Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
25.04.2014

Vai literatūra spēj dziedināt?

Komentē
3
Saglabā

Traumas latviešu kolektīvajā atmiņā un Māras Zālītes romāns "Pieci pirksti"

Trešās atmodas pirmsākumos dzimusī interese par pagātni, kas sākotnēji īstenojās vēstures "balto plankumu" aizkrāsošanā, šodien pārtapusi vēlmē iepazīt to vēsturi, kas iemiesojusies cilvēku likteņos, vēsturi, kas veido mūsu identitāti. Laika gaitā nākusi atskārta, ka vēsture nav tikai mūsu zināšanas par pagātnes notikumiem, bet gan ka vēsture esam mēs paši. Revolucionāro pārmaiņu laiku bravūrīgo pārliecību, ka mēs veidojam vēsturi, nomainījis secinājums – vēsture ir veidojusi mūs. Kamēr vien atceramies, pagātne turpinās; turpinās arī kā trauma, kuras ēnā rit šodiena. Šī atziņa palīdz izskaidrot atmiņu žanra popularitāti šodienas kultūrainavā. Jaunā gada priekšvakarā nesenajai pagātnei veltītajiem un lasītāju vidū stabilu popularitāti iemantojušajiem darbiem – kā spilgtākos piemērus lai atļauts minēt Valentīnas Freimanes "Ardievu, Atlantīda" un Ata Klimoviča atmiņu kopojumu "Personīgā Latvija" – pievienojies Māras Zālītes romāns "Pieci pirksti". Līdz šim publicēto atmiņu stāstu vidū Māras Zālītes sacerējums izceļams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, romāns aktualizē ne tikai atmiņas par izsūtījumā pieredzēto, bet arī publiskajā telpā līdz šim neizskanējušu vēsturisko pieredzi – Sibīrijā izdzīvojušo atgriešanās pieredzi. Tas ir stāsts par to, cik pretrunīgi piepildās uz Sibīriju izvesto un svešumā daudz cietušo kvēlākais sapnis – būt atkal mājās. Tas ir stāsts par dzimteni, kas kļuvusi sveša pārnācējiem, un pārnācējiem, kas kļuvuši sveši savējiem. Otrkārt, neraugoties uz to, ka pēc pašas autores sacītā "šī grāmata ir par manu personisko pieredzi"[1], tā atbilstoši pašas autores pieteikumam uzlūkojama kā daiļdarbs, kas piedāvā nevis vēsturisko, bet gan māksliniecisko realitāti. Tātad arī darba mērķi ir daudz plašāki, nekā tikai un vienīgi paturēt atmiņā.

Romāna galvenā varone ir Sibīrijas izsūtījumā dzimusī mazā Laura. Meitene, kas līdzīgi kā izkaltusi zeme uzsūc vasaras auglīgo lietu, jau kopš pirmajām savas dzīves dienām ir uzsūkusi sevī citu izsūtīto pieredzi – bada, varmācības, necilvēcības un arī ilgošanās pieredzi. Līdzcilvēku traumētās dzīves ir kļuvušas par daļu no Lauras dzīves, bet pati Laura – par kolektīvās atmiņas nesēju. Tomēr šai brīdī jāuzdod jautājums, kas var izklausīties gana ķecerīgi. Vai atmiņas par piedzīvoto varmācību ir pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumus par traumas klātesamību kolektīvajā atmiņā?

