Kultūra
12.07.2013

Vasaras grāmatas

Komentē
14
Saglabā

Vasaras atvaļinājums ir tas mistiskais laiks katra pieauguša cilvēka dzīvē, kurā tiek projicētas dažādas nepiepildītās ilgas, apgarotas apņemšanās un romantiski sapņi. Viens no tādiem ir – beidzot izlasīt kādu grāmatu, kurai nekad līdz šim nav atlicis laika, jo, saprotams, ir jāstrādā un tas mūžīgais nogurums. Skaidrs, ka izbrīvētajā laukumiņā zem saules grāmatai, visdrīzāk, neatradīsies piemērots brīdis vai gaisma, vai noskaņojums. Taču pamēģināt vajag – izvēlēties vienu vai divas, vai piecas grāmatas, kuras jūs izlasīsiet vasaras atvaļinājumā. Pēc padoma mēs vērsāmies pie latviešu dzejniekiem un prozaiķiem, jo kuram gan labāk par viņiem ir zināms, ko iesākt, kad nav ko darīt.

Dzejniece Liāna Langa

Igauņu dzejnieka, prozaiķa un lingvista Jāna Kaplinska pieaugšanas romāna "Tā pati upe" vēstījuma rāmais plūdums un tā intelektuālais piesātinājums, kurš ir domas līdzdarbošanos paģērošs, bet ne apgrūtinošs, ir tā vērts, lai tam atdotu dažas savas dzīves atvaļinājuma dienas. Romāna vērtību veido gan pats stāsts par varoņa pieaugšanu, gan arī pēckara Tartu kolorīto reāliju, sadzīves un atmosfēras detalizētā restaurācija, tomēr tā lielākā bagātība ir lasītāju izglītojošais intelektuālais slānis – varoņa sarunas ar savu skolotāju, dalīšanās ar domām un idejām – sākot ar ekskursiem valodu izcelšanās vēsturē, beidzot ar filosofiju, vēsturi, reliģiju un dzeju. Būsi ieguvējs, lasītāj!

Romānā atrodami arī netieši pamudinājumi vērīgāk ieskatīties augu pasaulē, apstaigāt dzimtās pļavas ar kādu augu rādītāju rokās un iegaumēt puķu un smilgu nosaukumus, atšķirt putnus un domāt "novadpētnieciski". Romānā nav aptuvenībā izsmērētu vietu, tas ir patiess un humāns darbs, ko Jāns Kaplinskis balstījis savās personīgajās jaunības atmiņās.

Bet tiem, kurus pastiprināti interesē reliģiju vēsture un teoloģiskas dabas jautājumi, iesaku šā paša autora lielisko, triviālus priekšstatus izaicinošo un iznīcinošo miniromānu "Acs". Abi romāni ir iesieti mīkstos vākos un ir ērti paņemami, apceļojot Latviju vai pasauli.

 

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš

Es ieteiktu šovasar izlasīt Andrusa Kivirehka grāmatu "Skaistais dzīvnieks", ko no igauņu valodas ļoti skaisti iztulkojusi Maima Grīnberga un izdevis "Mansards". Man pirms dažiem gadiem viņa stāsti "Mākslinieks Jāgups" un "Romeo un Džuljeta" bija patīkams atklājums, un tagad latviešu lasītājiem ir iespēja izlasīt grāmatā vienpadsmit spriganus Kivirehka stāstus. Viņš raksta par vienkāršām, visiem tuvām un saprotamām lietām – jūrskolu, kur nonāk noslīkušie kaķēni, par debila lauku puiša un stirnas aizliegto mīlestību, par Latvijā ražota kondensētā piena bundžiņā atrodamo noslēpumu, par dīvainu iedomu pārņemtiem, nemitīgi muldošiem kaimiņiem un tārpiem, kam pastardienā klāsies plāni. Lasiet un atklājiet Kivirehka shēmas, kā aizvest lasītāju līdz priekam un pārsteigumam!

 

