Rami Maleks filmā "Bohēmista rapsodija"
 
Kino
21.11.2018

Vai šī ir tikai fantāzija?

Komentē
0
Saglabā

Par Braiena Singera un Dekstera Flečera filmu "Bohēmista rapsodija", 2018

Man bērnībā bija divi mitoloģiski mūziķi, kuri šķita tik noslēpumaini, ka iztēlē kļuva par ko līdzīgu brīnumainiem pasaku tēliem, lai arī par mūziku zināju vēl ļoti maz, – tie bija Deivids Bovijs un Fredijs Merkūrijs. Vecāku stāsti un no viņu attieksmes nolasāmā apbrīna liecināja, ka šie cilvēki ir kas vairāk nekā tikai dziedātāji no plašu vākiem vai vēlāk centrāltirgū iegādātajām videoklipu kasetēm.

Pēc filmas "Bohēmista rapsodija" noskatīšanās braucu mašīnā kopā ar tēvu un pavaicāju, kas, viņaprāt, padara "Queen" par tik īpašu grupu, ka īsti nav, ar ko salīdzināt. Tēvs mirkli padomāja un atbildēja: "Solists. Skan tā banāli, bet viņš tiešām dziedāja ar sirdi." Un savā ziņā par to arī ir filma – gan par to, ka bez Fredija Merkūrija "Queen" nebūtu kļuvusi par tik leģendāru grupu, gan arī par to, ka bez "Queen" Fredijs Merkūrijs nebūtu sasniedzis tādu zvaigznes un leģendas statusu.

Protams, ka pirms un pēc filmas iznākšanas ap to virmoja arī dažādi "skandāli". Pirmkārt, mokas, kamēr tika atrasts pareizais galvenās lomas atveidotājs – no sākuma tika runāts par Sašu Baronu Koenu, tad par Benu Višovu, un tikai 2016. gadā tika apstiprināts Rami Maleks. Otrkārt, jau pēc filmas treilera iznākšanas internets viļņojās no sašutuma pilniem viedokļiem, ka "Bohēmista rapsodija" ignorē gan Merkūrija seksuālo orientāciju, gan saslimšanu ar AIDS. (Tas būtībā ir ļoti savdabīgi un kaitinoši – apsūdzēt un kritizēt filmas, spriežot tikai pēc treilera). Treškārt, filmai pēdējā posmā mainījās režisors – Braiens Singers projektu pameta un viņa vietā nāca Deksters Flečers (kura filma "Rocketman" par Eltonu Džonu gaidāma uz ekrāniem nākamgad), taču Singers joprojām visos oficiālajos kanālos parādās kā vienīgais filmas režisors. Lai vai kā, arī šie skandāli liecināja tikai par vienu – "Queen" un Fredijs Merkūrijs joprojām arī mūsdienās ir tik svarīgas ikonas, ka cilvēki gatavi lauzt šķēpus vienas filmas dēļ.

To pierāda arī mana pieredze dīdžejošanā – lai arī kur vajadzētu spēlēt, vienmēr bija viena dziesma, kas apvienoja tik dažādos dejotājus, dzērājus un malā sēdētājus, un tā bija "Bohemian rhapsody". Jau pēc pirmajiem akordiem visi piepeši kļuva par labākajiem draugiem un, protams, arī par talantīgiem dziedātājiem. Tā nu šo dziesmu esmu dzirdējusi neskaitāmu "bāra koru" izpildījumā. Un jāsaka, ka tieši šo kopības sajūtu, ko spēj radīt mūzika, arī filma ir ņēmusi par savu galveno caurvijmotīvu. Tādējādi, manuprāt, viscieņpilnākajā veidā atklājot to, kas bija Fredijs Merkūrijs un "Queen".

