Vai lasīt var sākt par agru?

Maģiskais brīdis

Brīdis, kad nepilnu piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, ir viena no manas bērnības maģiskākajām atmiņām. Es šķirstīju grāmatiņu – kaut kādu pasaku par mežu un dzīvniekiem –, un vecmamma teica, ka noies uz pagrabu. Es turpināju pētīt grāmatu, kad burti, kuri man jau labu laiku tika mācīti, pēkšņi saslēdzās vārdos un vārdi – teikumā. Es māku lasīt, paziņoju, kad vecmamma pēc minūtēm piecām atgriezās. Viņa, protams, neticēja un atmeta ar roku, ko tu tur pļāpā, kamēr es neizlasīju viņai priekšā vairākus teikumus. Kopš tā laika manā bērnībā vairs nebija jautājuma "ko darīt?", vienīgi – vai ir kaut kas, ko palasīt, un es sevi biju pieskaitījusi lasītāju ciltij mūžīgi mūžos. Tāpēc tad, kad man piedzima pirmais bērns, es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņu iepazīstināt ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Un cerēju, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk. Mani ārkārtīgi iepriecināja viņa agrā interese par grāmatu šķirstīšanu un klausīšanos, un es lasīju divgadniekam pirms gulētiešanas priekšā kaut desmit pasakas pēc kārtas, jo viņš tā gribēja, pat ja pati jau biju gandrīz aizmigusi. Mani vadīja šādi apsvērumi: pirmkārt, grāmatu un lasīšanas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, jo vairāk es viņam lasīšu priekšā, jo ātrāk viņš gribēs pats iemācīties lasīt, un, treškārt, jo ātrāk viņš iemācīsies lasīt, jo gudrāks un labāk izglītots viņš būs. Tagad man ir trīs bērni un mana attieksme pret lasīšanu ir mainījusies plašā spektrā – tā vienā galā ir ideja, ka bērnu var sākt mācīt lasīt jau sešu mēnešu vecumā, otrā – ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam vispār nav jāmāca lasīt. Par nelaimi, bet varbūt par laimi man joprojām nav vienas īstās un pareizās teorijas ne par bērnu audzināšanu, ne lasītprasmi, taču par vienu es esmu pārliecinājusies – mani sākotnējie uzskati par lasīšanas vērtīgumu agrīnā vecumā ir spēcīgi iesakņojušies pieņēmumi, kuri, tāpat kā jebkuri pieņēmumi, ir apšaubāmi un nav obligāti.

Lasīt kopš dzimšanas

Lasīšana ir bērnu tiesības kopš dzimšanas – tā apgalvo Glena Domana institūts cilvēka potenciāla sasniegšanai. Šī organizācija Amerikā kopš 1955. gada nodarbojas ar bērniem, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un pēc savas metodikas, kuras pamatā ir ideja – smadzenes aug un atjaunojas, ja tās izmanto, strādā, lai viņiem palīdzētu – nekustīgiem un saskaņā ar tradicionālo medicīnu nolemtiem bērniem iemāca ne tikai pārvietoties, bet arī runāt, lasīt, svešvalodas, mūziku. Domana metodi izmanto arī veselu bērnu attīstības veicināšanai, un lasīšana ir viena no lietām, kuru iesaka sākt mācīt jau zīdaiņa vecumā, gandrīz kopš dzimšanas. Pavisam vienkārši atstāstot – lasīt pēc šīs metodes māca, rādot bērnam uz lielām bieza papīra kartiņām uzrakstītus vārdus un tos skaļi nolasot priekšā. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu vairākas reizes, sākot ar dažu minūšu nodarbībām. Lasīšana pēc šīs pieejas sākas ar vārdiem, nevis burtiem, jo bērna smadzenes uztver vārdu kopumā, it kā nofotogrāfē un ar atkārtošanās palīdzību izveido sakarības starp skaņām un rakstīto. Vārdi jāraksta ar sarkaniem burtiem, jo tā ir krāsa, kuru mazuļi spēj vislabāk uztvert. Darbošanos var sākt jau tik agri kā sešu mēnešu vecumā, un tad esot liela iespēja, ka bērns, sākot runāt, mācēs arī lasīt. Nākamie soļi pēc vārdiem ir teikumu, nelielu stāstiņu veidošana, tad var turpināt ar svešvalodām, matemātiku, enciklopēdiskām zināšanām. Domans tāpat kā daudzi bērnu attīstības speciālisti uzsver, ka cilvēka smadzenes nevienā dzīves posmā neattīstās tik strauji kā laikā no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, un tāpēc šis unikālais "sūkļa" laiks, kad bērns ar prieku un vieglumu uztver informāciju, ir maksimāli jāizmanto, ekipējot viņu ne tikai ar lasītprasmi, bet plašām, gandrīz akadēmiskām zināšanām. Institūta pieeja tiek vērtēta ļoti dažādi, arī iznīcinoši kritiski – tā tiek uzskatīta par zinātniski nepamatotu un neiroloģiski vienkāršotu, par pseidozinātnisku mārketingu. Pēc metodoloģijas institūta darbība ir ļoti atšķirīga no tradicionālās izglītības pieejas Rietumu valstīs, taču mērķis ir līdzīgs – palīdzēt izveidoties augsti intelektuāli attīstītam indivīdam, kas agrāk par citiem vienaudžiem ir ekipēts ar zināšanām un līdz ar to priekšrocībām konkurencē, un tā sola – jūsu bērns būs labāks. Konkurence, agrīna intelektualizācija, zināšanu "krāšana" – tas viss nav atrodams Valdorfa pedagoģijas pieejā.

