Nesen viens no žurnāla "New Yorker" numuriem bija veltīts "patiesiem noziegumiem". Dažādi noziegušies vai par noziegumu upuriem kļuvuši ļaudis žurnāla lappusēs bez lielas tielēšanās stāstīja savus stāstus.
Cilvēks ir grēcīgs, mūsu nodomi – nelabi, un, pat ja stāstus par Ādamu, Ievu un aizliegto augli vai gadījumu ar Kainu un Ābelu uzlūko vienīgi kā teiksmainos tēlos ietērptas līdzības, nav nekāds noslēpums, ka vismaz pa kādam nosodāmam vai pat potenciāli sodāmam nodarījumam uz sirdsapziņas ir mums ikvienam. Tie ir noziegumi, kuriem, iespējams, jau ir iestājies noilgums un par kuriem, visticamāk, nekad nav bijis iespējams lasīt kriminālvēstīs. Un tomēr tie neiziet no prāta un skar mūs vistiešāk – tie ir īsti noziegumi ar mums kā noziedzniekiem pašā notikuma centrā.
Kāds ir tavs noziegums, mīļais lasītāj? Un kur tu biji, piemēram, 2003. gada 19. jūnijā pulksten vienos naktī?
P.B.
Rihards Bargais
Sākās viss ar nevēlēšanos pēc devītās klases beigšanas daļu brīvlaika pavadīt militārajā nometnē, kurā katru vasaru tika sadzīti visi rajona pusaudži. Tukumā aizgāju pie sarkanacainās psihiatres Ručevskas, pastāstīju par savu drūmo garastāvokli un saņēmu nosūtījumu paārstēt galvu Vaiņodes psihoneiroloģiskajā sanatorijā. Tur gan mani neko daudz neārstēja, bet es labi vadīju laiku visādu interesantu frīku sabiedrībā. Sapazinos tur ar Robčiku, kurš bija toksikomāns, un tas jau bija tikpat kā narkomāns, un, tā kā kļūt par narkomānu bija mans sens sapnis, sāku kopā ar Robčiku rīt tabletes. Un ne mēs vieni tur tādi bijām. Kad pēc mēneša braucu mājās, man bija pilnas kabatas ar visvisādām ripām un kādas depresīvas Jēkabpils māsiņas Jeļenas adrese. Jeļena man bija apsolījusi atsūtīt "Ciklodola" recepti. "Ciklodols" skaitījās baigā lieta, no kuras viss kas rādās.
Atbraucu, uzreiz uzrakstīju viņai vēstuli. Atbildi saņēmu tikai vasaras beigās, aploksnē bija ilgi gaidītā recepte. Nopirku aptiekā savu "Ciklodolu" un naktī uz pirmo septembri nolēmu pasapņot spilgtos seksuālos sapņus, kā man kāds bija sastāstījis. Iedzēru vienu tableti, nekas, iedzēru otru, nekas, iedzēru vēl divas un piedzīvoju vienu no briesmīgākajām naktīm savā dzīvē. Visapkārt lēkāja mikroskopiski marsieši, uz grīdas bija pilns ar čūskām, bet aiz trešā stāva loga šķērskoka slēpās briesmonis, par kuru neviens nezina, izņemot mani. Kopš tās reizes nolēmu "Ciklodolu" vairs mutē neņemt. Paslēpu zem savas tahtas uz mūžīgiem laikiem. Nelaime tik tā, ka biju par to izpļāpājies draudzenes Sarmītes brālēnam Sandrim. Tā kā toksikomānija astoņdesmito gadu vidū Latvijā bija modē, viņš man nelika mieru, dīca, lai es viņam atdodu to "Ciklodolu", ja reiz pats nelietoju. Biju sprukās, jo aiz savas labās sirds nevarēju atteikt nevienam neko, bet dot arī neriskēju, mazums, kāda viņam reakcija. Visādi atrunājos – šodien nevaru tikt, rīt man jābrauc pie omītes, bet parīt vienkārši neatnācu uz tikšanos. Pēdējā atruna bija, ka mamma ir tieši tajā istabā, kur man paslēpts. Neuzmanīgi, negribēdams pavisam apbēdināt, pateicu, ka nākamajā dienā mamma ar tēti brauc uz jūrmalu, tad iedošu. Nemaz nepadomāju, ka nākamā diena tiešām pienāks un nāksies solīto pildīt. Un pienāca ar. Un pie durvīm pieklauvēja Sandris. Nekas cits neatlika, kā vilkt vien "Ciklodolu" no tahtas apakšas ārā un viņam atdot. Tu tikai nedzer viņu daudz, baigi stiprais, teicu. Labi, labi, viņš atbildēja.
