Vasarvidus noziegumi

Esmu nogalinājis cilvēku. Es to zinu , kaut kur manī iekšā tas gruzd, palaikam uzliesmo, tad es degu, bet tad šī sajūta pierimst.
Citi saka ka es neesmu vainīgs, ka to jau viņš pats.
Bet es vienmēr atcerēšos siluetu kas karājas pie mājas sienas neaizsniedzamā augstumā iekāries celtniecības drošības uzkabē un vairs nekustas.
Protams ka tās bija tikai pārgalvīgas izklaides, bet vienalga es zinu-tas biju es!

"Es biju morāli izkurtējis jau agrīnā skolas vecumā.
Reiz pēc stundām stāvēju maizes veikala rindā ar divām Kuncevas maizītēm rokā. Man bija tikai sešas kapeikas un šausmīgi gribējās ēst.
Cilvēks domā - dievs dara. Kamēr nonācu līdz letei, dievs vienu kuncīti jau bija nokopis. "Tikai trīs kapeiciņas, puisīt!" pārdevēja teica un bīdīja vienu trīskapeiku atpakaļ. Es jau vēru vaļā muti, bet aiz loga gāzētā ūdens automāts bija tik vilinošs..."
Valdis Felsbergs, "Nemiers", Rīga, Gandrs, 1994, 228.lpp.

Kāpēc atkal zem raksta 101%-tīgi par Felsbergu tik maz par mani runā? Tikai puse visu komentētāju...

Starp citu, šajos līgo jāņos Latvijas daba bija kā vistīstākā svētnīca.
Pašā Līgo vakarā piedzīvoju tādu lietu, ka tagad esmu svētīta vismaz uz 100 gadiem. Un pēc lietus mežš un pļavas un ceļš kūpēja kā pēc ugunsgrēka un kūkoja dzeguze. Un viss smaržoja. Man visu laiku bija trula vēlme - to varētu - vajadzētu nofotogrāfēt, to skatu iemūžināt. Tiešām labi,ka man nebija līdzi fotoaparāts.
Bet divdesmitceturtajā es gulēju un sauļojos pie ezera un pēkšņi man pienāca un mani nobučoja suns. Liels vilks. Ja godīgi - neesmu no tām, kas bučojas ar dzīvniekiem, bet tas bija kaut kā ļoti mistiski. Pēc tam tas suns kā paldies par man nozagto buču atnesa un man pie kājām nolik lielu koku. Un paskatījās uz mani ar tādām kā vainīga vīrieša acīm.
Ai , un taču mēness cik apaļš un liels bija. Pirmoreiz tik tālu upē iepeldeju - pa mēness tiltiņu.
Un Brāļa alu dzēru, ko arī agrāk nebiju darījusi.
Lūk. Vēl jau viss, kas bija, bet ne visu izstāstīt, ne uzrakstīt.
Bet kādā brīdī sapratu, kāpēc Latvijas zeme ir tik vien iekārojama un kāpēc latviešu tauta ir tikvien dzejiski apdāvināta un izsmalcināta.

Interesanti, Normund Purviņ, tu esi pieteicies policijā, vai man to izdarīt.
Tas nemaz nav smieklīgi un nekāds ne art crime. Es to ziņu uztveru tieši un konkrēti.

Šī gada jūnijā pēc rajona Tiesas sprieduma uz soda izciešanas vietu slēgtā cietumā devās jelgavnieks Normunds Purviņš par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, apsūdzībā pēc Kimināllikuma 176. panta 2. daļas.

Es pieņemu,ka tas ir viens un tas pats Normunds Purviņš.
Diezgan dīvaina sajūta. Varbūt ir lietas, par kurām tomēr labāk klusēt.
Bībelē teikts , ka mums viss notiek pēc mūsu ticības, tad varbūt te ir tā, reize , kad nevajag ar to noziegumu , kā ar trofeju "nesāties".
Jā, protams, Bībelē arī teikts, ka Tev nebūs otru tiesāt, kas man arī ir vienmēr licies diskusijas vērts apgalvojums.

Paldies Šlāpin. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik gudra sieviete es esmu.
Man jau bija aizdomas, ka ar mūsu literātiem nav īsti lāgā. Un lūk, ko lasu - toksikomāni, narkomāni, dzērāji un zagļi. Un tas tas "vieglais" gals.
Bankovska varžu kājiņas un neveiklā taisnošanās, ka es jau neko - tur ir bīstamāki dziļumi. Bail pat aizdomāties. Vai Rukšāne- dēmoniskā Litita,kura pārtiek no jaunu vīriešu saldeni rūgtās spermas - uz 70 % šokolādes pirkšanu ietaupot. Un tā jau par katru. Jā - manas nojautas apstiprinājušās.
Un tad brīnās , ka latviešu literatūra stagnē. Ar steigu vajag kādus iekšējās attīrīšanās procesus - kādas Līgo mistērijas - bet nu pamatīgas.

Un ja klāt vēl pieķer mazo aktīvistu - agresīvo entuziastu Felsbergu. Esmu par 101 % pārliecināta, ka ja viņš mani "dzīvajā" noķertu - labākajā gadījumā iekaustītu, ticamākajā - smagi piekautu.

Šis man pamatīgi iedeva pa smadzenēm. Būs jāuzraksta manis paša „atzīšanās Republikas Prokuroram”, lai gan patlaban vēl nespēju iedomāties pie sevis kaut ko līdzvērtīgu šeit publicētajam. Kas ir vislielākais noziegums? Gļēvulība, ja var ticēt (un noteikti var!) Bulgakovam. Parakņāšos savos dvēseles tumšākajos apcirkņos kādā vēlākā nakts stundā. Lai gan patlaban man nekas ievērības cienīgs nenāk prātā.

mans noziegums
http://wolfamuzika.blogspot.com/2013/06/house-of-rising-sun-geordie.html

es reiz apzagos. kad vēl gāju bērnudārzā, sešdesmitajos gados. man bija kādi pieci gadi. mans labākais draugs Andris atnāca uz dārziņu ar divām konfektēm kabatā. viena šokolādes konfekte "Citronu" dzeltenā papīrītī, otra kaut kāda ledene. lepni parādīja visiem un teica, ka vienu varbūt iedos kādam, kurš tai dienā viņam būs vislabākais draugs. tad nu visi dikti centās. es necentos. garderobē mums bija gar sienām pieskrūvēti pakarināmie, kuriem priekšā uz metāla stangas atvelkams aizkars. kad sīkie noģērba mētelīšus, tad to aizvilka ciet. Andrim konfektes stāvēja mētelīša kabatā. kamēr citi centās, es izlavījos, aizlīdu aiz aizkara, bez kavēšanās noēdu šokolādeni un ķēros pie ledenes sūkāšanas. pa to laiku audzinātāja laikam bija pamanījusi, ka manis nav, nāca meklēt. atvilkusi aizkaru, pārsteigta iesaucās - ko tu te dari? es, siekalām šķistot, dziļdomīgi atbildēju "eš te tā drušciņ domāju par džīvi".