Recenzija
20.11.2008

Vate. Impresijas

Komentē
0
Saglabā

Kā teicis Marks Tvens, klasika ir kas tāds, ko visi vēlas būt izlasījuši, bet neviens nevēlas lasīt. Virdžīnija Vulfa, viena no literārā modernisma un feminisma spožākajām virsotnēm, neapšaubāmi godam pelnījusi vietu klasiķu plauktiņā, tomēr iespēja lasīt rakstnieces autobiogrāfiskās esejas, kas vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc viņas nāves apkopotas un publicētas krājumā ar angļu redaktores atrastu nosaukumu „Esības mirkļi”, šķiet, būtu pievilcīga nodarbe vien angļu literatūras studentiem, kam pēc izmisīgas cīņas ar „Deloveja kundzi”, „Uz bāku” vai citiem šedevriem vēl jāuzcep apcerējums par dižās modernistes „dzīves un daiļrades ceļu”.

Tomēr putekļainas garlaicības aurai ap Vulfu tā īsti nekad nav izdevies savīties ― pa daļai tāpēc, ka rakstnieces talants gluži vai taustāmās niansēs dokumentēt sava laikmeta cilvēcisko domu un emociju spektru dara ne tikai viņas literāros darbus, bet arī atmiņu fragmentus (pēdējos varbūt pat vairāk, jo tie uzieti pēc Vulfas nāves nerediģēti un, attiecīgi, ir vaļsirdīgāki) par gana baudāmu lasāmvielu ne vien apsēstiem literatūrpētniekiem, bet katram, kuram jebkad interesējis, ko gan tāds klasiķis ziemā ēd, jeb citiem vārdiem sakot ― vai ģēnija gara lidojums un cilvēciskās dzīves proza ir savienojami lielumi? Nenoliedzami, dažs lasīs „Esības mirkļus” kārīgā cerībā uziet pikantas detaļas no Virdžīnijas slavenās netradicionāli orientētās seksuālās dzīves (ko tik spožā fantāzijas gaismā parāda, manuprāt, Vulfas labākais darbs „Orlando”) un jau bērnībā rakstnieci mocījušās garīgās slimības epizodēm ― jāpiezīmē, ka šie meklējumi būs pa lielākai daļai neauglīgi.

Patiesībā būtu grūti pateikt, par ko ir šīs esejas ― tās vietumis vairāk atgādina inteliģentu draugu sarunas virtuvē pie kafijas tases, kur sarunas pavediens, kāda vārda vai iedomas inspirēts, nemanot aizslīd pavisam citur, nekā sākumā iecerēts, un arī noslēgumā paliek vien iespaids, ka esam saistoši aprunājušies, bet nekāds kopsavilkums no teiktā izdarīts netiek ― un nav arī vajadzīgs. Asociāciju plūdumam, kas pavada aprakstīto, bieži vien nav nekāda sakara ar notikumu, kas tās izsaucis ― kaut vai faktam, ka mātes nāve Virdžīnijai uz mūžu asociēsies ar vilciena pienākšanu Pedingtonas stacijā, ― bet tieši šī attāli nojaušamā asociatīvā ķēde ir Vulfas rakstītā firmas zīme.

Visinteresantākais lasītājam, kurš jau iepazinies ar Vulfas daiļradi, domājams, būs eseju fonā nemitīgi un nemanāmi pulsējošais laikmets ― 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmo desmit gadu Anglija, vēl ar vienu kāju Viktorijas laikmeta puritānismā, romantizētajos ideālos un tradīcijās, tomēr gaisā arvien skaļāk vējojot jauneklīgi radikāliem modernā laikmeta saukļiem un ― pirmajās esejās vēl attālu ― pasaules karu atbalsīm. Visu piecu dažādos dzīves posmos (pēdējā ― tikai dažus mēnešus pirms savas pašnāvības) rakstīto atmiņu fragmentu gaitā rakstniece saglabā viņas darbiem raksturīgo pieklusināto, tomēr skaidro, analītisko, bet vienlaikus slēptu emociju pilno tonalitāti. Veltot pirmo fragmentu „Atmiņas” vecākās māsas Vanesas dēlam, viņa nekur nemin vārdus „mana māte”, „mana māsa”, bet gan attiecīgi „tava vecmāmiņa” un „tava māte”, tādējādi it kā cenšoties distancēties no pārāk personiskas tuvības ar lasītāju, izslēdzot sevi no kopainas. Tālaika tipiskais stils ― nerunāt daudz, nerunāt skaļi un nesaukt svarīgāko īstajos vārdos ― jūtams arī pārējo atmiņu stāstījumu vienmērīgi plūstošajos teikumos ― bez dialogiem, bet ekscentriskām atkāpēm ― nojausmu, mājienu, nepateiktā pilna pasaule, kuru no malas vēro bērns un pusaudze Džinija un kuru jau no dzīves otras puses apraksta Vulfa, tikpat kā nepieminot savu alter ego. Tā ir ārēji nosvērta un ģimeniska pasaule, kuras rimto plūdumu laiku pa laikam viegli saviļņo kāzas, bēres un dzemdības, lielākas un mazākas komēdijas un traģēdijas, bet tradīcijas kā rūpīgas rokdarbnieces diegi atkal aizlāpa šo norišu izrautos caurumus, kas varētu izraisīt nepiedienīgi skaļas emocijas aptumšotajā aizvilktu aizkaru, nevēdinātu viesistabu, tumšu mēbeļu un apspiestu kaislību pasaulē. Nedaudz, bet tikai nedaudz stāstījums atsauc atmiņā daudz konservatīvākas 19. gadsimta rakstnieces ― Selmas Lāgerlēvas atmiņu stāstījumu grāmatā „Morbaka” ― inteliģenta, jūtīga bērna pārdomas, dzīvojot lielas ģimenes vidū un laikmeta ierobežojumos, kur acu priekšā norisinās klusu traģēdiju virtenes, kuras bezcerīgi, bet neatlaidīgi mēģina izprast bērna nenobriedusī loģika.