"Bohēmista rapsodija" sākas ar ieskatu filmas finālā, izmantojot arī subjektīvo kameru un tādējādi ievedot skatītāju stāsta pirmsākumā it kā ar Merkūrija acīm. Šāda objektīvās un subjektīvās kameras variēšana filmā parādās vairākkārt, ļaujot skatītājam ienirt stāstā arvien dziļāk un gūstot pat tādu kā personisku pieredzi. Jāsaka, filmas sākuma daļa brīžiem iekrīt banalitātēs, kā arī acīmredzamā vēsturisko notikumu vienkāršošanā, lai paātrinātu sižetisko virzību. Kaut kā pārlieku gludi un veiksmīgi viss notiek – Fredijs satiek Braienu Meju un Rodžeru Teiloru, tajā pašā vakarā arī iepazīstas ar savu "mūža mīlestību" Mēriju Ostinu. Un gandrīz uzreiz "Queen" kļūst slaveni un dodas tūrē pa ASV. Taču pēc pirmās filmas trešdaļas ir skaidrs, ka šāds "paātrinājums" ir izvēlēts apzināti, lai varētu koncentrēties uz filmas galveno tēmu – mūziku.

Biogrāfiskās filmas par mūziķiem bieži vien izvēlas pievērst lielāku uzmanību viņu privātās dzīves līkločiem, pašu mūziku atstājot otrajā plānā, taču "Bohēmista rapsodija" šajā ziņā atšķiras. Protams, ka ir konflikti, zvaigžņu slimība, narkotikas un seksuālie meklējumi, taču visam pāri ir "Queen" kā vienība jeb, kā tiek uzsvērts filmā, – "ģimene". Lielu daļu ekrāna laika aizņem ainas ierakstu studijās vai mēģinājumu telpās, uzsverot to, cik savdabīgu pieeju mūzikai ir atraduši tieši šie entuziasti. Gandrīz katru grupas iekšējo konfliktu ir iespējams atrisināt, kādam no dalībniekiem piedāvājot jaunu muzikālu ideju. Pieņemu, ka lielu tiesu te ir Braiena Meja un Rodžera Teilora personīgā iesaiste projekta attīstīšanā – neatņemt Merkūrija tēlam viņa nenoliedzamo talantu un harismu, bet neaizmirst arī par to, ka "Queen" ir kopdarbs. Piemēram, dziesma "We will rock you" patiesībā filmā noskan teju pilnā garumā – un tas ir drosmīgs solis, ņemot vērā, ka filmas kopējais garums jau tā ir divarpus stundas. Taču, veltījot dārgo ekrāna laiku veselai dziesmai, skatītājs jūtas iesaistīts mūzikas tapšanas procesā, kā arī, protams, tas ir spēcīgs paņēmiens – atgādināt par grupas slavenākajām dziesmām un rosināt nostalģiskas emocijas, kas ar tām saistās.

Taču filmas lielākais trumpis noteikti ir "Live Aid" 1985. gada koncerts, kas arī izskan gandrīz pilnā garumā, izlaižot vien divas dziesmas no oriģinālās programmas. Turklāt apbrīnojama ir precizitāte, ar kuru filmas veidotāji un galvenās lomas atveidotājs Rami Maleks ir atveidojuši nu jau leģendāro uzstāšanos. Kustību partitūra, Merkūrija saspēle ar koncerta operatoru, publikas iesaiste, pat glāzīšu skaits uz klavierēm ir pārnests uz lielā ekrāna ar matemātisku precizitāti, lai radītu pēc iespējas lielāku klātbūtnes efektu. Tāpat arī pārpildītais Vemblija stadions, kurā redzamā pūļa viļņošanās ir tāda pati kā koncerta ierakstā no 1985. gada. Jāsaka: dzīvā koncerta aizkustinājumu nav vienkārši imitēt, taču tieši šīs ainas ilgums un precizitāte kopā ar kustīgu kameru un veiksmīgu montāžu (lēkājot no grupas pie skatītājiem dažādās lokācijās), pat sēžot kinoteātra krēslā, rada sajūtu, it kā tu būtu tur klāt. Jo arī radītais aizkustinājums ir īsts, un to varēja just zālē – šķita, visi skatās, aizturējuši elpu un ar kamolu kaklā. Galu galā reti nākas pieredzēt, ka cilvēki paliek zālē vēl beigu titru laikā, lai padziedātu līdzi.