Psiholoģisko traumu aplūkojumam pirmais pievēršas psihoanalīzes iedibinātājs Zigmunds Freids kura zinātniskās intereses visupirms nosaka rūpes par savu pacientu psihisko veselību. Ārsta praksē uzkrātā pieredze ļauj viņam pacientu dzīves gājumā iezīmēt saistību starp piedzīvoto varmācību un traumētās psihes klīniskajām izpausmēm. Tomēr šiem secinājumiem šodien piekrīt ne visi kolektīvās atmiņas pētnieki. Ja runa ir par kolektīvo, nevis individuālo atmiņu, tad attiecības starp varmācību un traumu izrādās sarežģītākas, nekā to paredz vienkārša cēloņsakarība, saskaņā ar kuru cēlonis – vardarbība – nepieciešami rada sekas, t.i., traumu. Kolektīvās atmiņas pētniekiem nākas secināt, ka atmiņas par pārdzīvotajām šausmām kolektīvajā atmiņā ne vienmēr ir traumatiskas. Trauma ir nevis atmiņas par piedzīvoto vardarbību, bet gan veids, kā atmiņā tiek saglabāti pagātnes notikumi. Traumas tiešā veidā neizriet no paša notikuma, tās rodas notikuma interpretācijas rezultātā. Džefrijs Č. Aleksanders uzsver: "Traumas statuss tiek piešķirts reālām vai iztēlotām parādībām ne to patiesā ļaunuma vai objektīvās neparedzamības dēļ, bet gan tādēļ, ka pastāv pārliecība, ka tās negatīvi un neparedzami ietekmē kolektīvo identitāti."[2] Viņš savā teorijā pievērš uzmanību diviem būtiskiem traumas rašanās aspektiem. Pirmais – kā traumatiski tiek pārdzīvoti notikumi, kas grauj vai apdraud kolektīva identitāti. Un otrais – trauma kolektīvajā atmiņā tiek konstruēta, tās rašanās atkarīga no veida, kādā traumatiskie notikumi tiek atsaukti atmiņā, veida, kādā par tiem tiek vēstīts. Pats Aleksanders šai sakarā norāda, ka sākotnēji arī holokausts uztverts kā kara noziegums un tikai ilgstošā narācijas, t.i., stāstu stāstīšanas, procesā[3] tas kļuvis par Rietumu sabiedrības traumu. Līdz ar to ir pieļaujama iespēja, ka piedzīvotā varmācība kolektīvajā atmiņā var kalpot arī par apliecinājumu kolektīva izredzētībai vai arī var tikt pieņemta kā taisnīgs sods. Abos pēdējos gadījumos ir runa par kolektīvajā atmiņā saglabātiem pagātnes notikumiem, kaut varbūt nežēlīgiem, bet tādiem, kas nevis grauj, bet gan stiprina kolektīva identitāti. Traumas rašanās saistāma nevis ar varmācību kā tādu, bet gan ar iepriekš iemantotās identitātes apdraudējumu un noliegumu. Un tieši šāda traumas izpratne ļauj runāt par dubulttraumas klātesamību Māras Zālītes romānā; romānā klātesoša ir gan izsūtījuma, gan atgriešanās trauma.

Neraugoties uz to, ka autores nodoms acīmredzami bijis daiļdarbā fiksēt traumatisko pieredzi, autore ir lasītāju saudzējoša – varmācība romānā tiek biežāk pieminēta, nekā attēlota. Tikai garāmejot tiek pavēstīts, ka zīlniece Madalīna, tā pati, kas ar kārtīm un savu zīlēšanas mākslu spēj deldēt barakā valdošo badu, ir "bez kājām, kuras bija nosalušas aukstumā galīgi nost"[4]. Un, lai gan varmācība tiek piesaukta bērnišķīgā vieglumā – šo vieglumu pilnībā attaisno vēstītājas vecums –, ir pamats runāt traumatisku pieredzi. Vispirms jau tādēļ, ka šai varmācībai nav attaisnojuma, ne romānā, ne ārpus tā. Mazās Lauras un visu citu Sibīrijas izsūtījuma moku ceļus izdzīvojušo trauma ir sekas izsūtījumā atņemtajai iespējai dzīvot saskaņā ar priekšstatiem par cilvēcisku dzīvi, tai skaitā iespējai atdot zemes klēpim savus mīļos. Tā ir varmācības un nežēlības pieredze, kurā piedzīvots apdraudējums pašai vienkāršākajai identitātes formai – cilvēciskajai identitātei.

Tomēr traumatiska izrādās ir ne tikai izsūtījuma, bet arī dzimtenē atgriešanās pieredze. Izsūtītajiem atmiņas par pagātni – tātad par dzimteni, par mājām – reizē ir arī atmiņas par iespēju dzīvot saskaņā ar savu patību. Laurai, kura, dziļā nabadzībā dzīvojot, mantojumā no visiem barakas iemītniekiem saņēmusi visdārgāko – ilgas pēc dzimtenes, sākot ceļu uz Latviju, ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir ceļš uz laimīgo zemi. Taču tie, kas izsūtījumā joprojām jutās kā daļa no savas tautas, tādi vairs nespēj justies pēc atgriešanās. Un ne tikai tādēļ, ka līdz nepazīšanai izmainījušās dzimtās mājas, ka savējo vietā tagad citi cilvēki, cita valoda un citi tikumi, bet arī tādēļ, ka izsūtījuma pieredze tiem citiem nav nedz izstāstāma, nedz saprotama. Aizdomas zemdegās joprojām gruzd gan tiem, kas atgriezušies, gan mājās sagaidītājiem. Vieni tur aizdomās par nodevību, bet otrus māc šaubas, vai tiešām bez vainas. Jo nekad jau tā droši nevar zināt, vai paņēma tāpēc, ka vainīgi, vai tomēr – nevainīgi. Izsūtījuma radītā stigma, apkārtējo bailes apdraudēt pašiem sevi un savus tuviniekus ir tās, kas izsūtītos padara par izraidītajiem, šoreiz nevis svešumā, bet gan dzimtenē. Vairs nav iespējams gūt apstiprinājumu tai identitātei, kas palīdzēja izturēt un izdzīvot svešumā.

