Tas notika 1982. gada rudenī, un tātad man vēl nebija pat 10 gadu. Atceros, bija vakars, es sēdēju pie sava "skolas rakstāmgalda" – gaiši finierētas mēbeles ar divām atvilktnītēm kreisajā sānā un vaļēju plauktu zem pārējās galda virsmas. Galds tika nopirkts tajā rudenī, kad sāku iet 1. klasē. Nesen, pēc vairāk nekā 30 gadiem, izsoļu lapā "eBay" nejauši pamanīju tieši tādu pašu galdu, kas izrādījās no ozolkoka darināts 60.–70. gadu dizaina klasikas priekšmets. Ilūziju par padomju dizaina oriģinalitāti kļūst arvien mazāk, bet ne par to ir stāsts. Blakus istabā vecāki skatījās televizoru, bet es galda lampas gaismā noņēmos ar izkrāsošanu. Par deficīta preci tolaik uzskatītie importa flomāsteri vēl bija pavisam svaigi un neiekaltuši, nu – vismaz dzeltenais, zaļais un sarkanais. Vai varbūt tie tomēr jau bija sākuši izžūt un tēvs tajos bija iepilinājis mazliet no sava skūšanās odekolona, un visa istaba smaržoja kā frizētava? Tas, ka flomāsteru spilgtās krāsas acumirklī iesūcās plānajā avīzes papīrā un izspiedās tam cauri, mani īpaši neuztrauca. Pats sev biju izgudrojis māksliniecisku uzdevumu un pats tad nu centos to pēc iespējas pārliecinoši atrisināt. Krāsu palete bija ierobežota, tāpēc atļāvos popārtisku nosacītību – ādas krāsai izraudzījos silti dzelteno, lūpām un apbalvojumiem – indīgi sarkano, apģērbam – briljanta zaļo. Izkrāsotais attēls bija tikai viens no daudziem faktiski identiskajiem tajās dienās avīžu pirmajās lappusēs nodrukātajiem Leonīda Brežņeva portretiem. Kad aiznesu un savu darbiņu parādīju vecākiem, viņi nebūt nebija sajūsmā, mamma pavēlēja to iznīcināt un vairākkārt man vaicāja, kāpēc esmu tā darījis. Par retoriskiem jautājumiem, šķiet, tajā laikā es vēl neko daudz nezināju, taču kaut kā nopratu, ka atbilde nemaz netiek sagaidīta.
Taču vēl nesen viss bija ticis uztverts kaut kā drusku vieglāk. Kāds zināja stāstīt anekdoti par Brežņeva runu olimpisko spēļu atklāšanā ("O, o, o, o, o," viņš esot lasījis) un vēl visādus jokus, bet māsas meita, ieraudzījusi TV ekrānā Martu Krustiņsoni vai kādu citu tolaik populāru un ar daudziem apbalvojumiem rotātu veterāni, bija vaicājusi, vai tā esot "Brežņeva"...
Viss acumirklī bija mainījies. Iepriekšējā dienā tēvs bija pārnācis no darba drusku ātrāk un jau priekšnamā klusā balsī mammai pavēstījis jaunumus. Teiktā saturam nebija nozīmes, taisnību sakot, es pat neatceros, ko un kā viņš teica, toties es atceros aiz visa teiktā saklausāmo neziņu un bažas par to, ko gan tas nozīmē un kādas varētu būt notikušā sekas.
Nākamā diena skolā sākās ar sporta zālē sasauktu visas skolas līniju, direktors, rokas priekšā saņēmis un šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem un no papēžiem uz pirkstgaliem, teica runu par to, ka "Biedrs... pēc ilgas slimības…", un viņa balss, kā man šķita, patiešām tā kā aizlūza, kā aizsmaka netēlotā pārdzīvojumā. Zinu, tagad tam varbūt ir grūti noticēt, bet es taču nevarētu to visu tā vienkārši nosapņot vai izdomāt.
