Vārdi

JAUNAIS ŽILS VERNS

I
Apvāršņa līnija nevainojami skaidra.
Korvete iegriežas viļņos, profils viņai kā Francim Listam.
Izmucis no naturālista kajītes, pa klāju bļaudams skraida
pliks mērkaķis. Tauvas sāk čīkstēt.

Blakām peld delfīni. Kā to sen jau kāds ievērojis,
šūpošanos labi panes vienīgi pudeles bārā.
Anekdotes nobeigumu vējš aiznes projām,
kapteinis vicina dūres pret mastu un visādi ārdās.

Reizēm no kopkajītes klavieru akordos atskan Brāmss.
Stūrmanis, aizsapņojies pie kursa līnijas tiešās,
ar cirkuli rotaļājas. Tālskatī notverts tālums kuģa priekšā
žigli saplūst ar attālumiem, kas paliek aiz muguras.

II
No matroža pasažieris
atšķiras ar zīda veļu,
ar dzīves un barošanās apstākļiem ceļā
un kādu bezjēdzīgu jautājumu, kas nedod mieru.

No leitnanta matrozis
atšķiras ar epolešu trūkumu,
ar gadu skaitu un kūkumu,
un nerviem, kurus dienests tauvā savijis.

No kapteiņa leitnants
atšķiras ar uzšuvēm un skatienu apskaidroto,
ar Blanšas vai Fransuāzas foto
un lasāmvielu, kurā ietilpst Mopasāns, „Kapitāls” un Kants.

No admiralitātes ierēdņiem kapteinis
atšķiras ar pašam sev veltītu domu nastu,
ar riebumu pret zilu krāsu
un atmiņām par vīkendiem, kuros sievastēva muižiņā nīkts.

Vienīgi kuģis no kuģa neatšķiras.
Valstīdamies pa viļņiem, kā vējš tam lēmis,
kuģis izskatās vienlaicīgi pēc koka un svīres,
kuriem no kājapakšas izslīdējusi zeme.

III
Saruna kopkajītē

„Erchercogs, protams, ir monstrs! Bet dažās jomās —
nevar noliegt, ka viņš nav gluži neglābjams sliņķis…” —
„Vergi kritizē kungus. Kungi par verdzību domā.
Iznāk raganu riņķis!” — „Nē, glābšanas riņķis!”

„Patiešām lielisks herss!” — „Vai šis briesmīgais karstums nenorims?
Vakar saulē apdedzināju plecus, galva smaga kā klucis.”
„…Ja nu mēs dabūsim sūci? Es lasīju, ka mēdzot būt sūces.
Iedomājieties tikai, ka dabūjam sūci un sākam grimt!”

„Leitnant, vai jums ir gadījies grimt?” — „Nē, bet reiz man
       iekoda haizivs.” —
„Tiešām? Interesanti. Bet stādieties priekšā, ka — sūce…
       Kas tur savāds?” —
„Nu ko, varbūt dāmu no 12. b. kajītes vismaz šīs raizes
beidzot piespiedīs iznākt uz klāja.” — „Kas viņa tāda?” —
     „Gubernatora meita, dodas uz Kirasao.”

IV
Sarunas uz klāja

„Profesor, ziniet, man jaunībā arī bij’ sapnis skaists:
atklāt kādu salu, dzīvnieciņu vai bacili.” —
„Kas tad traucēja?” — „Izrādījās, ka nav pa spēkam. Un vēl
        riti — titi.” —
„Piedodiet, nesapratu.” — „Nu tas pats nicināmais skanošais.”

„Nopietni ņemot — kas tad ir cilvēks? Viens odiņš vārgs.” —
„Bet, mesjē, tad jau mums visiem jāsīc.”
„Voldemār, palieciet mierā! Jūs man iekodāt, Voldemār!
Neaizmirstiet, ka es…” — „Ak, piedodiet man, māsīc”

„Paklau, draudziņ!” — „Ko vajag?” — „Nez kas tur no viļņiem lien?” —
„Kur tad?” — „Aiz labā borta. Vai tev uz acīm klapes?” —
„Tas tur? Laikam valis. Tev nav no kā uztīt smēķi?” — „Nē tikai avīžpapīrs.
Bet tas tur kļūst lielāks! Tu paskaties!... Tas kļūst lie…”

V
Jūra ir daudzveidīgāka nekā zeme, patiešām
interesantāka par visu citu.
Kā no āra, tā iekšas.
Zivs ir interesantāka nekā citrons.

