Bērnu bibliotēka
09.01.2015

Vectētiņš Antontiņš un es

Komentē
0
Saglabā

Izdevniecība "liels un mazs", 2009, autores ilustrācijas, Ūnas Laukmanes dizains

Fragments par balto ķēvīti Sarmu ir neliela daļa no dokumentāla vēstījuma par vectētiņu Antontiņu un viņa dzimtu. Tas rakstīts no viņa mazmeitas, pusaugu meitenes redzes viedokļa. Dzīves gudrība, dabas un tradīciju izjūta stāstos par reālas mūsdienu Latgales sētas notikumiem iet roku rokā ar jokiem un nedienām, ko ap sevi saceļ allaž nemierīgais un pavisam mūsdienīgais vectētiņš Antontiņš.

Ilga Reizniece par šo grāmatu raksta: "Lasot Ivetas Vecenānes grāmatu Vectētiņš "Antontiņš un mēs", jūs nokļūsiet vietā, kur citādi diez vai nokļūtu. Ne jau kādā Ēģiptē vai Šveicē – tas mūsu laikos pat vieglāk izdarāms! Nē, tepat Latvijā, bet tuvu tālu – Latgalē. Pie ezera, kur dienā peldēties, bet naktī makšķerēt, pie zirga, govs, suņiem, kaķiem un cālīšiem, kas visi – draugi. Kur arī cilvēki visi draugi, un mājām priekškaramās atslēgas nav vajadzīgas. Kur joprojām ne tikai ar zemi, skābē kāpostus un kuļ sviestu, bet kur, to visu darot, priecājas un godā tur gan praktisko, gan skaisto dzīves pusi. Pie vectētiņa un vecmāmiņas, kādi jo daudziem pilsētas bērniem diemžēl ne sapņos nerādās. Pilsētā vectētiņš labākajā gadījumā aizved uz parku, baseinu vai kino, bet vectētiņš Antoniņš... nu, te katra diena kā kino, katra diena ar piedzīvojumiem. Īstiem. Tikpat īstiem kā gurķi no dobes un ķirši no koka. Un cilvēki – vēl īstāki. Ar savām vājībām un lielumu, stiķiem un niķiem, ar tradīciju un neatkārtojamību... Iveta par to visu raksta tik dzīvi un ar tādu mīļumu, ka liekas – es pati to redzu, izbaudu un piedzīvoju. Lai gan īstenībā sēžu savā Rīgas dzīvoklī, trešajā stāvā, un lasu grāmatu par vectētiņu Antontiņu."

SARMA

Mūsu ķēvīte Sarma ir skaistākais, ko esam iepazinuši savā dzīvē. Viņu nopirkām valsts svētkos – 18. novembrī. Kopš tā brīža, kad vectēvs pārvilka roku pār zirga muguru un nosauca par Sarmu, aizsākās liela sapratne un abpusēja mīlestība ar mūsmājas saimi. Kopā ar viņu mūsu ikdiena kļuva skaista, baltā zirga klātbūtnē katrs sīks dzīves mirklis bija cildens kā pati mūžība, kartupeļu vagošana un siena vešana pārvērtās svētkos, bet braukšana uz veikalu – par skriešanos ar mašīnām. Vasarā, pļavā viņa izcēlās kā balta pieneņpūka, ziemās saplūda ar sniega baltumu. Cik skaisti Sarma ienāca, tik skaisti gāja savās zirga gaitās un vēl skaistāk prata aiziet. Dieva kukainītis.

Mūsmājas atrodas pie ezera. Tas ir tik liels, ka vienā krastā var redzēt sauli uzlecam, otrā norietam. Vienā pusē lija lietus, grabēja krusa, otrā pusē saulīte glāstīja vaigu un viegls vējiņš nopūta lieko karstumu. Aizlaikos te bija apmetusies viena no senajām latviešu ciltīm. Netālu ir Kivtu kapulauks, kur pat mūsu vectēvs atradis senus bronzas rotājumus. Te viss ir nopietni un pa īstam. Uz ezera plašumu var nolūkoties arī no kalna muguras. Sarma ir gudra – kad Antons viņu iejūdz ratos, lai kur dotos, viņa iet lēni kā pieklibodama, soļus skaitīdama. Mājupceļā viņa zina, ka to gaida auzu sauja un mīksta zāle piemājas pļaviņā, tāpēc soļu ātrums netiek taupīts, kā bulta viņa metas no kalna lejā – padomāt, kas notiek ar ratiem, nav laika. Ceļu ķēve zina precīzi.

