Blogs
27.01.2020

Vājā dzimuma stiprums un posts

Komentē
1

ej iz sātu
dzemdej bārnus
taisi vakarenis
nūmiersti

Ligija Purinaša. "Sīvīte"

Vienudien aizgāju uz tuvējo saimniecības preču veikalu nopirkt plastmasas spaini. Kundze pirms manis ar pārdevēju konsultējās par kukaiņu indēm. Pārdevēja viņu pamācīja, kuras beramas spraugā aiz grīdlīstes un kuras izsmidzināmas uz gultas rāmja. Kundzes dzīvokli bija apsēdušas blaktis. Blaktis un prusaki esot arī pie kaimiņiem un vairākās tuvumā esošās mājās.
– Un ne jau tikai tur, – zinoši sacīja pārdevēja. – Kukaiņi ir visā pilsētā.
Kundzei tika ieteikts kāds pulverītis.
– O, dusts, – viņa līksmi iesaucās, – kā padomju laikā!
– Nē, nē, – paskaidroja pārdevēja, – tas tikai nosaukums tāds.
Ar savu pirkumu atgriezos uz ielas 21. gadsimta otrās desmitgades beigās – laikā, kad pasaulē ir izskausts mēris, bakas un poliomielīts, arvien lielāku piekrišanu gūst elektromobiļi un ievērojamu daļu Latvijas sabiedrības uztrauc, kāda būs mūsu mežu nākotne. Vēl pirms mirkļa es būtu domājis, ka blaktis un prusaki palikuši turpat, kur dusts, – nu jau vairākām paaudzēm neatminamā pagātnē.

Dienu iepriekš pievakarē biju sazvanījies ar draudzeni, un mēs diezgan ilgi apspriedām Latvijas sabiedrībā iesīkstējušos dzimumu stereotipus, kā arī abu dzimumu atšķirīgo uzvedības un domāšanas modeļu cēloņus, iemeslus un sekas. Pamudinājums šai sarunai bija intervija ar filmas "Izmisums" režisoru Kārli Lesiņu "Kultūras Dienā", kur viņš atsaucies uz scenārista un dramaturga Matīsa Gricmaņa sacīto, ka Latvijā notiekot vājo vīriešu glorifikācija. "Mēs esam iejūtīgi pret viņiem un cenšamies viņus atbalstīt, lai viņi sasparotos," bet tas neesot labi, drīzāk neveselīgi. Lesiņš gan bilst, ka nezina, vai Gricmanim piekrīt, un piemetina, ka, iespējams, minētais vājums ir 20. gadsimta 80.–90. gados bez tēva uzaugušo vīriešu īpatnība: "Daudzi no mums ir uzauguši bez tēva, kas nav ticis galā ar pārmaiņu laika sagādātajiem pārbaudījumiem, un dzīvojuši starp sievietēm, kuras par mums vienmēr ir rūpējušās un palīdzējušas. Tā nav glorifikācija, tā ir realitāte."

Lai gan esmu uzaudzis 70., 80. un arī 90. gados, turklāt neesmu to darījis bez tēva, izlasījis šo rakstu, acumirklī sajutos gaužām vājš, nepietiekami glorificēts un tāpēc nepatiesi apvainots, toties pamatīgi nikns. Var jau būt, ka savā caurmērā laimīgajā bērnībā kaut ko nebiju pamanījis un kārtīgi sapratis. Bet saprašana, kā varēja dzirdēt nesen publicētā intervijā ar filoloģi Agnesi Irbi, ir ārkārtīgi svarīga. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, kuru vecāki piederēja Otrā pasaules kara vai pat pēckara paaudzei, mans tēvs un māte bija vecāki – dzimuši un paguvuši paaugties jau līdz kaut cik apzinīgam vecumam vēl pirms kara. Domāju, nav nekāds pārspīlējums uzskatīt, ka mani un manu līdzaudžu vecāki bija piederīgi atšķirīgām paaudzēm. Vienu personībās tika ieausts kaut kas no 30. gados pastāvējušajiem audzināšanas, uzvedības un domāšanas modeļiem, otru apziņas un priekšstatu veidošanos lielā mērā noteica kara radītie apstākļi un pieņēmumi par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēckara apstākļus savā skarbajā sadzīviskajā ikdienā un personības veidošanās gaitā dabūja pieredzēt arī labu laiku pirms manis piedzimušie brāļi un māsa, bet es nācu pasaulē un uzaugu krietni vēlāk – miera un padomiskās stagnācijas gaisotnē. Varbūt tāpēc, kā tikai vēlāk uzzināju, tobrīd jau diezgan pieaugušajiem brāļiem un māsai bija licies, ka tēvs ar māti mani pārlieku lolo un lutina. Par lutināšanas pazīmēm savā audzināšanā esmu domājis visai ilgstoši, jo īpaši reizēs, kad kaut kur padzirdu vai izlasu par to, cik samaitājošu un aplamu iespaidu padomju laika audzināšana atstājusi uz mums visapkārt esošo vīriešu psihi. Vai esmu vājš? Jā. Un piedevām vēl daudzās lietās sevi pieķeru vecmodīgumā, kam ar padomju laikiem nav nekāda sakara, bet ko mani vecāki varētu būt pamanījušies līdz mūsdienām atnest vēl no savas bērnības, no laika pirms kara.

