Recenzija
31.03.2015

Varoņu augšāmcelšana

Komentē
4
Saglabā

Par Harija Tumana grāmatu "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā", 2015, "Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds".

Ierakstot "Google" meklētājā vārdu "varonis", pirmie rezultātos parādās kaut kādu uzņēmumu vai pasākumu nosaukumi, savukārt "varonībai" tiek piedāvātas saites uz pāris citātu krātuvēm un norādes uz pārdomām vai diskusijām par to, kas vispār ir varonība, vai tā vēl ir vajadzīga, ikdienā sastopama u.tml.

Latviešu valodā mūsdienu izpratnē vārdu "varons" ieteicis izmantot Atis Kronvalds tikai 19. gadsimta 70. gados, tas lietots "Baltijas Vēstneša" avīžrakstos, bet pēcāk vārds bijis sastopams arī Ausekļa dzejā ("nāvē krita varoņi..."). Pirms tam no lietvārda "vara" atvasinātais vārds lietots drīzāk negatīvā nozīmē – kā stiprinieks, postītājs. Daugavpils novada Ēģiptes luterāņu draudzes mācītājs Kristiāns Fīrekers 17. gadsimtā savā latviešu-vācu valodas vārdnīcā minējis piemēru: "Kad mūs varuons dzīrās mākt." [1] Nav brīnums, ka arī dainās par varoņiem un varonību dziedāts netiek.

Droši vien latvieši vai senāk dzīvojušie mūsu nācijas priekšteči nav vienīgie, kas gana ilgus laika posmus spējuši nodzīvot, īpaši nelauzot galvu un necenšoties nosaukt vārdā kaut kādu varonībai atbilstošu tikumu vai ārējo pazīmju kopumu. Taisnību sakot, arī tagad, dzīvojot visai ieilguša nosacīta miera apstākļos, par varoņiem visbiežāk iznāk domāt vienīgi vai nu ironiskā nozīmē ("Jūrmalgeitas varonis"), vai runājot par filmu, grāmatu vai interneta personāžiem, kurus visus bez izņēmuma kaut kāda valodiska pārpratuma kārtā pieņemts uzskatīt par varoņiem ("Interneta varonis – suns, kas ietilpst krūzītē"). Mainoties attieksmei pret varonību vai nepieciešamībai pēc varonības, mainās arī attieksme pret tās pretmetu – gļēvulību (skat., piemēram, Krisa Volša "Īso gļēvulības vēsturi").

Varoņu un varonības mainīgo likteni savas nupat iznākušās, turpat vai 900 lappušu biezās un krāšņi ilustrētās monogrāfijas "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā" (Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds) priekšvārdā piemin arī vēsturnieks Harijs Tumans: "Kādam var likties, ka šodien tā nav aktuāla tēma, jo mūsu laikmets ne tikai pats vairs nerada varoņus, bet arī apsmej vai "atmasko" pagājušo laiku varoņus." Tieši šādu attieksmi autors min kā vienu no dzinuļiem to izvēlēties par Senās Grieķijas vēsturei veltītās grāmatas vienojošo tēmu un savā ziņā arī metodi: "[..] tieši tādēļ, ka varonība mūsu dienām kļuvusi sveša, ir vērts atgādināt par tās vēsturisko eksistenci, lai mēs galīgi neatsvešinātos un spētu saprast citus laikmetus un kultūras, kurām varonība nebija sveša." Šādu tēmas izvēli noteikusi arī varoņu īpašā vieta grieķu kultūrā – Senajā Grieķijā "spilgtākās un nozīmīgākās personas tika ieceltas varoņu godā" – un konkrētu laikmetu raksturojoša izpratne par varoņa tēlu kā cilvēka ideālu (autors min, ka ikvienam laikmetam ir savi šāda ideāla tēli – bruņinieki, leģendām apvīti laupītāji, Otrā pasaules kara veterāni, popmūziķi u.tml.).

