Domas
29.08.2012

Vai viegli būt laimīgam?

Komentē
0

Nezinu, kā jūs, bet es vienmēr esmu gribējis būt laimīgs. Vienmēr ir bijusi kaut kāda iekšēja dziņa pēc tās sajūtas, kad zini – tu esi šeit un tagad, tev ir ļoti labi un nekas vairāk nav nepieciešams – viss ir ideāli. Bet kas tad īsti ir laime? Vai to vispār var definēt? Un, ja var, tad kā to sasniegt un kas notiks, kad šāds stāvoklis tiks sasniegts? Par šiem un citiem jautājumiem pagājušās nedēļas ceturtdienā Birojnīcā notika sociālpsihologa Latvijas Universitātes profesora Ivara Austera lekcija ar intriģējošu nosaukumu "Vai laimi var prognozēt?". Turpmāk pāris manu piezīmju par to, kā arī atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem.

Daniels Kānemans, psihologs un Nobela prēmijas laureāts, nesenā intervijā par laimi izteicās, ka "laime ir sarežģīta. Viena tās daļa ir ģenētiski noteikta, otra ir atkarīga no tā, kā tu šobrīd jūties."[1] Tajā pašā laikā man gribētos viņam uzreiz nepiekrist un domāt, ka iedzimtības loma indivīda laimē ir salīdzinoši margināla un nebūtiska. Kādēļ tā – par to turpmāk. Tīri no zinātniskā viedokļa visvienkāršākais veids, kā būt laimīgam, ir izmantot Austera lekcijā pieminēto kontrastu/asimilācijas pieeju[2]. Neatkarīgi no tā, kā šobrīd jūtamies, un neatkarīgi no jebkādiem iedzimtības faktoriem, ja mēs salīdzinām šo brīdi ar kādu citu mūsu dzīvē, kad jutāmies tiešām ļoti, ļoti slikti, visticamāk, mēs secināsim, ka kopumā tagad ar mums viss ir kārtībā. Turklāt, ja uzskaitīsim visas pozitīvās lietas, ko daudzu gadu gaitā esam piedzīvojuši, secināsim, ka ir patiešām labi. Varētu teikt, ka šeit arī slēpjas laimes noslēpums – uzskaitīt pozitīvās, nevis negatīvās lietas ilgstošā laika periodā un salīdzināt pašreizējo brīdi savā dzīvē ar kādu krietni sliktāku, nevis labāku brīdi. Izklausās skaisti un pietiekami vienkārši, bet tas vēl nav viss – ir arī pāris citu lietu, kas ietekmē laimi un mūsu uzskatus par to, vai esam laimīgi.

Lekcijas laikā tika secināts, ka, subjektīvajam laimes vērtējumam krītoties, objektīvais (ja tāds vispār eksistē, jo par laimi pieņemts domāt kā subjektīvu parādību ar subjektīviem cēloņiem) var arī celties. Tā tas notiek, jo cilvēki bieži vien laimes sasniegšanai izvirza konkrētus kritērijus. Un bieži vien, pat izpildot šos kritērijus un sasniedzot savu mērķus, cilvēkiem šķiet, ka viņi ir izdarījuši par maz, lai gan no sākotnējā skatpunkta viņiem noteikti būtu objektīvs pamats būt laimīgiem. Cilvēki laika gaitā parasti modificē savus mērķus, kā rezultātā rodas sajūta, ka būs mērķi, kas nekad netiks sasniegti (ja vienmēr rodas jauni). Līdzīgus secinājumus jau pirms aptuveni 100 gadiem izdarīja Makss Vēbers 1905. gadā vienā no saviem slavenākajiem darbiem "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars", vērtējot atšķirības starp protestantisko (Vācija, Beniluksa valstis) un katolisko (Spānija, Itālija) Eiropu. Pamatojoties uz atšķirībām reliģijas novirzienos – protestantiem svarīgs ir darba tikums, personas aicinājums laicīgajā dzīvē, bet katoļiem darba tikums vai sasniegumi karjerā nav prioritāri –, viņš rada izskaidrojumu šo reģionu ekonomiskajām atšķirībām – protestantisko valstu attīstībai. Šī darba būtība varētu tikt pārfrāzēta arī šādi – "protestanti labāk nopelna, bet katoļi labāk guļ". Nepieciešamība attīstīt karjeru ļāva tālaika protestantiskajām sabiedrībām sasniegt vairāk, bet, par spīti mazākiem sasniegumiem, apmierinātāki ar sevi un, ļoti iespējams, laimīgāki bija cilvēki katoļticīgajās Eiropas valstīs. Līdzīgi ar laimi noteikti ir arī ar domām par karjeru aizrautajiem Latvijas iedzīvotājiem. No laimes sasniegšanas skatpunkta šāda domāšana ir laba, jo mēs nosakām sev augstus mērķus un tos sasniedzam, bet dažreiz ir arī nepieciešams apstāties un vienkārši izbaudīt mirkļa burvību – visu laiku nosakot jaunus mērķus, pastāv liela iespēja īsteni laimīgam nekad nejusties.

