinu, ka man pieder tieši trīsdesmit deviņi viņas soļi, un tad viņa pazudīs manam skatienam aiz baltās bloka mājas.

Divdesmit deviņi. Paslepens smīns viņas ziedošajās lūpās.

Trīsdesmit. Viņa noteikti domā par skābenēm. Un viņas vasaru.

Trīsdesmit viens. Garajos pirkstos ir klusums. Necaurredzīgs.

Trīsdesmit divi. Pastāsti man, kurp tu gribētu doties jel.

Trīsdesmit trīs. Šonakts būs sikspārņu nakts ar iepriekšējās dzīves skurbuļiem, bet viņa saritinājusies redzēs saldu murgu. Es viņai redzēšu cauri. Un viņa mani nepazīs.

Trīsdesmit četri. Uzmet skatu manam stāvam, tikai ātru un bezpersonisku “garām ejot”, neko vairāk es neprasu, kā tikt atpestītam no varmācīgās tieksmes pēc laimes.

Trīsdesmit pieci. Septembra zaļums. Tik kliedzošs.

Trīsdesmit seši. Es neesmu garlaikots. Es esmu apburts.

Trīsdesmit septiņi. Kaut nu tev vakarā nebūtu auksti!

Trīsdesmit astoņi. Un tu nezini. Vai esi vienkārši nolemta, neatkarīgi no mana jūtu Dieva. Bet es gribu, lai tu zini. Ka arī es nezinu. Es tikai to jūtu.

Jums taisnība. Es ar Ullu vēl nebiju pārmijis ne vārdu.

Kategorisks šiks. Viņai ir tikai divas kājas, tikai divas acis un viena maza mutīte. Bet šiks tāpēc, ka tas viss atrodas uz manas gultas. Trīsdesmit deviņi. Ejot atpakaļ no skolas, viņa bija nolēmusi mani apraudzīt. “Man nevarēja izkrist no prāta tavs špāsīgais stāvs dzeltenbrūnajā pidžammā,” viņa teica tieši šādus vārdus, kad es cienāju viņu ar tēva, nu jau manu, rūpīgi noslēpto zāli. Šis debesīgais skuķis bija niekojies tikai ar amfetamīnu un LSD. Marihuānu internātā visi uzskatīja par pārāk vecmodīgu un vāju produktu. Es gandrīz nerunāju, tikai viegli klīdu viņas marihuānas dūmos. Vectēvs vieglītēm klabinās augšstāvā. Šajā mirklī es atkārtoti domāju par savas sajukšanas prātā perspektīvu. Ak, Dievs, cik dumjš un vientuļš es tomēr esmu.

“Kā nomira tava mamma?” (Man ir 16, es neprotu būt tolerants)

“Viņai bija audzējs, tādēļ es dzīvoju internātā, lai viņai bišku pietiktu naudas nobaudīt to dzīvīti līdz galam godam. Tas ir labi. Es vienkārši zināju, ka arī mans laiciņš pienāks. Viņa bija Pareizības Dievs. Es viņu apbrīnoju.”

“Velti tu tā domā.”

“Pavisam ar ne. Nu viņa ir mirusi un par Pareizības Dievu velnsviņzinkādu likumu vārdā es oficiāli ieceļu pati sevi. Tā kā tas nebija velti. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Sīkais, tu tā nedomā?”

Man pēkšņi bija aizmirsušās visas gudrības. Es sēdēju sagumis pie viņas kājām un domāju par to, ko tad es galu galā domāju. Man bija bail pakustēties. Uz viņas pusi.

Pēkšņi viņa sāka histēriski smieties, iespiedusi galvu spilvenā, vicinot cigareti pa gaisu. Es atņēmu viņai to un pārdroši sacīju: “Liecies mierā, atnāks vēl mamma un visu saodīs.”

“Tu esi dusmīgs, ka es tevi pieķēru. Ak, Dievs, es takš tevi pieķēru,” viņa smējās.

“Ko tu tur murgo?” es aizsvilos. Viņa ir īsta. Un ne pa jokam uzpūtīga. Viņa ir mani ievainojusi.