Kā visās ļoti personiskās atmiņās, arī šeit priekšplānā uzpeld tieši ikdienišķais, nevis globālais, jo spilgtāks tāpēc, ka notēlots tik šaurā vidē, jo spalgāks tāpēc, ka slāpēts. Tādējādi uz laikmeta pelēkbrūnās kārtības fona rakstnieces trāpīgie vērojumi un izjūtas glezno asu toņu ainas vienlaikus ar impresionista smalko pieskārienu un ekspresionista nežēlīgo pašatklāsmi, lasītāja acu priekšā pakāpeniski nojaucot ārēji nevainojamo inteliģentas angļu ģimenes mirāžu, pieklājību un piedienību. Kontrastu starp ārējo un faktisko dzīvi ilustrē kaut vai epizode ar trīskāršo kāpinājumu, kur astoņpadsmitgadīgā Virdžīnija, vakariņās pie „labākajām aprindām” tiek klusējot norāta par uzdrīkstēšanos paust savu viedokli, pēc tam nejaušības rezultātā tiek aizvesta uz (tiem laikiem) pornogrāfisku izrādi, bet nakti pēc tās pavada gultā kopā ar savu miesīgo brāli.

Esejās lieliski redzama laikmeta aizplūšana ― tas, ko paaudzes uzskatījušas par nesatricināmu, neatturami sabrūk, un ne tikai viktoriāniskais gars ― pēdējās esejās Vulfa redz tikpat neatturami aizplūstam arī modernisma ziedu laikus, starpkaru intelektuālismu, un tuvojamies kaut ko, ko viņai nedz kā rakstniecei, nedz kā cilvēkam vairs nav spēka panest. Esejā „Vecā Blūmsberija” labi redzams, kā sacērtas „vecā” pasaule ar „drosmīgo jauno”, dumpīgās modernistu paaudzes izpildījumā tiek atvilkti aizkari, atrauti logi, pieputējušās telpās ielaists svaigs gaiss, tomēr šais novitātēs jūtama spriedze, kas vairāk raksturīga ārdošam, nevis atjaunojošam garam; turklāt nav īsti saprotams, vai daļa no drosmīgajām izpausmēm ir patiesa sava laikmeta kritika vai tikai modes kaprīze, piemēram, iestrēgusī tendence bez aiztures apspriest seksuālus jautājumus vai vairākviet aktualizētā garīgo slimību tēma, kas, šķiet, dažam labam kalpojusi kā pašizteikšanās forma. Asu diskusiju pasaule aizstāj deju un vakariņu pasauli, tomēr arī pati aiziet nebūtībā, jo, kā jebkurš dumpis, tā nav ilglaicīga eksistences forma. Šai sakarā vērts pieminēt savdabīgo un īpaši mūsdienu sabiedrībai aktuāli pašironisko eseja „Vai es esmu snobs?”, kurā rakstniece smīnīgā vaļsirdībā analizē snobisma izpausmes sava laika Anglijā (kur nu ar tituliem vēl vairāk apsēstu vidi!) caur sevis pašas prizmu ― rakstot viņa ir pietiekami veca un slavena, lai varētu atļauties būt atklāta.

Interesanti ir vērot autores izaugsmi kā rakstniecei, jo divas esejas „Atmiņas” (sarakstīta 1907. gadā) un „Pagātnes skice” (sarakstīta 1940. gadā) apraksta vienus un tos pašus notikumus no autores bērnības, tomēr pēdējā redzama jau daudz vairāk nobriedusi literārā personība ― ja pirmā fiksē galvenokārt faktus un tos pavadošās emocijas, tad „Pagātnes skice” ir ilustratīva, krāsaina un elpojoša refleksija arī par cēloņseku attiecībām un atskats uz mūžu, kas pavadīts šīs bērnības atēnā. Šai esejā rodams arī atšifrējums grāmatas nosaukumam, proti, autores viedoklī par divu veidu esību ― īsto esību, jēgpilnu, šokējošu atskārsmi, kas rodama tikai atsevišķos uzplaiksnījumos un stāsta par „realitāti” aiz neesības ― ierastā prāta stāvokļa, kas ietin dzīves kā mīkstā vatē, kas netiek apzināti fiksēta, no kuras neuzglabājas atmiņas ― dzīves nebūtiskā, aptumšotā daļa. Tieši šie esības mirkļi sastāda lielāko daļu eseju, kurās līdz ar to nav autobiogrāfijām tipiskā vienotā un saistītā stāstījuma, bet tikai uzzibsnījumu, impresiju virknes, kas sākas un beidzas šķietami nejauši izvēlētos mirkļos. Tāpat kā saruna virtuvē pie kafijas tases, kad mājasmāte, lūkojoties pa logu, uz brīdi apklususi.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!