"Bohēmista rapsodija" brīžiem pret vēsturiskiem faktiem izturas ļoti brīvi, ziedojot precizitāti dramaturģisku saasinājumu un filmas temporitma labā, tāpēc reizēm šķiet, ka tā ir drīzāk pasaka par to, ka "reiz bija šāda grupa". Arī filmas vizuālā stilistika, kas veidota kopā ar operatoru Ņūtonu Tomasu Sigelu ("X-cilvēki", "Draivs") pasvītro šo fantāzijas aspektu. Zeltaina krāsu palete, kas mijas ar neona krāsām un uzrakstiem – kadri, kas klājas viens otram virsū, slīdoša kamera, kas virzās cauri autobusiem un sienām, spēcīgi tuvplāni un dažādi atspulgu kadri – visa filmas vizualitāte ir izskaistināta un elpu aizraujoša. Ja būtu jāatbild uz pašu "Queen" uzdoto jautājumu: "Vai šī ir īstā dzīve? Vai šī ir tikai fantāzija?" – es atbildētu, ka fantāzija.[1]

Atkāpes no reālajiem faktiem ļauj filmai runāt arī par AIDS tematiku – jo patiesībā Fredijs Merkūrijs par savu slimību uzzina tikai 1987. gadā (taču filma beidzas ar 1985. gadu). Un arī šeit realitāte miksējas ar fantāziju – tukšā, teju sirreālā slimnīca kļūst par simbolisku šķīstītavu, caur kuru iziet Merkūrijs, uzzinājis par savu diagnozi. Līdzīgi tiek risināts arī jautājums par dziedātāja seksuālajiem sakariem un savas biseksualitātes (Mērija Ostina nav vienīgā sieviete, ar kuru Merkūrijam ir attiecības viņa dzīves laikā) pieņemšanu. Piemēram, ieiešana geju klubu pasaulē drīzāk izskatās kā mūzikas videoklips vai sapņa aina.

Protams, ka tas neapmierina filmas asākos kritiķus, kam šķiet, ka šie dziedātāja dzīves aspekti nav pietiekami izcelti. Taču šī nav Džonatana Demmes sirdi plosošā "Filadelfija", šī ir filma, kas runā par talantu un dzīvesprieku, ko sniedz mūzika un domubiedru atrašana tad, ja visu mūžu jūties kā izstumtais. Turklāt šo stāstu lielu tiesu uz saviem pleciem iznes Rami Maleks, kura pārtapšanas spējas ir apbrīnojamas – ilgstošā Merkūrija kustību un runasveida pētīšana ir atmaksājusies. Arī aktiermeistarības amplitūdas demonstrēšana ir acīmredzama – mēs redzam Fredija Merkūrija dažādās puses – no neveikla puiša līdz lecīgam ģēnijam un pēc tam – vientulības sagrautam cilvēkam.

Protams, ka filmai daudz ko var pārmest – tā brīžiem ir pārlieku "holivudiski" vienkāršota, dažas komiskās ainas šķiet trakoti banālas un, protams, ka viss ir izskaistināts līdz ārprātam. Taču galvu reibinošais un ievelkošais operatora darbs vienu brīdi skatītāju noķer un vairs nelaiž vaļā – šī ir operiska pasaka, un tas šķiet pilnīgi okei. Turklāt filmas pēdējās divdesmit minūtes iemanās aizkustināt tik dziļi, ka atkal gribētos nokļūt kādā no tiem bāriem, kur četros no rīta pilnīgi svešinieki apskāvušies dzied līdzi "Bohemian rhapsody". Bieži vien ar patiesām asarām acīs.

[1] "Is this the real life? Is this just fanasty?" – rindiņa no "Queen" dziesmas "Bohemian rhapsody"

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!