Uz sauszemes mēs ielienam sienu un jumta nišā.
Vilks un lācis apdraud mūsu dzīvesvietu.
No lāča baidāmies mazāk un saucam viņu par Mišu.
Vai par Fedju, ja iztēles pietiek.

Nekas tamlīdzīgs nenotiek jūrā.
Uz pirmatnējo un mežonīgo vali mūsu likums
neattiecas, tāpat kā vārds Jura.
Labāk saukt viņu par Diku.

Jūra ir pilna pārsteigumu, daži nemaz nav skaisti.
Daudzi no tiem savu iemeslu noslēpumā patur:
nevar novelt vainu ne uz Mēness plankumu skaitu,
ne uz kāda vīra vai sievietes ļauno prātu.

Jūras iemītnieku asins ir aukstāka nekā mūsējā. Ja mums viņiem jāiet klāt,
tad no baismīgā paskata mums asinis sastingst pat zivju tirgotavā.
Ja Darvins būtu ieniris jūrā, džungļu likums paliktu neatklāts
vai arī no mūsu labojumiem kļūtu pavisam savādāks.

VI
«Kapteini, tieši šais grādos nogrima krievu «Bruņinieks»
nenoskaidrotos apstākļos.» — «Stūrmani Bēnc, jūsu atgādinājums ir lieki!
Ejiet izgulēties! Atgriezties varat, kad būsiet vaļā no murgiem ticis.» —
«Tieši šais grādos nogrima arī «Melnais princis».» —
«Stūrmani Bēnc, izpildiet pavēli, ašāk!
Man joki nav prātā.» — «Nenoskaidrotos apstā ....»

Korvete nenovirzīdamās viļņus ecē.
Aiz muguras — Āzija, Āfrika, Jaunā pasaule, Vecā.
Profilā katra bura izskatās kā jautājumzīme
un uz tuvu atbildi necer.

VII
«Irīna!» — «Nu ko tu gribi?» — «Paskaties šurpu, Irīna!» —
«Es taču guļu.» — «Vienalga paskaties iluminatorā. Tas lielais —
kas tas ir?» — «Manuprāt, zemūdene.» — «Bet paskat, kā tirinās.» —
«—Lai taču tirinās. Ūdens ir tāda viela —

visu kustina.» — «Irīna!» — «Kurp tu mani stiep? Bez drēbēm? Nu, klausies!»

«Nē, tu paskaties!» — «Negrūsties taču kā dumjš.
Es jau skatos, Jā, lokās... Ak dievs! Kādas šausmas ...
Tas ... tas ir milzīgs astoņkājis ... un lien pie mums!»

VIII
No ārpuses jūra šķiet nedzīva, bet dziļumos ūdens biezs
no baismīgām dzīvībām, kuras tev nedosies
pazīstamas, iekams tu dibenā nelaidies.

Reizēm to apstiprina traļi vai tīkli,
vai viļņu dancis, kā nespodrā spoguļstiklā
zem segas notiekošo atspoguļojot bikli.

Atrazdamies virspusē, cilvēks braši peld — tas ir ko vērts.
Bet zemūdens ceļš vis nav tik ērts. Pēkšņi viņš sagrib dzert.

Tur zem ūdens, izkalstot rīkles renei,
piepeši pakaļ īsajai dzīvei dzenies.
Cilvēks zem ūdens var būt vienīgi zemūdene.

No mutes nāk burbuļi, plaušas plīst,
Acis saullēkts — gandrīz kā īsts.
Ausīs atskan kāda bezkaislīga balss, skaitīdama: viens, divi, trīs.

