Komentārs
27.09.2012

Vai Kārlis ir Kārlis?

Komentē
0

Kad vasaras sākumā iznāca Andrusa Kivirehka bērnu grāmatas "Kaka un pavasaris" tulkojums, bija līdz asarām smieklīgi lasīt sašutušo latviešu komentārus, bet šodien smiekli mazi. Tas, ka mūsu laikmetā un sabiedrībā, piedāvājot bērniem krāsainu grāmatiņu par dzimumu līdztiesību (pat ne par seksuālajām minoritātēm), ir jāsniedz vecākiem papildu paskaidrojumi, ko tas nozīmē un kādēļ šāda grāmata būtu vajadzīga, tikai vēlreiz apliecina, cik ļoti šāda grāmata sabiedrībai ir nepieciešama – un jau bērnudārzā. Visi tie, kuri ir sašutuši, jo bērndārzniekiem tiks pieminēts "dzimums", var iet stūrī nokaunēties, jo arī viņiem pasē blakus fotogrāfijai ir rakstīts "sex".

Lai atvēsinātu prātus, kas, iespējams, negribēs lasīt tālāk par nosaukumu arī šeit rakstīto: zinātnieku veiktie pētījumi[1] ar kontrolgrupām pierāda, ka meitenēm un zēniem ir ģenētiski noteiktas uzvedības atšķirības un dzimums nav sociāls konstrukts pretēji sabiedrībā valdošajam priekšstatam, kas pašlaik dara bažīgus daudzus jaunos vecākus. Tie, kas vēl grāmatiņu nav lasījuši, bet jau baidās, ka jaunie metodiskie materiāli "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" neatgriezeniski izmainīs viņu bērna dzimumu vai seksuālo orientāciju, lūdzu, sadzirdiet: ir pierādīts – tā nebūs! Pētījums par iedzimtības lomu dzimumu uzvedībā tika veikts ar bērniem, kuriem iedzimtas slimības (kloākas ekstrofijas) dēļ vēl dzemdību namā patiešām medicīniski tikuši mainīti dzimumorgāni, t. i., zēniem izveidotas sieviešu ģenitālijas, jo nav bijis iespējas saglabāt vīriešu dzimumorgānus. Pētījuma rezultāti apliecināja – lai gan šie zēni ar sieviešu ģenitālijām ģimenē tikuši audzināti kā meitenes, viņi izrādījuši zēniem raksturīgo interesi par rotaļlietām, sportu un spēlēm, kā arī saskarsmē ar citiem bērniem, tādējādi pierādot, ka pat tādā situācijā, kad Kārlis nevis dienu, bet visu savu bērnību ir bijis Karlīna, viņš joprojām ir un paliek Kārlis.

Lai ko arī literārajās aprindās jau iebilst par grāmatiņu tulkojuma daiļskanību, tās ir brīnišķīgi ilustrētas un suģestējošas gan maziem, gan lieliem lasītājiem, turklāt aktuāli par aktuālu tēmu. Tēlota ir mūsdienu bērniem labi pazīstamā, populārās kultūras caurvītā ikdiena: mīļais, saņurcītais paladziņš ar spaidermenu un zaļie monstri, kas veļas laukā no brokastu pārslām – tas var šķist pretīgi pieaugušam malā stāvētājam ar labu gaumi, bet kāda mīloša sirds tos vēl ilgi glabās ģimenes dārgumu lādītē, jo tie saistīsies ar vienīgajām un dārgajām bērnības atmiņām. Esot par vecāku šajā laikā un akli mīlot pat šīs nejēdzīgās, pārlieku košās rotaļlietas, ir grūti nepamanīt faktu, ko uzsver arī šo metodisko materiālu veidotāji – ka saulainā un krāsainā mantu pasaule ir sašķelta divās frontēs: rozā un zilajā. Varu ziņot, ka vismaz Ziedoņdārza un Grīziņkalna smilškastēs šis dalījums ir diezgan krass: kūkas rožainās formiņās cepas gar vienu malu, bet džipi un traktori ripo gar otru, turklāt (tas gan ir no personiskās pieredzes) izteikti rozā vai zilie bērni parasti ir agresīvākie attiecībā uz dalīšanos ar mantām. Bet parādās jau arī pa kādam gotam vai ekobērnam, kas tvarsta putnus pa smilškastes vidu, un reizēm kādu ir atvedis arī tētis vai vecākais brālis, un vēl – reizēm arī viņi cep kūkas. Tas, uz ko mudina šo grāmatu veidotāji, ir izvēlēties arī zaļo, dzelteno un oranžo, lai padarītu rotaļas aizraujošākas, un vienīgais, kas nāk prātā, kam varētu šis aicinājums nepatikt, ir zilo un rozā rotaļlietu ražotāji, nevis desmitiem reliģisku organizāciju.

Ar grāmatu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" palīdzību bērniem tiek piedāvāta interesanta rotaļa: samainīties vietām uz vienu dienu un atklāt sev otru spēļu laukuma pusi. Pieaugušo pasaulē to sauc par empātiju – iejušanos otra ādā, kas palīdz labāk saprast citus un izvairīties no konfliktiem. Empātija, līdzīgi kā reliģija, var veidot morāles pamatu, turklāt pavisam cilvēcisku. Empātija mūs nepadara par transpersonām un nenojauc dzimuma robežas, tā var stiprināt gan ģimenes saites, gan sabiedrības saliedētību.

Vēršanās pie bērniem, kuri aizraujas ar spaidermeniem un citiem populārās kultūras varoņiem, man sasaucas ar to, ka patlaban feministiskās programmas studē tieši popkultūras stereotipus kā galvenos dzimumu līdztiesības traucēkļus. Par Women in Refrigerators Syndrome sauc parādību, ka joprojām amerikāņu komiksos pārlieku bieži sieviešu kārtas varoņi iet bojā, lai kļūtu par kāda vīriešu tēla traģisko pusi. Tie, kurus uztrauc, ka zēni vairs nebūs vīrišķīgi un meitenes sievišķīgas, labāk lai padomā par to, ka samainīšanās pusēm var palīdzēt novērtēt otras puses varoņus un ļaut spaidermenam savu reizi princesi glābt, nevis sacirst gabalos.

 

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!