Raksti
31.03.2014

Vai Latvijai ir vajadzīgs prezidents?

Komentē
0
Saglabā

Vidējais latviešu prezidents parasti nav atrodams ne darbā, ne atvaļinājumā. Visbiežāk viņš ir kaut kur pa vidu.

Vidējais latviešu prezidents uz jautājumu, kā viņš domā, vai Krievija apstāsies Krimā vai tomēr ies tālāk, atbild, ka viņš tā nedomā.

Jautāts, vai Latvija šobrīd ir drošībā, vidējais latviešu prezidents vēl martā sola: "Es maijā centīšos pabūt pie robežas vairākās vietās, lai pārliecinātos pats."

Vidējais latviešu prezidents uz jautājumu, vai viņš uzticas Krievijai, atbild, ka vispirms jāsaprot, kas domāts ar Krieviju.

Vidējais latviešu prezidents domā, ka ir zaudējis uzticību Kremlim, taču patiesībā viņš ir zaudējis uzticību vispār.

Cilvēki nonāk amatos dažādiem ceļiem. Dažkārt viņi ļoti vēlas strādāt kādu darbu un visiem spēkiem cenšas nokļūt ilgotajā vietā. Citkārt dzīves vēji tos mētā kā pērnās kūlas vīkšķus pa aizaugušiem laukiem un gluži negaidot nogādā tur, kur neviens viņus nav ne gaidījis, ne aicinājis. Vieni tūdaļ meklē citu vietu, lai rastu savai eksistencei kādu jēgu, bet otri samierinās ar necerēto situāciju un aizpilda radušos tukšumu, cenšoties īpaši daudz nekustēties un nepievērst sev lieku uzmanību.

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš amatā nokļuva savdabīgu politisku kompromisu rezultātā – kā kandidāts parādījies pēdējā brīdī un, spriežot pēc apjukušās sejas izteiksmes, arī pats nebija domājis, ka nopietni kandidē uz augstāko amatu valstī. Kādu laiku centies pārāk neiejaukties politikā, viņš nostabilizēja daudzu vēlētāju pārliecību, ka Latvijā prezidents vispār nav vajadzīgs – palūk, viņa nav ne Jūrmalas rezidencē, ne Rīgas pilī, un nekas, viss mierīgi. Tad vēl tas ugunsgrēks, gluži kā zīme, ka arī darba kabinets viņam nav vajadzīgs. Jo arī darba nav.

Nezinu, kādu karmisku nopelnu rezultātā tas ticis panākts – iespējams, savās iepriekšējās dzīvēs viņš ir papirusu laiviņā glābis grimstošās Atlantīdas bērnus vai kailām krūtīm stājies ceļā Vezuva lavai Pompeju bojāejas brīdī. Pārsteidzošais veiksmes stāsts kaut kādā ziņā pat iedvesmoja un lika noticēt, ka iespējams taču labi dzīvot un neko nedarīt arī tepat, ekonomisko krīžu un nacionālo kompleksu nomocītajā Latvijā. Vēlētāji labprāt pieņēma šo situāciju kā savdabīgu demokrātiskā elitārisma formu – tā kā visiem labumu nepietiek, tad ievēlam vismaz vienu, kuram pienāksies mašīna, dzīvoklis un ārzemju ceļojumi. Likteņa ironija bija tāda, ka tieši viņam to visu nemaz nevajadzēja.

Savdabīgs latvisks apmulsums pārņēma valsts iedzīvotājus tikai pāris reizes gadā – kad novecojušu un anahronisku tradīciju dēļ Andrim Bērziņam nācās iekāpt televizorā ar Jaungada runu vai, nedod Dievs, aizbraukt uz Ameriku. Tiesa, kauna jūtas vidējais latvietis centās apdzēst ar latvisku žēlumu un solidaritāti – tā teikt, mēs jau arī neprotam to angļu valodu un neesam nekādi daiļlasītāji, nu, un arī prezidents mums tāds pats, vidējs.

Neviens nebija gaidījis sezonālo šizofrēnijas saasinājumu kaimiņvalstī, kas noveda pie akūtas nepieciešamības ieņemt kādu daudzmaz artikulētu pozu. Latvijas Valsts prezidents rīkojās gluži kā priekšniecības aizmirsts ofisa darbinieks, kam neviens nav paskaidrojis viņa pienākumus un veicamā darba apjomu. Ikviens plānā galdiņa urbinātājs, kas pieķerts nekā nedarīšanas situācijā, zina, ka vislabākā aizsardzība ir stingra turēšanās pie nenoteiktas un maksimāli saputrotas izteiksmes formas, sniedzot paskaidrojumus. Atbildot uz žurnālistu tieši uzdotiem jautājumiem, Andris Bērziņš droši un pārliecināti turpina lietot tādus izteikumus kā: "Tāpēc, ko es teicu par tiem tehniskiem līdzekļiem un mūsu spējām, teiksim, aizsargāt mūsu robežu, tur ir jāpieliek klāt šis te mūsu tehniskais nodrošinājums," un "Nu, protams, ar abiem ministriem mēs tiekamies ļoti regulāri, jo viņiem nāk tā informācija pa dažādiem kanāliem, un tad mēs cenšamies visu laiku salikt kopā un attiecīgi informēt arī Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidenti, lai viņi saprastu, kur mēs esam, kas notiek".

Iespējams, ka tas beigu galā izrādīsies mūsu slepenais ierocis, kas sajauks visas pretinieku kārtis un izsitīs korķus viņu aizsardzības sistēmās. Bet gribētos tomēr, lai prezidenta amatā būtu kāds prezidents.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!