Foto: Mārtiņš Vilkārsis
 
Teātris
14.05.2019

Valmieras "Hamleta" noslēpumi

Komentē
0

Par Indras Rogas izrādi "Hamlets" Valmieras teātrī (2019)

Uz Valmieras teātrī Indras Rogas iestudētā "Hamleta" programmas pēdējā vāka rakstīts: "The rest is silence." ("Pārējais ir klusums.") Parasti šie Šekspīra vārdi tulkoti kā poētisks apzīmējums nāves mēmumam, pret kuru vairs nav iespējams ne cīnīties, ne iebilst. Ne ko pierādīt, apgalvot vai pārspēlēt pa jaunam, ne arī uzzināt, kas nāves klusumā gaida. Neatceļot šo nozīmi, iestudējums, manuprāt, piedāvā vēl kādu citu: tas ir būvēts tā, ka aiz visa, kas tiks izrunāts, slēpsies skaļi nepateiktais, vien zīmēs ietvertais vēstījums. Citiem vārdiem – noslēpums. Dzīt šīm zīmēm pēdas ir ļoti interesanti. Teātris izrādes žanru definē kā "piedzīvojumus ar atriebību", es teiktu – tas ir psiholoģisks un politisks detektīvs.

Taču – pirms ķeramies pie "pēdu dzīšanas", jāapstājas pie uzveduma darbības vides raksturojuma. Scenogrāfs un video mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis sadarbībā ar gaismu mākslinieku Jevgeņiju Vinogradovu un pirotehnikas meistaru Kalvi Kalniņu radījis vienu no saviem vislabākajiem darbiem, kas valdzina ar izsmalcinātu vizualitāti un uzbur "Hamletam" adekvātu atmosfēru – mainīgu un noslēpumainu, kaut ko bez vārdiem mums vēstošu. Vide rada iespaidu, ka bez cilvēkiem izrādē aktīvi darbojas vēl kāds tēls – tā ir daba visdažādākajās izpausmēs, ietverot kosmosu. Cilvēku kaislības risinās uz brīdinoša dabas fona: prospekta naksnīgajās debesīs izrotē pilns mēness, ko daļēji aizklāj kustīga mākoņu strēle. Fonā nedzirdami skalojas jūras tumšie ūdeņi, kas vienā no ainām, rodas tāds iespaids, sāk sīkiem vilnīšiem velties pāri spēles laukuma slīpajai grīdai. Puslokā pāri skatuvei švirkstēdama aizlido raķete, kas drīzāk rada iespaidu par komētu vai meteoru. Plūdi un meteors ir tuvojošās katastrofas vēstneši. Abās skatuves malās slienas šķietami biezi, laika gaitā pat apsūnojoši mūri, kas kādā no ainām, kad aiz mūriem iedegas spilgta gaisma, kļūst par teju vai caurspīdīgiem pavedienu vijumiem. Šajā Elsinorā gandrīz nekas nav tā, kā izskatās.

Visā skatuves platumā, robežojoties ar jūras viļņiem, stiepjas paaugstinājums, ko, labi gribot, var uztvert par skatuvi skatuvē. Pirmā persona, izrādei sākoties, parādās tieši uz tā. Tas ir režisores jaunradīts tēls, nosaukts par Mīmu – šajā bezvārdu lomā Jānis Kreklis. Viņš piesit ar zizli pie skatuves grīdas, un mūsu priekšā no kulisēm izvirpuļo galms, kas svin Klaudija un Ģertrūdes kāzas. Mīms rada izrādi, no nebūtības izsaucot lugas tēlus. Tādā veidā tiek īstenota viena no versijām par Šekspīra pazīstamo formulu: "Ir milzu teātris šī pasaule, un visi ļaudis tajā aktieri." Mīms uzveduma laikā vēl vairākkārt parādās uz skatuves, taču viņa turpmākās darbības vairs nav tik principiāli nozīmīgas. Ja Mīmu uztver kā izrādes demiurgu, tad, pats par sevi saprotams, mūsu priekšā nav izrāde pašas dzīves formās, bet izrāde – spēle, kurā tēlošanai – atklātai un slēptai – ir milzīga nozīme. Tēlošana, teātra spēlēšana ir viena no galvenajām izrādes tēmām; piebildīsim – šoreiz tēlošana nav nekāda nevainīgā izklaide, bet spēle uz visaugstākajām – dzīvības un nāves – likmēm.