Pēc tam dzīve ritēja savu gaitu. Tajā laikā katru vakaru Slampes autobusu pieturā gaidīju pēdējo autobusu, jo ar to no darba Tukumā brauca mājās Sarmīte. Parasti nokonstatēju, ka viņa izkāpj, pagaidīju, kamēr aizies pa ceļu metrus divsimt un tad sekoju viņai. Kad tikām ārpus centra, kur mūs neviens vairs neredzēja, sagājāmies un turpinājām ceļu kopā. Publiski to nedrīkstējām darīt, jo Sarmīte bija jau pieaugusi un Slampē ciema padomes līmenī runāja, ka viņa mani paved netiklībā.
Nu tad, lūk, tajā liktenīgajā vakarā Sarmīte atkal no autobusa izkāpa, es grasījos jau viņai sekot, bet tad no autobusa izkāpa arī Sarmītes mamma, pa taisno nāca man klāt un pateica visšausmīgākos vārdus, kādus savā mūžā esmu dzirdējis – TU MŪSU SANDRI ESI NOGALINĀJIS! – un devās prom. Es panācu Sarmīti un noskaidroju, ka Sandris esot sadzēries to "Ciklodolu" nenormālos daudzumos un palicis pavisam neadekvāts. Aizveduši pie tās pašas sarkanacainās Ručevskas. Šis apsēdies viņai pretī un sācis smieties – kas jums tās par naglenēm kājās? Bet Ručevskai nekādas naglenes neesot bijušas, bet parastas veceņu vasaras klikatas. Un, protams, uzreiz bijis skaidrs, kas un kā. Ielādējuši mašīnā un veduši uz slaveno Jelgavas trakomāju. Pa ceļam iedūruši kaut kādas atindējošas zāles, no kurām Sandris sācis raustīties krampjos, laist putas pār lūpām un pirmsnāves stāvoklī izpļāpājies, ka dzēris "Cikladolu" un ka to viņam esot iedevis es. Tagad guļot Jelgavā bezsamaņā un diez vai vispār izdzīvošot.
Izdzirdējis to, vienkārši kaut kur gāju, un galvā visu laiku skanēja tas drausmīgais teikums. Gāju, gāju, izgāju cauri pus Slampei, kamēr atdūros pret šoseju Tukums-Jelgava. Pa to švīkstēdamas garām drāzās mašīnas. Man bija reāls slepkavas apziņas stāvoklis, šausmas, bezspēcīga nožēla, bailes no cietuma, viss kā slepkavniekam pieklājas. Kas kaut reizi pa īstam ir noziedzies, zina šo īpašo bezdibenīgā kritiena sajūtu. Stāvēju šosejas malā un domāju – metīšos tūlīt zem nākamās mašīnas, lai visam beigas un dzīvei gals. Bet nepametos, nomīzu. Pastāvēju kādu laiku tā un vilkos vien atpakaļ mājās nokārtu galvu.
Sandris, paldies Dievam, nenomira. Atkačāja viņu tur tajā Jelgavā, kādus pāris mēnešus paārstēja un palaida mājās. Bet mani paņēma pie dziesmas Padomju Latvijas milicija, paņēma uzskaitē nepilngadīgo lietu komisijā. Regulāri nācās braukāt uz Tukumu pie vienas inspektores atrādīties uz pārrunām. Nopratināja mani arī. Ko man bija darīt tādam pārmīzušam puisēnam, nodotam struktūru rokās? Atzinos. Ka tablešu recepti man atsūtīja tā Jeļena. Uz koloniju mani neaizsūtīja, paldies Dievam. Bet Jeļenu Jēkabpilī gan noteikti paņēma ciet. Tā nu sanāca, ka noziedzos dubultā, gan pret Sandri, gan pret Jeļenu. Patiesībā pret Jeļenu noziedzos vairāk, un šis noziegums manu sirdsapziņu moka joprojām.
Pauls Bankovskis
Laikam ir tikai daži īpaši nepievilcīgu noziegumu veidi, kurus savā mūžā nebūtu izmēģinājis. Tā kā līdz šim esmu veiksmīgi palicis nesodīts, varu droši apgalvot, ka manis izraudzītais noziedzības ceļš ir bijis daudzmaz veiksmīgs un pašam pamācošs.
