Komentārs
26.01.2015

Valodniecība masām

Komentē
4
Saglabā

"Viņas Karaliskā Augstība princese Maha Čakri Sirindhorna Izglītības ministrijai ieteikusi veicināt tradicionālās taizemiešu pareizrakstības izplatību skolās, tādējādi veicinot bērnu taizemiešu valodas prasmes. Pastāvīgais sekretārs izglītības jautājumos Suthasri Vongsamarns vakar pastāstīja, ka princese šo jautājumu aktualizējusi savas vizītes laikā Čiangmajā otrdien, atklājot semināru par attālinātos reģionos dzīvojošu bērnu labklājības uzlabošanu. Seminārs ir daļa no pasākumu programmas, kas veltīta princeses 60 gadu jubilejai šā gada 2. aprīlī. [..] Princese pastāstīja, ka skolas gados apguvusi tradicionālo rakstību, bet ministrija vēlāk to aizstājusi ar jaunu pieeju, mudinot skolēnus apgūt tikai vārdus, tādējādi liedzot tiem apgūt pienācīgas rakstīšanas un lasīšanas prasmes."

"Princese atgriežas pie taizemiešu vārdu pamatiem." Bangkok Post, 2015. gada 23. janvārī (laikraksta devīze: "Avīze, kurai varat uzticēties.")

Attēlā: Ķikuļu Jēkaba (1740–1777) rokraksts. No grāmatas – Ķikuļu Jēkabs. "Dziesmas". Rīga: Liesma, 1982

Ir tādi brīži, kad, dzirdot kāda plānā galdiņa urbēja runāto vai lasot kāda puskoka lēcēja rakstīto, notiek paradigmas maiņa, ledus ir sakustējies un tu jūties kā no laivas izmests un saproti, ka, dzenot zirgus, strebjot karstu un šūpojot mūsu kopējo laivu, kopā ar ūdeni varam izliet arī bērnu – šādā un līdzīgā veidā vārdus, idiomas, frazeoloģismus, teicienus un teikumus var virknēt bezgalīgi. Un tā tas ik dienu arī notiek – politiķu atbildēs uz žurnālistu jautājumiem TV tiešajā ēterā un tvītos, žurnālistu rakstos un pat ikdienišķās sarunās. Tā ir viena no īpatnībām, kas, lietojot kādu krietni vien jaunmodīgāku un no angļu valodas aizgūtu izteiksmes klišeju, uzskatāmi un saklausāmi ļauj novērtēt to, cik mūsu (ar to saprotot cilvēkus vispār) valoda ir ōsom (no "awesome" – apbrīnojams). Tā ir īpatnība, kas mums dāvā ne vien bezgalīgas, bet arī neierobežoti bezjēdzīgas izteiksmes jeb tukšu salmu kulšanas iespējas.

Šai parādībai latviešu valodā uzmanību mudina pievērst Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Latviešu valodas attīstības kopa, kas jau divpadsmito gadu rīko aptauju par "gada vārdu", "gada nevārdu" un "spārnoto teicienu", kurā, kā norādīts RLB interneta mājas lapā, "ikviens var iesūtīt [..] visbiežāk lasītos un dzirdētos, visspilgtākos, lietošanai latviešu literārajā valodā piemērotus gada vārdus, nepatīkamākos nevārdus, kā arī asprātīgi izskanējušus vai tautā plaši izplatījušos spārnotos teicienus." (Vai vārdu savienojums "spārnotais teiciens" jau pats nebūtu pelnījis ieripot, atvainojiet, vēstures mēslainē?)

Kopas uzsaukumam pievienoti daži piemēri no pirmajās aptaujas dienās iesūtītajiem vairākiem simtiem vārdu un frāžu. Jau ieteikti nevārdi: "stārtaps", "smūtijs", "spaiss", "kopistiski", "euro", "maltās gaļas masa", "aizdoties", "budžetīgs", "deliverēt", "cepj", "europas Centrālā banka", "uz šodienu", "likumdošana" (ja domāti likumi), "vistas nageti", "vrapmaize", "pikenrolls", "kamingauts", "kaitošana", "čakarēt", "elektrības produkts", "aplikācija" (ja domāta lietotne), "šovrūms"; vārdi: "gaidītava", "smēriņš", "pašītis", "dzilt", "derīgot", "kolorado lentenis", "kremlini", "advokātēt", "tīksmiņš", "lablikumība", "sirdsprojekts", "spējraisis" (aizstāj anglicismu "koučs"), "aidā!", "labs i’!" (no krievu valodas aizgūtā "davai" vietā), "ausīši" un "kremļoloģija”; spārnotie teicieni: "atentāts pret lieldienu zaķi", "neraudi, susuriņ!", "Induļa un Ārijas kredits", "HIV? ... Nofilmē! Iegūsti!", "negodīga komercprasme", "toksisks deputāts", "labā ziņa ir tā, ka Baltijas valstu sadarbībā nav slikto ziņu", "zaļie cilvēciņi", "tā es neesmu!", "mums ir jāiet uz priekšu", "tu izrauj sirdi, samal blenderī un izdzer kokteilīti!" Vārdus, nevārdus un teicienus entuziasti var vēl iesūtīt līdz 26. janvārim (gadavards@inbox.lv vai: RLB Latviešu valodas attīstības kopai, Merķeļa ielā 13, Rīgā, LV-1050).