Dzejniece Inese Zandere

Man ir laimīga vasaras pieredze ar Jāna Krosa "Stūrgalvības hroniku", ar to es pavadīju ļoti karstu vasaru 2010. gadā. Toreiz lasīju krievu izdevumu, kas saucās "Три поветрия " ("Starp trim sērgām" vai "Starp trim mēriem"), kas atbilst romānu tetraloģijas oriģinālnosaukumam igauņu valodā. Taču tagad ir pieejams Maimas Grīnbergas tulkojums, un ir neiedomājami interesanti sekot līdzi ne tikai romāna notikumiem, bet tam, kā Maima būvējusi šo lielo celtni no latviešu valodas. Romāna varonis – mācītājs un hronists Baltazars Rusovs dzīvo 16. gadsimta Livonijā, un mūsdienu literatūrai nav pieejama nedz tāda 16. gadsimta igauņu valoda, nedz tāda 16. gadsimta latviešu valoda, kurā varētu izstāstīt šo stāstu – tas turklāt nav stāsts tikai par Rusovu un viņa laiku, bet par daudz ko vairāk – tas ir vienlaikus mūsdienu cilvēka eksistences stāsts, pilns šaubu, vai tas, ko cilvēks zina, saka, raksta, var būt patiesība. Gan Krosa varonis, gan viņš pats ir visupirms vērotājs, kas paliek apziņas nomodā, vērotājs, kas domā, un viņa neiemidzināmā modrība ir vērsta ne vien uz apkārt notiekošo, bet tikpat lielā mērā arī uz sevi. Tomēr senatnīguma sajūta romānā ir – to Kross ir veidojis, uzrokot tādus valodas slāņus, tādu leksiku, kas mūslaiku cilvēkam jau skan svešādi un atšķiras no ikdienā lietotās valodas. Varbūt ir grūti iesākt, ja valoda lasītājam nav pašvērtīgs intereses objekts, bet nevajag atkāpties – šī grāmata ir universitātes kursa vērtībā, pilna valodas bagātības, kā atrasta naudas lāde. Lasīt nākas lēnām, uzmanīgi, kā brienot sniegā vai baidoties paslīdēt – Rusova laiks jau arī bija tā saucamais mazais ledus laikmets. Toties karstums atkāpjas, iegremdējoties šīs grāmatas vēsumā – tajā ir daudz sniega, stāvu un slidenu ielu, nepiesildāmu akmens mūru, aukstas jūras, mitra gaisa, dažāda blīvuma ledus un ledaina vēja.

 

Rakstnieks Pauls Bankovskis

Ideālā vasara man nozīmē vairāk laika un iespēju, piemēram, veselu dienu veltīt tikai kaut kam vienam. Teiksim, lasīšanai. Šādu brīnišķīgu iespēju būtu žēl izniekot kādu līdz šim man nezināmu mūsdienu autoru neparedzamas kvalitātes grāmatu lasīšanai, to var darīt arī ziemā vai vakaros pirms aizmigšanas. Daudz piemērotāks šis laiks ir nepraktisku un lielu, iespējams, reiz jau lasītu vai tikai iesāktu un malā atliktu grāmatu palasīšanai. Rainis, Šekspīrs, Servantess, Dostojevskis – katrs var izraudzīties pēc savas gaumes un temperamenta. Man laiku pa laikam patīk pieķerties Dantes "Dievišķajai komēdijai" Jēkaba Māsēna tulkojumā ar Gistava Dorē un Niklāva Struņķa ilustrācijām (Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrība, 1936). Un es pat nezinu, kas ir patīkamāks – grāmatā izlasītais vai vienkārši pašas grāmatas smagums, biezās lappuses ar grumbuļaini apcirstajām malām un neskaitāmu roku noglāstītie ādas vāki ar iespiestiem zelta burtiem. Kā reiz teica kāds pazīstams operas cienītājs, snauda – īpaši izrādes pirmajā cēlienā – pieder pie operas baudīšanas pieredzes un etiķetes ne mazāk kā aplausi un "bravo!" saucieni vai ūjināšana izrādes noslēgumā. Tāpat arī saules un grāmatas uzvējots miegainums ir neatņemama lasīšanas baudas daļa.

 

Dzejniece Anna Foma

Andruss Kivirehks "Skaistais dzīvnieks" (apgāds "Mansards", no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga).

Runā, ka iemīlējies cilvēks ir spējīgs apprecēt puķi, runā arī, ka Kivirehks ir spējīgs sasmīdināt pat akmeni. Lasot viņa stāstus, var pārsprāgt pušu no smiekliem. Grāmata īpaši iesakāma cilvēkiem ar noslieci uz melanholiju.

Kivirehku dēvē par igauņu Lielo. Viņš raksta ne tikai stāstus, kuros mijas absurds, šausmas, humors un ironija, bet arī lugas un grāmatas bērniem. 2006. gadā Valmieras Drāmas teātrī tika iestudēta Kivirehka luga "Igauņu bēres" (režisors – igaunis Andress Lepiks). 2012. gada pavasarī noskatījos Kivirehka lugas "Zilais vagons" lasījumu Maskavā, toties viņa lugu "Romeo un Jūlija" iesaku izlasīt ikvienam, kuram rūp cilvēka un dabas atsvešināšanās tēma. Ja jums ir bērni, noteikti nopērciet viņiem Kivirehka "Kaku un pavasari". Ja jums nav bērnu – izlasiet to paši. Ja kādreiz satiekat Kivirehku, nebaidieties, viņš tiešām ir vīrs, kurš zina čūskuvārdus.