Kā vēstījums par kolektīvajā atmiņā glabātajām traumām romāns "Pieci pirksti" vienlīdz ir arī līdzdalīgs kultūratmiņas veidošanā: traumatiskās pieredzes "tiražēšana" mākslas darbā reizē ir arī šīs pieredzes ierakstīšana tautas kultūratmiņā, kura saskaņā ar šī jēdziena iedibinātāja Jana Asmana (Jan Assmann) doto definīciju iemieso sevī tradīciju, "kas pāri gadsimtiem un paaudzēm, neskaitāmas reizes atkārtota tekstos, rituālos un attēlos, veido mūsu vēstures un laika izpratni, kā arī priekšstatu par pasauli un mums pašiem"[5]. Traumas aktualizēšana, jo īpaši daiļdarbā, reizē ir arī tās iesakņošana kolektīva pašizpratnē. Tādēļ, domājams, Kārlis Vērdiņš nav vienīgais, kuram rodas šaubas, vai tiešām kultūras darbinieku uzdevums ir palīdzēt "daudzveidīgi un kvalitatīvi izsāpēt pagātnes traumas"[6]. Tomēr visiem tiem, kas aicina aizmirst vai, precīzāk, pārprasta pozitīvisma un optimisma vārdā mudina paklusēt, lai nevairotu sēras un nemazinātu dzīvotdziņu, der atcerēties, ka arī noklusēšana var kļūt par traumas cēloni. Diemžēl tieši noklusēšana rada priekšnosacījumus, lai trauma tiktu nodota tālāk nākamajām paaudzēm. Kolektīvās atmiņas pētniekiem šodien nākas konstatēt kara radīto traumu klātesamību jau trešajā paaudzē[7], paaudzē, kuru no kara šausmām šķir nu jau gandrīz septiņdesmit gadu. Otrā pasaules kara raisīto traumu dzīvotspēja pēckara paaudzēs no jauna apstiprina psihoanalītiķu Marijas Torokas un Nikolasa Abrahama tēzi par traumu pārmantojamību.[8] Noklusēšana nav aizmiršana, noklusēta traumatiskā pieredze vienmēr ir klātesoša cilvēku savstarpējās attiecībās kā aizliegtā zona, par kuru zināms vien tas, ka tajā ieiet aizliegts. Noklusētais kļūst par fantomu, par kaut ko neizskaidrojamu, biedējošu, bet iztēli rosinošu, spoku, kas traumē arī nākamo paaudžu identitāti, liedzot gūt skaidru atbildi uz jautājumu "kas es esmu". Tādēļ diezgan droši var teikt, ka padomju laika uzspiestā noklusēšana, kas ienāca gandrīz katrā ģimenē kā aizliegums pieminēt – pieminēt tos, kas karojuši ne tajā pusē, tos, kas emigrējuši, tos, kas aizvesti un nobendēti svešumā (uzskaitījumu diemžēl varētu vēl turpināt un turpināt) –, pagātni pārvērta aizliegtajā zonā – vai, lietojot Torokas un Abrahama ieviesto terminoloģiju, kriptā, kurā atrodošais var atklāties jebkurā brīdī un sagraut iepriekš izveidoto identitāti. Padomju varas ideoloģiskās cenzūras uzspiestā noklusēšana ir radījusi stigmas tautas pašapziņā, kuru klātbūtni sākam apzināties tikai tagad. Ir jāsaprot, ka uzspiesta aizmiršana beigu beigās kļūst par lāstu arī nākamajām paaudzēm. Līdz ar to visi aicinājumi necilāt sāpīgo vai mums pašiem netīkamo pagātni drīzāk ir aicinājumi pārvērst pagātni fantomā, kas apdraudēs arī nākamo paaudžu identitāti. Šādi raugoties uz Māras Zālītes romānu, jāatzīst, ka tam noteikti piemīt fantomus kliedējošs spēks. Bet vai ar to pietiek, lai varētu runāt par dubulttraumas dziedināšanu? Lai dziedināta tiktu ne tikai rakstītāja, bet arī lasītāji, ne tikai pati autore, bet arī izsūtījuma un Latvijas sovjetizācijas traumas pārdzīvojušie vai pārmantojušie.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāuzsver, ka traumatiskās pieredzes iznešana publiskajā telpā neapšaubāmi ir pirmais solis ceļā uz traumas pārvarēšanu. Izmantot iespēju brīvi dalīties ar savām atmiņām. Tas ir tik maz, bet pēc uzspiestās padomju laika klusēšanas arī tik daudz. Tomēr, lai varētu runāt par dziedināšanu, par maz ir pateikt, vēl nepieciešams tapt uzklausītam un akceptētam. Tādēļ jautājums par Māras Zālītes romāna dziedinošo potenciālu ir arī jautājums, vai iespējams akceptēt veidu, kādā romānā tiek vēstīts par traumatiskajiem notikumiem. Un jāsaka, ka izvēlētais veids traumas drīzāk padziļina, nekā dziedē, jo īpaši tas sakāms par atgriešanās traumām.