Līdz septiņiem gadiem bez burtiņiem

Par Valdorfa pieeju pirmo reizi uzzināju netieši. Vecākais dēls pieredzēja Domana sarkano burtu kartiņu rādīšanu un diezgan ātri sagrāva manu pacietību, vēloties ar tām spēlēties (to izmērs – 15x55 centimentri – bija šai vēlmei ļoti pateicīgs), nepilnu trīs gadu vecumā ne vien nelasīja, bet vienkārši nespēja iejusties bērnudārzā un tur ne ar vienu nerunāja. Tāpēc es viņu pēc kādas citas mammas ieteikuma aizvedu uz konsultāciju pie pedagoģes ar Valdorfa pieredzi. Stāstot par bērna grūtībām, es nekavējos palepoties, ka viņam ļoti patīk enciklopēdijas, viņš pavada ilgu laiku, tās šķirstot, un māk nosaukt daudz dažādu dinozauru veidu. Pavisam maigi un saudzīgi konsultante man paskaidroja, ka bērnam ir jāattīstās sabalansēti, un enciklopēdijas varbūt nav tas, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs. Saskaņā ar "tīro" Valdorfa pieeju, būtu bijis jāsaka tieši – tās vispār nav vajadzīgas un trīs gadu vecumā bērnam var tikai kaitēt. Mana personīgā bērnu agrīnas lasītprasmes nepieciešamības pārliecība tika iešķobīta, bet līdz brīdim, kad bez žēlastības krāmēju ārā grāmatas no bērnistabas pārbāztajiem plauktiem, lai paslēptu kastēs un skapjaugšās, pagāja vēl vairāki gadi – līdz laikam, kad es arī "sāku iet" Valdorfa bērnudārzā, jo turp devās vidējais bērns.

Valdorfa pieeja ir alternatīva izglītības forma, kuras pamatlicējs ir filozofs antropozofs Rūdolfs Šteiners. Nosaukumu, ar kuru šī pieeja pazīstama lielākajā daļā pasaules, tā ieguva no cigarešu rūpnīcas Waldorf Astoria Štutgartē. Tieši tur Šteiners 1919. gadā izveidoja pirmās skolas, kuras bija domātas cigarešu fabrikas strādnieču bērniem – sociāli maznodrošinātiem, ar mazām cerībām uz labu izglītību un izraušanos no nabadzības. Ir vairāki populāri uzskati par Valdorfa pedagoģiju, kas ir daudz plašāk zināmi nekā Šteinera antropozofijas idejas, un viens no tiem ir tāds, ka tā ir pret grāmatām un nemāca bērniem lasīt. Patiešām, Valdorfa bērnudārzā neatradīsiet grāmatas, krāsainus burtiņus vai vispār konkrētas, nošķirtas nodarbības – mūzika, sports un mācību laiks. Šeit līdz septiņu gadu vecumam nemāca ne burtus, ne lasīt, ne ciparus, bērniem vispār neko "nemāca" tiešās apmācīšanas izpratnē, mācību stundas formā – tā, ka audzinātājs dod norādes un uzdevumus, kurus izpildot bērns apgūst konkrētas zināšanas. Šteiners to pamatojis ar savu bērna attīstības teoriju, kuras galvenais apgalvojums – attīstība sadalāma septiņgadu posmos, katrā posmā darbojas citi dzīves spēki, un ir svarīgi, lai bērns pilnībā izdzīvo katru posmu un viņa attīstība netiek sasteigta, lai katrs nākamais posms var veidoties uz iepriekšējā pamatiem. Pirmā septiņgade – tāpat kā Domana skatījumā – ir vitāli nozīmīga, šeit veidojas priekšnosacījumi visai tālākajai ķermeniskajai, garīgajai un morālajai pieaugušā cilvēka dzīvei. Taču atšķirībā no Domana Valdorfa pieejā līdz septiņu gadu vecumam bērnam svarīgākais ir apzināties savu fizisko ķermeni, apgūt līdzsvaru, kustību prieku un pasauli izzināt tikai caur praktisku darbošanos un imitāciju, ne mācīšanu.

