Foto - Gunārs Janaitis
 
Recenzija
29.05.2014

Vai pirmā pīle, vai pēdējā

Komentē
13

Par Dailes teātra izrādi "Ričards III", režisors Viesturs Meikšāns, pirmizrāde 2014. gada 16. maijā

Likmes. Dailes teātrim, lietojot latviešu tautai tuvā hokeja terminoloģiju, "Ričardā III" bija vajadzīga uzvara par katru cenu. Strauji tuvojās fināls, bet lielās zāles tablo sezonas spēlei rādīja neizšķirtu – 2:2. Vienā pusē skaļais "Milēdijas" skandāls un apjukumu raisošais nekas "Šeipings", otrā – masveida ekstāzi uzkurinošie "Izraidītie" un aizraujošais "M.Butterfly". Likmes bija ļoti augstas – augstākas par viena, atsevišķi ņemta, jauna režisora reputāciju, ar kuru Maskavas Dailes teātris aizgājušā gadā bija lauzis līgumu par Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģijas otrās un trešās daļas iestudēšanu. (Intervijās Viesturs Meikšāns ļāva nojaust, ka tas noticis Krievijā valdošās totalitārisma valstij raksturīgās cenzūras dēļ. Jo – vai tad pie krieviem notiek kas taisnīgs un pamatots.) Bija jāizšķiras Latvijas Dailes teātra reputācijai, kurš pēdējās sezonās ar mainīgām sekmēm, bet neatlaidīgi rāpjas laukā no ilgstošu neveiksmju purva. Teātra vadības lēmums Šekspīra vēsturiskās hronikas iestudējumam uzaicināt Viesturu Meikšānu ir nevainojams no visiem aspektiem: viņš latviešu talantīgās jaunās režijas paaudzes vidū ir vienīgais, kurš tik dāsni apbalvots "Spēlmaņu nakts" ceremonijās, kas taču pie mums ir augstākā kvalitāti nosakošā institūcija teātra mākslā. 2009. gadā Meikšāns saņem balvu "Gada jaunais skatuves mākslinieks", bet 2010. gadā par pseidorituālo uzvedumu "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās" tiek kronēts kā Latvijas labākais režisors. Kam citam tad uzticēt Dailes prestižu un talantīgos aktierus, ja ne LATVIJAS LABĀKAJAM REŽISORAM? Nevar taču būt, ka mūsdienu pasaulē ne tikai vārdi, bet arī balvas vairs nenozīmē neko. Kaut gan... Arī sagruvušajai "Maximai" savulaik tika piešķirta arhitektūras gada balva.

"Ričards III" nekļuva par Dailes teātra uzvaru. (Neņemos spriest, jo neesmu gaišreģe, vai uzvedums repertuārā noturēsies ilgāk par "Milēdiju".) Kāpēc tā noticis? Aktieri bija iedomīgi un ignorēja jauno "provinces Valmieras" režisoru? Nē, Meikšāns atzīst, sadarbība bijusi ideāla, trupas pretimnākšana absolūta. Kas tad par lietu? Kaut kāds neizskaidrojams X faktors, kas dažkārt mākslā mēdz paklupināt vislabākos nolūkus un pašaizliedzīgāko darbu? Ar milzīgu sarūgtinājumu nākas atzīt, ka šai gadījumā nekādi kosmiskie ļaunie spēki, kuru materializēšanos tik bieži savās lugās tēlo Šekspīrs, nav uzdarbojušies: viss notikušais un nenotikušais ir nācis vienīgi no paša režisora.