Tāpat kā to starpbrīdi, kad man ar klasesbiedriem bija jāuzkopj gaitenis pie garderobes, es atslēju slotu pret stiklotu sienu, kas tika izmantota dažādiem uzsaukumiem un plakātiem, un mani trāpīja zibenīgs klases audzinātājas un mūsu krievu valodas skolotājas dusmu izvirdums – slotas kāts bija atdūries tieši Leonīda Iļjiča vaigā.
Brežņevu drīz pēc tam apbērēja, un turpmākajos gados jau viss notika kaut kā krietni vien vienkāršāk un arvien straujāk, taču tieši tajās 1982. gada dienās visapkārt sajustās nervozās bažas, neziņa, bailes, īstas vai pašiedvestas sēras, pat apslāpēta panika laiku pa laikam mēdz ataust atmiņā un nodarbināt manas domas vēl arvien. Protams, es esmu fotogrāfijās un kinohronikās redzējis asarām noplūdušus un balsī vaimanājošus Staļina apraudātājus 1953. gadā, taču es nebūt nedomāju, ka arī tad visi uzskatāmie sērotāji bija vai nu vienkārši iebaidīti izrādīt savas bēdas, vai aiz asarām patiesībā slēpa disidentisku prieku par tirāna nāvi. Varas vara pār tās pakļautajiem un apmātajiem nav tik vienkārša un viegli pārvarama.
Nesen izdevumā “The New York Review of Books" publicētā esejā par Nikolasa Štargarta grāmatu "Vācu karš: karā iesauktā nācija, 1939–1945: pilsoņi un kareivji" britu vēsturnieks un žurnālists Makss Heistings pārstāsta kādu laikam jau 1943. gadā Vācijā populāru anekdoti. Ir 1999. gads, Krievija, bunkurā sēž divi vācu kareivji un kādā grāmatā pamana vārdu "Miers". Neviens no klātesošajiem nesaprot, ko tas nozīmē, – seržants rausta plecus, leitnants groza galvu, un tā nu jautājums nonāk līdz bataljona komandierim. Ielūkojies jaunāka izdevuma vārdnīcā, viņš atrod skaidrojumu: "Cilvēka rasei nepiemērots dzīvesveids, atmests 1939. gadā".
Tāds vai citāds karātavu humors un politiskas anekdotes cilvēkiem ir palīdzējuši samierināties ar savu likteni vai pat izdzīvot visabsurdākajos un baisākajos apstākļos – koncentrācijas nometnēs, karā, politisko baiļu un arī klīniski ieilgušas politiskas stagnācijas laikos, taču, kā aprāda Štargarts, čukstus pārstāstītās anekdotēs balstīta izdzīvošanas politika (durchhalten) visabsurdākajā veidā var sadzīvot ar gandrīz vai fanātisku (vācu gadījumā – arī burtiskā nozīmē, jo "fanātisms" nacistiskajā propagandā tika uzlūkots kā pozitīva īpašība) uzticēšanos un pakļaušanos varai. Kā piemērs tiek minēta vācu žurnāliste Urzula fon Kārdofa. Viņa nebūt neesot bijusi liela nacistu piekritēja, kur nu vēl partijas biedre. Pēc pirmajiem sabiedroto uzlidojumiem Berlīnei uz kādu laiku aizbraukusi uz laukiem, taču tad atgriezusies, jo sajutusi, ka britu bumbām nebūs pa spēkam sagraut vācu vienības garu, un gluži pretēji – tām, pēc viņas ieskatiem, bijusi saliedējoša, pat spēcinoša iedarbība.
Vēstures stāsti vēl vienmēr pārsvarā tiek rakstīti, galveno vērību veltot ar tiešu politisko vai militāro varu apveltītām personām. Ja arī uzmanība tiek pievērsta "mazajiem cilvēkiem" – tie parasti ir vai nu lielo vēstures notikumu iespaidā cietušie (civiliedzīvotāju upuri, nāves nometnēs ieslodzītie, mocītie, mērdētie, spīdzinātie un nobendētie, izsūtītie, ieslodzītie u.tml.), vai uz pārējo traģisko likteņu fona ar bieži vien tāpat traģisku iznākumu noslēgušies varonības, pretestības, nepakļaušanās vai brīnumainas izglābšanās gadījumi. Varas varā esošajam un tādā kā ikdienas apmātības transā savas dienas vadošajam vairākumam liela vērība parasti netiek veltīta (līdzīgi kā tagad arī mierlaika ziņās jau parasti stāsta vien par slīcējiem un viņu varonīgajiem glābējiem, bet vienaldzīgie garāmgājēji necik daudz uzmanības neizpelnās).
