Foto: Valdis Jansons
 
Recenzija
19.04.2016

Vai nu gluži bez patikšanas…

Komentē
0

Par Mārča Lāča izrādi "Gruzona Ehinokaktuss",
"Dirty Deal teatro", foto: Inga Plūme

Dramaturgu komanda, kurā ietilpst Anete Konste, Edmunds Frīdvalds un Mārcis Lācis (Lācis ir arī izrādes režisors), potenciālajam skatītājam liek palauzīt galvu. Nu labi, ja ne palauzīt galvu, tad vismaz uzrunāt "māti gūgli", lai noskaidrotu, vai lugas nosaukumā minētais sukulents ir pilnīga fikcija un vai arī kaut kas tāds kā gruzona ehinokaktuss reāli eksistē. Izrādās, ka eksistē – aug Latīņamerikā, izskatās kā adataina muciņa un tautas valodā tiek dēvēts par "sievasmātes dīvāna spilvenu" vai Rīgas Botāniskajā dārzā – par "sievasmātes krēslu". Svešādais, it kā tīši sadomātais nosaukums "Dirty Deal Teatro" izrādes veidotājiem ļauj paspēlēties ar valodu un sajaukt skatītājam prātu, jo pirmā asociācija, ieraugot uz programmas lapiņas vārdu "gruzons", ir nevis kaktuss, bet gan plaši lietotais aizguvums no krievu valodas ar nozīmi "kreņķi", "depresija", "nomācoša nasta" u.t.jpr.

21. gadsimta cilvēka lielākā bēda

Kaktuss, uz kura adatām balstīta izrādes idejiskā virsbūve, ir patiesi veiksmīgs atradums. Spēle ar tēla nozīmēm izrādes veidotājiem ļauj noformulēt 21. gadsimta cilvēka vislielāko bēdu – pārlieku aizņemtību ar sevi un nespēju kaut ko gribēt tik lielā vai mazā mērā, lai pārstātu sēdēt gultā un masturbēt, truli blenžot uz matrjošku. Vispār jau vēstījums nav oriģināls – tā pati dzīves veltīguma un bezmērķības problēma, kas Čehova varoņiem piemīt 19. un 20. gadsimta mijā, tikai tirgus, mediju sabiedrības un psihoterapijas institūta pārveidota un "uzlabota".

Izrādes žanra definējums "romantiska psihodrāma" šķiet viltīgi iemānīts pa vidu starp medicīnisku praksi un mākslinieciskas izpausmes veidu. Psihodrāma, kā zināms, ir grupu terapijas metode, kuras būtība – ar lomu spēles palīdzību atbrīvot pacientus no problēmām, kas tos nomoka. Izrāde tā arī ir būvēta – kā psihoterapijas seanss. Romantisks droši vien tāpēc, ka līdz ar riebumu pret pastāvošo realitāti to apvējo nenoteiktas ilgas pēc citādas pasaules un, atvainojiet banālu pieņēmumu, romantiskās jūtās tiek saskatīts viens no iespējamajiem glābiņiem. Līdz kaulam romantisks šis pasākums tomēr nav, jo darbības personām trūkst vārdu un individuālas identitātes. Dramaturgi tās apveltījuši tikai ar sociālām maskām, kas izsaka viņu attiecības ar Galveno varoni, – Draugs, Dakteris un Bijušās draudzenes rēgs.

Noslēpumainais matracis

Izrādes veidotāji prasmīgi jauc realitāti ar sirreālām norisēm. Skatītāja interesi piesaista ne tikai kaktusa ietilpīgais tēls, bet arī gulta, kurā dirn Jāņa Kroņa Galvenais varonis. Pavisam parasta gulta, no kuras matrača parādās kāja vai roka, citkārt iznirst trausls meitenes augums melnā veļā. Puskailās būtnes seja nav redzama, to aizsedz garas matu šķipsnas. Toma Auniņa mūzika šajos brīžos kļūst dīvaina un monotoni griezīga, Laura Johansona gaismas no bezpersoniski blāvām vēršas sulīgi rozā toņos. Galvenā varoņa bijušās draudzenes rēgs, ko spēlē Ance Strazda, ir apbrīnojami vitāls un tā parādīšanās – iepriekš neparedzama. Tomēr ne gluži neparedzama. Draudzene iznirst no matrača brīžos, kad Galvenais varonis sajūtas pagalam vientuļš un sāk gremdēties pagātnes atmiņās. Būtnes uzvedība mainās atkarībā no Galvenā varoņa noskaņojuma. Te viņa ir maiga un pieglaudīga, te metas virsū savam bijušajam ar elektrošoka ierīci. Tehniski šīs norises parādītas tik pašsaprotamā dabiskumā un plūstoši vijīgā noslēpumainībā, ka filmas "Staigājošie miroņi" baisuļi ar saviem nopuvušajiem ģīmjiem uz šī fona šķiet tikpat iedarbīgi kā prauls mežmalā.