Bīstamie signāli. Signāli, kas radīja bažīgu noskaņojumu attiecībā uz topošo uzvedumu, publiskajā telpā parādījās aptuveni nedēļu pirms pirmizrādes, kad režisors sniedza vairākas intervijas presē un uzstājās LNT raidījumā "Dombura studija". Varbūt vissatraucošākā bija Meikšāna atzīšanās, ka viņam "ir interesanti strādāt savas iztēles zonā" un ka viņš "nav skatījies", kā pirms viņa interpretēts "Ričards III". Tas, ka šāds paziņojums vispār iespējams, liecina tikai vienu: režisors domā, ka tādējādi apliecina savas radošās personības oriģinalitāti, un ir pārliecināts, ka tā domās arī citi. Pat nenojaušot, ka tā apliecina vienīgi savu nekompetenci Šekspīra mūsdienīgas interpretācijas problemātikā un vēl vairāk – aplamo pārliecību, ka mākslā var izpeldēt vienīgi ar intuīciju, bez darba un zināšanām. Nikola Kidmena savukārt nesen atzinās, ka, gatavojoties Greisas Kellijas lomai, ir strādājusi vismaz pusgadu – skatījusies filmas, lasījusi rakstus un grāmatas, intervijas. Vai Holivudas dīva būtu stulbāka par Latvijas labāko režisoru? Lai arī nebūt neesmu Holivudas produkcijas absolūta dievinātāja, tomēr esmu pietiekami informēta, lai zinātu, ka tur mākslinieki lien vai no ādas laukā, lai neizgāztos – jo saprot, ka neveiksme ietekmēs gan viņu rītdienas kontraktus, gan atalgojumu. Pie mums acīmredzot šādas atbildības nav. "Vai pirmā pīle, vai pēdējā... Slava! Urā!"

Ne mazāk satraucošas, lai neteiktu, ka gluži apstulbinošas bija Meikšāna izteikas par demokrātijas kaitīgumu. TV intervijā, jaucot vienā putrā Krieviju, ASV, Ziemeļkoreju un Ričardu III, režisors paziņoja: "Demokrātija apdraud brīvību." Bet "Sestdienas" intervijā visžēlīgi demokrātijai deva vēl trīsdesmit (eksistences) gadus. Bija grūti saprast režisora paziņojumu (vismaz manās acīs) absurdo dabu. Vai to raisīja vēlme šokēt publiku par katru cenu, lai piesaistītu sev uzmanību? (Ja tā, tad tas nebija neko oriģināls paziņojums: tieši pirms gada Alvis Hermanis savas izrādes "Tautas naidnieks" kontekstā arī apsūdzēja demokrātiju, tiesa, citā aspektā, nodēvējot to par pūļa vairākuma diktatūru.) Vai arī tā bija Meikšāna neprasme domāt un analizēt mūsdienu sarežģītos politiskos procesus? Vai elementāru zināšanu trūkums? Vai, visdrīzāk, neprasme precīzi noformulēt savu viedokli. Jo pseidodemokrātija vai/jeb demokrātisku frāžu lietošana nolūkā aizsegt agresīvus mērķus taču NAV demokrātija. Neviens nenoliedz demokrātijas dzimumzīmes, tās mazefektivitāti sarežģītu mūsdienu iekšzemes un ārzemju krīžu risināšanā. Taču demokrātijai nav nekāda sakara ar Ričardu III. Pilnīgi piekrītu scenogrāfa Reiņa Suhanova intervijā paustajai elementārajai patiesībai: "Lai ko neteiktu par demokrātiju, šobrīd labākas nav. Es negribētu dzīvot nevienā citā no esošajām sistēmām."

Ejot uz izrādi, mierināju sevi, ka ir režisori, kuri neprot runāt, bet prot iestudēt. Un ka minētās muļķīgi pretenciozās izteikas ātri vien aizmirsīsies aizraujošā uzveduma harizmātiskajā ietekmē. Diemžēl tā nenotika.