Rotaļas, dziesmas un pasaku stāstīšana

Tātad – bērns nav mazs pieaugušais, kuram vienkārši ir jāizstiepjas garumā un pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas pieaugušo pasaules struktūrās un darbībās. Bērnam ir ne tikai atšķirīgs ķermeņa briedums un nervu struktūra, bet arī citas vajadzības attīstībai. Praktiski tas izskatās tā, ka bērni Valdorfa dārziņā daudz laika pavada ārā, skraida, lēkā, rāpjas kokos, spēlējas ar dubļiem, grupiņā kopā ar audzinātājām cep maizi, klāj galdu, gatavo rokdarbus no siltiem, dabīgiem materiāliem (vilnas, vaska), dzied dziesmas un ļoti daudz rotaļājas. Taču grāmatu neesamība nenozīmē, ka bērni iztiek bez pasakām. Tām un iztēles pasaulei Valdorfa audzināšanā ir ļoti liela nozīme, taču pasakas tiek stāstītas, turklāt atkārtojot – vienu un to pašu visā nedēļas garumā. Pasaku stāstīšana bērniem iemāca klusējot klausīties un līdz ar to iedziļināties gan stāstā, gan sevī, bet ilustrāciju iztrūkums liek viņiem darbināt pašiem savu fantāziju, savukārt atkārtošanās bērniem ir nepieciešamība (to labi zina katrs vecāks, kurš kopā ar bērnu simto reizi skatās, piemēram, "Vāģus"), tā dod drošības sajūtu. Kad es pirms kāda laika sāku puikām vakaros stāstīt izdomātu pasaku par pelīšu ģimeni, kurā pārsvarā atkārtoju vienu un to pašu stāstu ar nelielām izmaiņām, biju pārsteigta par viņu detalizētajiem jautājumiem un komentāriem, kas liecināja, ka viņi šo pasaku un pelīšu dzīvi "redz", un to, ka viņi paši pieprasīja precīzu atkārtojumu.

Protams, arī pirmskolas vecuma bērni nedzīvo izolēti un nevar gaidīt, ka viņi neredzēs grāmatu līdz septiņu gadu vecumam, taču tās mazu bērnu grāmatas, kas ir Valdorfa tradīcijas iedvesmotas, ir ļoti mierīgiem zīmējumiem, maigas, sapņainas – un ar ļoti maz teksta. Un vislabākais, ja bērnam ikdienā pieejamas vien pāris. Pārāk liels košu un krāsainu grāmatu daudzums bērnu pārsātina, viņš grib vēl un vēl, bet nespēj mierīgi iedziļināties vienā. Kims Džons Peine, amerikāņu pedagogs, Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā grāmatā "Vienkāršība bērnu audzināšanā" stāsta par savu pieredzi, strādājot ar bērniem, kuriem ir grūtības skolā vai sadzīvē, hiperaktivitāte, uzmanības deficīta sindroms, un kā pirmo soli ceļā uz laimīgu bērnu, iesaka dzīves telpas attīrīšanu – atteikties no lielākās daļas rotaļlietu un arī grāmatu.