Latvijā aizliegtas vielas esmu uzdrošinājies lietot vien valstīs, kur tās ir atļautas (es nesmēķēju). Arī pie tām dažām slepkavībām (vai drīzāk nonākšanas slepkavību līdzzinātāja lomā) sīkāk nepakavēšos – jau ne reizi vien esmu stāstījis par bērnībā pagalmā notikušu varžu slaktiņu un sekojušājām represijām. Nekādu vēlmi nogalināt kopš tā laika vairs neesmu izjuties. Lai gan ir viens izņēmums. Reizi gadā ap gadu mijas laiku virtuves izlietnē pludo asinis. Mājā parādās viena divas dzīvas karpas, kādu laiku papeld vannā, bet pēc tam tieši mans pienākums ir ar trulu priekšmetu tās apdullināt un nokaut. Katrs karpu kāvējs zina, ka karpas ir īpaša dzīvības forma un, kā stāsta lietpratēji, pat jau notīrītas un brīdi ledusskapī paturētas filejas mēdzot vēl drusku kustēties. Tas ir labs iemesls atsaukt atmiņā dažādas zombijfilmas, taču karpu pieredze man ir ļāvusi noprast arī vēl ko citu – neko lielāku laikam gan nogalināt es nespētu saņemties. Un Hanibala Lektera karjera man nedraud.
Arī zādzība ir saistīta ar zivīm. Tas notika gaužām mazā vecumā, laikā, kad mani sāka laist bērnudārzā. Kādudien parādījās jauna rotaļlieta – mazā baseiniņā varēja ieliet ūdeni, ielikt krāsainas plastmasas zivtiņas un ar makšķerīti mēģināt tās izķeksēt laukā. Vai nu zivtiņām pie mutes, vai makšķerītei āķa vietā bija mazs magnētiņš. Zivtiņas man tik ļoti patika, ka vienu no tām iebāzu kabatā un nesu mājās. Taču sirdsapziņa sāka grauzt vēl pusceļā līdz mājām. Tad nu izdomāju izlikties, ka atrodu zivtiņu zemē. Kaut kā šī viltus atrašana vecākiem tomēr nešķita ļoti pārliecinoša, turklāt arī man pašam no zivtiņas daudz prieka netika – mājās jau man nebija nedz tā baseiniņa, nedz makšķerītes. Kaut kādā ziņā šis gadījums atgādina Markesa stāstu "Šajā ciemā zagļu nav". Atcerieties, tur kāds varonis nolēma aplaupīt vienīgo mazpilsētas sabiedrisko iestādi – biljarda zāli. Nekā cita, izņemot biljarda bumbas, tur nebija, un viņš nozaga tās. Sabiedriskā dzīve apstājās, arī viņam pašam nekāda prieka no laupījuma nebija. Visbeidzot, kad tika arestēts un uz tiesu aizvilkts kāds nevainīgs svešinieks, zaglis nolēma bumbas tāpat slepus aiznest atpakaļ un tika pieķerts.
Nora Ikstena
Bija pagājušā gadsimta trauksmaino deviņdesmito gadu jauno prozistu bohēmas laiks. Rudenīgi lietainā pievakarē trīs no viņiem – Jānis Einfelds, Arvis Kolmanis, Nora Ikstena un dzejnieks Edvīns Raups – bija aizsēdējušies korejiešu restorānā, kas laikam atradās Dzirnavu ielā. Mijās skrūves ar Raupa izteiksmīgi skaitītajiem dzejoļiem, ko pavadīja viņa ritmiskie piesitieni galdam, šķīvjiem, dakšiņām un glāzēm. Kad dzejnieks dzesēja slāpes, sarunas pievērsās Arvja Kolmaņa grāmatai "Greniāna jeb ceturtā versija". Mūsu uzmanības lokā bija tur pieminētās nāras. Kā jau tas gadās šādos hedoniskos brīžos, kad laiks rit citādu gaitu un dzīve piespēlē skaistas līdzības, mūsu acis kā piekaltas konstatēja – uz platās palodzes korejiešu restorānā stāvēja prāva nāras statuete. Tā pagalam neiederējās plastmasīgajā interjerā starp mākslīgo ziedu un lukturīšu virtenēm. Tā bija skaista nāra, keramikā veidota. Teicu saviem dzīru biedriem, ka nāras īstā vieta nav te, tai uz mūžīgiem laikiem jāpāriet "Greniānas" autora īpašumā. Lai arī izdzerto skrūvju skaits nu jau bija grūti saskaitāms, mani dzīru biedri atzina, ka ar nāras zagšanu nevajadzētu riskēt. Runas pie galda kļuva skaļākas – laikam tagad tika apspriesta Einfelda "Cūku grāmata". Bet mani vairs nekas nevarēja atturēt no plāna panākt nāras pāriešanu Kolmaņa īpašumā. Vēl tagad detalizēti atceros savu zādzības hronoloģiju. Karstākajā disputa brīdī, kad runātāju uzmanība nebija pievērsta man, vispirms aplaidu apkārt acis, lai pārliecinātos, ka restorāna bārmenis un viesmīļi neskatās uz mūsu galdiņa pusi. Tad ar kājām zem galda sataustīju Kolmaņa lielo somu, atvēru tās rāvējslēdzēju, zibenīgi no palodzes pagrābu nāras statuju un ieslidināju somā zem galda. Viss bija nostrādāts tīri.
