Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

 
Eseja
05.07.2018

Vai pastāv alternatīva brīnumam?

Komentē
6

Eseja par eksistenci, brīvo gribu un apziņu

Kopš aptuveni 20 gadu vecuma, kad pirmoreiz sāku uzdot eksistenciālus jautājumus, esmu bijis racionāla tipa cilvēks – līdzko parādījās kaut kas tāds, ko nevarēju izskaidrot, mani tas traucēja. Tomēr, laikam ejot, esmu nonācis pie atziņas, ka pastāv pavisam īsti fenomeni, kas nav loģiski izskaidrojami. Ideja, ka mēs reiz būsim spējīgi visu izskaidrot loģiski un atbrīvosimies no brīnuma un mistērijas, manuprāt, ir kļūdaina. Šajā esejā es mēģinu skaidrot, kāpēc.

Eksistence

Etnobotāniķis un psihonauts Terenss Makena teicis: "Modernā zinātne ir balstīta principā: "Dodiet mums vienu bezmaksas brīnumu, un mēs izskaidrosim visu pārējo." Lai arī ko zinātne skaidrotu, tā to skaidro, balstoties uz kaut ko citu. Piemēram, fizikā šis "kaut kas cits" laika gaitā ir izmainījies no atomiem līdz to elementārdaļiņām un nesen līdz sīciņu stīgu vai membrānas vibrācijām. Lai vai kā, katrs no šiem skaidrojumiem neizbēgami apstājas pie kaut kā paša-par-sevi eksistējoša un nereducējama (jeb tā sauktā ontoloģiskā fundamenta). Tas "kaut kas" vienkārši eksistē. Mēs nezinām, kā tas šeit nonāca un kāpēc dara to, ko dara. Ja mēs mēģinām šo "kaut ko" skaidrot tālāk, tad nākamie skaidrojumi tikai apelēs pie tiem pašiem jautājumiem.

Gan šībrīža zinātniskā ideja par "visumu no nekā" (kas ir arī teorētiskā fiziķa un kosmologa Lorenca M. Krausa sarakstītās grāmatas virsraksts, kuru slavējis arī slavenais ateists Ričards Dokinss), gan arī mistiskā ideja par mūžīgi eksistējošu "esamības pamatu" (eksistenciālā filozofa un teologa Paula Tilliha izdomātais termins) ir vienādi noslēpumainas, jo abas iepriekš pieņem par esošu kādu "bezcēloņa cēloni". Vai nu kaut kas reiz ir iesācies no absolūta nekā, vai arī kaut kas ir eksistējis mūžīgi – abas šīs idejas ir prātam neaptveramas un, es pat teiktu, transloģiskas (aizņemoties trans- konceptus no Kena Vilbera). Tas nozīmē, ka tās nav loģiski aptveramas, tomēr tajā pašā laikā ir nepieciešamas tam, lai jebkas vispār eksistētu, un es nevaru iedomāties kādu trešo alternatīvu šiem skaidrojumiem. Tieši tamdēļ jautājums "Kāpēc ir kaut kas, nevis nekas?", iespējams, ir apbrīnu rosinošākais jautājums, ko vien ar apziņu apveltīta būtne ir spējīga uzdot par visumu. Pat ja modernā zinātne noraida ideju par kaut ko mūžīgi eksistējošu (jo tā varbūt pārlieku atgādina nojēgumu par "Dievu"), tā bez pārāk lielām problēmām pieņem otru pārdabisko eksistences skaidrojumu jeb esamību no nekā (ex nihilo).

Es secinu, ka eksistence šajā filozofiskajā tvērumā ir fundamentāli noslēpumaina. Lai arī kāds skaidrojums tiktu sniegts, tas agrāk vai vēlāk nonāks strupceļā, no kura vienīgā izeja ir pieņēmums: kaut kas neizskaidrojami eksistē pats no sevis. Tas mani noved pie diviem citiem noslēpumaini eksistējošiem un neizskaidrotiem fenomeniem, ko nereti noliedz zinātnieki un filozofi: brīvā griba un apziņa.

Brīvā griba

Par brīvo gribu cilvēki asi debatējuši jau izsenis, ciktāl vien sniedzas cilvēces atmiņa. Zināmākie mūsdienu filozofi strīdas par to, vai determinētā visumā ir iespējama jebkāda veida brīvā griba, un arī par to, vai brīvās gribas koncepts vispār ir koherents, un retais noliedz, ka visums tiešām ir pilnībā determinēts. Tie, kuri uzskata, ka determinisms ir apvienojams ar brīvo gribu, tiek saukti par kompatibilistiem, bet tie, kuri domā pretēji, – par inkompatibilistiem, kas savukārt sīkāk iedalās deterministos un libertāriešos. Deterministi uzskata, ka brīvā griba nepastāv, kamēr libertātieši domā, ka tā nav noliedzama.