Taču pietiek atsaukt atmiņā kaut nedaudzus vēstures piemērus, lai ātri vien kļūtu skaidrs, ka pierast, pakļauties cilvēks spēj pat visdraņķīgākajai varai, un kur nu vēl tad, ja "viss jau nav nemaz tik slikti". Par to ir interesanti padomāt arī tagadējo mūsu un mūsu varas attiecību kontekstā.
Lai kādiem pēdējiem vārdiem interneta komentāros un vēl visur kur tiktu zākāti politiskie oponenti, tādu vai citādu nepieņemamu uzskatu piekritēji vai lēmumu pieņēmēji, mēs tomēr esam iemācījušies ar šiem personāžiem sadzīvot kā ar tādiem pašu ģimenē vien paciešamiem trešajiem tēvadēliem, un, ja kādam no mums rīt no rīta jau pēc brokastīm būtu jāsāk lemt par valsts nākamā gada budžetu, par valsts attieksmi pret bēgļiem un vēl visu ko, lielākā daļa no mums labprātāk sajustos slimi un izvēlētos visu dienu palikt gultā. Vismaz kāds skaidri saprotams un izpildāms dienas režīms.
Skaidrs – lai kas arī valstī notiktu, vainīgi būs zagļi, smagos noziegumos apsūdzētie un jau notiesātie, nevis nepieķeramie, Eiropai, ASV vai Putina Kremlim līdzi skrienošie, visiem labi zināmie, korumpanti, liberasti, sorosīti, ziņotāji, bēgļi, pārāk augsti nodokļi, pārāk zemas oficiālās vai pārāk lielas aplokšņu algas, mūždien zemā atlīdzība skolotājiem, nepietiekamas pensijas pensionāriem utt. Taču varu būt drošs, ka arī nākamajās vēlēšanās mēs jau atkal balsosim par kaut kādu mazāko ļaunumu, bet par politiskās pretestības un aktīvisma spilgtāko izpausmi vēl ilgi varēsim uzskatīt mazu bariņu frīku ar jebkurai demonstrācijai piemērotiem plakātiņiem un citu tādu pašu bariņu, kas allaž gatavs nolikt sveces un puķes pie kādā sporta spēlē zaudējušas valsts vēstniecības. Par pilnākā un pāri pludojošākā "tautas" politiskās pacietības mēra izpausmi tad nu ir kļuvis visai inscenētais 2009. gada grautiņš Vecrīgā, kurā spontānā organizētībā tika pabojātas dažas visvecākās pašvaldības policijas autoparka vienības, palaupīts "Latvijas Balzama" veikals, izsists pa kādam Saeimas un pa kādam LNB Retumu un rokrakstu nodaļas logam – pasākums, kura jēga un pēcāk atstātās atmiņas nav īpaši vērtīgākas kā nostāsti par it kā reiz jaunībā pieredzēto "dzerstiņu, kurā viens ievēma aiz radiatora" vai "pa logu tika izmesta rakstāmmašīna". Jo, būsim godīgi, – lai kādi arī būtu tie, kas nu mums te ir pie varas, savējie vien jau viņi visi ir. Un bail pat iedomāties, kāda tukšuma un neziņas priekšā mēs attaptos, ja kādudien rīta ziņas sāktos ar to, ka viņi visi "pēc ilgas un garas slimības…". Ko tad nu vēlētu, kas tad būtu, kā dzīvotu? Bet varas varai vairāk jau nekas nav vajadzīgs – pietiek ar šādām bažām.
1