Vasīlijs, es un “Teikumi”

Decembra vidū kim? darījis Latvijas lasītājiem pieejamus Sola Levita (Sol Lewitt) hrestomātiskos darbus: “Paragrāfi par konceptuālo mākslu” (1967) un “Teikumi par konceptuālo mākslu” (1969). Tulkojuma autors – Jānis Taurens. "Paragrāfi.." un "Teikumi.." glītā brošūras izdevumā pieejami kim? lasītavā Spīķeros, kā arī Satori grāmatnīcā. Piedāvājam tulkotāja dialogu ar viņa mākslas sarunu biedru Vasīliju. - ¼ Satori

Sols Levits: Serial Project #1, 1966.

– “Sagatavota” improvizācija, – Vasīlijs pasmaidīja. (Fonā viņš bija uzlicis Keidža “Sonātes un interlūdijas sagatavotām klavierēm”.)

Es paraustīju plecus un neko neteicu; joks man nešķita veiksmīgs.

– “Valodas inerce?” – Vasīlijs vaicājoši pavērās manī. Sapratu, ka viņš nonācis līdz manām piezīmēm pie astotā teikuma, kurā Levits runā par “glezniecību” un “tēlniecību” kā vārdiem, kas apzīmē veselu tradīciju un uzliek ierobežojumus māksliniekiem, kuri bieži vien nemaz arī nevēlas pārkāpt pieņemtās robežas. Cik atceros, es savā komentārā pievērsos faktam, ka mēs vēl arvien lietojam šos terminus.

– Jā, – es piekrītoši pamāju ar galvu, – taču, ja pasakām “A”, jāpasaka arī “B”, proti, šo valodas inerci rada noteikti tās lietotāji un institūcijas.

– Ko tu saproti ar vārdu “institūcijas”?

– Mācību iestādes, preses izdevumus, arī mākslas kritiķu un ekspertu profesionālo “žargonu”, ko balsta, – es piebildu, – noteikts finansējums.

– Vai tad nav tā, ka profesionālā leksika balstās uz vārdu lietojumu ikdienā? Vai šeit nav līdzība ar vārdu metafiziskā lietojuma atvešanu uz mājām, uz ikdienas valodspēlēm? – Vasīlijam patika savos jautājumos iepīt atsauces uz Vitgenšteinu tikai tāpēc – kā man šķita –, ka esmu tulkojis dažus viņa tekstus.

– Ikdienas valodā viss ir kārtībā, ja aizejot uz kādu muzeju un ieraugot gleznas un skulptūras, lietojam šos vārdus, – es atbildēju asā tonī, ignorējis Vasīlija “filozofiskos” mājienus. – Pat vairāk, – es turpināju, – mēs varam droši lietot šos pašus vārdus arī kādā mūsdienu mākslas izstādē, tikai mēs nedrīkstam aizmirst to, kas noticis uz mākslas skatuves šajos vairāk kā četrdesmit gados, kopš Sols Levits uzrakstīja savus tekstus par konceptuālo mākslu. Starp citu, – piebildu, – tas kaut ko liecina gan par šiem tekstiem, gan par mūsdienu mākslu.

– Tu gribi teikt, ka mēs varam lietot vārdu salikumu “pretraķešu vairogs”, tikai nedrīkstam aizmirst, ka tas nozīmē kaut ko citu nekā Ahileja vairogs, kas aprakstīts Homēra “Iliādā”. – Vasīlija tonis bija samierniecisks, lai arī ar viņam raksturīgo ironisko pieskaņu, tomēr, šķiet, viņš nebija noskaņots uz asu diskusiju.

– Jā, – es piekritu viņa teiktajam, reizē pasmaidot par viņa plašo salīdzinājumu, – lai arī laika atstarpe starp diviem vārdu lietojumiem mākslas sfērā nav tik liela kā militārajā, tomēr notikušās izmaiņas ir ne mazāk radikālas.

– Bet, ja runājam nopietni, Levits nedaudz tālāk apgalvo, ka “mākslinieks vienlīdz labi var lietot jebkuru formu”, tātad arī glezniecību vai tēlniecību. Tu raksti, – Vasīlijs mēģināja salasīt manas piezīmes piecpadsmitajam teikumam, – ka nepastāv nedz mākslas veidu hierarhija, nedz klasifikācija...

– Klasifikācijas pastāv tajā nozīmē, ka nepamatoti tiek lietoti tādi vārdi kā “videomāksla”, “fotomāksla”, tāpat kā “glezniecība” vai “tēlniecība”, bet tas ierobežo izpratni par mākslu, mēģina (līdzīgi kā savulaik formālisms) definēt katram mākslas veidam būtisko (tātad arī iespējamā vērtējuma kritērijus), balstoties uz konkrētā medija specifiku.

– Tātad, ja glezniecība atgūst aktualitāti, un par kaut ko tādu taču šodien var runāt, – Vasīlijs jautājoši iestarpināja, – tad kā konceptuāla izvēle, nevis nereflektēts tradīcijas turpinājums, vai ne tā?

– Es labāk teiktu neitrālāk, kā Levits, ka neviena forma nav būtiski pārāka par citu, – atbildēju. – Piemēram, es savas domas varu izklāstīt gan tēžveidīgi kā Levits, gan dialoga ar kādu izdomātu vai reālu personāžu formā.

– Un vai “ir grūti sabojāt labu ideju”? – Vasīlijs nedaudz savilcis uz augšu lūpu kaktiņus turēja rokās pēdējo “Teikumu” lapaspusi.

– Zinu tikai, ka “skaists izpildījums nespēj glābt banālas idejas”, – atjokoju pretī ar citu Levita citātu. – Starp citu, ja pie argumentācijas līdzekļiem pieskaitām arī retorikas arsenālu, vērtēšana nav nemaz tik vienkārša. Un arī Levits taču saka, ka “veiksmīga māksla” maina mūsu izpratni par mākslas konvencijām, līdz ar to, – piebildu, – paradoksāla kārtā arī to, ko uzskatām vai neuzskatām par mākslu.

– Tu gribi teikt, ka frāzi “veiksmīga māksla” var saprast ne tikai kā “konceptuāli veiksmīga”, bet arī kā “iedarbīga māksla”, kas nebūt neizslēdz skaistu izpildījumu? – Vasīlijs veiksmīgi uzķēra manu domu.

– Jā, – piekritu. – Tas, šķiet, ir viens no ceļiem, kas daudziem bijis vilinošs mākslas attīstībā pēc konceptuālisma radikālā projekta. Arī Latvijā...

Šajā brīdī ietarkšķējās mans mobilais tālrunis, zvanīja Ingmāra Balode un vaicāja, vai es portālam ¼ Satori varētu uzrakstīt dažas rindiņas par Levita idejām. Vasīlijs tikmēr devās uzvārīt ūdeni vēl vienai tējai, un, kad viņš atgriezās, turpmākā sarunas gaita ievirzījās citā gultnē.