Emocijām un veidam, ka mēs domājam par tām, ir būtiska saistība ar laimi. Tas nav nekāds jaunums – to, ka cilvēka emocijas lielā mērā ietekmē viņa domāšanu, noteikti zināja vai nojauta visi I. Austera lekcijas apmeklētāji. Vispirms – jo spēcīgākas ir mūsu emocijas, jo vairāk samazinās mūsu vēlme sistematizēt un analizēt informāciju. Emociju iespaidā mēs daudz biežāk lietojam stereotipus. Turklāt, kad esam emociju varā, mēs vienmēr pārspīlējam un neobjektīvi uztveram un novērtējam to ilgumu un ietekmi uz mums. Tā ir gan ar pozitīvajām, gan ar negatīvajām emocijām. Piemēram, kad esam ļoti dusmīgi, mums var šķist, ka tā jutīsimies vismaz vairākas stundas un nekas nemainīsies. Un tad pēkšņi mums piezvana mīļotais cilvēks un pasaka, ka mūs mīl, un visas dusmas ir pagaisušas. Secinājumi – ja vēlaties būt laimīgi, atcerieties, ka emocijas jūs ietekmēs salīdzinoši mazāk, nekā sagaidāt. Plānotā mokošā darba intervija nemaz nebūs tik mokoša, kā gaidāt, nākamā darba diena nebūs tik grūta, kā šķiet, tomēr arī vakara nobeigums ar draugiem būs jautrs, bet tikai mazliet mazāk, nekā jūs sagaidāt. Iespējams, vienīgais, uz ko šis secinājums nav attiecināms – celšanās no rīta pirms došanās uz darbu – tā būs tieši tikpat grūta, cik jūs to atceraties, varbūt pat vēl grūtāka.

Manuprāt, ja izmanto visus minētos variantus, ir diezgan lielas iespējas nodzīvot dzīvi, esot laimīgam. Tomēr nobeigumā vēlos pieminēt vēl kādu secinājumu no lekcijas un tai sekojošās diskusijas, kas īpaši patiks tiem, kas pēc šī raksta izlasīšanas tik ļoti ūberlaimīgi nu nemaz nejutīsies. Un tātad – būt ilgstoši laimīgam ilgtermiņā neatmaksājas. Šādā stāvoklī cilvēks ir emociju varā, pieņem pārsteidzīgus, neapdomīgus, neanalizētus lēmumus. Esot ļoti pacilātā garastāvoklī, palielinās iespēja, ka cilvēks uzņemsies hipotekāro kredītu, ko nožēlos, apprecēsies ar nepareizo cilvēku vai arī vienkārši iztērēs visu savu naudu, jo jutīsies ļoti labi un vēlēsies pēc iespējas paildzināt šīs labās izjūtas. Kā teica Ivars Austers: "No izdzīvošanas viedokļa ne hroniska pārlaimība, ne hroniska depresija īpaši nepalīdz." Man atliek tikai pievienoties. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, pēc lekcijas beigām es sajutos laimīgāks nekā pirms tās. Biju sapratis, ka kopumā man ir liels pamats justies tīri apmierinātam ar dzīvi. Ceru, ka pēc šī raksta izlasīšanas arī jums būs tāpat.

 

Tēmas

Dāvids Zalāns

Dāvids Zalāns ir neatkarīgs pētnieciskais žurnālists. Uzskata, ka pasaule būtu mazliet labāka, ja tajā būtu vairāk humānisma, cilvēktiesību, vienlīdzības un labas indie mūzikas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!