Komjaunatnes sekretārs un Brežņeva politbirojs. Sāksim ar to, kas uz skatuves bija, nevis ar to, kā tur nebija. Straujā enerģiskā solī mūsu priekšā iznāk jauns blonds vīrietis ap 30. Viņš tērpies mūsdienīgā melnā uzvalkā, sarkanā kreklā (izrādes laikā krekli tiks mainīti, bet sarkanā nokrāsa būs patstāvīga), uzsējis šlipsi. Iespaids kopumā itin elegants, lai arī, pieļauju, žakete kādus desmit centimetrus par īsu. (Kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka.) Artūra Skrastiņa varonis ir mierīgs, koncentrējies, gatavs iekarot – troni vai skatītāju zāli, viss viens. Viņš runā slaveno monologu par savu kroplību, lai arī, saprotams, nekāda kupra vai nokaltušas rokas viņam nav. Pirmais pārsteigums: spēcīgie vārdi nekā netiek interpretēti. Lai arī versijas iespējamas vairākas un radikāli atšķirīgas, lai arī šis monologs lielā mērā ir atslēga tēla interpretācijai. Nu kaut vai: 1) Ričards ir invalīds; 2) Ričards nav invalīds, bet subjektīvi jūtas kā kroplis, jo ir nemīlēts; 3) Ričards ironizē par to, kā citi viņu subjektīvi uztver; 4) Ričards trenējas pašnoniecinošai runai, lai iežēlinātu lētticīgos viņam uzticēties. Un tā tālāk.

Tātad režisors atteicies no tēlu psiholoģizēšanas. Skrastiņš intervijā "KDi" ļāva nojaust, ka uzvedums iecerēts kā politiskā teātra paraugs un ka tā darbība būs pārcelta uz mūsdienām. Šajā sakarā aktuālas vismaz divas profesionālas problēmas. Pirmkārt, vai politiskais teātris obligāti izslēdz tēlu rīcības psiholoģisko pamatojumu? Nekādā gadījumā. Tiesa, šādā gadījumā psiholoģija nav izpētes lauks, psiholoģija ir instruments, ar kura palīdzību gan aktieri, gan personāži, kas var būt viens un tas pats, bet var arī atšķirties, sasniedz savus mērķus. Ne velti interesi pret sevi, lai arī fragmentāru, izrādē spēj raisīt tie aktieri, kuri acīmredzot patstāvīgi ierubījušies savu tēlu psiholoģiskajos mehānismos – Olga Dreģe (Jorkas hercogiene), Vita Vārpiņa (Elizabete), Juris Žagars (Bekingemas hercogs). Olgas Dreģes sāpju un šausmu pārņemtā māte, šķiet, glābjas labprātīgā prostrācijā, atslēgusies no apkārt notiekošā. Vitas Vārpiņas Elizabete aiz skaļas ārējas trokšņošanas slēpj vērīgu prātu un varbūt ir vienīgā, kura izrādes telplaikā apspēlē Ričardu. Čomīgais Jura Žagara Bekingems patiešām tic, ka drusku, kamēr tiek zirgā, jau var paslepkavot. Bet tad gan pietiks un sāksies jauna, skaista dzīve. Bekingema atmošanās no šiem maldiem varbūt ir izrādes vienīgā dramatiskā vieta. Otrkārt un galvenokārt. Politiskais teātris, piedodiet par ābeces patiesību atgādināšanu, var notikt vienīgi tad, ja teātris spējis notvert kādu sabiedrībai aktuālu problēmu un to pēc iespējas negaidītā un efektīvā formā pasniegt. Izrāde apliecina: ar infantilo ideju biezputru Meikšāns barojis ne tikai labticīgos TV skatītājus un interviju lasītājus, bet arī aktierus. Vienīgā ideja, kas atnāk līdz skatītājiem: politiķi runā vienu, bet dara ko pilnīgi citu. Nu patiesi dziļi rakts!