“Tu takš esi manī samīlējies, un domā, kā atstāt par sevi labāku iespaidu! Vai tu par mani sapņo arī naktīs?” viņa piecēlās sēdus un vaicāja caur izspūrušiem matiem.

“Tu esi pelēcīgi nekaunīga. Jā,” es atbildēju.

Es nezinu, kāpēc, bet viņa pēkšņi pieliecās un mani noskūpstīja. Es vēl iefragmentēju viņas matu šķipsnu kuteklīgās rotaļas ap manu seju un baltā kašmira džempera Netīrbaltā apkakli pie mana kakla.

Es nedzīvoju pēc principa - “Dzīve tāpat ir sūds, kāpēc piemēroties tai un pašam būt sūdam?” Es tik tiešām dažubrīd un itin bieži jutos kā puņķu lupata. Un ne jau kaut kā konkrēta dēļ, bet gan tāpēc, ka tas bija viegli un apstākļu vadīti. Bet pat tādu pašciniķi kā es spēj uzmeklēt tādas izjūtas, kuru dēļ vien TU ESI KAUT KAS BRIESMĪGI LIELS.

Ulla varbūt nemaz neredz mani un skūpstās ar visiem maziem šmurguļiem un vispār - paldies par zāli jau nu varēji pateikt. Ir tāda sajūta, ka es visu daru tik šķērsām, cik šķērsām vispār vien var. Un ka viņa nemaz nav radīta tam, lai es visu darītu šķērsām. Un, pasargi Dies’, bet mani moka nelāgas aizdomas, ka lielo M es, iespējams, esmu sacerējis pats savā prātā un transportējis rūpīgi iepakoto un celofānā ielikto izjūtu uz sirdi. Ka tā ir tikai liela vēlēšanās + neizbēgama alķīmija, iespējams, pat noteikta viela, kurai ir nosaukums. Nu, piemēram, Mendeļa peroksīns. Un es nezinu, vai tiešām cilvēka gribasspēks mīlēt ir tas pats, kas mīlestība, bet, ja būtu, tad ir galīgā dirsā. Tad tač’ mums nav it nekā.

Nākamās dienas vakarā Ulla pie manis atnāca saraudātām acīm. šādas acis nav iespējams neatpazīt vai aizmirst. Mammai tādas ir bieži. Es nemēdzu raudāt, tās ir sieviešu būšanas, kaut arī jāatzīst - raudošas sievietes man gandrīz vai liek raudāt. “Es to atradu!” viņa čukstēja, ienākdama manā istabā. Es aizvēru ģeometrijas grāmatu un pienācu viņai tuvāk. “Ko tu atradi, Ulla?”

“Mātes miršanas apliecību. Tā stāv tantes atvilknē. Bet es meklēju tikai cigareti. Vienu pašu.”

“Annete taču nepīpē. Būtu nākusi pie manis, mēs kaut ko izdomātu.”

“Kur tad es esmu?”

“Ak, jā! Nekas.” Ģeometrija 10. klasei nozuda manā mugursomā, es neskatījos viņai acīs. Domu sikspārņi.

“Tu klausīsies manī, vai ne?” viņa uzsauca. Man šķiet, viņa bija sagatavojusies raudāt un mesties manos apkampienos. Šņukstēt un elsot man ausī kā nelaimīgs kaķēns, bet es ar savu neaptēstību atkal visu izbojāju, un viņa ātri pielika punktu sevis žēlošanas epopejai.

“Ak, jā, es tikai...” es teicu un uzgriezu muguru, lai saliktu arī pārējās grāmatas mugursomā. Es spēju būt neiespējami tizls, ja pacenšos. Un, lūk - mugursoma nokrita uz grīdas, grāmatas izkrita, un Ulla palika viena ar savām domām par miršanas apliecības. Uz grīdas starp literatūras grāmatu un algebras kladi rotājās A4 lapa ar milzonīgu uzrakstu “JANEKS MĪL ULLU UN VIENMĒR IR MĪLĒJIS. P.S.: Man nav pacietības tevi atdzīvināt.”