Brīvā griba patiesi ir filozofiski grūti aizstāvama, un šis fakts ir vedinājis daudzus filozofus kļūt par deterministiem un savās grāmatās pasludināt brīvo gribu par mirušu. Viņi bieži apgalvo, ka notikums ir vai nu determinēts, vai arī nejaušs, un nevienā no šiem gadījumiem nav vietas brīvajai gribai. Un, lai arī es varu saprast viņu argumentus un to, kāpēc viņi nonāk pie šādiem secinājumiem, es tomēr netieku līdz galam pārliecināts, un iemesls manām šaubām ir tas, ka šie filozofiskie skatpunkti ir pretrunā ar manu, un, es ticu, ka arī visu citu realitātes pieredzi. Pat ja tu noliedz brīvo gribu, tev tik un tā nākas dzīvot tā, it kā tā pastāvētu.

Vēlos citēt diskusiju starp deterministu Džeriju Koinu un libertārieti Maiklu Egnoru. Koins skaidro savus centienus pārliecināt pasauli par determinisma patiesumu: "Ņemiet vērā, ka tas, kāpēc es tik gari un plaši aizstāvu determinismu, nokaitinot savus kompatibilistu lasītājus, ir mana ticība, ka pilnīgai determinisma apjēgšanai un pieņemšanai piemīt milzīgs potenciāls ietekmēt cilvēku uzvedību [..]", uz ko Egnors atbild: "Nākotne Koina izpratnē jau ir determinēta. Ja tā, tad kāda jēga "gari un plaši aizstāvēt determinismu"? Šāda rīcība it neko nevar izmainīt. Kāpēc gan nebeigt par to runāt un neatrast citu bezjēdzīgu laika kavēkli? Tas neko nemainīs. Determinētā pasaulē neko nevar izmainīt. Ja determinisms ir patiess, tad nepastāv tāda lieta kā "milzīgs potenciāls ietekmēt cilvēku uzvedību". Nav vispār nekādu potenciālu ietekmēt neko. Nav izvēļu, un nav variantu."

Manuprāt, šis dialogs diezgan labi atspoguļo problēmas paradoksu. Koins, šķiet, neredz faktu, ka vārds "potenciāls" zaudē jebkādu nozīmi, kad par to tiek runāts pilnīgi determinētas eksistences ietvaros. Vikipēdijā vārds potenciāls definēts kā "latentas īpašības vai spējas, kas var tikt attīstītas". Var (may). Šis vārds sevī ietver varbūtību. Vai patiesam deterministam nevajadzētu atbrīvoties no tādiem vārdiem kā potenciāls, iespējams, varbūt, var, kā arī izvairīties no runāšanas vēlējuma izteiksmē (would, could), proti, vairīties lietot tādus vārdus, kas paredz varbūtību vai izvēli, jo determinisma ietvaros tāda nepastāv. Tas pats attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām – neviens determinists pret sevi un citiem neizturas kā pret biorobotiem, kuru likteņi ir neizmaināmi. Viņi apspriežas, strīdas, sadusmojas, vaino citus, pateicas un, tāpat kā visi citi, novērtē citu būtņu darbības. Tomēr šādas reakcijas var pastāvēt tikai tad, ja tiek pieņemts, ka cilvēkam vismaz kaut kādā mērā dotas izvēles iespējas un līdz ar to piedēvējama arī atbildība par izdarīto un pateikto: nepastāv tāda lieta kā cilvēku savstarpējās attiecības, kuras nebalstītos pieņēmumā par brīvās gribas eksistenci.

Vēl viena problēma ir objektīvas patiesības koncepts. Kristiešu filozofs Klaivs Steiplss Lūiss to precīzi aprakstījis savā "saprāta argumentā" (argument from reason). Īsā versija ir šāda: ja visas pastāvošās norises ir cēlušās no un ir reducējamas uz nejaušiem, neapzinātiem procesiem, tad tas pats attiecas arī uz visām domām un viedokļiem, ieskaitot šo. Nevienam apgalvojumam nevar piemist nekāda patiesuma vērtība, ja tā izteikšanu izraisa neizbēgama nejaušība. Nav iespējams visu reducēt, tajā pašā laikā nereducējot savu viedokli, tāpēc filozofiskais naturālisms, tāpat kā determinisms, ir sevi atspēkojošas pozīcijas. Šī ideja ir izskaidrota un detalizēti aizstāvēta Viktora Reperta darbā "C. S. Lewis’s Dangerous Idea: In Defense of the Argument from Reason".

