Mēs esam izdevuši "Satori" vasaras avīzi, kuras saturs pakārtots vienai vienīgai tēmai – brīvībai. Mūs iedvesmoja Rīgā dzimušā britu filozofa Jesajas Berlina eseja par brīvību, ko publicējam sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija un Berlina dienas organizētājiem (Berlina diena šogad Latvijā tiek atzīmēta 4. jūnijā, sīkāka informācija par to atrodama mūsu portālā), tāpēc lūdzām saviem autoriem uzrakstīt tādu kā atbildi Berlinam – piecdesmit gadus vēlāk. Avīzē lasāmas Ivara Ījaba, Haralda Matuļa un Olgas Procevskas domas par to, kā mūsdienās iespējams domāt par privāto brīvību un valsti kā šīs brīvības nodrošinātāju un ierobežotāju.
Mēs publicējam arī mākslinieka un kuratora Armīna Medoša rakstu par privātumu. Viņš ir piedalījies izstādes "Lauki" veidošanā un šādi ietekmējis arī personīgās brīvības izpausmes iespējas laikmetīgās mākslas valodas vidē. Brīvības tēma "Satori" vasaras avīzē aplūkota no dažādiem aspektiem – Paula Bankovska rakstā par bērnību tā aplūkota bērna un vecāku attiecību griezumā, Martas Martinsones manifestā skarts feminisma un sieviešu emancipācijas problēmu loks mūsdienu sabiedrībā. Sens un joprojām nozīmīgs ir brīvības meklējumu virziens, kas aplūkots Raimonda Jaka rakstā par dzeršanas idealizācija klasiskajā ķīniešu kultūrā.
Biedējoši aktuāls ir Jevgēņija Zamjatina stāsts "Acis", kas tapis Krievijā pēc 1917. gada revolūcijas un alegoriski aplūko pakļaušanās fenomenu politisko pārmaiņu laikā. Literatūras sadaļā mūsu vasaras avīze piedāvā Ievas Vieses fantāziju "Siena", Jāņa Joņeva stāstu "Telefons", Tatjanas Hramovas tēlojumu "Garie un Svētie", kā arī mūsu autoru dzejas izlasi, kurā pārstāvēti Arnis Mincehofs, Eduards Plankājs, Gundega Šmite, Henriks Eliass Zēgners, Luīze Lismane, Jānis Tomašs, Anna Grabovska, Andris Ogriņš, Semjons Haņins, Alise Zariņa un Agrita Grīnvalde.
Mēs no tiesas domājam, ka brīvība ir svarīgs nosacījums tam, lai cilvēks būtu spējīgs radīt. Nekādu citu svarīgu iemeslu tam, lai mēs alktu, meklētu un izcīnītu brīvību, nav. Privāta brīvība ir cieši saistīta ar sabiedrības vai valsts definētu cilvēka brīvības areālu, kas var tikt izkarots arī totalitāras vai apspiestas sabiedrības apstākļos, taču šāda brīvība ir nolemta un pakļauta neizbēgamām represijām. Tikai brīvā, iecietīgā un iekļaujošā sabiedrībā iespējams panākt maksimālu privātās brīvības diapazonu, kurā ikvienam cilvēkam tiek dota iespēja būt pašam, noteikt sevi, izpaust savu viedokli un radīt to, ko mēs mēdzam dēvēt par mākslu. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs meklējam radošus cilvēkus, cenšamies dot viņiem zināmu brīvības distanci, kas turpinātu mazpamazām izplest, nostiprināt un paplašināt mūsu kopīgo brīvības telpu.
0