Viņa paķēra lapu un aprauti iesmējās. Pēc tam domīgi palūkojās manī.

“Ko nozīmē šis P.S.?”

“Es nezinu. Es niekojos, neņem galvā. Stulbenis tāds. Nebija ko darīt.”

“Pasaki, kāpēc tev nav pacietības mani atdzīvināt?” viņa aizsvilusies bļāva.

“Tas nav nekas, piedod.”

“Tu man nesaki - piedod.”

“Es varu tā neteikt, bet vienalga tā domāšu.”

“Nedomā vairs par to. Nedomā vairs par mani. Tev tāpat nebūs pacietības,” viņa aizcērt aiz sevis durvis.

Un es biju izbaudījis pirmo mīlnieku ķildu savā dzīvē.

Mēs ejam garām, jo esam dzīvi, vai arī vienkārši vienaldzīgi?

Pašuzliesmojošs

Jā, varbūt arī tā saucas pubertāte, bet es nespēju būt tik viennozīmīgs. Tas mani vienkārši nogalinātu. Tai dienā, kad es sapratu, ka mans vectēvs zin visu, es pustumsā lasīju Markesu un ar vienu uzaci domāju par to, ka man nav draugu tāpēc, lai manī vieta būtu vienīgi Ullai. Pusvienos ievēlās vectēvs ar origami paplāti un bija pilns apņēmības man iemācīt šo mākslu. Es viņā skatījos ar dziļu neizpratni un interesi, kā visi pieaugušie. Un man bija bail piefiksēt, ka es tiešām skatos uz viņu kā visi pārējie, t.i., pieaugušie ņuņņas.

“Skaties, tas ir ļoti viegli,” vectēvs sāk locīt zilgano papīru.

“Vectēv, tu esi vientuļš?”

“Ko tādu prasa tikai tad, ja cilvēks sāk izskatīties vecs vai noguris. Es izskatos?”

“Nē, bet jūties, jo tad tu pusvienos naktī neieveltos manā guļamistabā ar origami paplāti rokās.”

“Tev nav ne jausmas, cik pagodinātam tev jājūtas manas ierašanās dēļ.”

“Nepārproti - es jūtos. Bet tev savukārt tādam jājūtas dēļ tā, ka es tevi pieņemu.”

“Dieva dēļ, nesamīlies tajā kaimiņu skuķēnā. Viņa ir internātmeitene bez funktiera,” sacīja vectēvs dziļā, dziļā aizvainojumā, ceļoties gājienam uz durvīm.

“Ko tu vari zināt par Ullu!”

“Par viņu es nezinu neko, bet toties par tevi visu. Ar to man pietiek pāri galvai.”

“Ko tu vari zināt!”

Aizgājis līdz durvīm, viņš tās atvēra un palūkojās manī ar tēvišķāko skatienu pasaulē. “Janek, tas nav lūgums, bet pavēle. Tas tā, lai tev būtu maķenīt vieglāk. Es apsolu, ka nekad vairs tev neko neprasīšu.”

No papīra es protu izlocīt tikai sirdi.

Es nācu no skolas un domāju par to, kāpēc ir vētras, kāpēc ir klusums, kāpēc nav Dieva, kāpēc visi ir tik pusdzīvi un neatklāti un visbeidzot, kā Ullu uzaicināt uz velnsviņzinkurieni. Pēkšņi es sajutu stipru sitienu starp lāpstiņām. Viss kārtībā, Janek. Tevi appiko. Tavas klases meitenes. Es pieliku soli un pateicos tam, kā nav par to, ka viss ir tik īsts. Pohuj, kāpēc.

Es iegāju pie Ullas. Viņa gatavojās iet uz skolu. Es izpildīju viņas mājas darbus un palīdzēju uzvilkt mēteli. Mēs bijām skūpstījušies tikai vienu reizi, un man bija bail, ka tas var vairs nekad nenotikt, jo mēs skaitījāmies sasodīti nelaimīgs, savārdzis ovāls, bet mīlestība ir maza apaļa formuliņa, kas riņķo ap savu un citām asīm.