"Kādreiz vēsture bija spēle, kas tika spēlēta ar lielām biljarda bumbām: kariem, revolūcijām, zinātniskiem atklājumiem, balvu pasniegšanas ceremonijām," angļu valodas filologs un rakstnieks Luiss Menands nesen rakstīja esejā "Domāšana sāņus jeb Viena vēstures punkta teorija", kas veltīta V. Džozefa Kempbela grāmatai "1995: Gads, kurā sākās nākotne" (W. Joseph Campbell "1995: The Year the Future Began). "Tu ļāvi šīm bumbām atsisties vienai pret otru un ieguvi pasaules ainu. Taču tad ļaudis atskārta, ka kari, revolūcijas, "Grammy" balvas u.c. itin neko neizskaidro. Tie paši ir lietas, kas prasās pēc izskaidrojuma. To pastāvēšanu iespējamu bija padarījis kaut kas cits. Vai tā bija nauda? Idejas? Gēni? Mikrobi? Diženi vīri? Dziļūdens ostas?" Viņš atgādina, ka vēsture ir pilna ar gan laikā, gan telpā izkaisītiem punktiem un punktiņiem un neviena vēsturnieka spēkos nav savienot tos visus.

Šāds grūti aizsniedzamā tālumā iezīmēts punkts neapšaubāmi ir arī jēdziens "Senā Grieķija", kura saistību ar ekonomisko un politisko ķibeļu apsēsto mūsdienu Grieķiju mums ir grūti saskatīt, iespējams, pat ģeogrāfiski. Ikvienam vēsturniekam, kas iecerējis līdz tik tālam punktam aizsniegties, ir jāatrod savi atspēriena punkti, ciņi, uz kuriem savā gaitā spert soļus un balstīties. Reizēm tie var būt gandrīz vai iztēloti, maldugunīm līdzīgi (kā, piemēram, Adrianas Mejoras darbā "Amazones"), citkārt rakstu avotos un drupās vēl arvien atrodami un skatāmi (kā Mērijas Bērdas darbā "Pompejas: Dzīve romiešu pilsētā"). Tās var būt arī vispārcilvēciskas, lai arī laika gaitā atšķirīgi izprastas vai nosauktas abstraktas tēmas, un varonība nenoliedzami pie tādām pieder. Un par tās nozīmību Senajā Grieķijā nav iemesla šaubīties, jo vai gan citādi, teiksim, Platona dialogā "Lahēts", kas savā ziņā veltīts tik laikmetīgam jautājumam kā militārā apmācība augstskolās, runa galvenokārt būtu par vīrišķību, drosmi, varonību un, piemēram, to, vai īstam varonim vai drosminiekam kaujā piedien valkāt bruņas. Līdz ar to autora izvēle uz antīko pasauli paraudzīties šādā kontekstā šķiet absolūti dabiska.

Senās Grieķijas vēsturi autors ir nolēmis analizēt "nevis caur ekonomikas un politikas prizmu, bet caur mentalitātes aspektu", cenšoties pietuvoties Senās Grieķijas iedzīvotāju "domu pasaulei", uzskatiem. Nedaudz piesardzīgu gan dara fakts, ka savu pieeju autors balsta drosmīgā, lai neteiktu – apšaubāmā, pieņēmumā: "[..] cilvēks, pēc maniem ieskatiem, ir dzīva, tātad domājoša būtne, kura, ja tā ir vesela, neko nedara nemotivēti un neapdomāti. Tātad normāls, vesels cilvēks vispirms domā un tikai pēc tam dara, un nevis otrādi." Ja tā būtu taisnība un, turpinot savus centienus izprast cilvēka dabu, visdažādāko jomu pētnieki atkal un atkal neatdurtos pret pierādījumiem tam, ka mūsu rīcību ārkārtīgi bieži nosaka dažādi zem mūsu apziņas virsmas paslēpti zemūdens akmeņi, bioloģiski impulsi vai fizikas likumi, Trojas zirgs droši vien būtu palicis ārpus pilsētas mūriem, ķēniņš Edips būtu izvairījies no traģiskā likteņa, bet jau vēlākos laikos nevarētu uzplaukt ātro kredītu industrija, ceļu satiksmes noteikumi netiktu pārkāpti, un nekustamo īpašumu burbuļi nekad pat nesāktu pūsties. Droši vien nebūtu arī nekā no tā visa, ko autors grūti izskaidrojama naida uzplaiksnījumā nodēvē par "postmodernismu". "Postmodernisms ar savu relatīvismu, kritiku, visa apšaubīšanu, apcelšanu un apsmiešanu nograuj veselīgas domas pamatus un padara apšaubāmu un pat neiespējamu ikvienu konkrētu apgalvojumu," uzskata Tumans. Tai pašā laikā apsveicama ir autora atkāpšanās no "akadēmiskā stila", neslēpšanās aiz allaž drošās daudzskaitļa pirmās personas formas un izpratne, ka "vēsture ir arī literatūra". Vēsturnieki, kas iedomājas, ka "pietiek ar vēsturi", bet rakstīt nav jāprot, Latvijā ir gatavā nelaime.