Kad izgājām rudenīgajā vakarā un bijām jau pāris ielu tālāk, teicu puišiem – atveriet Kolmaņa somu. Un no turienes gavilējot izcēlu nāras statuju. Viņi bija mēmi. Ikstena, tu esi traka! Taču tas bija iemesls svinēšanu vēl nedaudz turpināt.
Kad Arvis Kolmanis vēlā nakts stundā ieradās mājās ar nāras statuju somā, viņa sieva Ināra nebija noskaņota noklausīties šo stāstu. Toties tagad tas ir jau leģendarizējies, un nāra joprojām atrodas Kolmaņu dzīvokļa plauktā.
Jāpiebilst, kā šī ir pirmā un vienīgā zādzība manā mūžā.
Edmunds Frīdvalds
Uzreiz pasaku – nebiju vainīgs, visu tie citi. Tomēr lietu varēja piešūt man. Par laimi, nepiešuva. Priekšvēsture ir garāka par pašu stāstu, ko es te gribēju pastāstīt. 90. gados vēl dzīvoju kopā ar mammu. Daļēji tāpēc, ka mums bija liels četristabu dzīvoklis, no kura pusi apdzīvoju es un ar mammu retu reizi redzējos virtuvē. Daļēji tāpēc, ka tobrīd vēl nebija nostiprinājusies tradīcija, sasniedzot 18 gadu vecumu dzīvot atsevišķi. Daļēji tāpēc, ka es nestrādāju un man nekad nebija naudas, bet mamma strādāja, lūk!
Mamma strādāja, strādāja arī visādas reformas, kā rezultātā manas izredzes atrast darbu samazinājās proporcionāli mammas iespējām uzturēt lielu teļu, kuram patīk ne tikai ēst, bet arī dzert un pīpēt. Par laimi, pretējā dzīvoklī mitinājās foršs kaimiņš ar savu ģimeni. Audzināja savu dēlēnu, uzturēja sievu, bet pats stingri sēdēja uz heroīna. Viņa sieva uz heroīna nesēdēja, bieži ienāca tāpat vien kaut ko patērgāt ar manu muteri. Viņš pats bieži vien ienāca pie manis, parunāja par "Deep Purple", "Led Zeppelin", atbēra zāli, kuru pats principiāli nesmēķēja, taču vienmēr turēja krājumā īpašiem gadījumiem. Vispār tāds gara aristokrāts, uz melnā bija uzsēdies, jo lika mīxto uz pasaules lietu kārtību, kādu to redz vairākums. Laikam tāpēc vienmēr ar viņu bija interesanti parunāt. Zināju, ka naudu viņš pelna, tirgojot kaut kādus vecus antikvārus krāmus, un nekad neuzdevu sev jautājumu, kur viņš to visu rauj, katrā ziņā stacijas mantu glabātavu viņa dzīvoklis neatgādināja. Kad antikvāro preču kļuva tik daudz, ka viņš viens nespēja tikt galā ar to tirdzniecību, arvien biežāk sāka parādīties viņa biznesa partneri, kuri tāpat kā viņš sēdēja uz heroīna. Reizēm onkuļiem savajadzējās kaut ko no aptiekas un pašiem bija tāds slinkums vilkties, ka nāca pie manis palūgt, vai nevaru aizskriet, apsolot, ka atlikumu varēšu paturēt sev. Atlikums parasti līdzinājās pusei no mammas algas, un aptieka bija blakus mājām, tādēļ nekad neatteicu. Cienījami cilvēki, nemaz nelīdzinājās skolotājiem vai priekšniekiem gadījuma darbavietās, kurās reizēm biju neilgi pastrādājis, tiem visu laiku patika pamācīt mani kā dzīvot, bet jaunie paziņas maxāja par padarīto, nemoralizējot un nemēģinot iestāstīt, ka viņi labāk par mani zina, kā man dzīvot. Lūk.