RLB Latviešu valodas attīstības kopas blogā atrodami iepriekšējos gados izraudzītie vārdi un teicieni (lai visas kārtis būtu galdā un būtu novērstas aizdomas par jebkādiem interešu konfliktiem, atzīstos, ka 2004. gadā par gada vārdu kļuvušo vārdu "mēstule" nejauši izgudroja mana meita).

 

Gada vārds

Gada nevārds

Spārnotais teiciens

2003

Zīmols

Eiro

Zelta rokas

2004

Mēstule

Masterplāns

Valsts deg zilās ugunīs

2005

Smacenis

Centrs

Vanags noknābs cālīti

2006

Draugoties

Hendlings

Paņēma un uzmeta

2007

Ēnstrādnieks

Siera produkts

Bojāts horizontālais taimkods

2008

Talkot

Šis te... Šo te...

Pārāk liela cilvēcība sabiedrībai nav saprotama

2009

Glābējsilīte

Saīsināt darbiniekus

Un ko jūs saprotat ar polītisko atbildību?

2010

Zibakcija

Pa lielam

Krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā

2011

Staidzināt

Konsolidēt

Rīkojums Nr. 2

2012

Ziemotne

Uzrunāt problēmu

Vilks paziņoja, ka Lapsas sūdzība par Zaķa pārkāpumu tiks izskatīta

2013

Pašbilde (žargona vārds)

Dīlot, dīlošana, dīls

Nākotne ir nākotnes cilvēku rokās!

Saskaņā ar kopas sniegto definīciju par gada vārdu tiek atzīts "spilgtākais un trāpīgākais no tiem pēc latviešu valodas likumībām veidotajiem vārdiem, kas attiecīgajā gadā izskanējuši pirmo reizi, iemantojuši vai atguvuši popularitāti vai arī lietoti ar šim gadam raksturīgu jaunu vai īpašu nozīmi". Nevārds ir "spilgtākais no nejēdzīgi darinātiem vai nevajadzīgi aizgūtiem vārdiem, kas attiecīgajā gadā parādījušies vai manāmi izplatījušies, vai arī jau pazīstamiem vārdiem, kas šajā gadā plaši lietoti neiederīgā vai nevajadzīgi sagrozītā nozīmē (piemēram, pēc citu valodu parauga)", bet spārnotais teiciens ir "spilgtākais vai dīvainākais no teicieniem, kas attiecīgajā gadā īpaši bieži lietoti vai tikuši sabiedrībā sevišķi pamanīti".

Tomēr, pārlasot šīs definīcijas un pārlūkojot iepriekšējo gadu "uzvarētāju" sarakstu, rodas vairāki ar šo pasākumu saistīti jautājumi. Gan gada nevārda, gan spārnotā teiciena godā parasti tiek ar kaut kādām aktualitātēm saistītas klišejas. Un pat tad, ja par spārnoto teicienu atzītais godināšanas brīdī par klišeju vēl nav uzskatāms, jau itin drīz tas no pārāk biežas atkārtošanas par tādu būs kļuvis. "Klišejas ir novazāti izteikumi," nesen publicētā recenzijā par Orina Hārgreivsa grāmatu "Tas ir jau ticis pateikts jeb Ceļvedis klišeju izmantošanā ar labiem un nelāgiem nolūkiem" rakstīja Džozefs Epšteins. "Tās nolietojas no pārāk bieža un bieži vien aplama pielietojuma. Tie ir vārdi un frāzes, kam zudusi liela daļa jēgas un vēl lielāka daļa spēka. Tās atmasko to lietotāju garīgo kūtrumu. Tās laupa izteiksmei stilu. Klišeju izmantošana ir kā ietērpšanās drēbēs no netīrās veļas groza – no sveša netīrās veļas groza."

Pārlasiet iepriekšējo gadu spārnoto teicienu sarakstu un mēģiniet atsaukt atmiņā, kāds ir bijis šo visai apšaubāmo gadījuma rakstura asprātību un politiķu vai sabiedrisku darbinieku izteiksmes neveiklību sākotnējais konteksts. Protams, šo to jau atminēties var, taču tas nebūt nenozīmē, ka šiem notikumiem un ar tiem saistītajiem izteikumiem vēl arvien būtu liela nozīme. Starp citu, vairākumu no tiem ievērojami pārspēj gandrīz ikviena mūsu prezidenta Andra Bērziņa "nākšana klajā", un viņa runās un izteikumos varētu smelties materiālu spārnoto teicienu sarakstiem daudzus gadus uz priekšu. Tad kāpēc gan vispār kam tādam pievērst tik lielu uzmanību?