Taču ne jau vājumā samanu vislielāko ļaunumu, bet nespējā to apzināties, atzīt un atklāti par to runāt. Attiecībās ar savu vājumu vai pat daudzajiem vājumiem esmu identificējis dubultu šķēršļu joslu – vispirms manā ceļā stāv pieklājīgas "par tādām lietām nerunā" klusēšanas tradīcija, bet uz tās pamatiem ir uzstutēti priekšstati par pareizo jeb īsto vīrišķību – vīrietim vienmēr jābūt stipram, jāapslāpē savas emocijas, jāuzņemas atbildība, viss kaut kas jāprot pat bez lietošanas instrukcijas izlasīšanas u. tml. Puikas neraud, bet, ja arī raud, dara to, nevienam neredzot, un nekad, nekad par to nestāsta, jo, ja arī vīrietis kļūst emocionāls, uzreiz var rasties aizdomas, ka tas ir mātes iespaidā, bet vīriešiem mātes mīlestības atstātos nospiedumus dvēselē atzīt ir grūti. Sāks vēl tevi uzskatīt par memmīti, memmesdēliņu. Šādi vai līdzīgi "spēlēt vīriešos" cenšas lielākā daļa no mums, taču būtu ģeķīgi tajā vainot mātes vai sievietes vispār. Neatņemama vīrieša lomas daļa ir "kvalitātes kontrole" – salīdzināšanās ar citiem vīriešiem un iedomātiem vīrietības etaloniem, citu vīriešu vērtēšana. Taču nav jau tā, ka šāda spēlēšanās nodarbinātu tikai vīriešus. Tepat līdzās notiek "spēlēšana sievietēs" – centieni atbilst kaut kādiem estētiskiem kritērijiem, priekšstatiem par sociālo stāvokli, pienākumiem, darbu utt. Un atkal – nav jau tā, ka tas viss notiktu vienīgi vīriešu gaidu vai spiediena dēļ, jo arī sieviešu iekšējā "kvalitātes kontrole" izvirza kaut kādas prasības, nosaka kritērijus, nostiprina priekšstatus un uztur pie dzīvības uzvedības stereotipus – arī tos, kas nākuši no padomju pirmrindnieču, plāna izpildītāju, māšu-varoņu laikmeta.

Ņemot vērā to, cik bieži un neatlaidīgi cilvēku uzvedības un domāšanas modeļiem, piemēram, vīriešu attiecībām ar savu vājumu, izskaidrojums tiek meklēts padomju laikā pieredzētajā un pārdzīvotajā, varētu domāt, ka līdz ar padomju iekārtojuma beigām arī ļaužu priekšstatiem vajadzētu mainīties tikpat strauji kā mūsu attieksmei pret dusta izmantošanu mājsaimniecībās, lipīgām slimībām vai blaktīm matračos. Īpatnējā kārtā tā vis nenotiek. Tomēr arī vīriešu vājuma glorifikāciju sabiedrībā ir pagrūti novērot. Izņēmums varbūt ir vienīgi atsevišķi tēli no literatūras klasikas – Antiņš, trešais tēva dēls, Atraitnes dēls, varbūt arī Blaumaņa Edgars, lai gan ir pagrūti iztēloties, ka pie pilnas sajēgas esoši vīrieši kādu no nosauktajiem gribētu izraudzīties par atdarināšanas vērtu piemēru.

To pārrunājām kādā pagājušās nedēļas vakarā, kad bija atnākuši ciemiņi. Vai tomēr nevarētu būt tā, ka visas šīs "vīriešu lomas" un "sieviešu lomas" ir krietni vien senāki anahronismi, kas padomju laikā ir nevis dzimuši, bet ideoloģiski iekapsulētajā vidē tikai nedaudz evolucionējuši, sekmīgi palaiduši garām citviet pasaulē viļņojošās strāvas un gandrīz neskartā veidā nonākuši arī līdz 21. gadsimtam? Pilnīgi pretējs piemērs ir straujās pārmaiņas, kas skārušas, teiksim, ķermeņa higiēnas normas. Ja padomju cilvēks itin labi spēja eksistēt bez dezodoranta, higiēniskajām paketēm un tamponiem, nu jau kādu laiku šīs, vēl 90. gados televīzijā plaši reklamētās preces ir kļuvušas par pašsaprotamu daļu no ikdienas.

Pieļauju, ka savu vājumu apzināties un atzīt varētu būt krietni vien grūtāk nekā pilnīgi svešam cilvēkam atklāt, ka tev mājās ir prusaki, tomēr laiku pa laikam gadās apliecinājumi, ka tas ir iespējams. Palūk, Jānis Skutelis savā "Pusnakts šovā", intervēdams režisoru Viesturu Kairišu, pastāstīja, ka sava bērna dzemdībās piedalījies, tomēr kādā brīdī izgājis laukā uzsmēķēt. Es domāju, ir labi, ka viņš tā rīkojās – ne jau smēķēja, bet šo gadījumu izstāstīja, jo kāds gan būtu bijis labums un ko mēs no tā varētu mācīties, ja Jānis nekur nebūtu gājis, turējies līdz pēdējam "kā vīrs" un noģībis?

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!