Recenzija
29.11.2012

Varonis laika bedrē

Komentē
1
Saglabā

Par Rūtas Mežavilkas grāmatu "Dzimuši Latvijai", Dienas Grāmata, 2012.

Viena diena mūsdienīgas un šķietami veiksmīgas sievietes dzīvē, kurai paralēli atklājas padomju ikdienas skarbās un reizē komiskās reālijas, tagadne, kuras ārējā stabilitāte un drošība izrādās iluzora, pagātnei pakāpeniski mainot dekorāciju izkārtojumu, ar katru mirkli aizvien skaidrāk uzstājot uz savu ārkārtīgi lielo ietekmi – šis stāsts latviešu jaunākajā prozā ir jau diezgan ierasts. Tāpēc ar interesi uzlūkoju nevis pašu stāstu, bet gan to, kā šī stāsta versiju izdevies izstāstīt dzejniecei un dramaturģei Rūtai Mežavilkai, kuras romāns "Dzimuši Latvijai" līdzās Kristīnes Ulbergas darbam "Zaļā vārna" un Ingas Žoludes romānam "Sarkanie Bērni" 2011. gadā godalgots Raimonda Gerkena un Rakstnieku Savienības rīkotajā oriģinālo romānu konkursā un ir Mežavilkas debija prozā. Teksts, kurš balansē starp vairākām laiktelpām (autores pašas vārdiem runājot, varone ir nonākusi tādā kā laika bedrē, kas no tagadnes – 21. gadsimta sākuma – viņu ik pa brīdim atmet atpakaļ septiņpadsmit gadus tālā pagātnē), piedāvā ļoti plašas iespējas gan izstrādāt tēlus, gan atklāt kontrastu starp atšķirīgajām darbības vidēm, kā arī rotaļāties ar slepenām norādēm par to, kas varoņus varētu sagaidīt laikā, ko romāns vairs neaptver. Cik lielā mērā Mežavilka šīs iespējas izmantojusi? Atbildes uz šo jautājumu centīšos ieskicēt turpmākajā tekstā.

Annai, kura romāna pirmajā lapaspusē pamostas, lai dotos uz jūru, ir mazliet pāri trīsdesmit, viņai ir labs darbs, slima māte, pazudis dvīņu brālis, romāns ar precētu vīrieti un "BMW", kura sadauzīšana saved viņu kopā ar Andreju – viņas pirmo mīlestību. Savukārt pusaudze Anna dzīvo astoņdesmito gadu nogalē, izdzīvojot pirmo mīlestību, sociālisma sabrukuma nojausmas un attiecību samežģījumus ģimenē. Sižetiskā līmenī autore nepiedāvā neko tādu, ar ko mēs jau iepriekš latviešu prozā nebūtu sastapušies. Tomēr, pieņemot, ka dzīvojam, tātad arī radām mākslu laikmetā, kurā visi stāsti jau ir simtiem reižu izstāstīti un pārstāstīti, to nevarētu uzskatīt par milzīgu romāna trūkumu. Mākslas trumpji lielākoties slēpjas ne tajā, kas tiek atklāts, bet gan atklāšanas prasmē un meistarībā: metožu, līdzekļu un paņēmienu izvēlē. Nevaru noliegt, ka, lasot, piemēram, par ainām no Annas skolas ikdienas, man kaitinoši bieži jāatceras Gundegas Repšes romāns "Alvas kliedziens" (2002) un neviļus jānodomā, ka šajā darbā padomju skolas absurds atklāts daudz pārliecinošāk.

Autore atkal un atkal iemet varoni "laika bedrē", tādējādi nemitīgi uzsverot, ka pagātnes laiks romānā ir daudz nozīmīgāks par tagadni. Uz to norāda gan teksta apjoms, kas veltīts pagātnes aprakstīšanai, gan pirmās personas vēstījums, kā arī tas, ka romāns noslēdzas pagātnē. Tagadne romānā ir kā bojāta videolente, attēls ir raustīgs un neskaidrs, turklāt lente nemitīgi tinas atpakaļ, liekot atgriezties pie sākotnējā, pie nozīmīgā. Diemžēl rodas iespaids, ka uzsvars uz pagātni likts ne tikai idejiski konceptuālā līmenī, bet arī teksta izstrādē. Annas pusaudžu gadu atainojums ir sakārtots, loģisks un uztverams, viņas dzīve varbūt nav pārāk aizraujoša vai neparasta, bet tā vismaz ir ticama. Varones pusaudžu gadu aprakstam var pārmest vienīgi mazliet pārāk uzkrītošus mēģinājumus likt personāžiem runāt atbilstoši vecumam un laika garam, tādēļ izteiksmes veids bieži ir neveikls un stīvs. Turpretī varones pieaugušas sievietes dzīves pavērsieni atklājas juceklīgi un neskaidri, arī pats tēls šķiet abstrakts un izplūdis. Pieļauju, ka tieši tāda, iespējams, ir bijusi autores iecere, jo būtībā jau romāns vēsta tieši par to: nederīgu tagadni, kurā varonei draudīgi un nenovēršami uzglūn pagātnes neatrisinātie notikumi un attiecības un kurā, protams, tiek liktas (parasti nepamatotas) cerības uz nākotni. Tas viss ir it kā tik pazīstami un saprotami, tomēr Annas tagadnes realitātei es ticu ar katru lapaspusi arvien mazāk un mazāk. Ticamības trūkumā, manuprāt, vainojami gan ārkārtīgi neveiklie un samocītie dialogi, gan vairākas triviālas epizodes, sākot no psihoterapeita vizītkartes iemešanas Daugavā, ainas, kurā Annas mīļākā Sergeja sieva uzaicina viņu uz tikšanos, lai laipni paziņotu, ka priecājas par Annas un Sergeja attiecībām, jo bērni to rezultātā kļuvuši laimīgāki – dēls sācis labāk mācīties, bet meita vairs nebaidās no tumsas, līdz Annas nolūkam pamest Sergeju pēc tam, kad viņa būs ieņēmusi bērnu, kas īstenos viņas nepiepildītās ieceres un sapņus:

"Tā noteikti būtu meitenīte. Meitas biežāk izskatās pēc tēviem. Viņu meita varētu būt spēcīga, slaidām, stiprām rokām un kājām, cietām, taču smalkām plaukstām, silti brūnām acīm un tumšiem, čirkainiem matiem. Meita varētu būt Annas pretstats. Meitai izdotos viss, ko Anna salaidusi grīstē, ko Anna sačakarējusi un nav spējusi salabot." (69. lpp.)

Visbeidzot epizode, kurā grūtniecības testa veikšanas laikā piezvana Annas māte, kurai kļuvis slikti ar sirdi. Es neapgalvoju, ka jebkurš no šiem notikumiem pēc būtības ir banāls, muļķīgs vai neticams, tomēr visa šo notikumu virkne tekstu aizvien vairāk pielīdzina tādam kā farsam vai ziepju operai.

Manā skatījumā labas literatūras atslēga slēpjas autora spējā likt lasītājam interesēties par darba varoņiem un noticēt tam, kas ar viņiem notiek, un varu apgalvot, ka savā lasīšanas pieredzē es esmu noticējusi lietām, kas ir pilnīgā pretrunā jebkādiem racionalitātes un loģikas pamatprincipiem, bet šajā romānā es bieži vien nenoticēju it kā pavisam reālistiskiem pavērsieniem. Ticamības trūkumu es uzskatu par Mežavilkas romāna lielāko neveiksmi.

Romāna teksts nepārprotami apliecina, ka tā autore ir dzejniece. Mežavilka lieliski apraksta varoņu iekšējos pārdzīvojumus, atklājot tos ar smalku metaforu un salīdzinājumu palīdzību, iezīmējot to pasaules un cilvēciskās būtības pusi, kas nav ieraugāma un sataustāma. Poētiski blīvā valoda ir liels šīs grāmatas pluss, taču līdztekus romānā vērojamas būtiskas problēmas ar realitātes konstruēšanu, dialogu veidošanu un varoņu darbības atklāšanu. Neesmu pārliecināta, ka romānam par labu liecina fakts, ka vispārliecinošākās šķiet tieši liriskās atkāpes, piemēram, 106. lappusē atrodamais snigšanas un "sniega dažādo paveidu" apraksts. Prasmi rakstīt dzejprozu autore pierādījusi jau dzejas krājumā "Ikdienas dzīves" (2005), kas ar romānu "Dzimuši Latvijai" sasaucas arī sižetiskajā līmenī. 21. gadsimta pilsētvidē mītošie dzejas varoņi līdzīgi Annai pārdzīvo iekšēju krīzi šķietami veiksmīgā ikdienas dzīvē, ko tomēr neremdināmi caurvij cilvēciskas ilgas pēc drošības un piepildījuma, un "Ikdienas dzīvēs", manuprāt, to izdevies atklāt daudz precīzāk, smeldzīgāk un skaidrāk nekā romānā.

Nākas secināt, ka arī fragmentētais vēstījums, kurā paralēli plūst divi dažādi galvenās varones dzīves laiki, kopumā romānam nenāk par labu, jo atšķirīgā vēstījuma uzbūves dēļ abi stāsti par it kā vienu un to pašu varoni neizveido ticamu sasaisti, drīzāk rodas iespaids par diviem atšķirīgiem personāžiem, diviem dažādiem stāstiem, kas neveido vienotu veselumu, tāpēc darbs "Dzimuši Latvijai" manā skatījumā paliek iestrēdzis starp dzejprozu, pusaudžu romāna formātu un šobrīd latviešu prozā aktuālā sieviešu romāna tendencēm atspoguļot sievišķās identitātes meklējumus psiholoģiski vēsturiskos kontekstos, kā rezultātā tas atstāj visai lielu nepārdomātības un haotiskuma iespaidu.

Tēmas

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!