Izrādes darbības laiks neapšaubāmi ir mūsdienas. Šādu iespaidu bez jau minētajiem rada vēl vismaz trīs aspekti. Pirmkārt, lugas teksts. Nepārzinu "Hamleta" iepriekšējos tulkojumus tik labi, lai viennozīmīgi pateiktu, vai Indra Roga un Mārtiņš Meiers veikuši simtprocentīgi patstāvīgu un pilnībā jaunu tulkojumu. Varu kļūdīties, bet man drīzāk šķiet, ka veikta sekmīga iepriekš eksistējušo variantu redakcija, ieviešot 21. gadsimtam aktuālu leksiku. Katrā ziņā, skatoties izrādi, nerodas šaubas, ka tā varētu sarunāties mūsdienu cilvēki. Otrkārt, Annas Heinrihsones kostīmi raksturo mūsdienu cilvēkus. Mārtiņa Meiera Hamleta trīs melnie siluetos atšķirīgie kostīmi ir izteiksmīgi un skaisti, un tie izdevīgi izceļ aktiera slaido augumu.

Metamorfozi kostīmu ziņā piedzīvo trīs lugas vecāko paaudzi pārstāvošie aktieri – Ievas Puķes Ģertrūde, Kārļa Freimaņa Klaudijs un Tālivalža Lasmaņa Polonijs. Pirmie divi izrādes sākumā ģērbušies greznos Renesanses laikmeta apģērbos, bet, laikam ejot un citam pēc cita atklājoties pagātnes noslēpumiem, viņu tērpi kļūst mūsdienīgi. Savukārt Polonijs, ierodoties aktieriem, ikdienas izstaipīto jaku nomaina ar greznu galminieka tērpu – iespējams, lai uzsvērtu savu jaunības aizraušanos ar teātri. Šķiet gan, ka citās ainās aktieris nevajadzīgi aizraujas ar uzmācīga vientieša tēlošanu, neļaujot saprast, vai tā ir kāda spēle vai viņa būtība. Ja būtība, tad rodas jautājums: kāpēc tik augstā amatā (kanclers taču galu galā) tiek paciests šāds āksts? Elīnas Hanzenas Ofēlija nēsā īsu, melnu kleitiņu un pusgarās zeķes, bet puišiem ir šauras bikses un krekli vai jakas. Polonijs lieto arī liela izmēra primitīvu mobilo telefonu. Bet arī bez tā varētu saprast, ka mūsu priekšā ir mūsdienu cilvēki – par to signalizē viņu runas, kontaktēšanās un fizisko izpausmju – iešanas, skriešanas, soļošanas, grūstīšanās – veids. Tas ir liels režisores un aktieru ansambļa sasniegums, ko panākt, iespējams, nebija nemaz tik viegli.

Teicami noorganizētajā vidē šķietami zināmais sižets rit ar vienu otru jaunu, bet ne negaidītu akcentu. Ģertrūde ir sievišķīgi aizrāvusies ar Klaudiju, bet viņš svin savu 9. maiju – karaļa troņa un kroņa iegūšanu. (Iespējams, aktieris pirmajā ainā pārlieku mažori demonstrē savus uzvaras svētkus.) Ieva Puķe dažkārt visai statisko Ģertrūdes tēlu padara par dzīvu, jūtīgu, traģiskās atklāsmes pārņemtu sievieti brīdī, kad uzzina par to, ka Klaudijs noslepkavojis viņas vīru. Aktrises skaistā balss burtiski trīs sāpēs un vainas apziņā, kad viņa guļamistabas ainā atjauno sarautās tuvības saites ar dēlu. Izrādes otrajā daļā starp Ģertrūdi un Hamletu pastāv cieša saikne, pat ja viņi tikai saskatās vai it kā nejauši paiet viens otram garām. Ieraugām, ka viņi ir māte un dēls ne tikai bioloģiskā, bet arī morālā aspektā – ne tikai Hamlets, bet arī Ģertūde, uzzinājusi par Klaudija tumšo noziegumu, atsakās piedalīties galma melu "teātrī". Un abiem nākas par to dārgi samaksāt.