Arī nevārdi ir klišejas, taču, kā jau noprotams no šīs kategorijas nosaukuma un apraksta, nevārdu meklēšana turpina mūsu valodniecībā tik iecienītās vērtējošās aizspriedumainības tradīcijas. Pievērsiet uzmanību, šogad, piemēram, šajā kategorijā iesūtīts piedāvājums "rusicisma davai aizstāšanai".

Ar vērtējošo aizspriedumainību es saprotu priekšstatu, ka valodnieka uzdevums ir piedāvāt kaut kādus ētisku, estētisku vai pat ideoloģisku vērtējumu sietus, caur kuriem izsijātā valoda tad nu urdzēs kā dzidrs strautiņš. Es saprotu, ka "davai" daudziem griežas ausīs, taču nevajadzētu aizmirst, ka ne pārāk tālā pagātnē sašutumu izraisīja arī "čau!" (baidos gan, ka latviešu valodas vārdnīcā, ja tāda reiz iznāktu, tam neatrastos vieta vēl aizvien). Ja jau mums tik ļoti nepatīk aizguvumi, kas ikdienā tiek lietoti jaunākajos laikos, kāpēc mums jāsamierinās ar tādiem vārdiem kā "laiva", "džemperis", "problēma", "radio" un daudziem citiem aizguvumiem no svešām mēlēm?

Es uzskatu, ka par nevārdiem nopietni būtu saucami vien tie vārdi, kas kaut kādu valodniecisku untumu, aizspriedumu vai citu iemeslu dēļ nav iekļauti valodas vārdnīcā. Visaptverošas latviešu valodas vārdnīcas mums pagaidām nav, taču pat tajās neaptverošajās, kas līdz šim tapušas, nav iekļauts vēl pat viss dainās sastopamais vārdu krājums (arī "necenzētais" – no vārda "cenzūra", un kāpēc tā vēl arvien būtu jāpraktizē valodniecībā, man nav ne jausmas). Laikam gan līdz brīdim, kad ik pēc dažiem gadiem ar putām uz lūpām tiks apspriests, kurus no pēdējā laikā jaunu nozīmi ieguvušiem, aizgūtiem vai jaundarinātiem vārdiem vārdnīcā iekļaut, bet ar kuriem vel mazliet nogaidīt (kā tas, piemēram, notiek ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcas papildinājumiem), laikam vēl jāgaida ilgs laiks.

Vulgārismi, aizguvumi, žargonvārdi, novecojuši vai pusaizmirsti vārdi – tiem visiem valodā ir vieta, ja vien tiem ir prātīgs lietotājs, kurš domā, ko runā vai raksta, un necenšas šo darbību imitēt, katra teikuma sākumā mehāniski piekarinot nu jau tukšai skaņai līdzīgo un dažādu publisko figūru nodrāzto frāzi: "Es domāju..." (Tā jau kuro gadu varētu būt mans pieteikums "spārnoto nevārdu" kategorijā, ja vien tāda būtu ieviesta.)

Kāda vārda kolektīva nosaukšana un iebalsošana par gada "nevārdu" man atgādina publisku valodas kaunināšanu, taču šaubos, vai tāpēc vien vārdu pārstās lietot (kaut vai tikai ironiskā nozīmē) un tas iznīks. Bet nozīme ir tikai tiem vārdiem, kurus mēs izvēlamies lietot, lai kaut ko pateiktu. Ne jau dalījums vārdos un nevārdos ir būtisks (manuprāt, tas ir estētisks, tātad stila jautājums), bet vēlme un gatavība vārdu iekļaut vai neiekļaut vārdu latviešu valodas vārdnīcā, kurai nav vērtējoša, bet pastāvošo lietu kārtību dokumentējoša funkcija.

Protams, uz šo aptauju var paraudzīties arī, tā teikt, no saulainās puses. Tā apliecina, ka latviešu valodā runājošajiem un rakstošajiem vēl gluži nav jāmet plinte krūmos un jātaisās uz kukaiņciemu. Jo, kamēr vien vārdi un valoda interesē ne tikai valodniekus (un, vērojot ieteikumu iesūtītāju aktivitāti pat bez piesolīta auto loterijā, tā šķiet), tā vēl ir dzīva. Un droši vien ir labāk, ka jaunu vārdu, nozīmju, dīvainu izteikumu meklēšana un interesēšanās par savu valodu notiek šādā demokrātiskā "Bē Bē Brokastu" garā (radio "SWH" reiz bija tāds rīta raidījums, kurā klausītāji sacentās asprātībā), nevis, piemēram, pēc kādas karaliskas augstības ierosinājuma, tādējādi atzīmējot savu apaļo jubileju (lai gan pieļauju, ka dažam latviešu valodas tīrības aizstāvim monarhistiskas pilnvaras tīri labi ietu pie sirds). Taču monarhija mums laimīgā kārtā nedraud. Un pat tad, ja piepeši tiktu izmainīta mūsu valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, prezidentu saktu vēlēt visa vārdos un nevārdos runājošā tauta un viņš sāktu sajusties kā tāds karalītis, valodai vismaz pagaidām no tā nebūtu ne silts, ne auksts. Kaut vai tāpēc, ka valodā ir svarīgi ne vien izteikties, bet arī tikt saprastam.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!