Reiz agrā pavasarī, braucot no kaimiņa, vectēvs sēdēja ratos ar virskokiem, šūpoja kājas un grožus pa īstam neturēja, tie svabadi locījās savā vaļā. Kalna kore bija atkususi, bet apakšā – ledus. Lai ātrāk tiktu mājās, Sarma no lielā ceļa uz mazo nogriezās jau pirms laika, kājas paslīdēja, zirgs nogāzās, ilkss salūza, bet smagie ratu virskoki ar lielu joni uzkrita Antonam virsū, tā ka vairs ne piecelties no sasitumiem. Ķēve uzcēlās pirmā un gaida saimnieku. Vectēvam zilums pa pusķermeni, tā nu abi sasistie draugi lēni soļoja garo ceļu uz mājām, atstājot salauztos ratus kalna korē. Vecmāmiņa, Antonu žēlodama, piedāvā viņam šņabja kompreses, lai zilumi pāriet. Vectēvs tādu mantu no ārpuses nekad nav atzinis, tā viņš tika pie kompresēm no iekšpuses un negadījumu ātri aizmirsa. Vien baltā Sarma no šī brīža vēl arī nosirmoja.

Vientuļi viņa pavadīja nedēļu savā stallī, kurā parasti bija ieslēgta gaisma. Kad jautājām, kāpēc Sarmai gaisma vajadzīga, Antons atbildēja – lai jau avīzes palasa. Līdz nākošajai reizei. Tad Sarma bija iejūgta ratos un Antons nez kurp veda benzīnkannas. Bet ātrās dabas dēļ viņam nepietika laika tās kārtīgi aiztaisīt. Uz ceļa, uzbraucot nelielam akmenim, kannas apgāzās un benzīns izlija. Vecmāmiņa vēl divas nedēļas žāvēja Antona bikses uz žoga. Viņai nekad nav garlaicīgi, vectētiņš dzīves raibumus pieved pie paša sliekšņa teju vai katru dienu.

Bet viņam darba pilnas rokas! Kādu dienu no viena kaimiņa līdz otram bija jāaizved piecdesmit kilogramu smagais zāģa motors. Tas tika iecelts ratos. Vectētiņš izdomāja – nebrauks jau pa apkārtceļu, pārāk ilgi un tālu. Brauks no kalniņa pa pļavu, pa neceļu – ātrāk, tuvāk. Bet zirgs skrien, nenoturēsi, zāģis kratās, nenoturēsi, kurmja rakumi viens pie otra, un pašam tā drebināšanās no kalna joņojošos ratos visbriesmīgākā. Nav jau jaunība, kauliņi jūtīgāki. Šoreiz viss beidzās laimīgi, paldies Dievam, zāģis neuzslīdēja ne zirgam, ne vecamtēvam, bet bija jāiztērē visas nedēļas spēka rezerves, lai brauciens labi beigtos. Veci ļaudis saka – īsais ceļš garajam smejas. Līdzīgs notikums gadījās ar laivu. Vectēvs visu mūžu pie ezera dzīvojis, pazīst to kā savas mājas. Pie ezera un bez laivas nav iedomājams dzīvot. Tā nu vienu ziemu Antons uzbūvē sev vieglu koka laiviņu, bet uz ezeru ar rokām neaizstiepsi, vedīs zirga ratos. Laiva ratos ielikta, paši iesēdāmies laivā – un uz priekšu, bet tā šļūkā ratos kā karsts kartupelis pa muti. Labi, ka pagalmā ātruma nekāda, kopīgiem spēkiem varējām noturēt.

Sarma ir gudrs kukainītis, klausa tikai vīriešus, sievietes vērā neņem, dari ko gribi – viņa jūt savu pārspēku. Kaimiņieni Marijas tanti, kura radusi ar lopiņiem ņemties, Sarma svaidīja kā futbolbumbu, vien, kad tante rupju vārdu pateica, palika klausīga. Tikko vecmāmiņa pieķērās grožiem, tā pakaļkājas zirgam pa gaisu vien gāja. Mamma bija gudrāka, viņa vienmēr lūdza Antonu, lai iejūdz zirgu. Salika visus bērnus kamanās – un uz priekšu pa sniegiem, laukiem, pļavām, arumiem. Bet lauku zirgs laikam saprot, ka nav domāts izpriecām un bērnu vizināšanai, ātrāk jātiek stallī avīzes palasīt. Sarma pieklājības pēc pavizina pilsētnieces, noskata vietiņu, sīku pakalniņu, kur labāk apgāzt kamanas un visas sievietes iegāž sniega kupenā, lai ķepurojas laukā. Pati apstājas kā miets un, galvu pagriezusi, skatās uz mums, lielo balto aci bolīdama – nu kā tad jums tur klājas? Vai vest uz mājām vai vēl pērsieties pa sniegu? Mums dusmas lielas par izbojāto braucienu, bet prieks sev visapkārt sajust neskartā sniega svaigumu.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"

Iveta Vecenāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!