Šajā izrādē Hamlets neapšaubāmi mīl Ofēliju. Slaveno monologu "Būt vai nebūt", ko tas sāk angļu valodā, varonis runā, no aizmugures apskāvis meitenes plecus. Visslēptākās un sāpīgākās pārdomas Hamlets uztic viņai, savam vistuvākajam cilvēkam, būtībā savam otrajam "es". Tā ir viena no skaistākajām un aizkustinošākajām izrādes ainām.

Desmitiem apcerējumu veltīti jautājumam, kādu grāmatu lasa Hamlets. Rogas izrādē Meiera varonis šķirsta milzīga izmēra anatomijas atlasu, kur redzams cilvēka ķermenis šķērsgriezumā, kā arī dažādi tā iekšējie orgāni. Vai tādējādi varonis, galma melu teātra apmulsināts, grib izprast cilvēka būtību, to savā iztēlē "uzšķēržot", maldīgā cerībā, ka "iekšās" slēpjas atminējums? Vai arī viņš meklē (un neatrod), kur paslēpta dvēsele un sirdsapziņa? Vai cenšas noskaidrot, kur divkaujā vislabāk durt, lai nogalinātu pretinieku? Vai arī vienkārši grib pārliecināties par savu vārdu "kāds meistardarbs ir cilvēks" patiesumu?

Hamlets pasūta aktieriem pantomīmu par Klaudija noziegumu, nogalinot brāli, veco Hamletu. Princis grib "peļu slazdā" noķert karali, jo ir pārliecināts, ka, ieraugot izrādē sava nozieguma attēlojumu, tas sevi nodos. Valmieras uzvedumā ainu ar aktieriem katrā izrādē tēlo citi izpildītāji – no Rīgas atbraukušie dažādu teātru aktieri. Manā izrādē tie bija Kaspars Zvīgulis, Mārtiņš Egliens un Jurģis Spulenieks. Šāds asprātīgs hepenings rada intrigu un skatītājiem patīk. (Paņēmienu, kad kādu no lomām katrā izrādē izpilda aktieris no cita teātra, savulaik izmantoja režisors Dmitrijs Petrenko "Dirty Deal Teatro" uzvedumā "Sen jau tā vajadzēja, Zaķi".)

Vai vēl jāpiebilst, ka māksla uz Klaudiju iedarbojas maz vai nemaz? Freimanis ļoti labi nospēlē Klaudija nenotikušo sarunu ar Dievu – viņš ne tikai nevar, bet arī nemaz negrib nožēlot savu grēku, jo ir pārliecināts, ka visādi tur dievi un nožēla ir pagātnes paliekas, jo nekā cita bez tā, ko var reāli iegūt, nemaz nav. Ļoti laikmetīgs tips! Un izrādīsies pat – Klaudijs ir laikmetīgāks par Hamletu, jo ir labāk piemērots izdzīvošanai.

Mārtiņa Meiera varonis enerģiski un aizrautīgi režisē aktieru uzstāšanos, pat nenoskārzdams, ka pats jau sen – kopš izrādes sākuma – ir veiksmīgi noķerts peļu slazdā, pret kura monumentalitāti viņa iecerētā pantomīma ir tīrā bērnu spēle. Hamlets nenojauš, ka līdz ar to viņš ir nolemtais, ar nāvi iezīmētais. Šo izrādei ļoti būtisko apstākli var palaist garām arī skatītāji, ja pienācīgo uzmanību nevelta režisores izdomātajam un Krišjāņa Salmiņa un Sanda Runges perfektā precizitātē nospēlētajam Dvīņu tēlam. Viņi ir vienādi ģērbti Renesanses laikmeta kostīmos, vienādiem rozā vaigiem un vienādiem smaidiem, viņi allaž runā duetā, ir šķietami pakalpīgi, bet ar pašcieņu. Dvīņi izpilda funkcijas un runā tekstus, kas lugā doti pils apsargiem Bernardo un Marcelam. Taču viņi – šķietami neviļus – parādās arī citās ainās, kur tiem it kā pat nevajadzētu būt.