Vectēvs ar Demeniju bija izgājis pastaigā, Annete strādāja, bet Ulla sēja kurpēm šņores. Mans plāns bija nomest zemē cepuri un brīdī, kad es liektos to paņemt, es viņu noskūpstītu, bet tad es sapratu, ka es nespētu nomest zemē cepuri ticami. Vēl atlika brīdis, kad mēs slēgsim durvis. Un vēl visi pasaules brīži. Tāpēc es saņēmu viņas roku savējā un noskūpstīju. Viņa neiebilda, jo acīmredzot es viņai likos riktīgi maigais tips. Vīriešu iedalījums ir daudz šaurāks kā sieviešu, tāpēc man jāiztiek ar to. Bet es jau vēl neesmu tas virspusējais dzīvnieks, es vēl esmu bērns.

Nezin kāpēc mēs gājām uz viņas skolu kopā. Ne es biju piedāvājies viņu pavadīt, ne viņa man to bija lūgusi. Ulla smird pēc cigaretēm un lētiem Annetes kankariem. Ulla smaržo pēc “Klaipēdas” un gaiša “Rīgas ceriņa”. Vakarā mēs varbūt klausīsimies Borisu pie manis, un ovāls mēness taustīsies pēc mūsu atgriezeniskās saites. Es protu ņirgāties, neuztraucieties. Mans viennozīmīgais visu notikumu pārfrāzējums globālā, fatālistiskā mirāžā ir apliecinājums manām skuķa sirreālista smadzeņu esamībai. Mamma teica, ka pie vainas visam, kas ar mani notiek, tojesķ - nenotiek - ir tas, ka es pa daudz domāju. Es gan to neprotu sev izskaidrot, jo es nesaprotu, kā var sevi izklaidēt nedomājot. Vai arī, kā var sasniegt orgasmu nedomājot. Vai sēdēt uz slapja poda, nedomājot par to, ka tas ir slapjš. “Kāpēc es tev to visu stāstu?” es iebļaujos. Mamma stāv zemē kā iecirsta. Viņa domā par vectēva ietekmi. Patiesībā viņa vectēva ietekmi piedēvē visam, kas notika, notiek un notiks pasaulē. Buša neirozēm, kaņepju audzētājiem, mīmu teātriem, bomžiem, kas ceturtdienās rakņājas tvertnē pie mūsu mājas, un, kuri vienmēr pamanās uzvilkt kādu vecu, mammas izmestu kleitu. Jā, tas viss viņu satrauc. Dažreiz viņa netrāpa sev mutē ar zupas karoti, cik ļoti tas viss viņu satrauc.

Bulšits, bērni. Es teikšu pēc gadiem divdesmit.

Nē, Ulla nav nemaz tik vispārīga. Doma par to, ka tev varētu piederēt viņas elkoņi, mugurkauls, sņuksti u.c. sieviešu padarīšanas spēj sakairināt ne tik vien reproduktīvos orgānus.

Vectēvs brauc uz Parīzi. Mēs zinām, ko tas nozīmē. Viņš uz jumta sarīkos pikniku sev un baložiem un dzīvos tur divas nedēļas un trīs ar pus dienas. “Viņš ir slims, vecs cilvēks!” teiks mamma un pievērs man acis. “Kur tu atradies, plikā dvēsele?” skanēs no jumta dienām un naktīm. Drillēs plate “Paris in summer”, un mamma nelūgs pie sevis viesus. Man ir kaut kā vienalga, jo mana dvēseles izjūta ir sastingusi permanentās peripetijās, kurām kopsaucējs liekas esmu vienīgi es pats. Izjūtas un to definējumi mainās kā kino kadri vai pūtītes uz manas sejas, mainīdamas būtību, formu un atrašanās vietu. Jā, ir jūnijs.

“Es rīt braucu uz Parīzi” vīd uzraksts uz viņa guļamistabas durvīm. Ar melnu markeri es pubertātiskais plēsoņa pierakstu - “arī šoreiz es nebraukšu tev līdz!”