IX
«Blanša, dārgā, rakstu tev no milzu astoņkāja iekšējās elles.
Brīnumainā kārtā rakstāmpiederumi un tava fotogrāfija palikuši nebojāti.
Šis ir diezgan mitrs un smacīgs krātiņš,
bet vientuļi nav: tuvumā divi mežoņi strinkšķina savas ukaleles.
Ļaunākais tas, ka šeit mūžīga nakts.
Sasprindzinot redzi, var atšķirt nez kādas velves. Ausīs zvana.
Esmu nolēmis ķerties pie gremošanas sistēmas pētīšanas.
Tas ir vienīgais ceļš uz brīvību. Skūpstu. Tavs uzticamais Žaks.»

«Droši vien tā es kādreiz mātes vēderā klīdu ... Bet paldies arī par astoņkāji.
Varēju taču nonākt pie haizivs vai mierīgi jūras dibenā gulēt.
Turpinu meklējumus. Diemžēl no mežoņiem palīgi vāji:
lai ko viņiem neteiktu, atbildei dzirdu tikai dīvainu «huli — huli»

Apkārt bezgalīgi slideni tuneļi, savijušies pārpārēm.
Mīklaina sistēma, samudžināta un mēma.
Man laikam rādās murgi, jo vakar uz šejienes trotuāra
gadījās satikt kādu, kurš nosauca sevi par kapteini Nemo.»

«Atkal Nemo. Uzaicināja viesos. Aizgāju arī.
Izdevās svarīgu informāciju ievākt:
šo astoņkāji viņš izaudzējis kā protestu, jo sieva
viņu — kā jau tas ģimenēs notiek utt. Ko citu viņš varējis darīt,

redzot pasauli ļaunumā grimstam?
Astoņkājis (saīsināti — Osja) soda par cietsirdību
un lepnību, kuras tagad valdot pār cilvēku dzimtu.
Ja palikšu šeit, viņš man piešķiršot nemirstību.»

«Otrdiena.  Vakariņas pie Nemo. Vīns, ikri — pieklājīgs cienasts
(no «Prinča» un «Bruņinieka»). Abi mežoņi viesmīļu lomās
darbojās, zobus griežot. Pabeidzām vakardienas
nemirstības tēmu, spriedām par pēdējo uzvedumu «La Skalā» un Paskāla «Domām».

Iedomājies šo skatu — vakars, sveces. No visām pusēm — astoņkājis.
Nemo ar savu bārdu un zilām zīdaiņa acīm. Man rūp
viņa vientulība. Sažņaudzas sirds, domājot, kā viņam klājas ...»

(Šeit apraujas leitnanta Benca vēstules Blanšai Delarū.)

X
Kad kuģis paredzētajā ostā neiepeld un visi pieļaujamie termiņi beigušies,
tad kompānijas direktors saka: «Tu vells!»
un admiralitātē nopūšas: «Ak dievs!»

Visi maldās. Bet kā viņiem tas, kas noticis,
lai tiek zināms? Nevar jau nopratināt kaiju debesmalā,
ne ari pierijušās haizivis,
un aitusuni arī nevar palaist

pa pēdām. Kādas tad pēdas var būt
okeānā? Viņš vienmēr izskatās nemīts.
Ūdens vēl vienu uzvaru gūst
sacensībā ar zemi.

Okeānā viss notiek pēkšņi, arī kļūmes.
Bet pēc tam ūdens klejotājus vēl ilgi virspusē glabā:
dēļi, glābšanas riņķis un masta gabals;
un neviena pirksta nospieduma.

Tad iestājas rudens, ziema drīz pāri slīdēs.
Pūš spēcīgs siroko. Vislabākajam advokātam
klusošie viļņi var sajaukt prātus
saulrieta skaistuma brīdī.

Un kļūst skaidrs, ka izprašņāt vairs nav vajadzības,
ne ar balss saišu starpniecību, ne ar radiozondēm,
zilo ņirboņu, kurai apvāršņa līniju gribas
labot pašai pēc savas modes.

Faktu tik vien, cik kaķim uz astes, un avīzes, kā nu māk,
skaidrodamas tos, savā starpā strīdas,
Sieviete brūnās drēbēs, pie stenderes ķerdamas,
noslīgst uz grīdas.