Neraugoties uz to, ka romāna vēstījums veidots trešajā personā – tikai pašās romāna beigās Laura piesaka sevi kā patstāvīgu subjektu, sākot sevi apzīmēt ar "es" –, autores uzstādījums ir atklāt lasītājam pasauli tādu, kāda tā atklājas, ieraudzīta bērna acīm. Daudzos redzējumos rakstniecei tas arī izdodas, bet tomēr ne vienmēr autore spējusi ar savu pieredzi un pārliecību palikt malā. Ne reizi vien Māra Zālīte romānā savai piecgadīgajai varonei kā neapstrīdamu uzspiež savai šodienas pieredzei un pasaules uzskatam atbilstošu notikušā vērtējumu. Piedēvējot autores attieksmi bērnam, romānā iezogas negludumi. Neizskaidrojama pretruna iezīmējas starp Lauras uztraukumu par izravētajām nezālēm – līdz šim vienmēr līdzās bijušie bada draudi likuši nebaltai dienai taupīt pat nezāles – nebūs nezāļu, nebūs, ko ēst, un padomiskajā veikalā esošo atbaidošo preču apraksts. Izsūtījuma Barakā piedzīvotais netraucē Laurai just riebumu pret krieviski runājošajām tantēm, kam smird paduses un kājstarpes. (Un, lai cik sāpīgi nebūtu to apzināties, arī mūsu tautieši Anglijā, Īrijā, Vācijā un citās zemēs ir tādi paši kā tās dusjas un maņas ar smirdīgajām padusēm, kuru lielākā vaina ir gatavība doties svešumā labākas dzīves meklējumos. Lai gan, prom no mājām mītošajiem labu vēlot, gribas cerēt, ka tur svešumā viņi satiksies cilvēkiem, kas būs brīvi no pagātnes radītām traumām.)

Nepaliek skaidrs, kāpēc Barakā Laura mita kopā ar savējiem, bet kaimiņmāju ienācēji ir svešie. Par robežšķirtni starp savējiem un svešajiem šai gadījumā nekalpo svešā, t.i., krievu valoda, jo meitene, tēvzemē atgriezusies, mātes valodu vēl tikai mācās. Jautājums, kurš ir tas, kas tad veic šo nošķīrumu starp savējiem un svešajiem – grāmatas varone vai autore, palicis neatbildēts. Ja mazā varone, tad kas ir šī nošķīruma pamatā, ja autore – viņai tajā jāatzīstas. Visdrīzāk jau autores zināšanas par imigrācijas apmēriem pēckara Latvijā un tās sekām ir tās, kas nosaka Lauras attieksmi pret ienācējiem. Taču vai šīs zināšanas ir pietiekams pamats, lai svešajos saskatītu arhetipisku ļaunumu?

