Recenzija
08.12.2016

Vārnas cilvēciskais lidojums

Komentē
0
Saglabā

Aicinājums doties uz dejotājas Elzas Leimanes un mūziķa Reiņa Sējāna kopīgi veidoto izrādi "Vārna" 29. novembrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē nāca negaidīti. Kā jau tādos gadījumos parasti notiek, vairākas stundas vēlāk, pēc piecelšanās dziļā pēcpusdienā, domāju, uz ko īsti esmu parakstījies. Bet izlēmu – kādēļ gan ne; katru novembri "Spēlmaņu nakts" ceremonija nepielūdzami atgādina, ka jau kuro sezonu pēc kārtas tajos vakaros, kuros nav jādodas uz koncertiem, priekšroka tiek dota lielās formas teātra izrādēm, mazās formas iestudējumus nemaz nesanāk apmeklēt, kad vien ienāk prātā, jo latviešu publikas neizsīkstošās mīlestības pret teātri rezultātā biļetes uz šiem pasākumiem izpirktas vairākus mēnešus uz priekšu, bet iestudējumi bērnu auditorijai un laikmetīgās dejas izrādes paliek vēl lielākā perifērijā. Līdz ar to doties uz izrādi "Vārna" bija lieliska iespēja šo proporciju mainīt laikmetīgajai dejai par labu.

Bez šaubām, šo iestudējumu grūti ierindot konkrētā žanrā, un arī paši tā veidotāji no precīzas definīcijas vairās, tomēr skaidrs ir tas: lai gan izrādē "Vārna" brīžiem redzami gluži klasiski dejas soļi, Elza Leimane skolojusies klasiskā baleta mākslā, tostarp horeogrāfijā, un uzvedums galu galā tapis uz Nacionālās operas un baleta skatuves, rezultāts drīzāk ietilpst laikmetīgās dejas kategorijā. Uz to vedina gan kustību partitūra, gan dejas un dramatiskā teātra izteiksmes līdzekļu sapludinājums, gan neakadēmiskā stilā rakstītā mūzika ar elektronikas klātbūtni – un operas Jaunajā zālē redzamais un dzirdamais (uzreiz jāpiezīmē, ka Reinis Sējāns un citi atskaņotāji uz skatuves muzicēja paši) nelika vilties, lai gan vairāku motīvu dēļ pati mākslinieciskā koncepcija un tās īstenojums saucams par diskutablu. Starp citu, izrādes veidotāji vairījušies atklāt arī katra radošās komandas dalībnieka precīzu lomu, un programmā līdzās īsiem poētiskiem vārdiem un frāzēm "vējš", "iegrimstu", "sapinos un gāžos", "nezinu", "otrādāk", "neredzu, bet sajūtu" lasāms tikai trīspadsmit personu un "Sinfonietta Rīga" kvarteta uzskaitījums. Par Reini Sējānu un Elzu Leimani viss būtu skaidrs, un "Sinfonietta Rīga" mūziķiem tāpat – lai gan vizuāli šķita, ka stīgu kvarteta sastāvs šajā priekšnesumā ir nedaudz mainīts –, taču pārējās personas nācās atšifrēt pašam. Līdzās Reinim Sējānam un stīgu kvartetam izrādē muzicēja arī dziedātāja Maija Sējāne un sitaminstrumentālists Anrijs Grinbergs; citur rodamā informācija vēsta, ka horeogrāfija tapusi, sadarbojoties ar Dmitriju Gaitjukeviču, bet gaismas izrādei veidojuši Ainārs Pastars, kā arī Uģis Olte un Lāsma Olte. Uģis Olte laikam jau atbildīgs arī par izrādes režiju, mākslinieks Kristaps Epners acīmredzot par scenogrāfiju, bet attiecībā uz aktrisi Madaru Botmani un mūziķi Andri Sējānu jāpieņem, ka viņi konsultējuši iestudējuma autorus par tā dramatisko un kompozicionālo īstenojumu. Pāri vēl paliek Līva Drešere (grims? kostīmi?) un par pirotehniķi un gaisa dejas tehnisko operatoru sauktais Indulis Šverns – uguņošanas izrādē tomēr nebija, bet gaisa deju Elzas Leimanes sniegumā varēja redzēt vairākkārt.

Izrāde "Vārna" pirmām kārtām atklāj, ka tās idejas autori Elza Leimane un Reinis Sējāns nebūt nevēlas apstāties pie iepriekš sasniegtā: viņi dodas jaunos radošos meklējumos un jaunas mākslinieciskās pieredzes apguvē. Galu galā abi tikpat labi varētu turpināt iepriekšējās profesionālās darbības stilu – Elza Leimane ir viena no Latvijas Nacionālā baleta vadošajām solistēm, bet Reinis Sējāns ievērību guvis ar saviem un savu domubiedru atklājumiem populārās mūzikas sfērā. Taču izrādē "Vārna" viņi acīmredzot vēlējušies paust kaut ko emocionāli tiešāku un intīmāku, turklāt abstraktāku tēlu un plašāka vispārinājuma ietvaros, un tas abiem māksliniekiem lielā mērā arī izdevies. Neesmu dejas speciālists, taču jāteic, ka Elzas Leimanes veikums viscaur priecēja, liekot nojaust, ka ieguldītais darbs devis pienācīgos rezultātus, turpretī Reiņa Sējāna mūzikas sabalsošanās ar dejotājas priekšnesuma plastiku īstenojās noskaņās bagātīgā, kontrastainā un daudzslāņainā dialogā.

