H.E.Zēgners. Foto: Jānis Indāns.
Henriks Eliass Zēgners dzimis 1995. gadā Jelgavā, dzīvo un mācās Rīgā, paralēli aizraujas un nodarbojas ar mūziku. Ir bijusi publikācija avīzē "Kultūras Forums" un dažādi lasījumi, tostarp 2009. un 2010. gadā dzejas dienās. Šogad piedalījies Jauno autoru seminārā.
***
tās bija bērnu raudas un ūdens šalkoņa durvju
klaudzoņa karuselis un smilšu kaste tās bija
pielijušas drēbes un lija un turpināja līt
dažreiz tie bija ar stikla slīpētām acīm kur zvaigojas
brendijs un pulksteņi kaut gribējās mājas un no-
plīsušās čības un pielijušās raudas un rīt
debesis noskaidrojās pavisam melnā krāsa
logi aizbēga pagrabos sildīties pie krāsns un bērni
tika sadzīti uz jumta lai saule izžāvē karuseli un
viņus varētu samīt
***
pelēka zeme zem pelēkām debesīm no māliem un
sēklas un mūžīgi skrienot ar acīm tukšā gaisā gaismā me
klē to kur kam kad kāpēc kādam kādreiz atrast pekle
ir divu taišņu krustpunkts kur satiekas cilvēks un
cilvēks un nesaprot ka arī punktā ir divas
taisnes kas patiesībā iet viena otrai pāri iet blakus
un telpa atskaņo tikai nikni nomurminā
tos lamuvārdus un pasmejas pasmejas un debesis
debesis sakārtos
***
dienās kad apstājas zeme mātes
aizmirst vagonos viegli uzliesmojošus bērnus un
kungi gados piemirst svaigo svētdienas avīzi
tādās dienās caur sludinājumiem atrasta meitene
raugās
ar pavisam maigām izmisīgi tuvuma alkstošām acīm
tajās
redzams viss gan nabadzīgie vecāki kuru
dzīvoklī lielajā kastaņbrūnajā sekcijā glabājas tēva
šņabja pudeles un
nelietoti neizpakoti kristāla trauki
meitenes roku nolupušā nagu laka vēsta par puisi kas
neatnāca un nenāks viņa kļaujas viņa klāt izmisīgi viņa
izmisīgi mīlē un nožēlojams kluss piepildījums pār
krīt pār viņas plakstiņiem
viņa runā daudz viņa nesaka neko maizītes uz
keramikas
šķīvīša pamazām sakalst tāpat kā viņas skatiens kas
raugās
uz grīdas nomestajos džinsa svārciņos
ko varu pastāstīt es
***
viņš aizgāja man garām augšup
pa sienu kā slimas sirds puksti viņa
soļi tuk-tuk tuk-tuk jo labās
kājas vietā tam bija ābeļzars
man patīk piekļauties zirgiem kad
tie auļo nedaudz skumīgi
teica man vējš pūš tik stipri stipri
es esmu koks tavs atspulgs
zeme veros tavā vaigā grumbu
izrobotā un baigā saule
izceļ ēnas tavi smiekli pārvēršas
vaidā
***
pavasarī pēc pulksten desmitiem ziemā daudz ātrāk
debesis dievam a3 lapa
proporcionāli viņa rokām protams
ar otu melnu ar dzelteni bālo punktus ieliek kad
pārāk daudz krāsas otā tā krīt
plakš
atsitas pret svētceļnieku basajām kājām
un tad dažreiz kāds maigi aiz
klāj acis ar lielo klusumu kas pārņem griestus un
virs tiem debesis tik sarkani melnas ka
dievu vairs neredz
***
tu esi negodīgi zobgalīgi ierauts spēlē es
zinu par tevi smejas un tevi plēš tev
noplēš drēbes tu esi vienīgais īstais kailais
starp apģērbtiem
kad tu ej pa ielu līst tikai virs
tevis tevi neviens nepazīst tu nevienu ne
pazīsti un pēc nāves tevi neatzīs tikai
koki un pļavas zin cik skaistas tev
acis tikai Dievs vien zina ka tu esi pats pats
pats pirmais no tiem kas pēdējie
miesā un pirmie garā
(„pirmais no tiem, kas pēdējie miesā un pirmie garā” - citāts no E. Raupa)
***
saknes ir no vara tērauda vai
dažreiz kā viņiem – no zīda un
tērauda cilvēki taukainiem pirkstiem tavas saknes samīda
rīt jau būs jauna diena un īstais tonis uz
triepts virs galvas viņiem un visiem citiem
kas apmaldās vienmēr un visur
izdedzina caurumu terpentīna smaržas jaunavības plēvē
noplēš nost īsto zilo skaisto paliek tikai krevele
sūrstēs kamēr vien maldīsies sūrstēs līdz debesu malai
bet tu tikai noskūpsti taukaino roku piedod un palaid
***
tie ir piebāzti pilni ar trolejbusiem kas
pilni ar cilvēkiem kā izrepējuši koki kas
pilni ar drēgnu un rokas ai rokas
pelēki zaļš ar salauztiem nagiem aiz
lauza dzēriena glāzītē kafijas paciņā priekā
neziņā pagājušajā piektdienā un svētdienā
jāatpūšas
pārlasa līnijas atlasa audumu taciņas spēlē
jās spēlē jās taciņas jāatrod uz izeju caur
cilvēkiem drēgnajā trolejbusā, drēgnajā roku mežā
kā uzgleznot pašportretu
1.
vispirms uzjaucam krāsu baltu dzeltenu
pelēku melnu bordo tirkīza sanāk kaut
kas briesmīgi bezgaumīgs
2.
uzvelkam audeklu tā lai tam uzsitot ar
no uztraukuma trīcošiem pirkstiem skanētu
do jo tā ir tava mīļākā krāsa
3.
gruntējam līmi un kaļķus smaržo
visa kāpņutelpa mati krekli kleitas mēteļi
kurpes atvēri logi koki sanāk aizdomāties
bet do skan tik skaisti
4.
nopērkam māju ar logiem ziemeļu pusē
nodzīvojam simts gadus laižam pasaulē
koku iestādām čūsku un nositam dēlu
5.
acīmredzami nekas nesanāk izmetam ārā
visus tos mēslus veikalā nopērkam siltas vakariņas
vīnu un
turpinām klausīties do
0