Dzīve kā lāsts un dzīve kā narkotika

Jānis Kronis Galvenā varoņa lomā ar savu zemnieka celmlauža stāju šķiet interesanta un negaidīta tēlotāja izvēle. Savā ziņā brīdinoša, jo izrādās, ka veģetatīvā distonija arī tādus brašus, stūrainus tēvadēlus ar šķietami stabilu nervu sistēmu var novest tik tālu, ka dzīve viņiem liekas kā lāsts.

Kārļa Tola Draugs, tumšmatains un nemierīgs, Galvenā varoņa savrupajā dzīves telpā iebrāžas kā atgādinājums, ka aiz dzīvokļa sienām eksistē pasaule ar citiem satraukumiem. Tā kuru katru mirkli var ielauzties slēgtajā telpā ar draudiem un nezināmiem, neparedzamiem uzdevumiem, kuri prasa tūlītēju risinājumu. Varbūt Drauga veltīgajos centienos nokārtot lietas ir kaut kas no simbolisma lugās savulaik ierakstītās indivīda bezpalīdzības – cilvēks funkcionē kā lelle, ko virza neredzami spēki. Varbūt tur ir kaut kas no absurda varoņu nemotivētās rosīšanās situācijā, kurā cilvēks nezina, ko var sagaidīt pats no sevis, nerunājot nemaz par pasauli "tur, ārā". Kārlis Tols šaudās pa spēles laukumu kā dzīvsudrabs. Vienlaikus ar cenšanos palīdzēt Galvenajam varonim sakārtot dzīvi un atrast darbu Draugs pūlas tikt galā ar savu kuci, piedodiet, šķirto sievu, attīstīt narkotiku izplatīšanas rūpalu, izbaudīt kokaīna šņaukšanas prieku un nepazaudēt savu vienīgo pieķeršanās objektu un (saskaņā ar lugas žanra definīcijā pieteikto romantisko stīgu) cerības staru – bērnu. Kokaīna tēmai virspusēju asociāciju līmenī, iespējams, ir kāds sakars ar Kventina Tarantīno kulta filmu "Lubene". Veidi, kādos Draugs draudzējas ar balto pulverīti, raisa teju vai apbrīnu: no šķīvja, no rokas, ja atmiņa neviļ – no grīdas un pat no Galvenā varoņa manuskriptu lapām. Apkārtējā pasaule, lai cik nepieņemama, ir iedvesmas pilna, un Drauga histēriskā šiverēšanās mudina uzlūkot dzīvi kā narkotiku.

Ne tikai rakstnieka privilēģija

Lai aizvestu skatītāju līdz nepieciešamībai patstāvīgi secināt, ka gruzona ehinokaktusa lološana nav tikai radošajai profesijai piederīgā dīvaiņa privilēģija, izrādes veidotāji Galvenajam varonim liek meklēt palīdzību pie Daktera – psihoterapeita –, tādējādi atspoguļojot 21. gadsimta plašsaziņas līdzekļu uzstājīgi kultivēto pārliecību, ka ar pārrunāšanu, pašiedvesmu, slēptu baiļu un fobiju atmaskošanu iespējams atrisināt visas problēmas. Ironiskā kārtā Daktera ārstniecības rezultātā vairāki pacienti izdarījuši pašnāvību, viņu pašu vienā gabalā telefoniski terorizē miesīga māte un viņš istabas stūrī slēpj un aprūpē vēl raženāku echinocactus grusonii īpatni nekā Galvenais varonis. Turklāt, izskalojot Galvenajam varonim no smadzenēm atmiņas par attiecībām ar bijušo draudzeni, Dakteris neko citu nespēj piedāvāt vietā kā jaunas attiecības – pats ar sevi.