Es domāju, ka iemesls tam, kāpēc daudzi filozofi nejaušību un determinismu redz kā vienīgās versijas, ir tas, ka viņi nav mierā ar tādām parādībām, kurām nav uzrādāma cēloņa, un brīvajai gribai pēc definīcijas jāpiemīt kādam cēloniski neizraisītam elementam. Kas gan tas varētu būt? Esmu secinājis, ka spēja veikt līdz galam neparedzamu un nedeterminētu izvēli, spēja pašam būt savas darbības cēlonim ir īpašība, kas sevi apzinošai apziņai vienkārši piemīt. Vai šī doma ir pilnībā loģiski aptverama? Nē. Bet tāda nav arī doma par "visumu ex nihilo", ko zinātnieki, tā šķiet, pieņem. Brīvo gribu nevar racionāli izskaidrot, bet no tās nevar arī izvairīties. Tas pats ir attiecināms uz eksistenci. Līdzko es sapratu, ka jautājums par eksistenci ir nereducējama mistērija, šī atziņa man palīdzēja nonākt pie tā, ka mums nevajadzētu baidīties no nereducējami noslēpumainā. Tas ir daļa no eksistences, kas manifestējas dažādās formās – viena no šīm formām ir brīvā griba.

Apziņa

Apziņas "grūtās problēmas" atdzīvināšana tiek uzskatīta par austrāliešu filozofa Deivida Čalmersa nopelnu. Kad filozofi sāka aizvien vairāk un vairāk aizrauties ar apziņas reducēšanu līdz tās funkcijām un saturam, uz skatuves parādījās Čalmerss un sacēla traci ar savu apgalvojumu par to, ka mums vēl aizvien nav ne jausmas, kā konkrēts ar apziņu neapveltītas matērijas izkārtojums jeb sistēma varētu radīt subjektīvo pieredzi.

Ateistu filozofs Sems Heriss šo problēmu ļoti pārliecinoši skaidro savā grāmatā "Waking up":

"Ideja, ka apziņa ir noteikts neapzinātu fizisku procesu kopums (vai radusies no tiem) nešķiet pilnībā saprotama – ar to es gribu teikt, ka mēs varam domāt, ka to domājam, bet mēs droši vien kļūdāmies. Mēs varam teikt pareizos vārdus: "Apziņa rodas no neapzinātas informācijas apstrādes." Mēs varam arī teikt: "Daži kvadrāti ir tikpat apaļi kā apļi" un "2 plus 2 ir 7". Bet vai mēs šos teikumus varam pilnībā saprast? Es tā nedomāju.

"Fakts, ka visums ir "izgaismots" tur, kur tu atrodies, – ka tavām domām, emocijām un sajūtām ir kvalitatīva pieredze šai brīdī –, ir mistērija, kuru pārspēj tikai mistērija, ka vispār eksistē kaut kas, nevis nekas. Lai arī zinātne nākotnē mums var parādīt, kā pilnīgot cilvēka dzīvi, tā diez vai spēs izskaidrot esības pašas fundamentālo mistēriju."

Citi filozofi, piemēram, Daniels Denets, ir mēģinājuši apgalvot, ka apziņa nemaz neeksistē, ka tā ir tikai ilūzija. Lai arī neesmu izlasījis Deneta sarakstīto grāmatu par attiecīgo tēmu, nevaru nepamanīt, ka apgalvojums "apziņa ir ilūzija" ir pašatspēkojošs, jo kur gan varētu eksistēt ilūzija, ja ne pašā apziņā? Vikipēdijā ilūzija tiek definēta kā "gadījums, kad sajūtu dati tiek uztverti nepareizi, vai arī attiecīgais uztvērums tiek nepareizi interpretēts", "maldinošs šķitums vai iespaids", "nepatiesa ideja vai uzskats". Vai tad uztvērumi, pieredzes, šķitumi, iespaidi, idejas un uzskati nav apziņas saturs? Ja nebūtu apziņas, tad nebūtu arī nekādu ilūziju! Apziņa patiesībā ir vienīgais, kā eksistenci nav iespējams apšaubīt. Izskatās, ka Denets mēģina atspēkot salmu vīru: viņš savā teorijā apziņu reducē uz kaut ko mazāku, nekā tā patiesībā tiek pieredzēta, tādējādi pārdefinējot apziņas jēdzienu, jo citādi viņa pozīcija būtu acīmredzami absurda. Tas man atgādina mājaslapas consciousentities.com apakšvirsrakstu: "Ja apzinātais "es" ir ilūzija, tad kurš ir tas, kuru tā apmuļķo?"

Noslēgums

Šajā īsajā esejā esmu veicis savu pirmo mēģinājumu ieskicēt iemeslus, kāpēc es ticu, ka eksistences fakts, brīvā griba un apziņa ir fundamentāli un nereducējami mistiski fenomeni – īsti brīnumi. Tas ir, pat ja pastāvētu kāda visu zinoša un hiperinteliģenta būtne, ko parasti dēvē par Dievu, arī viņš/viņa/tas arī nespētu šos fenomenus izskaidrot racionālā veidā. Tie visi trīs pieder brīnuma kategorijai.

No angļu valodas tulkojusi Katrīna Anna Tupuriņa

Lauris Olups

Lauri Olupu fascinē filozofija, psiholoģija, zinātne un misticisms. Ieguvis psihologa pamatizglītību, vēlas kļūt par psihoterapeitu un mūziķi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6
Ziedo "Satori" darbībai!