Es apsteidzu pats sevi gudrībā un uzrakstu epifāniju par “Vien man zināmu Žanu Žaku”. Es to iesniegšu manas skolas direktorei kopā ar lūgumu pārcelt mani uz 11. klasi. Eseja ir par vecu vīru, kurš vienmēr gaužas par varžu kājiņu trūkumu. Tad pie viņa noliecas Van Gogs un saka: “Es tev neparādos kā eņģelis, es parādos kā kategorisks mūdzis, kurš tev saka: beidz īdēt šata faka un ej tak vienreiz strādāt.” Žans Žaks raud vēl diktāk un neiet pat uz baznīcu, kamēr pie viņa ieklejo vecs skrandainis un saka: “Žan Žak, tu esi neatkārtojams. Es tev atnesu bundžiņu ar varžu kājiņām.” Jā, beigas ir laimīgas. Žans aizbrauc uz ASV un strādā varžu kājiņu fabrikā pilnu darba dienu, un neviens nekad neuzzina par viņa slēpto kaislību, izņemot veco vīru - iedvesmotāju.

Man ir 17ā dzimšanas diena. Visu vasaru Ulla ir bijusi grūti audzināmo pusaudžu nometnē un atgriežas ar pilnu krūti jaunu iespaidu. Esmu nolēmis nemarinēt visas lietas un viņu apprecēt. Esmu veiksmīgi sapratis, ka es skeptiski uztveru tikai dzīvi kā procesu, nevis kā piepildījmu. Un nu, lūk, man nākas atzīties, ka mans tumšais plankums aug arvien plašāks un neizbēgamāks, drīz es pavisam fundamentāli sākšu mīlēt dzīvi. Ko es domāju par līnijām savās plaukstās? Nē, neko īpašu, man tikai dažreiz tās notirpst. Mēs dzeram groku un neuzkrītoši pieminam tēvu. Vectēvs pasniedz roku un ieliek man plaukstā saritinātu papīra gabaliņu, uz tā vēlāk izrādās ir rakstīts - “Pārgalvnieks Petrs Marķīzs sekoja savai ēnai pāri dzelzceļam uz vietu, kuru bija nolūkojis, jau pavisam maziņš būdams. Viņš bija gatavs mirt. Ne mirkli nešaubīdamies, viņš bija nogalējis sevī rokstāru, eņģeli, smēķētāju, mīļāko un visu pārējo, kas bija un kas varēja būt. Tev ir 17, baudi dzīvi!” Tik veikli un viņam raksturīgi viņš man vēlējās pateikt, lai neuzticos ne mazākajai saistībai. Vakarā, gultā pagriezdamies uz kreisajiem sāniem, es sapratu, ka šis būs viņa pēdējais mēģinājums mani uzrunāt. Tovasar es Ullu neapprecēju.

Redziet, staigāt pa pagalmu ar cigāru mutē varbūt kādam citam ir svarīgi. Man ir svarīgi neko nenoapaļot un neapgraizīt, bet just. Kā pirmajā brīdī, tā pēdējā. Tā nekur tālu netiksi. Bet pasaule ir tik slidena, ka pasargāts nav neviens, arī tas, kurš nekad nav sadomājis visādas blēņas par sevi un smuko kaimiņieni. “Man nav ko zaudēt!” es bļauju un braucu uz Parīzi.

Četrdesmit. (vienmēr viens vēl ir rezervē) Pašuzliesmojošs. (viņa pazūd aiz stūra)

***

“Jūsu vectēvs patiesi ir atlabis pēc visa tā, kas viņam sāpējis šo daudzo gadu laikā. Mēs esam atraduši pareizo pieeju. Viņš atkal dzīvo. Kā dzīvs, normāls cilvēks,” bija teikusi sanatorijas vadība. Es pieeju pie loga. Es redzu rūpīgi sakoptu dārzu, un ienāk vectēvs. Viņš ir atķemmējis matus uz aizmuguri un uzvilcis labu, baltu kreklu. Es eju viņam pretī un sniedzu savu balto, jauneklīgo roku. Viņš savējo - nodeldēto, vēnaino. Viņš smaida.