Agra lasītmācīšana var būt kaitīga jūsu bērnam

Otrs būtisks Valdorfa pieejas pamatakmens ir Šteinera uzskats par cilvēku kā ķermeņa, prāta un gara kopumu, līdz ar to – arī bērna un cilvēka attīstībai jābūt integrētai, ņemot vērā visus šos aspektus un godinot augstāko garīgo spēku. Taču tas nenozīmē, ka Valdorfa izglītība ir "aizslēgta" ģimenēm, kuras neatzīst gara un augstāka spēka esamību. Pirmkārt, antropozofija netiek mācīta vai pat pieminētā bērnudārzā un skolā, tā ir neredzamais pamats, un, otrkārt, ir pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par agrīnu lasītprasmi un bērnam būtiskām prasmēm pirmskolas vecumā, kuri netieši atbalsta Valdorfa pieeju – pirmskolas bērnam vajag spēlēties, ne mācīties. Tā Jaunzēlandes Otago Universitātes pētījumā tika salīdzināti bērni no Valdorfa skolām, kuri nelasa līdz septiņu gadu vecumam, un valsts skolām, kur sāk mācīties lasīt no piecu gadu vecuma, un atklājās, ka agrie lasītāji vēlāk neuzrāda labākus mācību rezultātus, tātad agrīnai lasīšanai nav pierādāmas priekšrocības. Savukārt Virdžīnijas Universitātes pētījums par prasmēm, kas būtiskas bērnu gatavībai skolai, rāda, ka tieši labi attīstīta sīkās motorikas prasme – ne burtu un ciparu zināšana – saistīta ar labākiem mācību sasniegumiem vēlāk, un tā attīstās rotaļājoties, darinot rokdarbus, veicot sīkus darbiņus ar pirkstiem. Alisona Gopnika, psiholoģijas profesore no Bērklijas Universitātes, saka – zinātnieki ir neizpratnē. Jo nopietnāk mēs pētām, jo vairāk secinām, ka maziem bērniem nav piemērota fokusēta, uz mērķiem orientēta darbība, bet viņi fenomenāli spēj mācīties no lietām un cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Savukārt neirozinātnieki atzīmē, ka, liekot bērniem darīt to, kam viņu smadzenes vēl nav gatavas (izpildīt uzdevumus, lasīt), var būt kaitīgi – tas var radīt stresu, kas negatīvi ietekmē to smadzeņu sadaļu, kas atbildīga par atmiņu un mācīšanos, un pat padarīt viņus uzņēmīgākus mentālām problēmām – depresiju, trauksmi vēlākā dzīves laikā.

Valdorfa bērnudārza maigos toņos iekārtotajā grupiņā, kurā ir gan mazs balkoniņš ar spēļu virtuvīti, gan īsts virtuves stūris, daudz koka rotaļlietu, kastaņi, auduma lelles, pēcpusdienās bērni spēlējas vai zīmē. Lielākie uzraksta uz pabeigtā zīmējuma savu vārdu. Burtiņi šeit nav aizliegti, ja bērnam pašam ir dabīga interese par tiem, taču pa īstam tie atklājas pirmajā klasē, izaugot no pasakām un zīmējumiem. No viļņiem rodas "v" burts, karalis pārvēršas par "k" burtu, un otrajā klasē bērni sāk lasīt – ar uzmanību un izpratni. Es māku lasīt ļoti ātri – jau kopš bērnudārza vecuma –, un man sevi jāpiespiež to darīt lēnāk, uzmanīgāk, jo pretējā gadījumā es vienkārši neko neatceros. Es nevarētu teikt, ka bērnībā kāds man uzspieda lasīšanu, tā bija mana vēlme, taču šī nodarbe noteikti atņēma laiku spēlēm un kustībām. Tagad mans septiņgadīgais dēls – ar parastā dārziņa pieredzi – māk lasīt, taču lēnām un negribīgi, piecgadīgais "valdorfbērns" tikai nesen izrādīja pirmo interesi par burtiem, un es neliedzu viņam tos zīmēt, taču nedodu uzdevumus un nelaboju kļūdas. Divgadīgā māsa mani pārsteidza ar to, ka jau atpazīst virkni burtu – viņa tos acīmredzami iemācījusies, esot līdzās vecākā brāļa mācībām. Man, protams, par to ir prieks un lepnums, bet es arī tikpat ļoti priecājos par to, cik veikli viņa nomizo burkānu – jo, starp citu, tā ir arī zīme labām akadēmiskām sekmēm nākotnē.

Izmantotā literatūra:

Doman, Glenn and Janet, How to Teach Your Baby to Read, Gentle Revolution Press, October 2002

Paul Tullis, The Death of Preschool, Scientific American Mind, November/December 2011

Nancy Mellon, Storytelling with Children, Hawthorn Press, 2000

Cameron, C. E., Brock, L.L., Murrah, V.M., Bell L.H., Worzalla, S.L., Grissmer, D. & Morrison, F.J. , Fine Motor Skills and Executive Function Both Contribute to Kindergarten Achievment, 2012