Reiz kaimiņa sieva sarunā ar manu mammu ieminējās, ka zinot, cik mums grūti ar naudiņām, dzīvoklis mums liels. Viņiem kā reiz esot pazīstams kāds armēņu biznesmenis, kurš vēlētos īrēt istabu, parādīšoties reti, maxāšot labi un, protams, cienījams cilvēx. Es nojautu, bet neko neteicu, zināju, ka mamma ir lētticīga un vienalga piekritīs.
Un tā vienā no manām divām istabām sāka dzīvot Žorix. Arī viņš tirgoja antikvāru un sēdēja uz heroīna. Savos apartamentos tiešām iegriezās reti un maxāja kā solīts. Retajās viesošanās reizēs ienāca aprunāties ar mani. Ja heroīns bija gadījies labs, uzdāvināja kādu no dzimtenes pārvesto konjaku, iedeva notirgošanai kādu bloku "Camel" vai "Marlboro" (tobrīd ar to vēl varēja uzvārīties). Ja heroīns bija gadījies draņķīgs, tad ilgi tumšajā sejā iegrimušajām acīm skatījās plakātos pie manas istabas sienām un teica: "Nē, tā nevar. Īstam vīrietim māja jārotā ar īstām vērtībām, šitos papīrus labāk met ārā." Skaidrs, ka es viņu neklausīju. Viņa izīrētās istabas sienas rotāja divas īstas vērtības – antikvāra ikona un kādas aviokompānijas plakāts ar puskailu blondīni. Visādi citādi Žoriku varēja paciest, pat to, ka viņš pie gāzes plīts līdzās mammas zupai kaut ko ķīmiķoja ar savām šļircēm vai reizēm ieradās nakts vidū kopā ar kādiem desmit tautiešiem, lai atzīmētu veixmīgu darījumu.
Kādu laiku Žorix atkal ilgi nebija rādījies, un mamma varēja savu zupu vārīt bez nevēlamiem lieciniekiem. Vārīja, vārīja, kamēr atcerējās, ka beidzies sāls. Palūdza mani ieiet pie kaimiņiem palūgt šķipsniņu. Lieki paskaidrot, ka pēc sāls devos pie kaimiņiem no pretējā dzīvokļa, ar kuriem bija izveidojušās jau gandrīz ģimeniskas attiecības. Durvis atvēra kāds nepazīstams vīrelis. Tas nepārsteidza – pie viņiem gandrīz 24 stundas diennaktī braukāja dažādu svara kategoriju darījuma partneri un visi jutās kā savās mājās. Pajautāju, vai saimnieki mājās. Svešais neko neteica, pavēra durvis platāk, liekot saprast, ka esmu laipni gaidīts viņu namā, un pavadīja mani visu ceļu līdz lielajai istabai. Aha, beidzot nopirkuši vergu, tad jau laikam bizness iet labi, pie sevis nodomāju. Pie pašām istabas durvīm nepazīstamais galanti pasteidzās man priekšā un atvēra durvis. Labs vergs, es nodomāju. Lūk.
Istabā uz galda lielā kaudzē bija sakrauti antikvāra priekšmeti, maisiņi ar heroīnu, šaujamieroči, bet ap galdu, saslēgti rokudzelžos, sēdēja mans kaimiņš un viņa darījuma partneri. Tie, kuru rokas bija brīvas, rosījās pa istabu, izvandot grāmatplauktus un matračus. "Te vēl viens!" manu vizīti pieteica tas, kuru sākotnēji biju noturējis par vergu. Nē, vergs viņš patiešām bija, taču ne tāds, kas kalpo cienījamiem cilvēkiem. "Es tikai ienācu pēc sāls!" negaidot, ka arī mani saslēgs rokudzelžos, taisnojos.