Citi iestudējuma skatuviskie rakursi atstāja mazāk pārliecinošu iespaidu, liekot minēt, ko tieši izrādes veidotāji gribējuši pateikt un vai ar šādiem izteiksmes līdzekļiem mākslinieciskā doma patiešām pausta īsti laikmetīgā, spilgtā un nenodeldētā veidolā. Izrādes "Vārna" radītāji izteikušies, ka patiesībā stāsts ir nevis par putnu, bet gan par cilvēku: un tas uzvedumā patiešām bija redzams jau no paša sākuma. Vienlaikus šeit varēja sastapties arī ar satura un tā psihofiziskās izpausmes divnozīmību – iestudējuma pirmās ainas lauzītās kustības un pēc tam vērojamās kustību partitūras un tās scenogrāfiskā ietērpa liriski dramatiskie kāpumi un kritieni uzbūra neapšaubāmu priekšstatu, ka šeit tiešām parādās "vārna kā simbols, kā ārkārtīgi intelektuāli attīstīts un skaists putns". Problēma tā, ka tālāk stāsts kļuva neskaidrāks un saraustītāks – brīžiem dejotājas fiziskie spēki tika pārmēru ekspluatēti, citkārt dramatiskā darbība apstājās pavisam, vienā brīdī paša Reiņa Sējāna iesaistīšanās izrādes pantomīmā bija izskaidrojama kā loģisks pavērsiens bezvārdu sižeta attīstības gaitā, citur savukārt tā izskatījās mulsinoša, un, lai arī apmēram bija saprotami režijas un horeogrāfijas autoru centieni atklāt galvenās darbības personas cilvēcisko emocionālo pieredzi, kaislības un to aprimšanu, strupceļu un izraušanos no tā, vienā brīdī izrādes plūdums kaut kur iestrēga. Šādas izjūtas radīja ne tikai inscenējuma veidotāju domas nekonkrētība, bet arī metaforisko scenogrāfijas tēlu pārāk uzstājīgs un vienveidīgs izmantojums – visi caurspīdīgie aizkari un plīvuri līdz ar to izrādes laikā neizbēgami zaudēja sākotnējo romantisko trāpīgumu, bet tad, kad beigās nonāca līdz apgarotajai fināla ainai ar graciozajām šūpotnēm, nācās atcerēties, ka šādu tēlu un intonāciju pieteikums vairākkārt izskanēja jau pirms tam. Šādā kontekstā likumsakarīgi, ka arī gaismu partitūra tika izmantota ar pilnu vērienu, lai gan sākotnējā melnbaltā gaismas un tumsas mija bija daudz izteiksmīgāka nekā tālākā daudzkrāsainā ņirboņa, turpretī kā īsta veiksme atmiņā palicis šķietami kvēlojošas lavas disks ap izrādes vidu, šim scenogrāfiskajam objektam uzreiz pievēršot gan jutekļus, gan emocionālo uzmanību.

Atgriežoties pie izrādes "Vārna" mūzikas, jāteic, ka tā liecina par nepārprotamu māksliniecisko kvalitāšu klātbūtni. Reiņa Sējāna, tāpat kā viņa līdzgaitnieka Jāņa Šipkēvica vai brāļa Andra Sējāna daiļrade – gan soloprojektos, gan lielākas apvienības ietvaros –, vienlīdz lielā mērā definējama kā akadēmiska popmūzika vai izklaidējoša, plašai auditorijai adresēta laikmetīgā skaņumāksla. Katrā ziņā iestudējumā dzirdētā partitūra lika secināt, ka Reiņa Sējāna ilgstošā pieredze dažādu stilistisku eksperimentu piemērošanā savai personiskajai radošajai domai nav palikusi bez rezultāta – mūzika rakstīta ar izkoptu gaumi, tās emocionālais diapazons izteikts plašā diapazonā, liriskajām tēmām un motīviem iedarbojoties ar sentimentālu tiešumu un atklātību, bet groteski dramatiskajām epizodēm saistot uzmanību ar klasiskās skaņumākslas dziļumu un elektroniskās deju mūzikas intensitāti, turpretī caurviju dramaturģija atklāj vērā ņemamas kompozicionālās iemaņas. Tādas pašas valdzinošas izjūtas raisīja arī atskaņojums – pats Reinis Sējāns savas radošās idejas iedzīvināja kā multiinstrumentālists un brīžiem arī kā vokālists, rūpīgi veidotajā balansā starp elektronisko taustiņinstrumentu, cilvēka balss un stīgu kvarteta līnijām spilgti iesaistījās dziedātāja Maija Sējāne un "Sinfonietta Rīga" ansamblis, bet sitaminstrumentālista Anrija Grinberga spēle priekšnesumam piešķīra papildu valdzinājumu un precizitāti. Izrādes "Vārna" izskaņa atstāja sajūtu, ka iestudējumam komponēto mūziku lieliski var klausīties arī pašu par sevi, radīja vēlmi vēlreiz – ieraksta formātā – atsaukt atmiņā skaņuraksta iezīmīgākos fragmentus un pārlūkot visa cikla mākslinieciskās dramaturģijas kopainu: un tas jau ir daudz.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!