Sava pētījuma tēmu autors ir sašaurinājis līdz varonībai, kas tuvāka mūsdienu izpratnei, un tā ir: "varoņi-cilvēki" un varonības cilvēciskie aspekti, t.i., priekšstatu kopums, kas ļāva grieķiem uzskatīt vienu vai otru cilvēku par varoni" (mītiskie, dieviem tuvie vai pat ar tiem saradojušies varoņu tēli un ar varoņu kultu saistīti rituāli tiek pieminēti vien garāmejot). Autors neiztiek arī bez paša "varoņa" jēdziena aplūkošanas un raksta: "Kā rāda pētījumi, sengrieķu valodā vārds "varonis" sākotnēji un primāri asociējas ar spēku, ar neparastām spējām, ar "varēšanu". Latviešu vārds "varonis" lieliski iekļaujas šajā kontekstā un precīzi atspoguļo lietas būtību – mums varonis ir tas, kurš "var", tas, kam ir "varēšana"." Interesanti, ka vārdu "varonis", "varonība" un "varēšana" etimoloģiskajai saistībai ar vārdu "vara" autors velta ievērojami mazāku uzmanību.

Grāmatā vairākkārt sastopamas atsauces uz Osvalda Špenglera darbu "Rietumeiropas noriets", un špengleriskas noskaņas iekrāso visu grāmatas saturu un kompozīciju.

Savu vēstījumu Tumans iesāk ar to pagātnes tumsā iegrimušo un nu grūti saskatāmo pasauli, kuru apdziedājis Homērs. Šim periodam seko grieķu politiskās iekārtas, kultūras un varonības izpratnes evolūcija: "[..] arhaiskā laikmeta Grieķiju varētu salīdzināt ar milzīgu skudru pūzni, kas pamodies pēc garas ziemas un nodevies dažādām darbībām [..]", un pēc uzplaukuma klasiskā perioda laikā (drāmā to iezīmē varonība kā izvēle, filozofijā – kā dzīves gājums) visu noslēdz "varonības gulbja dziesma" un "varonības vakarstunda", ko, pēc Tumana domām, iezīmē Aleksandra Lielā nāve 323. gadā pirms Kristus, jo "pēc Aleksandra nāves sākās straujš [..] [varonības – P. B.] noriets". "Valdniekus, kuri nomainīja diadohus [burtiski – "pēcteči" jeb Aleksandra radi, sāncenši un laikabiedri, kas pēc viņa nāves sāka cīņu par varu], mēs saucam par epigoniem [..] – "pēcnācējiem". Viņi tāpat karoja savā starpā, dalot un pārdalot to, ko jau bija sadalījuši viņu tēvi." Viss, gaismas dziest, priekškars krīt.