Apvārsnis uzlabojas. Gaisā var manīt jodu un sāli.
Uz viļņa tālumā šūpojas kāds
beznosaukuma priekšmets. Un, sadzirdams tālu,
Loida telpās zvans dobji dārd.

ZIEMASSVĒTKU ROMANCE

JEVGEŅIJAM REINAM

Peld skumjās neizskaidrojamās
No mūru noguruma ārā
Nakts kuģītis ar gaismu rāmu,
Peld šurp no Aleksandra dārza
Nakts lukturītis nesabiedrisks,
Tik līdzīgs zelta rozes ziedam
Virs galvām mīļotajām,
Pie svešo kājām.
Peld skumjās neizskaidrojamās
Pusjukušo un piedzērušo koris,
Kāds ārzemnieks skumjš fiksē lamas
Un visu, kas šai nakti noris,
Sīc bēdīgs taksometrs kā muša
Un pašā ielas vidū stājas,
Un mironi stāv apkampušies
Ar savrupmājām.
Peld skumjās neizskaidrojamās
Vēls dziedonis un ielas pēti,
Un viņam skumjas sveikas pamāj
Viens vienīgs apaļvaidzis sētnieks.
Nost vecumu kā kreklu vilcis,
Steidz mīļākais gar drūmiem namiem,
Un pusnakts jaunlaulāto vilciens
Peld skumjās neizskaidrojamās,
Peld savā nelaimē un riskā.
Uz Piemaskavu migla rāpjas,
Un izruna klīst ebrejiskā
Pa dzeltenām un skumjām kāpnēm.
No kaislības uz pārvākšanos
Ap Jaungadu un gados šajos
Peld skaistule, uz mūžiem slaida,
Un savas skumjas neizskaidro.
Peld aukstais vakars dziļi acīs,
Uz vagona dreb sniegpārsliņas,
Bāls vējš grib remdēt saltās dzinās,
Pie sarkanajām delnām placis.
Ber vakars uguns graudus klēti
Un smaržot sāk pēc riekstu halvas,
Nakts pīrāgu nes Ziemassvētki
Virs mūsu galvām.
Tavs Jaunais gads viss zilā gammā
Pa centra ielu viļņiem vēliem
Peld skumjās neizskaidrojamās,
Un šķiet, ka dzīve sāksies vēlreiz,
Ka gaisma nāks ar slavu abas
Un pietiks maizes, art veiksmes,
Ka dzīve pasvārstīsies vēl pa labi,
Jau pasvārstījusies pa kreisi.

KĀDAM TIRĀNAM

Viņš mēdza piestaigāt šeit — vēl ne galifenēs,
Bet drapa mēteli, tāds sakumpis un kluss.
Kad, arestēdams kafejnīcas pastāvīgos klientus,
Viņš likvidēja kultūrslāni seno,
Tā bija it kā atriebība (ne jau viņiem,
Bet Laikam), atmaksa par nabadzības mēnešiem,
Par draņķa kafiju un acīti, kur cīņā
Viņš neglābjami pazaudēja šiem.
Laiks norijis jau viņa atriebību,
Un kafejnīcā ļaužu atkal ir kā biezs.
Pat smejas daudzi. Vienīgi — pirms apsēsties,
Nez kāpēc tomēr atskatīties gribas.
Jā, visur plastmasa, viss kļuvis citāds,
Un kūkas ziepjains putukrējums sedz.
Viņš ari tagad iegriezties šeit mēdz
Pirms pašas slēgšanas, — bet inkognito.
Kad viņš nāk iekšā, visi kājās lēkā,
Dažs — pienākuma spiests, cits — laimes lēkmē.
Ar vienu delnas kustību pēc tam
Viņš atļauj vakaram kļūt atkal mājīgam,
Tad savu kafiju dzer — stipru gan, kā šķiet,
Un pirkstos viņam radziņš zeltains,
Tik garšīgs, ka, bez šaubām, izsauktos pat mirušie:
«O, jā!» — ja tikai augšāmceltos.

1972

No krievu valodas atdzejojusi Amanda Aizpuriete.