"Un tālu bija jānāk pēc sāls?"
"Nē, es tepat, kaimiņš, tepat, nu, no blakus dzīvokļa."
Vergi savā starpā kaut ko pajokoja par manu atbildi, nesmējās vienīgi ap galdu sēdošie un es.
"Nu, parādi, kur tad ir tas kaimiņu dzīvoklis," ierosināja viens no vergiem. Un es pāri nelielajam kāpņutelpas laukumiņam ievedu viņu pie sevis. Tiesa gan, bez īpaša prieka, jo sapratu, ka šis jau nu konjaku vai cigaretes nepiedāvās.
Ievedu viņu savā istabā. Ienākot viņš tūliņ pieprasīja, lai uzrādu pasi. Neslēpšu, ka biju mazliet satraucies, tāpēc, meklējot papīru kaudzēs pasi, kustējos haotiski un laikam netīšām izdarīju kādu pārāk strauju kustību, jo pēkšņi sajutu pie deniņiem piespiestu stobru un izdzirdēju komandu stāt. Nē, man nebija bail, ka izšaus, sapratu, ka vergs vienkārši ponto. Nu, ja arī izšautu, tad vēl biju tajā vecumā, kad mana nāve attaisnotu mērķi mirt jaunam un atstāt skaistu līķi. Lūk.
Nobijos pavisam par ko citu. Vienā no retajām viesošanās reizēm Žorix bija aplicies ar labu heroīnu, bārstīja jokus un cigarešu pelnus pa visu istabu. Tad iegāja savā istabā un pēc mirkļa atgriezās, nesot mazu sainīti. "Mazais, noglabā šito pie sevis kādu laiku, parādā nepalikšu." Plēves sainītī bija ietīta TT pistole. Neko ļaunu nedomājot, iemetu to dīvāna kastē un tūliņ pat aizmirsu. Žorix turēja solījumu un parādā nepalika, vēlreiz iznākot no savas istabas ar pudeli laba konjaka un diviem "Camel" blokiem. 70-to gadu pornogrāfisko kāršu kāvu viņš pasniedza kā īpašu dāvanu, piebilstot kaut ko par maniem jaunekļa instinktiem. Kārtis bija briesmīgas, kā jau 70-tajos gados, taču vēlāk nereti izraisīja jautrību, draugu lokā ar tām mēģinot sist duraku.
Nē, es nebaidījos, ka mani varētu pieķert pornogrāfijas glabāšanā. Es baidījos par dīvāna kastē paslēpto TT. Es taču pat nezināju, cik asiņu ir uz šī stobra, jautāt būtu bijis nepieklājīgi. Da arī bez asinīm pietiktu, lai iešķiebtu pantu par nelikumīgu ieroča glabāšanu. Par laimi, cīnoties ar bailēm, jau biju atradis pasi. Vergs to pašķirstīja, piezvanīja citiem vergiem, kuri apstiprināja, ka tāda persona existē un ir pieraxtīta norādītajā adresē, kā arī līdz šim nav sodīta. Jau mazliet nomierinājies, vergs aizgāja uz virtuvi, lai pārliecinātos, ka mums tiešām beidzies sāls. Ja nebiju drošs par dīvāna kastē noslēpto stobru, tad par to, ka sāls beigusies, biju pilnīgi drošs. Un vergs atvadījās, iesakot turpmāk rūpīgāk izvēlēties kaimiņus.
Savu stobru pēc laika savāca Žorix, pašu Žoriku drīz vien pēc tam savāca likuma vergi. Bet man palika pornogrāfisko kāršu kāva. Tā mani un manus druggies izručīja vēl ne reizi vien. Kopš kaimiņš un viņam pietuvinātie cienījamie cilvēki uz ilgāku laiku nomainīja dzīvokli pret neērtākām telpām, mani ienākumi apsīka un atkal vajadzēja domāt, par ko nopirkt šmigu un cigaretes. Un te bieži vien paglāba kārtis. Vienā no rajona barčikiem strādāja bārmenis, kurš litru nejautājot deva uz krīta, ja vien ķīlā viņam atstāja nobružāto kāršu kaudzīti. Mēs bieži izmantojām viņa uzticību, tomēr nekad nejautājām, kam viņam tās kārtis. Mazums kādi cilvēkiem vaļasprieki. Lūk!
Ilustrācijas - Pauls Bankovskis
12