“Man jau teica, ka tu daudz gleznojot,” es uzmetu skatu uz manas zosādas iemeslu. Vectēvs smaidot atsēžas uz gultas. “Jā, jaukais, mazais muļķubāni. Es esmu pievērsies klusajai dabai. Tā ir tik harmoniska un pamatīga.”

“Es... kā tev te iet?” Es paeju nostāk no gultas un saules stars noķer manu skatienu. Es aizveru acis.

“Man iet burvīgi. Man ir gulta. Pasties tik uz to dārzu! Ej, kad gribi. Un es varu gleznot. Tas tač’ labi, vai ne? Man nekas nesāp. Es te esmu redzējis ne vienu vien nelaimīgo nomirstam, bet es nebēdāju ilgi. Jo man iet labi. Patiesībā man iet labi un vienmēr ir gājis, paldies.”

“Vectēv, mēs ar Ullu braucam prom. Mēs gribam, lai mazais piedzimst Latvijā. Mums mazliet bail, bet...”

“Jums ies labi. Rīga ir brīnišķīga. Man ir jābūt te, un jums ir jābūt tur. Labi, ka tā, vai ne? Viss ir laimīgi atrisinājies kā pasakā, kā lubenē, kā sasodīti piemīlīgā dzīvē. Es esmu priecīgs.” Viņš šūpo savu smaidīgo seju, un es redzu normālo cilvēka neprātu viņa acīs.

“Vectēv, tev te ir labi? Ko es varu darīt tavā labā?”

“Manu mazo bērn, viss ir kārtībā,” viņš kārto segas pārvalka malu. Smaida. Es nodrebu. Kā puķuvāze vai zieds vai galu galā fons, kurš viņa gleznās vairs nedreb. Es esmu piepildījies. Es visu laiku biju aklais un kurlais. Es neredzēju, ko man dod ticība viņa spēkam. Tā transformējās manā dvēselē un veidoja manu garīgo ķermeni. Es esmu šļurga. Es esmu šļurga, ne cilvēks. Bez viņa.

“Vectēv, ko tev atnest. Tev konfektes te dod?” Es notupjos pie gultas. Es redzu viņa mierīgos ceļgalus.

“Jā. Vakar es ēdu “Vētras putnus”.’’

“Es tev atnesīšu “Serenādes”. Daudz. Kaudzēm. Tev būs “Serenāžu” kalni!” Es sakņupis raudu. Manas asaras līst viņam uz biksēm, viņš neuztraucās. Viņš atslīd gultā guļus un aizliek aiz galvas sakrustotas rokas. Nav beidzis smaidīt.

“Būs jāķeras pie jaunām puķēm. Tās būs margrietiņas. Tev patīk margrietiņas. Un Ullai? Patīk? Jums patiks. Tās būs debešķīgas. Jūs tās redzēsiet savā paradīzē. Es esmu priecīgs. Jau piedzimu priecīgs, bet to nezināju. Paldies tev. Tu esi īsts draugs. Tu nežēlo mani laimei. Paldies,” viņš murmina.

Es asaroju un elsoju. Mana galva ir uzpampusi un caurspīdīga.

“Piedod. Ļauj man tev palīdzēt, vectēv. Ko lai es izdaru? Neatsakies dzīvot. Tu esi labākais iedvesmotājs dzīvei. Es atnesīšu “Serenādes”. Tu tās ēdīsi un būsi atkal sirreālists. Tu būsi mans laimīgais vectēvs. Tu būsi īstāks par mums visiem, kāds vienmēr esi sevi nosargājis. Līdz šim. Piedo’ man.” Es dzirdu tikai savu elpu un jūtu vaigam pieskaramies puņķaino palagu.

“Man vairs nevajag “Serenādes”, mazais muļķubāni.”

Laura Brokāne

Laura Brokāne ir studējusi filozofiju, šobrīd viena no interneta žurnāla "Punctum" redaktorēm.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!