Šķiet, ka romāna spēju dziedināt lielā mērā samazina autores daiļradē iepriekš veiksmīgi izmantotais paņēmiens – iesaistīt darbā kultūras mitoloģisko slāni; lai atceramies kaut vai dramatisko poēmu "Tiesa". Taču šoreiz folkloras tēlu ievīšanai romāna darbībā ir savas konsekvences. Nav noliedzams, ka, tieši pateicoties atsaucēm uz folkloru, romānā iekļautie mazās Lauras dabas vērojumi kļuvuši īpaši piesātināti, bērna pasaules uztveri raksturojoši. Tomēr sumpurņa tēla izmantojums – vismaz traumu dziedēšanas sakarā – šķiet visnotaļ strīdīgs. Varmākas un pāridarītāji romānā tiek marķēti ar vienu, visiem kopīgu apzīmējumu "sumpurņi", iespējams, tādēļ, lai izvairītos no varmāku un varmācības aprakstīšanas. To piesaukšanu autore skaidro ar vēlmi saglabāt romānā bērnam raksturīgo pasaules redzējumu, kurā skaidras robežas starp pasaku tēliem un realitāti nepastāv. Tā vilcienā iekāpusī krievu babuška bērna acīs ir reizē dzīvais mironis, ragana un čūsku vecene, bet no olām viņas maisā teju, teju izšķilsies čūskas; čūskas, kas pārņems visu vilcienu.

Taču līdz ar ļaunuma mitoloģizēšanu tas kļuvis abstrakts. "Sumpurnis" kļūst apzīmējumu vispārinātam ļaunumam, to iespējams attiecināt gan uz tiem, kas negrib, ka tiktu pieminēta Sibīrija un izsūtījums, gan tiem, kas Sibīrijā spēra pa vēderu sievietei mātes cerībās, gan uz vācieti, kas "bez prasīšanas iekortelējies jaunuzceltajā mājā". Apelējot pie ļaunuma arhetipiskās dabas, tam atņemta cilvēciskā; mitoloģiskajam sumpurnim cilvēka seja gluži vienkārši nepienākas. Jautājums, kurai no abām – autorei vai viņas varonei – pāridarījuma sajūta nav ļāvusi saskatīt cilvēcisko tajos, kas tiek dēvēti vienā vārdā "sumpurņi"? Par pāridarījumiem Laurai grāmatā ne vārda, kas liek domāt, ka izjustā nicinājuma avots ir autorē gruzdošā trauma.

Ļaunuma mitoloģizēšanai ir savas konsekvences attiecībā uz traumām, kuras tas radījis: arhetipiskā ļaunuma radītās traumas ir nedzīstošas. Līdz ar to Māras zālītes romāns "Pieci pirksti" dod savu pienesumu traumas konstituēšanā mūsu kultūratmiņā, taču tā dziednieciskais potenciāls nesniedzas tālāk par traumas atzīšanu. Hanna Ārendte savulaik, veidojot reportāžas par Eihmaņa prāvu Jeruzalemē, nepakļāvās savu tautiešu centieniem demonizēt šo nacistu noziedznieku. Varbūt arī mums nenāktu par ļaunu saskatīt ja ne ļaunuma cilvēcīgo seju, tad vismaz tā banālo raksturu. Cilvēcīga, banāla ļaunuma radītās traumas nav tik dziļas un sāpīgas.

 

[1] Vērdiņš, K., Godiņš, G. Saruna ar Māru Zālīti "Bērna absolūtā brīvība" // Latvju Teksti, Nr. 6, 2013, 25. lpp.

[2] Alexander, J.C. Trauma: A Social Theory. Camdridge, Polity Press, 2012, p. 16.

[3] Alexander, J. C. On the Social Construction of Moral Universals: The "Holocaust" from War Crime to Trauma Drama// Alexander J.C. The Meanings of Social Life: A Cultural Sociology, New York: Oxford University Press, 2003, pp. 27–85.

[4] Zālīte, M. Pieci pirksti. Rīga: Mansards, 2013, 252. lpp.

[5] Assmann, J. Das kulturelle Gedächtnis// Assmann, J.Thomas Mann und Ägypten. München: C. H. Beck, 2006.

[6] Vērdiņš, K., Godiņš, G. Saruna ar Māru Zālīti "Bērna absolūtā brīvība" // Latvju Teksti, Nr. 6, 2013, 27. lpp.

[7] Par pirmo paaudzi pieņemts uzskatīt kara dalībniekus, par otro – kara dalībnieku pēcnācējus, par trešo – pēcnācēju pēcnācējus.

[8] Tuvāk skat.: Abraham N., Toroka M.The Wolf Man's Magic Word: A Cryptonymy. Minnesota: University of Minnesota Press, 1986.

Tēmas

Ilze Fedosejeva

Ilze Fedosejeva ir filozofijas doktore, docente. Darbošanās par un ap filozofiju joprojām liek uz pasauli raudzīties filozofiski, ko mēģinu iemācīt arī studentiem. Vislabāk domājas par kolektīvo atmiņ

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!