Politiskajā teātrī aktieris vairāk nekā psiholoģiskajā kļūst par zīmi, ierosinājumu asociācijām, jo funkcionē primāri kā vizuāls, ne psiholoģisks arhetips. Nevar teikt, ka Meikšāna izrāde nerada nekādas arhetipiskas asociācijas. Skrastiņa Ričards atgādina komjaunatnes t.s. atbrīvoto sekretāru, kurš enerģiski tiecas pakāpties politiskajā karjerā – kļūt par komunistiskās partijas biedru. Tieši tā viņi uzvedās: spraigs mērķtiecīgs solis, lietišķa lomu izdalīšana padotajiem, verbāla manipulēšana, ārprātā tukši ideoloģiski muldot. Atšķirība vien tāda, ka šis sekretārs zem žaketes kā policists iekarinājis revolveri, kuru divreiz liek lietā, pašrocīgi aizraidot pie dieviem divus galminiekus, līdzīgi kā tas notiek TV detektīvseriālos. Domāju: ja režisors Ričardu pretēji Šekspīram padara par tiešu slepkavu, tur būs kāds viltīgs āķis. Āķis gan bija, taču ne viltīgs: šādā veidā Ričards tika padarīts viendabīgāks un kā tēls plakanāks. Varbūt arī – bīstamāks? Šādā kontekstā savukārt nav saprotams, kādēļ režisors neko nav darījis ar sievietēm-Šekspīra varonēm, ļaujot tām pilnā apjomā zākāt un nomelnot (vienalga, patiesi vai nepatiesi) Ričardu, burtiski ālēties. Un kāpēc Ričards neizvelk pistoli, ja jau tik veikli ar to strādā, lai tās apklusinātu citu pakaļ citai? Tas attiecas ne tikai uz Vārpiņas Elizabeti, bet vēl vairāk uz Indras Briķes Margaretu un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lēdiju Annu.

Režisors izrādē ievedis kādu pašsacerētu kolektīvu tēlu – senioru statistu grupu, kuru melnajiem T-krekliem uz krūtīm rakstīts "Miera uzturētājs". Šī grupa klusējot piedalās galma sēdēs, kā arī mierīgi sēž rindiņā aizdurvē, raisot vistiešākās asociācijas ar Brežņeva senīlo politbiroju. Tas ir tas, ko izrādē reāli var nolasīt – parodiju par sen nosprāgušo (vismaz attiecībā uz mūsu valsti) padomju režīmu. Varētu izbrīnīti jautāt, kāda velna pēc šaustīt pussatrunējušos miroņus? Jo reālie miera uzturētāji taču ne tuvu nav nevainīgi nevarīgi pensionāri. Kaut gan ir taču saprotams: režisors vēlējies kritizēt ANO un citas starptautiskas organizācijas par to garīgo vājumu un nespēju globālajā pasaulē ne uzturēt mieru, ne novērst karu, tikai – nav pratis to mākslas valodā nepārprotami parādīt.

Galma, respektīvi, politbiroja sēdes notiek aiz sienā ierīkota loga, skaņu iekārtām aktiera balsis pastiprinot un iznesot zālē; uz sienas kā televizora ekrāna tiek demonstrēti vecā karaļa un Ričarda attēli – Reiņa Suhanova lakoniskā dekorācija piedāvā tēmu par mūsdienu vēstures realitātes un sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu radīto iluzoro tēlu attiecībām un iedarbību uz publiku. Pašas par sevi efektīgās Tauera pelēkās augstās sienas ir tik slikti izgaismotas (gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs), ka rada papes butaforiju iespaidu. Otrā cēliena pelēcīgā nokrēslā ieturētā dekorācija, sapludinot ārtelpu (tīrelis ar kritušiem kokiem un nokaltušiem krūmiem) un iekštelpu (postažas vidū uz krēsla sēž sastingusī Ričarda māte), strādā kā no režijas neatkarīga instalācija, radot iespaidīgu sabiedrības norieta ainas tēlu, kuru apskaņo Goran Goras domīgi noslēpumainie muzikālie akordi.

Seniori un augstprātīgā ignorance. Senioru grupas izmantošana ir taisni kaunu raisošs tēls savas neoriģinalitātes ziņā, tiešs špikojums – kā no Mihaila Gruzdova "Hamleta", kur bija iesaistīta statistu-kareivju grupa, tā no Alvja Hermaņa, kurš strādāja ar veciem ļaudīm – neaktieriem kā izrādē "Vision Express", tā "Doriana Greja ģīmetnē". Bet pilnīgi iespējams, ka Meikšāns tikai no šī raksta izbrīnīts uzzinās par Gruzdova un Hermaņa pieredzi, jo, kā pats atzinis, lai nenonāktu pūļa prasību varā, neinteresējas par citu veikumu mākslā.