Reinis Boters tāpat kā Kārlis Tols, trenējies pie Vladislava Nastavševa, spēlē līdzīgā ironiski artistiskā atraisītībā kā "Melnajā spermā". Telefona klausulē kliedz uz māti, maigā iejūtībā cenšas tuvoties Galvenajam varonim, nesekmīgi pūlas uzturēt citu acīs veiksmīga mediķa tēlu un sabrūk kā veca sēta, kad paliek vienatnē ar sevi. Botera Psihoterapeits gulšņā tieši tāpat kā viņa pacients, tikai nevis uz rēgu pilna matrača, bet gan uz izvelkamā krēsla, acis aizsedzis ar miega masku. Priekšmets, no vienas puses, pavisam lietišķs, no otras, – simbolisks, jo acīm liedz redzēt apkārtni, tādējādi cilvēkam nemitīgi liekot lūkoties pašam sevī. Amerikāņu sociologs Ričards Senets savulaik pievērsa uzmanību tam, ka kopš 19. gadsimta sabiedrība kļūst arvien pasīvāka, jo indivīds aktīvas darbošanās un problēmu risināšanas uzdevumus deleģē atsevišķam cilvēku slānim, lai pats varētu nodarboties ar privātām lietām. Izrāde uzdod likumsakarīgu jautājumu – ko tad, ja tie, kuriem deleģēta palīdzēšanas funkcija, paši mēmi kliedz pēc palīdzības?

"Tur tālumā, kur ziemas nepazīst…"

Finālā izrādes veidotāji ievieš vēl vienu sižeta līniju. Ja pareizi sapratu, tad rakstnieks izvadīšanas runu sacerēšanas vietā nolemj rakstīt romānu, kurā apkopo savu pieredzi ar gruzona ehinokaktusu. Mums ļauts ieraudzīt romāna lappuses, kurās visas darbības personas nokļuvušas romantismam raksturīgās ģeogrāfiskās iztēles varā, proti, aizceļojušas uz kaktusa svelmaino dzimteni Latīņameriku un pārvērtušās milzu ķirzakās. Reptiļi, kā var nojaust, saskaras ar tām pašām problēmām, kas mocīja Galveno varoni un viņa līdzcilvēkus. Izrāde beidzas ar košu un daiļrunīgu mizanscēnu: visi četri izrādes dalībnieki, ieģērbti rozā krāsas ķirzaku kostīmos, ritmiski izkustējušies pa spēles laukumu Katrīnas Albužes veidotās horeogrāfijas soļos un pantomīmiski atgādinājuši dažus attiecību fragmentus no savas cilvēku dzīves, pulcējas ap raženu echinocactus grusonii eksemplāru. Varbūt to var uztvert kā mājienu, ka savas sāpes, sava ērkšķa lološana ir sensena un mūžīga parādība?

Galavārda vietā

Izrādes struktūra ir fragmentēta, nelineāra, paralēli tiek risinātas vairākas sižeta līnijas: Galvenā varoņa – rakstnieka – sāpju ceļu hronikai pāri klājas Drauga un Daktera ne mazāk sapiņķerētie dzīvesstāsti. Turklāt uz spēles laukuma fiziski notiekošais (galvenokārt notiek tas, ka Galvenais varonis sēž vai guļ gultā un īd) tiek papildināts ar sievietes balss lasītu policijas informāciju par aizdomās turamo – literātu – cilvēkiem, ar kuriem viņš satiekas. Skatīšanās pieredze tālab nav vienlīdz aizraujoša un gluda visā izrādes garumā. Spraigajam iesākumam seko atslābums un tāda kā mīdīšanās uz vietas, ko rada daudzo blakus sižetu pieteikums un attīstība. Arī jokiem, šķiet, ne viscaur izdodas auditorijā atrast savu adresātu. Tomēr nevar noliegt, ka Mārča Lāča un viņa domubiedru skatījums uz mūslaiku indivīdu šķiet ļoti trāpīgs. Ja reiz cilvēks ir tik ļoti aizņemts ar sava echinocactus grusonii aprūpēšanu, tad vai nu gluži bez patikšanas…

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!