Vēstures periodizācijai ir liels pievilcības spēks. Mums patīk domāt par paaudzēm, kariem, revolūcijām, gadsimtiem, laikmetiem, un katru no tiem gribas iztēloties kā nobeigtu kompozīciju ar iesākumu, kaut kādu notikumu attīstības drāmu, kulmināciju un, visbeidzot, – finālu. Šāds priekšstats ir ļoti cilvēcīgs, jo, ja vien patiesi cilvēks no pārējām dzīvām būtnēm atšķiras galvenokārt ar to, ka ir mirstīgs (ar to saprotot spēju savu mirstīgumu apzināties), nav jābrīnās, ka līdzības ar savu dzīves ciklu mēs tiecamies saskatīt arī visur kur citur. Viduslaikus, renesansi, apgaismības laikmetu, pat salīdzinoši nesenus vēstures notikumus, piemēram, Atmodu, mums ir ērti uzlūkot kā no laika izrautus brīvstāvošus nogriežņus. Un tas nekas, ka bieži ir grūti vienoties, kur ir to sākums un gals, – kaut vai par to, kad sākās un kad beidzās Pirmais vai Otrais pasaules karš, jo, ja jau ar Otrā sekām mēs esam spiesti nokauties vēl šobaltdien, vai tas patiesi bija galā 1945. gadā?

Līdzīgi varētu taujāt arī par Tumana iezīmēto sengrieķu varonības līkni – varbūt tās zemākais punkts ir mūsdienu Grieķijas nedienas Eiropas Savienībā, nespējot ierobežot tēriņus un piespiesties ievērot kaut jelkādu ekonomisko disciplīnu (vai, kā varbūt kāds iebildīs, Grieķijas flirts ar ideju par izstāšanos no ES ir kaut kāda seno varoņtradīciju renesanse?).

Nešaubos, ka daudziem lasītājiem autora uzburtās špengleriskās noskaņas ies pie sirds – kā nekā, mēs jau atkal esam attapušies laikā, par kuru itin daudziem patīk domāt kā par kaut kā beigām, bojāeju un, protams, pavisam citādākas, pagaidām grūti iztēlojamas pasaules dzimšanu. Vieni varoņi aiziet, citi nāk vietā.

Šķiet, tas ir pats autors, kas uz grāmatas vāka raksta, ka "šis darbs ir domāts visiem, kas spēj lasīt ne tikai ziņas un izklaides informāciju, bet arī grāmatas. Teksts ir viegli lasāms, un nav vajadzīgas priekšzināšanas Senās Grieķijas vēsturē, lai to saprastu". Tam var piekrist, jo esmu piederīgs "visiem", tomēr uzdrošināšos aizrādīt, ka vietumis, sekojot savai pārliecībai, ka "vēsture ir arī literatūra", autors ir ļāvies liekvārdībai. Iecirtīgāks redaktors, iespējams, būtu pārliecinājis autoru no šā tā atteikties (piemēram, no tādām, manuprāt, grāmatas tēmai nebūtiskām, bet arī norietnieciskām pasāžām kā: "Kurš gan nepazīst Sokratu? Vismaz viņa vārdu ir dzirdējuši visi, kas kādreiz mācījušies skolā. Varbūt rīt moderni izglītoti ļaudis viņu vairs nepazīs, bet pašlaik, kamēr izglītības "reformas" vēl nav pabeigtas, tādu cilvēku nav."). Tas tekstu un domu padarītu vien skaidrāku un grāmatu – krietni vien plānāku un pēc svara vieglāku.

Intervijās sevi autors nodēvējis par otro Senās Grieķijas vēstures speciālistu Latvijā, kā pirmo minēdams Ernestu Felsbergu (1866–1928), un, ja tā patiešām ir, necik tālu no Latvijas Augstskolas dibināšanas laikiem neesam tikuši. Ko par Harija Tumana varonīgā un, kā viņš pats raksta, – antīkās vēstures jomā latviešu valodā pirmā monogrāfiskā veikuma formu un saturu teiks vēstures, filozofijas un citu grāmatā skarto jomu lietpratēji, gaidīšu ar nepacietību.

[1] Konstantīns Karulis. "Latviešu etimoloģijas vārdnīca". Rīga: Avots, 1992.

 

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!