Taču ir vēl kāda, daudz sarūgtinošāka kļūda, kuru režisors pieļāvis savas augstprātīgās ignorances dēļ. Taisnība Skrastiņam minētajā "KDi" intervijā – Latvijā nav daudz politiskā teātra paraugu. Taču nav tā, ka nav gluži nekā. Aktieris pamatoti min JRT "Tautas naidnieku". Manā uztverē vēl tīrākus politiskā teātra paraugus, turklāt – veselu virkni, piedāvā Meikšāna laikabiedrs, par viņu vairākus gadus jaunākais Valters Sīlis – "Visi mani prezidenti", "NAP", "Leģionāri", "Operācijai Irākas atbrīvošana – 10". (Vai tiešām Meikšāns nav redzējis savas paaudzes talantīgā režisora minētās izrādes? Un, ja ir, vai tad skatījies tās ar atvērtām acīm?) Politiskā teātra burtiski ideāls paraugs – turklāt vairākos aspektos – ir Sīļa izrāde par Irāku: pirmkārt, tā ir cieņa pret skatītāju, uzticoties tā patstāvīgajai spriestspējai un prasmei no šķietami nesaistītiem atsevišķiem elementiem (attēls, skaņa, gaisma, aktiera runāts teksts, dokumentāls magnetofona ieraksts) izdarīt kopējus secinājumus, otrkārt (un "Ričarda III" kontekstā jo īpaši svarīgi) – tā ir aktrises neitrāli nolasīta Repšes runa pirms Saeimas balsojuma par Irākas kara atbalstu. Tik (demagoģiski) gudru tekstu, kas mērķēts uz nācijas kolektīvās zemapziņas sāpīgākajām atmiņām, nav nācies ne lasīt, ne dzirdēt.

Meikšāna izrādē demagoģiskas runas ir iecerēts kā viens no centrālajiem izteiksmes līdzekļiem: tās saka gan Arta Robežnieka par skūtpauri padarītais vecais karalis Edvards IV, gan Ričards III – režisors papildinājis Šekspīra tekstus ar Baraka Obamas runu fragmentiem, kā arī citiem Latvijas sabiedrību nekādi neskarošiem tekstiem. Tādējādi iecerētais tēls pārvēršas par ilustrāciju, kas nebūt nav viens un tas pats. Teksti ilustrē politiku kā melošanas procesu. (It kā mēs to nezinātu.) Bet šie teksti ne-ie-dar-bo-jas. Ne uz skatuves personāžiem, ne uz skatītājiem, kam izrādē iedalīta Šekspīram tik būtiskā tēla – tautas loma (aktieri runā tieši zālē), kuras noskaņojums, kā saka dižais bards, mainās vējam līdzīgi. Vai vēl jāpiebilst, ka izrādē nemainās nekas.

Pārdomas, kas tikai daļēji attiecas uz izrādi. Taču ir kāds aspekts, kas Meikšāna izrādi sarado ar latviešu teātra vēsturi, varbūt vēl plašāk – ar kādu latviešu nacionālo arhetipu. Tās ir bailes no varas, apriori uzskatot, ka tā obligāti ir kāds metafizisks ļaunums. Varbūt tas skaidrojams ar mūsu vēsturi, kurā nekad līdz 1918. gadam nav bijuši savi valdnieki un varneši vienmēr bijuši kādi citi – svešie? Arī Arnolda Liniņa sava laika kontekstā mākslinieciski respektējamais "Ričards III" (Dailes teātris, 1970) ar Hariju Liepiņu un Valentīnu Skulmi titullomā bija par to pašu – talantīgu karjeristu un izcilu aktieru tiekšanās pēc varas kā nosodāma pašmērķa. (Varbūt sava nozīme arī padomju melīgajai, jo vērstai pret konkurentu rašanos, ideoloģijai, kas gadu desmitiem dēstīja masas cilvēka apziņā, ka kaut kādā veidā izcelties, paaugstināties, taisīt karjeru ir slikti.) Taču tā ir tikai viena no iespējām, un nebūt ne pati oriģinālākā, ko piedāvā Šekspīra luga.