Arī Eimunts Nekrošus savulaik izrādi "Otello" (2000) bija papildinājis ar Dvīņiem – tie bija pieauguši vīrieši ar vieglām "īpašām vajadzībām", ģērbti kā pusaudži; viņi sēdēja skatuves dibenplānā, skalināja plastmasas traukos ūdeni, radot viļņu šļakatu troksni, un neatlaidīgi novēroja vai izspiegoja izrādes galvenos varoņus, kļūdami par savdabīgiem, jo aprobežotiem, īsto notikumu būtību neizprotošiem vēsturniekiem, kas nākotnei aiznesīs greizas vēstis. Pretstatā – Valmieras Dvīņi ir pat ļoti gudri, viņi skaidri apzinās, ko un kāpēc dara.

Dvīņi paziņo Hamletam par Tēva rēgu, kurš vēlējies satikt princi. Rēgs, kā solīts, arī parādās un pavēl Hamletam nogalināt Klaudiju, savu slepkavu, lai Rēga dvēsele gūtu mieru un tai vairs nebūtu naktīs jāklaiņo virs zemes. Hamlets, protams, ir pārsteigts, apstulbis, izbijies, ieraugot parādību; saprotams, ka viņa analītiskais prāts ir paralizēts, viņš redz to, kas viņam iestāstīts, nevis to, kas reāli ir viņa priekšā. Rēgs, ko spēlē Januss Johansons, ir ģērbts bruņu kreklā un cepurē, bet laka kurpēs, nevis karavīram piedienīgos zābakos; viņam ir spica, gaisā saslējusies, it kā pielīmēta bārdiņa, viņš runā pārspīlēti draudīgā tonī, izturas kā arhaiskā teātra izrādē. Lai mums nebūtu vairs nekādu šaubu, ka mūsu priekšā ir nevis autentisks Rēgs, ja tas vispār iespējams, bet aktieris, kas tikai tēlo Rēgu, dīvainā būtne paķer Dvīņu pusaizkosto picu un kāri to notiesā. Bet miroņi, rēgi un citas pārdabiskas parādības taču neēd, ja nu vienīgi, pārvērtušies par vampīriem, kādam izsūc asinis. Manuprāt, gājiens ar picu ir gluži ģeniāls režisores atradums savas idejas pierādīšanai. Kad Hamlets tomēr nedaudz minstinās, Rēgs komiskā veidā vēlreiz izslien galvu no grīdā ierīkotas lūkas un dusmīgi uzkliedz, lai Hamlets iet un nodur Klaudiju. Bet Ģertrūdes guļamistabas ainā Rēgs parādās, pāri bruņutērpam uzvilcis platu naktskreklu, radīdams iespaidu, ka mironis uz viņpasauli paņēmis līdzi veselu garderobi. Izrādes pirmajā cēlienā vairākkārt tiek lietots angliskais viltus ziņu (fake news) apzīmējums, bet neviens, ieskaitot Hamletu, tam nepievērš uzmanību. Lai arī būtu vajadzējis.

Arī Rīgas Krievu drāmas teātrī Arkādija Kaca iestudētajā "Hamletā" (1988) Tēva rēgu tēloja aktieris, to bija uzpircis Polonijs cerībā pats iesēsties valdnieka tronī, kad Hamlets būs novācis Klaudiju. Kurš šo peļu slazdu režisē Valmieras uzvedumā? Un – ar kādu mērķi tas tiek darīts? Dvīņi paziņo Hamletam par Tēva rēgu, bet vai viņi to arī organizē? Noslēpums, kurš atklājas tikai finālā, intriģē visu izrādes laiku. Rodas aizdomas, ko izrāde neļauj ne apstiprināt, ne noliegt, arī par Horācija iespējamu piedalīšanos sazvērestībā, jo arī viņš ir klāt Tēva rēga "izrādē". Riharda Jakovela tēlotais prinča laikabiedrs – tradicionāli uzlūkots par Hamleta draugu un vienīgo īsto uzticības personu – ir visgrūtāk atminamais izrādes tēls, kura rīcības motīvi tā arī nekļūst skaidri. Viņš pret Hamletu izturas šķietami lojāli, bet bez jebkādām sirsnības vai draudzības izpausmēm. Jauns cilvēks ar spilgti blondiem vai nosirmojušiem matiem, baltā džemperī, kura stāvapkakli visbiežāk nēsā, uzritinājis priekšā sejai līdz acīm. Tas rada iespaidu vai nu par pusmasku, kas lietota, lai apkārtējie neredzētu viņa reakcijas uz notikumiem, vai par medicīnisku masku, ko lieto cilvēki, kad tiem nākas uzturēties pārmēru piesārņotā atmosfērā, kur grūti elpot. Varbūt Horācijam ir kāda elpošanas orgānu slimība un viņš ir nāvei nolemtais? Līdz ar to nebūs vairs neviena, kurš nākamajām paaudzēm varētu pavēstīt, kas īsti notika Elsinoras pilī, kā un kāpēc mira Hamlets? Taču tās ir tikai subjektīvas spekulācijas.

