Latvijas Saeimas deputāti bija plānojuši ceturtdien skatīt trešajā lasījumā strīdīgos likuma grozījumus, kas aizliegtu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. Šobrīd šis jautājums ir izņemts no dienaskārtības, taču Feministu forums, kas bija pieteicis piketu pie Saeimas ēkas, tomēr izmantos iespēju, lai paustu savu viedokli – šāda norma, nostiprināta likumā, būtu ne tikai nepamatota un traucējoša (mazinātu iespējas atrast olšūnu donoru un īstenot mākslīgo apaugļošanu sievietēm, kas vēlas bērnu), bet nozīmētu arī valsts varas būtisku iejaukšanos cilvēka personiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, nostādot vienu sabiedrības grupu diskriminētā pozīcijā attiecībā pret kādu citu.
Es domāju, ka šajā piketā ir jāpiedalās vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, mūsu deputāti aizvien vairāk ir sākuši nodarboties ar blēņām. Nespējot atrast sevī politisku gribu un kapacitāti valstiski noderīgu reformu virzīšanai ekonomikā, sociālajā sistēmā, izglītībā, veselības aizsardzībā un novedot valsti stagnējošā stāvoklī, viņi rod zināmu izklaidi, izdomājot dažādus jaunus aizliegumus, normatīvus, deklarācijas, kas vērstas uz tumsonīgās, izlaidīgās un nesaprātīgās tautas masu "uzlabošanu". Vajadzētu viņiem atgādināt, ka vārds "likumdevējs" nenozīmē to, ka parlamentā ievēlētie būtu gudrāki, pareizāki vai tiklāki par pārējiem. Viņi tur atrodas, lai pildītu noteiktus pienākumus pret tautu.
Otrkārt, šo likuma normu iniciatoru aktivitātes liecina, ka Latvijā nebūt nav viss kārtībā jautājumā par sieviešu tiesību ievērošanu. It īpaši – ņemot vērā saasinātās diskusijas un mēģinājumus "noraut" Stambulas konvencijas parakstīšanu, Latvijas ietekmīgākās kristīgās konfesijas pieņemto diskriminējošo normu savā satversmē, kas aizliedz sievietēm kļūt par mācītājām, – šie notikumi parāda to, ka sievietes vienlīdzība mūsu sabiedrībā nebūt nav pašsaprotama. Un par to jāturpina runāt.
Treškārt, diskriminējošā likuma norma parāda noteiktu varas attieksmi pret "padotajiem" – šajā gadījumā nav svarīgi, vai tie ir vīrieši vai sievietes, dzemdējošas vai nedzemdējošas, šī attieksme pārkāpj demokrātiskas valsts pieklājības robežu tajā jautājumā, cik tālu valsts drīkst atļauties diktēt iedzīvotājiem, ko un kā viņiem darīt. Zemteksts, kas jūtams šīs likuma normas pamatojumā, – "sievietes olšūnas pieder valstij un tās jāizmanto jaunu nodokļu maksātāju radīšanai dabiskā ceļā" – ir biedējoši autoritārs. Mums jāatgādina arī pašiem sev, ka nevēlamies dzīvot valstī, kas uzņemas lemt mūsu vietā.
Ceturtkārt, nedrīkst aizmirst, ka vēlētāja darbs nebeidzas vēlēšanu iecirknī. Mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums kontrolēt to, ko dara varas pārstāvji, paust savu viedokli par viņu darbu, runāt ar šiem cilvēkiem un darīt to ikdienā, regulāri, nekautrējoties un publiski.
Šie ir tikai daži iemesli piedalīties Feministu foruma rīkotajā piketā 9. jūnija rītā pie Saeimas ēkas arī tad, ja tu neesi feministe un pat ne feminists. Pietiek, ja tev rūp tas, kādu valsti mums būvē dārgie deputāti.
5