80. gados pasaulslavenais Roberts Sturuā atveda uz Rīgu savu 1972. gada "Ričardu III" ar Ramazu Čhikvadzi. Izrādes darbība arī risinājās iestudēšanas laika anturāžā, turklāt lika visai teātra pasaulei apbrīnā noelsties – kādus rezultātus iespējams sasniegt, Eivonas gulbi ķerot episkā teātra tīklā. Satriecoši vīrišķīgais un harizmātiskais Čhikvadzes Ričards arī gribēja varu un spēja par savām tiesībām uz to pārliecināt. Jo bija pārāks par citiem. (Bet viņa galminieki nebūt nebija pazemināti par kādiem tur vārguļiem.) Un – zināja, ko darīs ar varu, kad to dabūs. Pārtaisīs pasauli. Ne vairāk un ne mazāk. Viss šķīdīs un bruks. Būs labāk vai sliktāk? Nav zināms. Būs – citādāk. Tieši tādēļ tik vilinoši un vienlaikus biedējoši. Teātris tā prata ietekmēt publiku, ka gribējās, lai Ričardam izdodas. Jo tas, kā bija, smacēja, likās – neizturami. Blakus citiem vārdā nesauktiem faktoriem, kas veicināja izdošanos, svarīgi bija arī tas, ka tā bija gruzīnu trupa, bet viņi zina, ko nozīmē savi valdnieki. Ko nozīmē likteni ķert aiz ausīm, ne gļēvi reflektēt par slikto demokrātiju.

Mazāk aktuāls, bet visai oriģināls bija arī Jurija Butusova freidiskais lugas lasījums (2003), kas Konstantīna Raikina Ričardu Maskavas teātrī "Satirikons" traktēja kā nemīlētu bērnu, kurš remdē savus kompleksus, spēlējot asiņainas spēlītes bērnistabā. Kaut kādā mērā ar Butusova izrādi sasaucas Gata Šmita Šekspīra lugas konspekts – "Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema", ko "Nepanesamā arteļa" laikā Dailes teātra mazajā zālē 1996. gadā iestudēja Gatis Šmits un kur Artūrs Skrastiņš kā Ričards baltā džemperī melanholiski klīda ar saviem pusaudziskajiem vienaudžiem pa Jorku ģimenes mājīgi iekārtotajiem kambarīšiem, apcerēdams, "kā būtu, ja būtu" un reizumis izdarīdams kādu strauju kustību, kuras negaidītība un straujums lika to uztvert kā, iespējams, iluzoru, ne reālu. Cik sarūgtinoši gan jājūtas aktierim, kad pilnā spēku un talanta plaukumā, kā arī pieredzes briedumā jāatgriežas pie reiz spēlētas lomas, lai režijas vainas dēļ to nespētu pacelt jaunā mākslinieciskā līmenī. Var tikai apbrīnot, ar kādu savaldību režijas ilustratīvi traktētajā Velsas prinča lomā turas šīs sezonas Dailes teātra zvaigzne Dainis Grūbe. Vai – ar kādu pašironisku nolemtību pa skatuvi skraida Gints Andžāns (Viljams Keitsbijs) un Lauris Subatnieks (lords Stenlijs), kuru tēli traktēti, ja to vispār var dēvēt par traktējumu, kā dīdīgi āksti.

Ļoti gribētos, lai Viestura Meikšāna – neapšaubāmi apdāvināta režisora – neveiksmīgais "Ričards III" Dailes teātrī paliktu par pirmo un pēdējo pīli. Pretēji, kā savulaik Imanta Kalniņa dziesmā ar Māra Čaklā vārdiem dziedāja Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" varoņi.

Tēmas

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!