Izrādes protagonista nāves uvertīra ir pat skaista. Divi slaidi, labi trenēti jaunekļi – Hamlets un Kārļa Arnolda Avota tēlotais Laerts – noķerti Klaudija "peļu slazdā", cīnās ar rapieriem uz nāvi, ne dzīvību. Valdis Kupčs aktierus apmācījis gandrīz vai profesionālai cīņai, padarot viņu kustības veiklas un graciozas. Ievas Puķes Ģertrūde, ļoti labi apzinoties, ko dara, izdzer kausu ar saindēto vīnu, ko Klaudijs nodevīgā kārtā paredzējis Hamletam. Par to karaliene izšķiras cerībā glābt dēlu un bezcerībā turpināt savu dzīvi, kas pasaulē, kura izgāzusies no eņģēm, neko nespēj mainīt.

Taču tas vēl nav fināls, jo tikai tad nāk šīs izrādes slepeno pavedienu rēbusa atminējums. Viens no Dvīņiem – Sanda Runges tēlotais – parādās kā Fortinbrass. Vai viņš ir tieši norvēģu karalis, kurš okupēs Dāniju un iesēdīsies valdnieka tronī, vai arī, visdrīzāk, kāds no vietējiem, no "pašiem", kurš sagrābs varu, – tas manā uztverē pat nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka īstā "čūska" visu laiku bija pašu mājās, visu acu priekšā, un tas nebija Klaudijs – Hamlets bija izraudzīts par ieroci, sīku "pešku", kurš nogalinās Klaudiju, atbrīvojot troni nodevējam. Bandinieki izrādās spēcīgāki par (dzīves) galveno lomu tēlotājiem.

Ļoti nežēlīga, bet konsekventa un pamatota "Hamleta" interpretācija, salīdzinājumā ar kuru Oļģerta Krodera 2008. gada Šekspīra traģēdijas versija šķiet ievērojami optimistiskāka. Krodera Elsinoru apdraudēja svešu zemju žurku purni, kuri gaidīja "mūsējo" pašiznīcināšanos nemitīgās savstarpējās cīņās un sāncensībā. Rogas Elsinoru iznīcina "piektā kolonna", kas dzīvo starp mums un ir nomaskējusies par "mūsējiem". Kaut kādā ziņā Rogas uzvedums ir rekviēms gan Hamletam, gan hamletismam kā tādam, ja ar to saprot tradicionālās humānās vērtības – godu, sirdsapziņu, vārdu saskaņu ar darbiem. Tās ir ļoti skaistas, cildenas, bet strauji izmirstošas vērtības, nepiemērotas izdzīvošanai strauji mainīgajā mūsdienu pasaulē. Kā balto lāču suga katastrofāli kūstošo ledāju situācijā.

Hamlets neapšaubāmi ir Mārtiņa Meiera labākā loma – kā nebijušas ir pazudušas īpašības, kas dažkārt traumēja viņa spēli, – pārliekā nervozitāte un šķietami nevadāmā emocionālā sakāpinātība. Aktiera spēle ir niansēta, viņš cauri sarežģītajam uzvedumam prasmīgi izved lomas gribas līniju, radot pievilcīga jauna cilvēka tēlu. "Hamlets", manuprāt, blakus "Zojas dzīvoklim" ir otra labākā Indras Rogas izrāde. Viegli ritoša, pārdomāta ik sīkumā, vizuāli skaista, ar skaidru, bet ne didaktisku domu. Tāpēc, zinot, ka Roga vairs nebūs Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja, ar pārliecību gribas teikt – zaudēt administratīvu amatu nav nekāda nelaime vai pasaules gals, ja ir tāda radošā potence, kādu apliecina "Hamlets".

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!