 

Dzejniece Andra Manfelde

Mariamas Petrosjanas romāns "Nams, kurā..." ir grāmata, kura patiešām "var piepildīt un aizņemt visu vasaru un ceļojuma somu" – ne tikai iespaidīgā apjoma dēļ (765 lpp.). Vēstījums ir asprātīgs, poētisks, gudrs, daudzslāņains... Mariamas Nams tikpat labi var būt gan māja pretējā ielas pusē, gan teritorija made in PSRS, mani un līdzinieku atmiņu purvi un džūksņi, dvēseļu mājokļi ar dažādiem elles lokiem, galu galā – prasta internātskola ar fiziski atpalikušajiem un garīgi parastajiem, jo bezgalīgajiem cilvēkiem, kas "salīmēti no gabaliem". Grāmata kā spilgts sapnis, kuru uzmostoties vēl ilgi nespēj aizmirst. "Nams, kurā..." ir tāda ēka, kam pelēkas, lupenas sienas, ieskatoties sāc redzēt, kā nodrupušais apmetums veido zīmējumus un rakstus, kuri, ilgāk lūkojoties, pārvēršas autores veidotā režģī ar kaligrāfiskām un jēgpilnām zīmēm. Nama faktūra ierauj lasītāju kā metro, aizrauj dziļumos un izmet citā zemes virskārtā, pat ja tās ir tās pašas pludmales smiltis – pabijis "Namā, kurā..." tu kļūsti cits. Tāds, kurš nedomā: "Ai!... tie tur, tie jau tikai ir cilvēki tur..."

 P.S. Paldies izdevējiem, "Jāņa Rozes" apgādam, un tulkotājai Mārai Poļakovai!

 

Dzejniece Inga Gaile

Iesaku izlasīt Fjodora Dostojevska "Velnus", Margarētas Atvudas "Kalpones stāstu" un brāļu Strugacku "Ļaunuma apgrūtinātos". Vasarā, kad prāts ir mazāk aizņemts ar uztraukumiem par ķermeņa izdzīvošanu, var izlasīt kaut ko, kas prātu saviļņo. Tieši saviļņo, nevis apgrūtina, jo vispār jau laikam vasarā vajadzētu lasīt Vitgenšteina "Loģiski filozofisko traktātu" vai Heidegera "Malkas ceļus" vai... nu, vārdu sakot, tad labāk, lai nāk ziema.

Vēl iesaku izlasīt Tanitas Lī "Kožot saulei", kuru es izlasīju pirms gada un kas ir ļoti cilvēcīgs fantastikas romāns, ar kura galveno revolucionāri noskaņoto varoni es spēju ļoti labi identificēties. Romāna darbība noris laikā, kad nāves vairs nav, cilvēki spēj izvēlēties kā dzimumu, tā izskatu. Tā ir pasaule, kurā viss ir radīts cilvēku labsajūtai. Bet galvenajai varonei arī tādā pasaule, redz, nav labi.

Noteikti iesaku izlasīt visus šos četrus romānus. Un tad jau arī būs rudens klāt un varēs sākt lasīt "451 grāds pēc Fārenheita", "Salemas raganas" vai kādu citu darbu par kurināšanas iespējām.

 

Rakstniece Ilze Jansone

Pēc ilgākām pārdomām par grāmatu, kas varētu aizpildīt vasaru, paliku pie nelielā sējumiņa, kas šovasar patiešām bija manā stopētājas mugursomā. Tā ir Aleksandra Pjatigorska "Kādas šķērsielas filozofija" (no krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons, "Liepnieks un Rītups", 2010). Šī ir grāmata, kuru var lasīt bezgalīgi – pirmoreiz kā literāru darbu, otrreiz, meklējot atziņas un jautājumus refleksijai, un visbeidzot trešoreiz – kā filozofisku izaicinājumu. Puiku un studentu sarunas neapnīk, atkal un atkal to autors izaicina lasītāja vispārējo inteliģenci (pieminot faktus un personvārdus, kurus nezinātājam identificēt palīdz tulkotāja komentāri) un vedina tiekties uz aizvien jaunām domāšanas perspektīvām. Šo tekstu caurvij trausla, metafiziska stīga, lāgiem liekot pabrīnīties, cik vienkāršiem vārdiem iespējams jautāt par būtisko.

 

Dzejnieks Arvis Viguls

Pēc tam, kad atklājās, ka Obama izspiego mūsu kaķīšu bildītes, tika ziņots par Džordža Orvela "1984" pārdošanas apjomu pieaugumu. Manuprāt, šo notikumu fonā būtu godīgi norādīt uz kādu citu grāmatu, kas ne tikai tapusi kādus divdesmit piecus gadus ātrāk, bet arī bez šaubām ietekmējusi Orvela romānu.

Jevgeņija Zamjatina distropija "Mēs" varēja iznākt tikai ārpus viņa dzimtenes Padomju Savienības, viņš labāk par britu kolēģi varēja zināt, ko nozīmē dzīve policejiskā jeb, kā mēs teiktu tagad, orveliskā valstī, un nenoliedzami bija apveltīts ar spilgtāku un drosmīgāku iztēli.

Latviešu valodā grāmata izdota 1990. gadā izdevniecībā "Liesma", bet tie, kas lasa krieviski, to, visticamāk, atradīs Rīgas krievvalodīgajās grāmatnīcās vai par brīvu internetā — autortiesību Lielais brālis to vairs nesargā.

"Satori" aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!